X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Vellata
Autors - Margo
  
Komentāri (7)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Mūsu sētā nez no kurienes parādījās melns kaķis. Līdzi atnesa šo stāstu.

Jautrīte ar rokas virspusi atglauda rūsgandzeltenās matu šķipsnas no sviedru norasotās pieres. Grūti gan to Brūni slaukt, cieta kā arvien, tādēļ slaucēja to parasti atstāja beigām. Tad vismaz zināja – pamocīsies, un cauri. Ja ar Brūni sāka, tad pat mīkstākās govis nogurušajām rokām vairs nemaz nepatika.
Sievietes mugura dīvaini notirpa – it kā kāds cieši uz viņu skatītos. Vēl galvu uz kūts durvīm nepagriezusi, viņa jau zināja – tā vellata ir atkal klāt. Gaišzaļā durvju četrstūra vidū pašcieņas pilna, asti kārtīgi ķepiņām aplikusi, sēdēja melna kaķene.

Tas sākās pavasarī, kad Jautrīte beidzot bija vīram izprasījusi atļauju izvēdināt ziemā mirušās vīramātes skapi. Bija svaiga, karsta, baltas saules pilna diena ar vieglu vējiņu – īstais laiks tādiem darbiem. Uz visiem sētas mietiem, veļas auklām un vadžiem karājās virsdrēbes, segas, gultasveļa, dzijas šķeteres. Jautrīte noskatījās uz visu šo mantību – ko gan ar to iesākt? Nevienam taču nevajadzēs tos trīs ziemas mēteļus – baznīcā ejamo, veikala un ciemu reizēm paredzēto, tepat uz kaimiņiem aizskrienamo. Par kleitām un brunčiem nemaz nebija ko runāt, tos viņa nemaz nevēdināja, salika tāpat plastmasas maisos – gan jau laiks rādīs, ko ar tiem iesākt. Vīram pašlaik par to nevarēja ne ieminēties – viņš mātes nāvi vēl arvien ļoti pārdzīvoja – bet vedeklai bija skaidrs kā diena, ka tām mantām paredzama iznīcība. Vienīgi segas, gultas veļa, dvieļi, galdauti – gan drellī austi, gan izšūti un tamborētām mežģīnēm rotāti – tā patiesi bija vērtība. Tāpat spilveni – no īstām dūnām, kupli kā siena laika mākoņi. Jautrīte pabužināja vienu, otru, trešo... Tad gandrīz vai salēcās pārsteigumā - uz vīramātes krustdūrienā izšūtā dīvāna spilvena sēdēja svešs, melns kaķis.
„Vai iesi prom, ko tu te meklē!” sieviete uzbārās. Dzīvnieks nelikās ne zinis. Nācās meklēt kādu stibu. Melnais kā zibens aizšāvās prom, Jautrīte turpināja izlikto drānu apskati, pie sevis rēķinādama – ko dos vīramātes jaunākajai māsai par piemiņu, ko pati paturēs ģimenes lietošanai. Izšūto spilvenu, kuru rotāja diezgan banāls vakara skats ar ragainu briedi vidū – to nāksies paturēt, vīrs ne reizi vien atcerējās, kā māte to vakaros pie petrolejas lampas šuvusi, bet no rīta errojusies, ka krāsas ne tā salikušās. „Bet smuks tak ir vienalga!”- Jautrīte no galvas zināja pēdējo frāzi šajā stāstā. Tad nu spilvens tā arī paliks greznot dīvānu, nemaz nesaderēdamies ar vedeklas gaumi. Kaut gan – pēc nelaiķes domām vedeklai tādas vispār nebija, ne tā prata ģērbties, ne matus jēdzīgi sakārtot, ne dzīvokli post. Labi, ka saimniece mājās bija viņa pati!
Saimniekošana bija ritējusi visas dzīves garumā – un aprāvās vienā dienā. Smags insults pēc Ziemassvētku cienastu gatavošanas – pārpūle, kā teica ārsti, pāris dienas komā slimnīcā – un vīrs, kas ienāca, kupenās nobridies, no sniega un asarām slapju seju, teikdams pavisam īsi: ”Mammas vairs nav”, tad atkrita turpat virtuvē uz sola un ilgi, aizvilkdamies raudāja. Daudz ko no mātes svētku maltītei gatavotā apēda pašas bērēs...

Jautrīte aizdzina nepatīkamās atmiņas, bēres jau nav nekāds prieks. Kaut gan pati ar tīru sirdi vis nevarēja teikt, ka būtu skumusi par vīramātes aiziešanu. Divdesmit viens gads zem kopīga jumta... Ne jau jumts vien, pat istaba bija gandrīz kopīga, jo durvju aili starp viņu un mātes istabām aizklāja tikai tautiskais aizkars. Kad tika ierosināts to aizvietot ar kārtīgām durvīm, vīrs neizpratnē rauca pieri – tas aizkars tik labi izskatoties, un vienmēr tur esot bijis. Lai nu paliekot, kā ir... Palika jau, palika. Jautrīte vēl tagad atcerējās, kā naktīs trūkās augšā, kad puika bija nemierīgs. Pēc smagajām dzemdībām samocīti bija abi – kā jaunā māte, tā mazulis, un bērns normāli sāka gulēt tikai pēc pusgada. Līdz ar to mūžam neizgulējušies bija visi mājinieki.
Vairāk bērnu viņu laulībā nebija. Bet nu... Sieviete pārlaida roku piebriedušajam vēderam. Bija noticis neticamais. Februārī viņa bija sapratusi, ka ir gaidībās. Vīrs bija pārsteigts, nemaz nepriecājās – ko ļaudis teikšot, dēls teju pilngadīgs, un nu šiem mazulis, kā jauniem ļaudīm.
Jautrīte gan klusībā smaidīja – galu galā viņai četrdesmit tikai būs, nav jau nekas neiespējams vēl kādu bērnu izauklēt. Un ka tas gadījās tieši tagad, kad vīramāte nedzirdēja visu, kas laulātā pāra gultā notiek – nu, tur jau nebija, ko brīnīties. Pat Ansis bija pārsteigts, pēkšņi atklājis, ka viņa sieva spēj gultā visai karsta būt. Iemeslu sacīt gan nevarēja – viņš nepiedotu to slepeno prieku, kas Jautrīti tagad turēja uz saviem spārniem. Brīva, pati noteicēja savā sētā, neviena, kas komandē un māca – vai tā nebija laime? Neviens vairs neatgādināja, ka tikai vīramātei jāpateicas par savu dzīvi "Liepiņās". Kas zina, kur būtu aizdauzījusies, ja kaimiņi nepaņemtu savā paspārnē...

„Škic!” sieviete dzina prom kaķi - tas atkal sēdēja uz tā paša izšūtā spilvena. Dzīvnieks nemuka vis, piecēlās kājās, saboza spalvu un iešņācās. Acis dīvaini auksti dzeltenas, it kā sudrabainas. Jautrītei šermuļi pārskrēja pār muguru. Viņa atkāpās, muguru zvēram negriezdama. Pēkšņi likās, ka dīvainais kustonis var viņai uzbrukt.

Tā nez no kurienes melnā kaķene bija uzradusies un arvien izdarīja kādus nedarbus. Jautrīte bija pārmazgājusi mazliet iedzeltējušos, nelietotos palagus un slapjus izklājusi ābeļdārzā pavasara saulē pabalināties. Kaķene uz tiem bija atstājusi savu vizītkarti – nopēdojusi visus tik rūpīgi, kā pasūtījumu pildot. Ar ko īsu zālīti noaugušajā pagalmā varēja tā nosmērēt ķepas, lai paliktu melnas pēdas?
No jaunās saimnieces rokas kaķene ēdamo neņēma, ja vīrs ko pameta, to gan rija ņurdēdama. Toties no galda nočiept – tur viņa bija meistars! Kā tā prata iemanīties iekšā un noslēpties, palika mīkla, bet Jautrīte nekad nevarēja būt droša, vai uz galda liktais ēdiens netiks sapostīts, trauki paliks veseli, piens neizliets. Reiz melnā uzlēca uz galda, kad viņa kapāja sīpolus – nazis paslīdēja un pirksts bija pušu.
Arī ārā kaķene saimniekoja pa savam. Jautrītes stādījumi viņai bija mīļa vieta, kur izvārtīties vai bedrīti izkašņāt. Klukstes vadājamo cāļu skaits arvien saruka, un tur vanags nebija pie vainas. Viņa sūdzējās vīram un lika pie sirds kaut ko darīt lietas labā. Ansis tikai grozīja galvu – kaķis mājās esot vajadzīgs, citādi peles pa galda virsu dancošot. Līdzšinējais pelēkraibais runcis kā vienā marta vakarā aizgāja, tā pazuda. Un kaķene liekoties medīga, re, kāda gara aste! „Jā, jā, uz cāļiem,” pie sevis norūca sieva, bet kas viņu klausījās?

Visā dzīvē neviens īpaši Jautrīti vērā nebija ņēmis. Māte viņu agri atstāja savā ziņā, jo pēc dzērāja vīra nosalšanas vēl palika audzināmi divi mazāki puikas. Skolā meitenei sekmes bija vidējas, kaut kā galā tika, bet ne ar kādām spējām neizcēlās. Mājās darīja visu, kas vajadzīgs – citādi vienkārši nevarēja, tad būtu bads. Labi, ka mamma prata šūt, vismaz apģērbs, kaut pieticīgs, meitenei kaunu nedarīja. Skaista viņa nekad nebija bijusi – ierudiem matiem, vasaras raibumiem klātu apaļu seju, bērnišķīgi zilām acīm, kuras sedza gaišas skropstas... Nekādas ievērības no zēnu puses nepiedzīvoja, zaļumballēs daudz dejot nesanāca. Sešpadpadsmit gadus vecākais Liepiņu Ansis gan visās ballēs viņu uz divām dejām uzlūdza – vienu balles sākumā, otru – beigās, laikam tā izprata kaimiņa pienākumu. Dejoja ne pārāk iznesīgi, neko nerunāja, izņemot parasto apvaicāšanos – kā tad labi ejot. Jautrīte, augumā tikai līdz viņa žaketes krūšu kabatai, cītīgi centās spert pietiekami garus soļus, lai pirkstgali nepakļūtu zem partnera kājām. Pēc pēdējās dejas sekoja ierastais piedāvājums mājās doties kopā – Anša „Liepiņas” un Jautrītes „Kļavas” turpat blakus vien bija. Meitene sevī gan drusku dusmojās, jo pavadītājs visu ceļu tikpat kā nerunāja – katrs gāja pa savu ceļa malu, tomēr arī priecājās – pieci kilometri vienatnē, tas nebija nekāds jaukais gājiens. Ja bija vēss, Ansis bez vārda runas savu žaketi uzlika viņas pleciem...
Izlaidumā, atestātu saņemot, meitenes rokās iegūla jaunāko brāļu pasniegtās pujeņu buķetes no pašu dārziņa. Aiz tiem, veselu klēpi sarkanu rožu rokās, stāvēja Ansis. Jautrītei mute palika vaļā, kad šīs rozes tika sniegtas viņai līdz ar apsveikumu - tas tik bija pārsteigums! Tādu rožu nebija nevienai citai izlaiduma klases meitenei...
Vēl lielāks pārsteigums notika nākošajā dienā, kad Ansis ar māti iegriezās viņu sētā. Meitene pašlaik silē mazgāja kūtī sabristās kājas. Mugurā sasvīdis krekliņš un katūna brunči... Un tur nu nāca jaunais kaimiņš, uzcirties gaišā kreklā, mātei puķaina krimplēna kleita. Vaukšķis rēja kā negudrs, par laimi mamma iznāca sētā un Jautrīte varēja pabeigt kāju mazgāšanu.
Anša māte griezās pie Jautrītes mammas: ”Labdien, zinām, ka neesat gaidījušas. Bet mums uz sirds ir viena lieta, ko gribētu nokārtot. Mans dēls ir precību gados, jūsu Jautrīti tepat esam redzējuši lielu izaugam. Nu ir skola pabeigta, jāsāk jauna dzīve... Īsi sakot, mans Ansis gribētu jūsu meitu precēt. Ko jūs par to sakāt?”
Tik negaidīta ziņa jebkuru māti pārsteigtu. Gods kam gods, Jautrītes mamma ātri tika ar pārsteigumu galā, atbildēdama, ka kaimiņi viņām parāda lielu godu ar šādu nodomu. Kas gan viņai tur būtu iebilstams – meitas nākotne būs nodrošināta, rūpju tāpat pietiks ar abiem zeperiem, kas vēl jāizaudzina. Kaimiņi bija pārtikuši ļaudis, Ansim zelta rokas – lai kur pieķērās, viss veicās. Motoru lietās tīrais dievs, gudrāks par inženieri – jebkurš mehānisms ar viņa gādību atguva dzīvību. Meitai nekā netrūks, tas bija skaidrs. Un tepat kaimiņos – kāda laime!
Ne tik viegli ar jaunumiem tika galā Jautrīte. Vakar – izlaiduma balle, šodien – jau bildinājums. Tas bija neticami, viņa nebija paguvusi pat apdomāties, kā dzīvos tālāk, vai ies ko mācīties, vai meklēs darbu... Un te pēkšņi pilnīgi negaidīts variants – kļūt par precētu sievu. Kāzas, baltais plīvurs... Nevienai klases biedrenei tādu izredžu nebija.
„Nu, dēls, tagad tava kārta runāt,” māte pabikstīja klusējošo Ansi.
„Jautrīt, vai nāksi pie manis par sievu?” Ansis griezās pie apjukušās meitenes.
„Jā...” tas skanēja bikli un nepārliecinoši, bet ko citu varēja gaidīt?
Pēc mēneša bija kāzas, pēc desmit mēnešiem – puika mājās. Ļaudīm vairs nebija ko mēles trīt, ka Kļavu Jautrītei tik steigšus bijis jāprecas zināmu iemeslu dēļ...

Vīramāte kāzās platu muti lielījās ar savu gudro nodomu – ievest Jautrīti ģimenē. Pirmkārt, tā jau bija tīrā labdarība, kurš nezināja, kā aug bērni bez tēva. Otrkārt – meitene nebija manīta ar puišiem apkārt vazājamies, gana tikumīga. Treškārt – tai rokas pie darba pieradušas, varēs no viņas iztaisīt labu saimnieci, lai „Liepiņas” zeltu un plauktu arī tad, kad Anša māte vairs nebūs tik varīga... Šo iespēju gan vīramāte laikam nedomāja nopietni, jo vedeklai darbu deva, bet patstāvību saimniekošanā ne. Arī ar uzslavām par padarīto nebārstījās.
Augusta sākumā apritēs divdesmit viens gads, kopš Jautrīte dzīvoja „Liepiņās”. Māte ar brāļiem jau sen aizvākušies uz pilsētu – „Kļavām” atradās mantinieki, tiem, kas tur savu darba mūžu dzīvojuši, nekādu tiesību nebija. Nācās aiziet.

Jautrīte, domās nogrimusi, pat nemanīja, ka rokas pašas ierasto darbu jau veikušas. Brūne bija izslaukta, no pilnās slaucenes putainās virsmas plūda tikko slaukta piena īpatnējā siltā smarža, kas grūtniecei lāga nepatika, izsauca vieglu nelabumu. Viņa norīstījās, aizšāva roku mutei priekšā. Tajā brīdī Brūne salēcās un ar kāju apgāza slauceni. Viss slaukums izlija pakaišos. No govs siles kā melna svītra nozibēja durvju virzienā – vellata! Govs vainīgām acīm paskatījās slaucējā – uz purna spīdēja svaigu asiņu lāses...

Otrā rītā, kūtī ienākot, Jautrīte iekliedzās. Pie spāres bija bezdelīgu ligzda, kurā allaž slaistījās četras platas kāras mutītes. Čaklie vecāki tajās vienmēr kaut ko iemeta, šaudīdamies iekšā un ārā kā divi melni zibeņi. Topošā māmiņa vienmēr ar labpatiku noskatījās bezdelīdzēnu barošanā – visiem savi mazulīši, par ko gādāt – kā putniem un zvēriem, tā cilvēkiem... Bet nu ligzdiņa bija nogāzta. Nesaprotami, kā tas varēja notikt... Trīs niecīgās radībiņas gulēja beigtas. Ceturto pašlaik tiesāja melnā vellata. Jautrīte skatījās pēc mēslu dakšām, šobrīd viņa bez sirdsapziņas pārmetumiem būtu kaķeni piebeigusi, tik lielas bija viņas dusmas un žēlums par nobendētajiem putniņiem. Pie sienas bija pieslietas trepes, pa kurām kāpa kūtsaugšā pēc siena. No paša augšējā pakāpiena lecot – tā bija nezvēra vienīgā iespēja ligzdiņu notriekt.
Kaķene paķēra laupījumu un pazuda kūts durvīs. Sieviete apsēdās, raudāja izmisīgi, ilgi un rūgti..

Tā tas gāja visu vasaru. Ne jau katru dienu, bet nejaucības tika pastrādātas bieži. Tika novākts melnais dziedātājstrazds, kas kopš pavasara draiski svilpoja no jumta kores. Tikai divi gailēni bija palikuši no Klukstes divpadsmit cāļiem. Tomātu stādi bija nolauzti, puķes izkašņātas. Jautrīte pat izdila pastāvīgās gaidās, ka atkal piedzīvos ko nepatīkamu melnās kaķenes dēļ. Kad viņa sūdzējās vīram, tas tikai mierinoši pieglauda sievas piebriedušo augumu sev – tās taču tikai viņas stāvokļa radītās iedomas. Lai labāk nepārstrādājoties, vairāk atpūšoties, padomājot ko labu – lieki uztraukumi un raizes varot meitiņai nodarīt pāri... Bija zināms gaidāmā bērniņa dzimums, nu jau vīrs arī bija apradis ar domu par jaunu mazuli sētā. Dēls studēja Rīgā, vasarā piestrādāja celtniecībā – guva pieredzi, rūdījumu, nopelnīja ne mazo naudiņu, mājās brauca reti –tad nu būs jauns prieks un jaunas rūpes. Vīrs pat bija nolēmis mazo nosaukt savas mātes vārdā – Anna. Jautrītei gan būtu gribējies kādu skaistāku vārdu...

Augustā „Liepiņu” jaunajai saimniecei jau bija diezgan grūti veikt vajadzīgo mājas soli, lauku sētā visi darbi prasās darāmi, neviens nav atliekams. Vīrs augas dienas prom, mehāniskajā darbnīcā, reizēm Jautrītei uzmācās bažas – ko darīt, ja dzemdības uznāks negaidot? Tomēr – telefons jau bija, gan ātrā palīdzība atbrauks.
Viņa iegāja virtuvē un saķēra galvu – aizmirsusi lodziņu vaļā! Uz galda noliktā saldā krējuma burka apgāzta, dzeltenīgais šķidrums pludoja pār galdautu un tecēja uz grīdas. Melnā vellata glīti laizīja gardumu ar mazu, sārtu mēlīti, rūpīgi salikusi ķepiņas, lai tās nesamirktu krējuma peļķē.
Jautrīte dusmās paķēra slotu un no visa spēka sita nešpetnajam kustonim. Tas negaidīja izrēķināšanos, metās pa lodziņu ārā un prom. Ierocis izkrita no sievietes rokām – ķermeni pēkšņi sagrāba asas, pārvarīgas sāpes. Viņa apkampa vēderu un atkrita krēslā, cerēdama, ka pāries. Tomēr nepārgāja. Pēc dažām minūtēm grūtniece ar mokām aizvilkās līdz telefonam, lai zvanītu Ansim. Tas uztraucās ne pa jokam – vēl tak neesot laiks, vai viņa nekļūdoties? Un tieši šodien ātrie nevarot līdz „Liepiņām” tikt – remontējot tiltu, viss klājums noņemts. Lai pagaidot, paciešoties, viņš būšot klāt... Kaut ko izdomāšot.
Tā stunda līdz vīra atbraukšanai bija briesmīga. Jautrīte kliedza, vaimanāja, likās – gals klāt. Visu ķermeni plosīja neciešamas sāpes, kas nepārgāja ne uz mirkli. Brīžam viņa smilkstēja kā sabraukts suns, brīžam kliedza visā galvā – neviens taču nedzirdēja... Ak nē, dzirdēja gan! Virtuves lodziņā sēdēja melnā kaķene, ar interesi noskatīdamās notiekošajā.

Vīrs bija rīkojies saprātīgi. Atbrauca ar zirgu, ratos ielikšot piepūšamo matraci, lai Jautrīti aizgādātu līdz tiltam. Remontētāji apsolījušies klājumu tā atjaunot, lai varētu ar nestuvēm grūtnieci pārnest upei, kur pretī būšot ātrā palīdzība. Domāts, darīts. Ar padomiem, ko sieva starp sāpju lēkmēm varēja izteikt, atradās drēbes, apavi un maisiņš ar nepieciešamo, ko Jautrīte jau sen bija katram gadījumam sarūpējusi. Ansis paņēma grūtnieci uz rokām un ieguldīja ratos. Aizslēdza durvis un devās ceļā.
Iebraucamais ceļš nebija garš, bet pagrieziens uz lielo zemes ceļu diezgan neērts – pastāvus kalnup. Lai iezīmētu iebrauktuvi, Ansis katrā pusē bija uzstādījis pa lielam laukakmenim un glītu koka ceļazīmi ar māju vārdu. Jautrītei tā vienmēr bija patikusi. Tagad acis nejauši pavērās uz to – augšā sēdēja melnā vellata, noskatīdamās, kā nīsto saimnieci aizved.
Nākošo brīdi Jautrīte vairs neatcerējās. Melnā kaķene metās zem svešā zirga kājām, tas satrūkās, salēcās, apgāza ratus un rāva prom pār grāvi. Ansis neprātā kliedza, kājās uzrausies. Sieva klusēja. Atsitusies pret laukakmeni, viņa nedabīgā pozā gulēja tam blakus.

Kad Jautrīte slimnīcā nāca pie samaņas, pirmās sastapa Anša norūpējušās acis.
„Sveika, mīļā...” viņš klusu teica. Pirmo reizi mūžā tāda uzruna. Tā vienmēr - mazā, meitēns... Viņa pacēla roku – tādu bālu, izdēdējušu, un uzlika vīra iedegušajai, spēcīgajai. Tik silti tajā pulsēja asinis...
„Anniņa?...”
Vīrs novērsās un asaras noritēja pār neskūtajiem vaigiem. Jautrīte vairs neko nejautāja, tikai aizvēra acis, lai sevī apglabātu neizteikto vēsti.

Pēc pāris nedēļām ārsti atļāva slimnieci vest mājās. Cik vārga viņa jutās, apsēžoties uz gultas malas, lai apautu kājas! Apģērbšanās likās prasām vai stundu, sviedri aumaļām lija pie katras kustības. Vīrs vāca maisiņā mantas no viņas skapīša.
„Ansi,” viņa to uzrunāja, „klausies... Ja tā vellata paliks mājās – tad neved mani tur. Es nespēju...”
„Zini, dīvaini. Kopš tās dienas es viņu vairs neesmu redzējis,” vīrs atbildēja.
(06.08.2008)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.69
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.75)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.58)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.75)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (16.09.2019, 13:42)Iemeslu daudz un dažādu, un ne vienmēr vajag publicēt visus dzejoļus. Patlaban strādāju pie citu žanru darbiem ;)CM_Mike (16.09.2019, 11:52)ā, tātad bija nopietns iemesls.bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatas
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Zaglis pa vārtrūmēm velk labu maisu
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk, uz kaimiņu pusi...

Ko man darīt? ...
PowerPoint & Flash
Lieldienu pantiņi
Mazs Lieldienu sveiciens!
 
 
Zīmējumi

e-veselība
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 247 Kopā:5048076

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec