X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Noburtā loka iekšpusē.
Autors - Inga Bērziņa
  
Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Modinātājs telefonā jau trešo reizi spiedzīgi mudināja kāpt laukā no gultas un doties pildīt savus darba ņēmēja pienākumus, bet es joprojām nespēju saņemties un atstāt silto gultu, vēl kaut minūti gribējās laisties sapnī un baudīt miega atbrīvotību. Draudzene samiegojusies un dusmīgi pavērās manī caur pusatvērtajām skropstām, un pametusi uz manu pusi brēcošo telefonu, iedunkāja man sānos un klusām nošņācoties, pagriezās pret sienu, lai turpinātu baudīt savu pelnīto brīvdienu un iespēju izgulēties. Viņa tikai vakar vakarā bija pārradusies no diennakts dežūras, un nu mierīgi varēja izbaudīt vēlo rīta celšanos un izgulēšanos līdz bezsamaņai.
Izrausos no gultas, un ieslidinājis kājas nostaigātajās aukstajās čībās, atcerējos vakar vakarā notikušo nepatīkamo sarunu ar draudzeni. Saviebos kā zobu zāpēs, jo nepavisam nepiekritu savas draudzenes vairākkārtīgi skandētajam viedoklim, ka esmu pavisam un nelabojami nenopietns cilvēks. “Ak tad tas esmu es, uz kuru nevar paļauties? Es esmu neuzticams? Būtu ar likumu jāliedz tādiem kā man laist pasaulē bērnus?” Nespēju nomierināties, atceroties vakardienas visai asos toņos notikušo sarunu. Viegli sakratīju cigarešu paciņu, un tajā nograbēja pēdējā cigarete. “Lai jau šai paliek! Es pa ceļam sev nopirkšu paciņu, un šodien man kā nekā algas diena! Es gan viņai vēl parādīšu, uz kuru tad nevar paļauties… Pāris stundas tikai pasēdēju ar puišiem spēļu zālē, un šī jau lec laukā no biksēm, lamā mani kā tādu puišeli! Man tāpat nemaz nebija naudas līdzi, ko nospēlēt, ko tur tik lielu brēku bija jāceļ?”
Pelnu traukā prāva kaudzīte izsmēķu liecināja par vakarā notikušo nervozo un ilgo sarunu, jo daudzi izsmēķu gali bija nodzēsti un saburzīti pelnu traukā, tikko tik vēl piesmēķēti. Draudzene vispār bija pretiniece smēķēšanai mājās, arī manu draugu apciemojumiem un pasēdēšanām viņa arvien vairāk pretojās, jo viņai esot kauns nākamajā dienā nest uz miskasti tās daudzās tukšās pudeles. “Viņa, redz, preilene tāda, mājās gribot atpūsties, viņai mājās vajagot pozitīvu un ģimenisku auru, viņa gribot relaksēties… Kur viņa tik murgaina kļuvusi? Vai tad tiešām agrāk neko tādu nemanīju?” Turpināju pukoties, un izvilcis no pelnu trauka gandrīz veselu cigareti, aizsmēķēju, ar baudu sajūtot sevī nikotīna uzmundrinošo darbību. “To mēs vēl redzēsim, kurš te ir bezatbildīgs, un kurš te mājās ir sagādnieks. Es esmu mednieks! Es vēl parādīšu, kādu mamutu es spēju pārnest mājās! Es vēl parādīšu, ka neesmu nekāds tur spēļu klubu nīkulis vai atkarīgais! Tas man tikai tāda relaksācija, kas tad tā par atkarību!? Stulbene gatavā!”
Atvēru ledusskapi, bet tūdaļ to aizcirtu, jo vēl vakardien draudzene ar izsmieklu un pat graciozi bija atvērusi ledusskapi, un kā prezentācijā demonstrējot izrādīja tās divas tefteļu buņdžiņas, kuras vientulīgi zvilnēja vienas pa visu lielo ledusskapi.
“Šovakar es viņai uzrīkošu… Lai tik spēj izrādīt savu augstāko pilotāžu kulinārijā, un spēj tik gatavot man vakariņas no tā, ko šai sanesīšu šodien mājās! Gan es šai parādīšu!”
Priekšnamā uzvilku savus nobružātos apavus, un ķēros jau pie jakas, kad iešāvās prātā doma, ka varētu jau arī apskatīties, cik veikalos maksā jauni apavi. Kā pārcēlos uz šo pilsētu un iekārtojos darbā ostā par krāvēju, vecāki uzreiz piekodināja, lai nu mācos parūpēties par sevi pats, divdesmit pieci gadi esot pat vairāk nekā pietiekami, lai es šājā laikā būtu jau iemācījies sākt gādāt arī pats par sevi. “Visi mani par idiotu un tādu bērniņu vien tur! Nekas, gan es visiem parādīšu! Visi jūs man vēl piedošanu prasīsiet!”
Klusām pavēru ārdurvis, un pametu vēl acis uz guļammistabu, kur kā zelts pa pusi gultas pletās viņas krāšņās matu cirtas. “Smuka jau viņa man gan ir, pat drusku par smuku! Čaļi jau smej, ka rindā esot pierakstījušies uz viņu, ja es šo pametīšot! Stulbeņi! Bet kur viņa man tik murgaina un agresīva kļuvusi? Kas tie par saukļiem par stabilu ģimenes dzīvi? Un ko viņa man te stāsta par to f…c atbildību? Man? Man tādas nav? Nu nekas, zaķīt, to mēs vēl redzēsim!”
Izgāju uz ielas, un sejā iecirtās rudenīgais un vēsais rīta vējš. “Vasariņa pagājusi,” vīkstot rokas vējjakas kabatās, nomurmināju.

Kā jau biju rēķinājis, pēcpusdienā brigadieris mūs pa vienam sauca pie sevis mazajā kabūzītī, un neizņēmis no mutes smēķi, kura pelni lēnām auga garāki un krita uz zaļganpelēkajām biksēm, klusējot katram pasniedza pa naudas saišķītim. Pirms manis no brigadiera kabūzīša iznāca kārnais un mazliet naivais Juris, kurš pavisam nesen kļuva par dvīņu tētuku. Viņa sejā vīdēja muļķīgs smaids, un promejot viņš vēl apjucis pār plecu sauca brigadierim: “ Paldies, šef! Paldies!” Pamanīju, ka līdz ar paprāvo naudas žūksni Jurka iebāž kabatā arī paprāva biezuma aploksni. “Tad tādēļ tas glupais smaids? Tad jau nav nemaz nekādu problēmu taisīt tik bērnus, ja jau visi tā metas palīdzēt ar naudām”, īgni pie sevis nodomāju, atceroties vakardienas pārmetumus par atbildību.

Pēc darba veči aicināja līdzi uz krogu atzīmēt Jurkam ģimenes pieaugumu, bet es, savilcis nicīgu sejas izteiksmi, tik vien spēju izdvest:
- Es taču tagad esmu zem tupeles! Solis pa kreisi vai solis pa labi pēc darba laika, sevišķi vēl algas dienā, tiek uzskatīts par bēgšanas mēģinājumu! Čau, veči! Līdz pirmdienai!
Netālu no darba iegāju kādā saldumu tirgotavā un sapirkos paprāvu maišeli ar saldumiem. Negrasījos jau viņu piekukuļot ar saldumiem, bet pa reizei jau tie sievieši esot jāpalutina, tā vismaz veči darbā smējās. Vakarpusē laukā bija kļuvis vēl vēsāks, un piedevām vēl smidzināja sīks lietutiņš. Pavēros telefonā, cik ilgi vēl jāgaida nākamais autobuss, un nospriedu, ka tās četras pieturas tomēr kājām nekātošu. “Nekāds nabags jau neesmu, un arī kājas nav loterejā vinnētas!”
Nosalis iegāju tuvējā krodziņā, un pasūtīju sev kafiju un brendiju. Zāles stūrī kvernēja pāris veču pie spēļu automātiem, kurus kā Anglijas rudeņu migla apņēma cigarešu dūmi. Pavēros uz spēļu automātu rindu, pie kuriem šovakar nepulcējās ne mazgadīgie puišeļi, ne arī iereibušie pensionāri, un jau grasījos piesēst pie kāda no automātiem, kad atkal prātā kā bite iedzēla vakardienas aizvainojošie izteicieni par manu atkarību un aizraušanos ar bērnu spelītēm un bomžu vaļaspriekiem. “Nu gan pāršāva pār strīpu! Krietni par stipru!”, nodomāju, bet tomēr ieņēmu vietu pie daudzajiem spēļu automātiem. “Vismaz tā laiks ātrāk paies, un nestavēšu jau laukā lietū un vējā…”

- Mēs veramies ciet! No pieciem līdz astoņiem rītā divas stundas mūsu bārs ir slēgts, jaunais cilvēk! – izdzirdu sev aiz muguras. Satrūkos, un ķēru pēc telefona, lai apskatītos, cik tad īsti ir pulkstenis. “Pieci? Jau? Tas ir kāds joks, vai?” Pavēros apkārt, bet krogā neviena vairs nemanīja. Prātā vien ienāca doma, ka vairākkārtīgi tiku mainījis naudu pret spēļu žetoniem, un panikā tvēru pēc naudas maka. Tajā bija palicis vairs tikai viens divdesmitnieks, un sīknaudas nodalījumā pāris vienlatnieki. “Kur mani trīssimts lati” Johaidī!”
- Jaunkundz, es gribētu ziņot par zādzību! Mani jūsu bārā ir apzaguši! – piegājis pie letes, vērsos pie bārmenes ar cigarešu dūmos un bezgaisā nogurušo seju.
- Es Tev tūlīt tādu apzagšanu parādīšu, smirdīgais spēlmani, ka vēl ilgi mani atcerēsies, tupot policijas tuptūzī, - bezkaislīgi nošņāca bārmene, noliekot uz letes tējas krūzi un paceļot rokā apsardzes izsaukšanas pulti. Metos laukā pa durvīm, kaklā sajūtot sāļumu, un tas stipri aizžņaudzās… Uz ielas no visa spēka spēru pa atkritumu tvertni, un ejot garām pieturai no visa spēka iezvēlu pa stikloto sienu, tā stipri sasitot roku, par atbildi vien saņemot dobju būkšķi un vieglu biezā stikla būdiņas nolīgošanos.
Tuvojoties mājām, gāju garām kādam diennakts spēļu salonam, kurā jautri tērgājot devās iekšā pāris jauniešu. “Laipni lūgti ellē, vārguļi! Atstājiet te visu savu naudiņu, lai vairojas mans prieks un jūsu izmisums… Ha ha ha …vārguļi!”, izdzirdu kādu sev tuvu aiz muguras sakām, un ļauni noņirdzamies. Apmetos apkārt, bet man aiz muguras neviena nebija. Līdz pat mājām sev aiz muguras ik pa laikam saklausīju kādu ļauni un gardi iesmejamies un žvadzinot naudu, bet ikreiz, kad atskatījos, man aiz muguras neviena nebija, vien rudens asais vējš dzenāja koku lapas un plastikāta maisiņus.
Atcerējos, kā viņai bija saskrējušas acīs asaras, sakot, ka mīl mani un par mani raizējas, bet pametīs mani, ja vēl kaut reizi speršu kāju spēļu salonā… “Bet es taču neesmu tads… “ “Nē, Tu esi vēl lielāks mēsls, nekā viņa domā! Tu nevienam neesi vajadzīgs…” Atkal aiz muguras izdzirdu to ņirdzošo balsi, bet vairs nemetos apkārt, jo zināju, ka man aiz muguras tāpat neviena nebūs. Es nokritu ceļos un ielas vidū raudāju, man bija sevis žēl, tik ļoti žēl…
Kad pēcpusdienā pamodos, viņas vairs nebija, vien pie ledusskapja ar lūpukrāsu rakstīta zīmīte vēstīja: “Nemeklē! Priekš Tevis manis vairs nav!”

(17.01.2007)
  
Šajā dienā vēl autora darbi:
1.Par mūžīgo.
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.33
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatasbez smecera (15.09.2019, 19:46)Pie NEIZDOTAJĀM GRĀMATĀM ievietoju savu darbu "Saule atvarā". Sākumā šis darbs bija iecerēts uzvešanai uz skatuves kā muzikāla izrāde. Vēlāk secinājām, ka teātra iestudējuma rāmjos tas...CM_Mike (11.09.2019, 13:52)jā, pat Jānis Šišlo nozudis.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Zaglis pa vārtrūmēm velk labu maisu
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk, uz kaimiņu pusi...

Ko man darīt? ...
Interesanti video
Kaķis Simons
 
 
Zīmējumi

Pārpilnība
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas

Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 107 Kopā:5026049

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec