X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Atvadas
Autors - vārds uzvārd
  
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Es nesaprotu, kas notiek ar laiku man apkārt.Es nespēju izskaidrot - kas notiek ar cilvēkiem man apkārt, un ar mani pašu ar!

Ir tikai dienas vidus. Es braucu mašīnā, priekšā sēž tētis ar mammu, uz aizmugurējā sēdekļa - tur pa sēžu es. Es tur sēžu, pa vidu māsai un brālim. Nē, miegs man nenāk, bet es pieglaužos... Kaklam tā nav ērti, bet es pieglaužos, cik maigi varēdama, uz māsas pleca. Es zinu, viņa uz mani neskatās, bet es pavēršu savu skatienu uz mašīnas spoguli. Tā es tur guļu, skatīdamās spogulī, tā atspulgā vērodama savu māsu. Es vienkārši skatos uz viņu un apzināti tveru katru skatu. Es gluži iemūžinu savā atmiņā viņas seja izteiksmi, veidu kā mati krīt par viņas seju - jā, es zinu šodien viņu redzēšu pēdējo reizi.
Nē, viņa jau vēl atgriezīsies... Uz lieldienu brīvdienu tā teikt. Bet pašlaik - pašlaik mēs viņu pavadām uz lidostu, pašlaik es no viņas domās atvados.

Atdzīšos, es negribu viņu pazaudēt, laikam jau mēs cilvēki pārāk aprodam ar lietām mums apkārt. Jā! Jā, es atdzistos - es pieradu pie tā, ka viņa ir ar mani. Visu manu mūžu viņa ir bijusi ar mani, un tam nav nozīmes cik daudz mēs mēdzām kašķēties un lekties. Nozīme būs tikai tam ko es izvēlēšos atcerēties un tas būs tas, ko viņa man deva.
Neteikšu, ka mūsu attiecības bija tās saulainākās, bet viņa man tiešām ir devusi daudz ko. Mēs apzināmies lietas ko var dot tieši, bet ne tik bieži atceramies lietas, ko iegūstam neapzināti. Es apzinos, tie ir vairāki tiešām man ļoti īpaši cilvēki, tā ir uztvere, tā ir māksla un jā - tā vienmēr būs ģitāra.

Protams, ir ļoti skaisti apzināties visu jauko, bet atvadīšanās... Nē, tā nav salda. Atvadīšanās, samierināšanās un apziņa par otro cilvēku - tā jau viņam būs labāk. Tā visiem būs labāk. Un Tu tiešām no visas sirds, no visas tās trīsām un tiešām no visas savas būtības vēli, lai tam cilvēkam būtu labāk. Ne tikai vēlies vēlēt, bet no sirds to sajūti. Tas no malas noteikti izskatās cēli un žēlsirdīgi. Tā tas arī varētu būt, bet vienu brīdi man sāk likties, man tas sāk apnikt. Man tiešām sāk likties, ka tās ir vienīgās emocijas ko pēdējā laikā sajūtu. Sākot no neizskaidrojamu ieķeršanos, ar ķīmiju, par kuru apzinos - man ir jāatvadās, jo tā nedrīkst, tas nav man lemts. Tam seko atvadīšanās no cilvēka, kuram tikai domās spēju pateikt visas tiešām stiprās jūtās, kuram tikai "Vēstulē Tev, ko nekad nelasīsi!" spēju izteikt visu. Tā bija mana vaina un ir pienācis laiks atvadīties. Ir jāpieņem un jānovēl viņiem tas labākais.Pašlaik? Pašlaik atvados no māsas, atvados arī no ģitāras. Jā, ģitāra tiešām bija tā lieta, kuras vērtību apzinājos jau tad, kad viņa bija man līdzās. Atdzīšos, tā ir tā lieta, kas mani spēj pilnībā apburt, noburt un vissliktākajā un skumjākajā brīdī arī nomierināt.Skaņas... Tās lietas ko no ģitāras spēj izdabūt cilvēks. Ģitāra sevī slēpj lielu spēku un burvību. Tā ir kā spēle, ģitāra ir viltīga. Ir jāmāk ar viņu apieties, viņa ir kā sieviete, un Tev, lai ko sasniegtu, ir jābūt pacietīgam. Es biju šī garā ceļa sākumā, bet jau tad spēju apzināties tās lielo vērtību. Es tikai mācījos saprast viņu, bet viņa jau zināja mani, viņa zināja, ka spēj mani nomierināt un meistaru rokās viņa atmodināja sevī spēku mani pilnībā noburt.
Jā, ģitāra tiešām bija tā lieta, kuras vērtību apzinājos, žēl, ka tā nav ar cilvēkiem. Ikviens lietu novērtējot tikai tad, kad tā viņam vairs nav, bet ar mani ir jau par traku. Cilvēkus novērtēju tikai tad, kad apzinos viņi ir prom no manis. Tās jūtas, ko līdzīgu pirmajai mīlestībai, spēju apzināties tikai tad, kad apzinos ir pilnībā jāatvadās.
Mana vājā vieta ir mani tuvie cilvēki, un es baidos pati no sevis. Saki ko sliktu par mani, tik ne par man tuvo cilvēku, jo tikai tādā veidā visvairāk sāpināsi mani.
Sāpiniet mani, tik nesāpiniet man tuvos cilvēkus, jo to vissāpīgāk pārdzīvošu.
Tā tas tiešām ir, tad kāpēc es esmu tā, kas sāpina savus tuvos cilvēkus? Mani moca pārdomas, vai tiešām tādā veidā necenšos sāpināt pate sevi.
Man ir bail pašai no sevis, vai nēsmu tā, kas uzdzenu sev melanholiju.

Jau savā prātā saprotu, cik teksts ir sarausstīts, bet tas tikai atspoguļo to, cik liela nekārtība valda manā prātā, cerēju ar sajūtu uzrakstīšanu ko sakārtot, bet galvā valdošais mudžeklis tikai vairāk saritinājās.

Es atdzīšos, viss ko es vēlos ir sagaidīt to brīdi, kad tiešām būs labi, jo pašreiz apkārt esošais... Šeit var izvēlēties divus veidus kā nobeigt teikumu. Pašreiz apkārt esošais ir tikai sāpinošs un sarežģīts. Pašreiz apkārt esošais ir tik sāpinošs un sarežģīts, ka var būt tikai labāk.
Es laikam izvēlēšos otro variantu, jo tiešām es vēlos ticēt, ka šis viss ir tādēļ, lai būtu labāk.Es zinu, ka ar laiku tiek pāri visam, bet vienīgā lieta ko mīļie cilvēki es nesaprotu ir tas, kādā veidā, lai izvairos no tā, lai neatsauktu tās sāpes vislaik pie sevis atpakaļ.

Es guļu uz savas māsas pleca, ar noliektu galvu, es spogulī veros viņas sejā un tādā veidā atvados. Es atceros, domāju un filozofēju, tas ir mans veids kā atavdīties. Es veros viņā un jūtu, kā ātri un viegli norit viena asara. Asara norit pret māsu un tur paliks. Tā lai ir piemiņa viņai no manis. Es jūtu to saucienu, pat asara tur nevēlas būt viena, bet es tik nekustīgi guļu. Arī otrā acs kļūst mitra, liekas, ka kopā savēlušies tūkstošs mikrobisku lietus lāsīšu kopā veidotu to vienu asaru, kas izlaužas no manas acs, kas pirmstam tupējusi dvēselē. Bet šī arasa nekur nesteidzas, viņa tur uz acs kaktiņa, atspiedusies pret degunu, kādu laiku arī tur paliek. Viņa tur mīt un uzkavējas, man liekas viņa nevēlas nekur doties, vai arī ir tāda smaguma pilnas, ka nemaz to nespēj. Šī caurspīdīgā dvēseles lāsīte tur ir, tik ilgi līdz es aižmiedzu acis, viņai nav izvēles viņa nolido turpat – turpat, lai būtu līdzās jau no dvēseles aizmukušajai asarai. Es acis neatveru, tās paliek slēgtas, tik pie sevis nodomāju, būs jau reiz labi.

Šī atvadīšanās ir mazāk smaga. Šī atvadīšanās ir ar cerību uz ko labāku, bet sāp vienalga. Jā, sāpes varbūt nav dziļas kā toreiz. Nav tik dziļas, kā toreiz, kad domāju: „Vai tas varētu būt viss?” Tā vakara izjūtas un pārdzīvojumus nekad laikam nēsmu varējusi aprakstīt, un laikam nespēšu arī tagad. Tikai novēlu Jums visiem vienu – nepiedzīvot neko tādu ar kādu sev svarīgu cilvēku. Nē, labāk vienkārši novēlēt nevienam cilvēkam neko tādu nepiedzīvot.Sāpes, kliedzieni, vēljoprojām manu acu priekšā ir skats, kā mana māsa iekrampējusies ar rokām gūltas galā kliedz, lai kāds viņai palīdz, vēljoprojām aceros ck bezspēcīgi jutāmies mēs un centāmies atbalstīt, nekad neaizmirsīšu nolaidību un necilvēcīgo vēsumu no viņu puses: „Ko tad mēs tur varam darīt, gan jau būs labāk...” Neaizmirsīšu ko izjutu tad, un kā jutos tai brīdī, kad uzzināju cik netālu no nāves tai brīdī biji viņu vainas dēļ. Bet pāri tam visam neaizmirsīšu to, kā izdvesi: „Bez jums, to nebūtu spējusi pārciest!”
Es mīlu Tevi, un tādēļ zinu, kad šis viss ir aiz muguras Tev klāsies labi.
(29.12.2007)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.83)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.83)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.33)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (16.11.2019, 15:29)Viss notiek, nemuldi! :DSensid (viesis) (13.11.2019, 01:29)Elpas trūkums, laikam visiem aizdusaSensid (viesis) (13.11.2019, 01:27)Kāpēc neviens nekustās? Visi tik stīvi.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
Interesantas bildes


Kā aizvietot lamuvārdus darba vietā? /Krievu valodā/
 
 
Zīmējumi

Rudens LV
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 326 Kopā:5062754

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec