X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Pasakas
Mīgo no Zilo Brīnumu meža 3.nodaļa
Autors - Jānis Dailis
  
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija


III nodaļa
Nolemtība un cerība

– Tava ceļa gals, lai kurp tu ietu un lai ko tu darītu ir – nāve! – kāda baisa, ļauna balss dobji ierunājās no pazemes.
Mīgo sastindzis kā akmens stabs viens pats stāvēja tumsā uz upmalas ceļa, kur viņam priekšā izauga melna ēna, kas bija augumā trīs reizes garāka par elfiņu. Lukturi trīcēdami koku zaros bija apdzisuši, viss apkārt palicis kluss un nekustīgs. Mīgo ar pūlēm spēja pagriezt acis, un saltās šausmās bālajā zvaigžņu gaismā ieraudzīja, ka pat upes straume lejā ir apstājusies kā sasalusi. Tumšais tēls runāja savā atbaidošajā kā ar dzelzs zvārguļiem piebārstītajā balsī:
– Tu savām rokām esi pieskāries pats savai sākotnei, un tā nesīs tev baisāko likteni no visiem likteņiem. Es būšu tava nāve, kas atradīs tevi visur un es sekošu tev vienmēr. Es pārņemšu tevi savā varā, līdz mans saprāts iemājos tevī, – es iemiesošos katrā tavā šūniņā, un tu tam nespēsi pretoties. Es tevi vēroju aklām acīm un es dzirdu tavas mēmākās domas. Līdz ar tavu iznīcību sabirzīs pīšļos visa gaismas varenība, un tumsība celsies un valdīs par visu! Tumsība nogremdēs šo mežu, un tumsība pārņems pasauli!
Un dārdoši smiekli pieskanēja visu satumsušo mežu un sastingušās upes ieleju. Elfiņš juta, ka viņam kājas sagrīļojas un nepārvarams smagums velk viņu pie zemes. Acumirklī nospiests uz ceļiem, Mīgo šausmās trīcēdams spēja vien aizvērt acis, un dzirdēja ļaunos smieklus nosmokam aizvien dziļāk pazemē. Pirmo reizi mūžā Mīgo bija saskāries ar kādu ļaunu saprātu, kas šķita esam varenāks par visu līdz šim redzēto un dzirdēto.
– Nē, – nočukstēja Mīgo, un tad sapratis, ka tomēr spēj tam pretoties, viņš atvēra acis un sauca skaļā balsī: – Nē!
Tumsas tēls bija izgaisis melniem dūmiem, ļaunie smiekli bija apklusuši dziļi pazemē, kokos atkal dega gaiši lukturi un upe aizvien rāmi tecēja savu gaitu. Mīgo pielēca kājās un apjucis lūkojās apkārt. Iebāzis roku kabatā, viņš izvilka no tās lielo dimantu, kas šķita kļuvis vēl smagāks, kā iepriekš. Dārgakmens izskatījās kā melniem dūmiem piesūcies, un elfiņš aiz bailēm to nometa zemē. Viņš sajuta, ka šajā akmenī slēpjas kas ļauns, kāds spēks, pār kuru nevienam nav varas. Mīgo radās vēlēšanās pacelt dimantu un iemest to upē, lai tas pazūd uz visiem laikiem. Paķēris smiltīs guļošo dārgakmeni, elfiņš atvēzējās, lai mestu, bet tad kāda labestīga balss ierunājās:
– Mīgo, palīdzi man! Es neesmu ļaunuma radīts, esmu ticis ļaunuma pārņemts! Tikai tu, kas dzimis no zvaigznes stara zieda pumpurā – tikai tu spēj visu vērst par labu!
Elfiņš nolaida roku, un redzēja, ka dimants viņa plaukstā atkal blāvi gaismo gaiši zilu starojumu.
– Tumsība neuzvarēs, tumsība neuzvarēs! – kā buramvārdus atkārtoja elfiņš, iegrūda dimantu kabatā, un skriešus metās pa smilšaino ceļu uz priekšu, un ilgi skrēja augšup, augšup, līdz nonāca pavisam augstu virs upes kraujā krasta, kur ceļš pagriezās pa labi prom no upes, iestiepdamies Skanmeža elfu ciematā. Mīgo pat īsti neatcerējās, kā viņš nonāca līdz mājoklim kokā, kur dzīvoja Airū un Leori, bet attapās viņš gauži raudādams un cieši apskāvis daiļās Leori garo, slaido augumu.

– Leori, es redzēju ļauno prātu! Leori, es dzirdēju nāves balsi un smieklus! Tas bija ļauns un melns! Tas gribēja mani uzvarēt, bet es to pārvarēju un skrēju pie jums! – raudādams stāstīja mazais elfiņš, kamēr elfa maigi glāstīja Mīgo galvu un mierinoši dungoja pie auss kādu dziesmu.
– Tas ir noticis, – sacīja Airū, apsēsdamies līdzās savai sievai, kas turēja elfiņu, un viņš apskāva tos abus. – Mūsu Mīgo ir piepildījis pareģojumu. Mūsu dēls beidzot ir mājās!
– Jūsu dēls? – pārsteigts jautāja elfiņš, lielām acīm uzlūkodams Airū. – Jūsu Mīgo? Bet... Bet vai tad es neesmu radies no zvaigznes stara, kas iekrita zieda pumpurā?
– Mans vārds ir Airū – senelfu mēlē – Zvaigznes Stars, un Leori ir Zieda Pumpurs, – sacīja elfs. – Un tu esi Mīgo, – un tas nozīmē Mīlestība.
Tajā vakarā Airū un Leori izstāstīja Mīgo par to, kā pirms divpadsmit gadiem naktī, kad piedzimis Mīgo, pie viņiem negaidot atnācis Visgudrais meža burvis un teicis:
– Šonakt zvaigznes man pavēstīja par īpašu svētku dienu jūsu mājās. Taču šis bērns nepieder jums, un jūs nedrīkstat viņu sev paturēt. Laidiet šo bērnu pasaulē, esiet viņa labākais draugs, un nestāstiet tam, kas labs un kas ļauns. Bet dienā, kad jūsu bērns iepazīs ļauno un atpazīs labo, izstāstiet viņam par šo nakti, un vediet viņu pie manis. Un zvaigznes mums pavēstīs viņa nākotni un likteni.

– Visgudrais burvis ir runājis taisnību, – teica Leori, saskatīdamās ar savu vīru. – Mīgo ir dzimis zem izredzēto zvaigznes, un piepildījis Visgudrā pareģojumu.
– Un tas nozīmē, ka mums drīz būs jādodas pie Visgudrā, lai tas atklāj mums visu, ko tev sola zvaigznes, – domīgi un ar smagu sirdi sacīja Airū, turēdams Mīgo roku. – Un es ceru, ka tas būs kas labs.
– Tātad tomēr es esmu īpašs? – Mīgo cerīgi jautāja, raudzīdamies Leori lielām slapjām acīm.
– Ikviens ir īpašs, – viņa atbildēja un notrausa Mīgo no vaiga asaru.
Tad Mīgo izstāstīja abiem elfiem visu, ko viņš piedzīvojis pēdējās dienās un parādīja arī upē atrasto dimantu. Elfiņš to turēja paceltu plaukstā, un elfiem aizrāvās elpa, ieraugot šo neparasto dārgakmeni, kura iekšiene tagad šķita kā dzīva, lēni virpuļojoša zvaigžņu galaktika.
– Šim dimantam noteikti ir kāds sakars ar visām tām nelaimēm un ar ļauno prātu, ko Mīgo šonakt sastapa uz ceļa, – noteica Airū. – Būs labāk, ja mēs to neaizskarsim, Leori. Un liec to pagaidām nost, Mīgo!
– Tev ir jāatpūšas, mazais, tu izskaties ļoti savārdzis, – bažīgi piebilda Leori. – Bet rīt viss noskaidrosies.
Mīgo vēl brīdi aplūkoja dimantu lāpas liesmas gaismā, tad gari nožāvājās un paslēpa savādo akmeni atpakaļ kabatā. – Atradums tiešām skaists, – Mīgo saguris, bet smaidīdams noteica, – Tomēr par visu vairāk tagad es pats priecājos beidzot atrasties – mājās!
Mīgo bieži bija dzīvojis šo elfu mājoklī, ciemojoties nedēļām ilgi, līdz atkal kājas sauca jaunos ceļos un jaunās dēkās, un reizēm šķitis savādi, cik ļoti Leori un Airū skumst, atvadoties no Mīgo, kad viņš devās prom, un allaž piekodinājuši lai elfiņš saudzē sevi un atgriežas drīz. Vienmēr Leori bija uzšuvusi Mīgo jaunu skaistu drēbju kārtu, un vienmēr Airū vēlējās zināt, kādus ļaudis Mīgo saticis, ar ko runājis un ko piedzīvojis ceļā. Tagad Mīgo zināja, ka šī īpašā draudzība patiesībā bijusi vecāku mīlestība un rūpes, un tagad elfiņš saprata, kāpēc viņš nekad nebija juties vientuļš vai pamests, vai bārenis.
Tovakar Leori sarūpēja Mīgo gardas un sātīgas vakariņas, par ko elfiņš palika vēl jo priecīgāks un bija īpaši pateicīgs. Tikmēr Airū pielēja lielā apaļā koka baļļā siltu ūdeni, un vēlāk Leori palīdzēja Mīgo nomazgāties, kamēr tas draiski spēlējās ar ziepju putām. Pēc peldes viņa ieģērba elfiņu zīda naktstērpā un ieveda nelielā istabiņā, kurā uz palodzēm un pie griestiem vijās caur logu iestiepušies vīteņaugi ar smalkām lapiņām un sīkiem koši baltiem ziediņiem kā zvaigznītēm.
Mīgo piepeši sajutās vārgs un apgūlās uz mīksta dūnu pēļu matrača, bet Airū un Leori apsēdās katrs savā pusē, un sāka dziedāt klusu šūpuļdziesmu.

No zvaigznes stara zieda pumpurā
Ir piedzimusi mūsu mīlestība.
Lai mirgo tā par visu gaišāka,
Vai laimīga, vai mazliet nelaimīga.

Ir tālus ceļus nācis mūsu bērns.
Vēl tālus ceļus viņam jāizstaigā,
Lai saudzē viņu bargas vētras spārns,
Gan rītausmā, gan melnā naktī baigā.

Kad izplauks zieds par visiem krāšņākais,
Kad manas zvaigznes stari klusi dzisīs,
Būs vienmēr kāds, kam sirds par tevi kaist,
Līdz asaras un smaidus vaļā raisīs.

Pēc tam Mīgo saldi aizmiga un sapņoja, ka viņš lido tālu visumā starp neskaitāmām krāsainām zvaigznēm un planētām.
Rīta gaismā Mīgo atvēra acis un rasas lāsīte no griestu vīteņa iekrita viņam tieši mutē, kamēr elfiņš žāvājās, un tā bija salda kā sīrups. Sajuties možs un spēka pārpilns, Mīgo izlēca no gultas, un izrāpās cauri puķu aizkaram ārā pa logu, gar kuru stiepās blīvu, zaļoksnu zaru savīta laipa, kas audās no koka uz koku, pazūdot tālu lapotnēs. Putni koku zaros dziedāja rīta sveicienus, šur tur pazaros rosījās elfi, un viss ciems skanēja no tālīnām elfu balsīm, kas sasaucās cita ar citu skanīgi un skaļi.
– Mīgo, nekur tālu nepazūdi! – iesaucās Leori, iznākusi pa apaļā mājokļa arkveida durvīm, ko ieskāva ziedoši vīteņi.
– Hei-lo, Leori! – elfiņš līksmi atsaucās un pieķēries kādā zarā uzkārtai mezglainai virvei, pārlēca tālāk uz kādu koku, ap kura stumbru vijās kāpnes, pa kurām nonāca lejā līdz apakšmežam, kur koku paēnā vijās parastās taciņas.
Pa taciņu pretī nāca bariņš elfu bērneļu, kas visi saskrēja pie Mīgo un saķērušies rokās, ielenca elfiņu, uzsākdami kādu jautru dziesmu, kurā nebija vārdu, bet tikai jautri treļļi un smiekli. Mīgo pārsteigts smējās kopā ar tiem un griezās apkārt, līdz sareiba galva un aizmiglojās skatiens. Kad Mīgo mitējās griezties, bērneļi bija apklusuši un bailīgi lūkojās augšup uz koku zariem, kur melni mākoņi strauji aizsedza dienas gaismu, līdz visa apkārtne ietinās tumšā mijkrēslī. Elfēni spalgi kliegdami aiznesās katrs uz savu pusi, bet kokos iešalca vējš, izgaiņādams putnus uz visām pusēm. Mīgo pilnīgi viens attapās uz svešas meža takas, un apkārt vairs nekas neliecināja par dzīvību, kas vēl pirms mirkļa kūsāja koku zaros, – pat mājokļu kokos vairs nebija, – tikai vientuļš vējš sēri purināja un līgoja nokarenus zarus. Elfiņš metās skriet pa svešo taku, bet aiz līkuma ceļa malā sēdēja kāds rūķis, pārvilcis pāri acīm nodilušu kapuci.
– Kur visi palikuši? – Mīgo iesaucās, pieskrējis pie rūķa. – Kur ir elfi, kur ir putni, kur ir gaisma?
Rūķis sāka kratīties, un no dīvainā bārdaiņa atskanēja smacēti smiekli, kad viņš pastiepa Mīgo pretī kaulainus pirkstus, caur kuriem zemē bira zeltainas smiltis, kas zemē pie viņa kājām sāka degt, un acumirklī pārvērtās melnos pelnos. Apkārtne satumsa vēl melnāka.
Mīgo pārbiedēts atkal metās bēgt, taču sapinās virs takas nokārušos staipekņos, kas kā čūskas viņu ievija zaļā kūniņā, neļaudamas vairs spert ne soli. Elfiņš pēkšņi ieraudzīja cauri pilnīgai tumsai iekvēlojamies zilo dimantu taisni sev acu priekšā. Mīgo pastiepa roku pēc tā, bet vīteņi neļāva pakustēties, un elfiņš sāka stenēt un lūgties:
– Dodiet to man, atdodiet to man!

Mīgo nosvīdis pamodās, aiz loga bija diena, blakus viņam sēdēja Leori un Airū abi bāli no vaiga, bet kreisajā rokā elfiņš turēja cieši saspiestu zilo dimantu.
– Es redzēju briesmīgu sapni, – samulsis izdvesa Mīgo. – Bet varbūt tas nebija sapnis. Viss bija satumsis, un es nevarēju aizsniegt dimantu.
– Te kaut kas nav lāgā, – Airū noteica. – Un šī nav pirmā reize, kad Mīgo neatšķir sapni no īstenības.
– Tu dedz kā ugunī, – nobažījusies sacīja Leori, glāstīdama elfiņa pieri.
Veselu stundu Leori un Airū bija pūlējušies Mīgo pamodināt, bet viņš cieši gulēja, brīžiem drebēdams, brīžiem stenēdams, līdz beidzot viņi izdzirdēja elfiņa teikto: „Atdodiet to man!” – un tūliņ ielika Mīgo saujā dimantu, kas atradās ievīstīts veco drēbju kaudzē, dzirksteļodams ar sārtām uguntiņām savā iekšienē. Un tā Mīgo bija nācis pie samaņas, par milzīgu atvieglojumu pārbiedētajiem vecākiem.
– Vediet mani pie Visgudrā burvja! – Mīgo pats sev par pārsteigumu teica.
– Bet tu tagad esi pārāk vājš, Mīgo, – atteica Leori.
Mīgo lūdzoši palūkojās uz Airū, un elfs saprata, kas darāms.
– Es tevi aiznesīšu, – Airū pieliecās un pacēla dēlu uz rokām.
Un tā Airū Leori pavadībā nesa mazo Mīgo savās rokās cauri Skanmežam, līdz nonāca uz upmalas ceļa, un devās pa to gar upi līdz attālai vietai, kur šaura taciņa atkal iegriezās mežā, bet pēc brīža izveda no vienas puses klinšu, no otras – meža ieskautā klajumā, kura vidū atradās zema smagnēja akmens celtne ar augstu apaļu torni vienā galā, – un šis tornis saules apspīdēts slējās augstāk par koku galotnēm.
Ēkas divviru durvis bija vaļā un tajās stāvēja stalts, sirms elfs tērpies tumšzaļā apmetnī, un rokā tam bija zarains koka spieķis.
– Nāciet, es jūs jau sen gaidīju! – sacīja elfs, panākdams viesiem pretī pa akmens plāksnītēm izliktu taciņu. – Un man prieks jūs atkal redzēt. Un īpaši tevi, mans mazais Mīgo!
Elfiņš uzreiz atpazina vecā elfa balsi un pavēris savus salipušos acu plakstiņus, pasmaidīja.
– Palsifer, tas esi tu! Cik jauki tevi šeit satikt! Mēs nācām pie Visgudrā burvja, – Mīgo teica, pastiepdams elfam pretī roku, un tas saņēma elfiņa pirkstus savā brūnajā plaukstā.
– Nu, būsiet jau viņu atraduši, – vecais elfs sirsnīgi smiedamies atsaucās un aicināja viesus savā namā. Mīgo jutās ļoti parsteigts, ka vecais vīrs, kuru viņš tik labi pazina un kuru daudzas jo daudzas reizes bija saticis Mežā un runājies ar viņu stundām ilgi, – ka šis vīrs ir tas pats Visgudrais burvis, par ko stāstīja Airū un Leori.
Tad viņi iegāja mājā, un elfiņš tika iesēdināts šūpuļtīklā, kas kā savdabīgs krēsls karājās no zemajiem griestiem ovāla galda galā, bet Airū un Leori ņēmās stāstīt Palsiferam, kā Mīgo iepriekšējā vakarā pārradies mājās, un izklāstīja arī visu pārējo, ko efiņš piedzīvojis pēdējās dienās. Mīgo tikmēr šūpoja kājas, pētīdams pieticīgi iekārtoto plašo telpu ar akmens sienām, kurās bija daudz mazu lodziņu, bet plāna vidū bija liels kamīns, kurā sprakšķēja degošas pagales, un visur bija salikti svečturi un smaržoja pēc papardēm, kas auga lielos apaļos puķpodos visos telpas stūros.
Izdzirdējis par dimantu, Palsifers vēlējās to nekavējoties aplūkot tuvāk, un pienāca pie Mīgo. Elfiņš izvilka no kabatas roku un atlaidis cieši sakļautos pirkstiņus, parādīja dārgakmeni burvim.
– Vārdakmens! – iesaucās Palsifers un pastiepa savu roku, bet lielā bijībā tomēr nepieskārās dimantam. – Tas nudien varētu būt tikai Vārdakmens! Dimants, ar kuru var radīt un nīdēt, celt un graut, pakļaut un valdīt... Man aptrūktos vārdu krājums, ja vēlētos aprakstīt tā spēku un visas leģendas, kas ar to saistās. Jau naktī, kad tu piedzimi, Mīgo, es izlasīju zvaigznēs tavu atradēja likteni, un nu tas ir piepildīts! Un es baidos...
Burvis apklusa. Airū un Leori vaicājoši uzlūkoja Palsiferu Visgudro. – No kā baidies? – Airū jautāja.
– Par to vēlāk, – Palsifers sadrūmis noteica. – Teikšu vienīgi to, ka mūsu Mīgo ir saindēts. Un var izrādīties, ka priekšā ir grūta cīņa ar lāstu un slimību, kas pārņem jūsu dēla ķermeni un prātu.
– Slimību? – Leori sirdī iedūrās šis vārds, viņa jutās pagalam satriekta un zaudēja savaldību. – Vai tāds ir mūsu Mīgo liktenis?! Vai viņam bija jāatrod tas nolādētais akmens, lai tagad viņš iznīktu mūsu acu priekšā?
– Visgudrais, saki ka tā nav taisnība! – Airū satvēra burvja plecu.
– Šis akmens ir nolādēts, tiesa, – drūmi teica Palsifers. – Bet nav tādu lāstu ko nevar noņemt. Un man jāizpēta, kā to izdarīt. Katrā ziņā, brīdinu, ka neviens mirstīgais nedrīkst piesavināties šo dārgakmeni, un nevienam tas nedrīkst tikt dāvināts, iekams zvaigznes būs runājušas, kad būs aptumsis mēness. Tas ir viss, ko pagaidām atklāšu. Bet Mīgo izdzīvos, ja atstāsiet viņu manā aprūpē, un visi kopā mēs noteikti spēsim pieveikt šo slimību.
Leori apsēdās un nedzirdami raudāja, bet Mīgo sēdēja dziļi ieslīdzis virvju krēslā un viņa acis bija ciet, tomēr sejā rotājās savāds smaids. Palsifers paņēma Vārdakmeni un ielika to svečturī virs kamīna dzegas. – Te tam būs būt – mūsu redzeslokā, lai nepazūd, – burvis sacīja, un Mīgo atvieglots nopūtās.

***

Turpmākās dienas Mīgo pavadīja sēdēdams pie kamīna šūpuļkrēslā, un ik pa brīdim iestiegot ļaunos sapņos, un Palsiferam tajās reizēs nācās ar steigu ielikt viņa rokās Vārdakmeni, lai elfiņš spētu atmosties. Airū un Leori katru dienu nāca ciemos, jo Airū bija aizņemts savā laivu darbnīcā, bet Leori šuva tērpus dižajam Elfu Dziesmu Festivālam, kam bija jānotiek pēc mēneša, tādēļ pasūtījumi pienāca no visām Zilo Brīnumu Meža malām.
Mīgo par lielu iepriecinājumu jau trešajā dienā pēc ierašanās burvja mājoklī, vārda tiešajā nozīmē ar tvaika mutuli ievēlās elfiņa draudzene – dūmu feja Juzīne, kuru viņš bieži bija saticis pie Tvaikavotiem, kas bija Zilo Brīnumu meža slavenākais kūrciems, – tas bija pazīstams ar savām dabiskajām tvaika pirtīm un karstavotiem. Augumā šī feja bija ne lielāka par Mīgo, toties bija ļoti tukla, ko vēl vairāk izcēla krokainās un kruzuļotās kleitas, kādas viņa valkāja. Palsiferam par pārsteigumu dūmu feja pavēstīja, ka tagad viņa paliks tepat pie elfiņa, un uzņemsies visu aprūpi, un burvis redzēdams, cik iepriecināts par jauno aukli ir Mīgo, nespēja tai iebilst, – lai gan šī „tvaika bumba” viņam necik neiepatikās. Viņa visu laiku kūpēja baltiem tvaikiem, vai pelēkiem dūmiem (kad dusmojās), un it kā ar to vien nepietiktu, nemitīgi vārīja virtuvē visādas sūnu un ķērpju tējas, turklāt mēdza aizkūpināt pīpi, kurā, šķiet, bija sabāzta aizdomīgas izcelsmes zāle, spriežot pēc Juzīnes trakulīgā un allaž pārmēru jautrā „gara stāvokļa”.
– Visa vaina ir iekš tā, ka tu nabaga elfiņu kārtīgi nebaro, Palsifer, – visgudri paziņoja Juzīne, kura par savu ēstgribu nekad nesūdzējās, jo kaut kur taču bija jāņem kurināmais savai iekšējai tvaika krāsnij.
Un Juzīne ņēmās stiept Mīgo kūpošas paplātes, piekrautas pilnas ar ēdieniem, – un tā vismaz piecas reizes dienā, (un reizēm arī naktī), – un protams elfiņš to visu nespēja apēst, toties Juzīne neatteicās palīdzēt, un galu galā lielāko daļu apēda pati. Palsifers fejas izdarībās noraudzījās caur pirkstiem, jo redzēja, ka Mīgo patiešām paliek mundrāks, bez tam burvim pašam tagad bija vairāk laika sēdēt savā piecstāvu torņa bibliotēkā, šķirstot vecas hronikas un naktīs torņa galā novērot zvaigznes. Palsifers katrā ziņā vēlējās izdibināt visu, kas saistās ar dīvaino murgu slimību, kas piemeklējusi Mīgo, bet Juzīne norādīja, ka vecais burvis kvernēdams no rīta līdz vakaram pie grāmatām, lai pielūko, ka nesasirgst pats. Burvis bija nolīdzis arī sargu, kas nemanāmi pieskatīja ārdurvis un galvenokārt uzraudzīja, lai zilais dimants netiktu nozagts un iznests no mājas. Un tā viņi dzīvoja mierīgi, – cik nu mierīgi var dzīvot mājā, kur nemitīgi virpuļo dūmu feja, – un tā pagāja desmit dienas, kad burvis negaidot pavēstīja, ka viņaprāt ir atklājis veidu, kā noņemt Vārdakmens lāstu no Mīgo.
(06.11.2008)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 9.39
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9.5)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9.33)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9.33)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (16.09.2019, 13:42)Iemeslu daudz un dažādu, un ne vienmēr vajag publicēt visus dzejoļus. Patlaban strādāju pie citu žanru darbiem ;)CM_Mike (16.09.2019, 11:52)ā, tātad bija nopietns iemesls.bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatas
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Salatēvs pār laukiem brien,
Slēpju nav, jo zāle vien,
Pāri plecam vilku vāle,
Eglīte un jāņu zāle! ...
Interesanti video
Kaķis Simons 3
 
 
Zīmējumi

Rudens LV
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 709 Kopā:5031290

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec