X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Vasaras lietus?
Autors - Linda
  
Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

pilnīgi izdomāts atskats uz vasaru.

Pirmdiena, 26. jūnijs
Viņas acis bija stiklainas. Viņa nesaprata vai tas ir no stikla, uz kuru šobrīd skatās, vai no aizmiršanās dziras, ko šoreiz bija ieguvusi. Par spīti sev un viņam, par spīti pasaulei un tās iekārtai, viņa meklēja tuvāko atrisinājumu. Pirmo reizi viņa jutās tik labi, dzīves robežas zuda. Saprāts bija pazudis no viņas apziņas.
Viņa slīdēja pa grubuļainajām ielām, pa kurām vienmēr lauza kājas un savu sirdi. Viņai bija sajūta, ka spēj lidot. Visu dzīvi viņa bija tiekusies pēc brīvības. Atkarība no brīvības vai tomēr neatkarība no robežām. Viņa nesaprata. Šoreiz bija vienalga.
Katrā veikala atspulgā viņa priecājās par sevi – melnuma iemiesojumu, kurā šoreiz redzēja tikai atklātu prieku. Smaids bija mākslīgs, bet nepazīts. Šis bija 5. smaids. Smaids, kas rodas pārlieku lielu pārdzīvojumu gadījumā. Un viņa nezināja vai smaids bija no skumjām vai no laimes. Brīdī svarīgākais bija tas, ka viņa smaida.
Sevī viņa manīja jaunu masku, ko nebija ne reizi redzējusi. Tā nebija viņas maska, tā bija maska, ko viņas aizmiršanās dzira deva viņai par velti. Maska nebija izturīga. To viņa saprata ātri. Viņa zināja, ka līdz ar aizmiršanās dziras iedarbības beigšanos, beigsies arī šīs maskas mūžs.
Viņa bija izmantojusi mirkli. Beidzot viņa bija laimīga.

Otrdiena, 27. jūnijs
Viņš bija priecīgs. Apņēmības pilns. Viņš centās mīlestībai. Viņš labojās nākotnei. Viņš meklēja jautājumus, atbildes nāca pašas. Banālas frāzes meklēdams, viņš centās ņemt no viņas visu, ko viņa dod. Viņš bija pārāk dziļi iestidzis atkarībā, ka nemanīja savas rozā brilles. Viņš meloja pats sev.
Par daudz bija iespēju, par daudz priekš viņa viena. Viņam vajadzēja aizmirst pagātni, bet tā kā ēna vienmēr viņam vilkās līdz. Viņš atkal ķērās pie savas atkarības. Pēc pārāk smagas sarunas, kurai viņš neredzēja iemeslu, viņa vājajai personībai nebija cerību citai iespējai. Viņš to dara jau atkal. Kā ar nazi nost, tā ar līmi klāt.
Viņš skrēja cik ātri vien varēja. Pāri laukiem un pļavām, gar ezeriem un upēm, caur pilsētām un veikalu puķēm, viņš skrēja. Viņām pietrūka elpa. Sāpes un neziņa. Mokoša sirdsapziņa. Dziesma, kas galvā skanēja ieviesa asaras acīs. Viņš atkal meloja sev par savām cerībām.

Ceturtdiena, 29 jūnijs
Viņš sēdēja savā istabā ar pārliecību, ka viņa neuzzinās viņa bēgšanas iemeslus. Viņš bija norobežojies no pasaules, lai neviens nejautātu, lai neviens neprasītu, lai neviens nemulsinātu un lai neviens neuzmundrinātu. Tas bija viņa vieglākais ceļš uz patiesību. Viņam bija nojauta, ka ir jāmaina iegūtais ceļš, ka ir jāmaina iesāktais darbs. Viņš centās mainīt dzīvi, bet to var darīt tikai laiks.
Viņa sajūtas lika viņam kļūdīties, viņa kāris bija atklātas. Viņa bija pārāk uztraukta par viņa klātbūtni, ka nespēja noturēties viņu saprast. Viņiem sākās strīds. Pirmais savstarpējais strīds viņu dzīves laikā. Viņa bija atklājusi patiesību viņa dzīves stāstā, kas viņam nepatika. Viņš nevēlējās atklāties, viņa to pieprasīja. Strīds apklusa. Bija noticis spiediens. Viņa saprata, ka tā nav viņas dzīve, viņa saprata, ka nav jājaucas viņa dzīvē. Viņš jutās apmulsis, visu laiku viņa ir bijusi tā, kas viņam neliek mieru, tā, kuru viņš nosacīti atstumj, tā, kura viņam bija vajadzīga. Bet tagad viņš vairs nezināja kā justies – atvieglotam vai vīlušam. Viņš vairs nezināja vai priecāties, vai aizdomu pinam gaidīt. Viņš atkal izvēlējās vieglāko ceļu.
Laimes pilns viņš turpināja klejot pa savas dzīves takām, kamēr viņa atvadījās no sevis un nākotnes.

Piektdiena, 30. jūnijs
Viņa meklēja kārtējo grēku cēli pie sava mūžīgā patvēruma. Katru reizi viņas sirds palika smaga no domām vien. Šī bija viena no tām reizēm. Rokoties atmiņās, viņa atrada plauktiņu, kur bija to visu likusi. Plauktiņš bija noputējis, bet atmiņas skaidras kā dienas, tikai sejas vaibsti pazuduši. Gluži melnbalti un klusi kā Čaplina filmas. Smaids sejā, asaras acīs, paredzētais iznākums nemainījās.
Viņa sāka saprast iemeslus un uzvedības rezultātus. Viņa smējās par sevi. Viss bija turpat – priekšā, bet viņa centās to nesaprast, līdz jau bija par vēlu. Noraidījums. Viņa viņam nenozīmēja neko. Tikai kārtējo mazo, naivo meitenīti vientulībā.
Viņas maska spēja izturēt spriedzi, bet sirds juta patiesību. Šoreiz viņai sirdī parādījās smaids par savas maskas varenumu. Viņa to bija izdarījusi.
Naivi meklējusi, viņa nolika atmiņas tur, kur tās paņēma. Viņa cerēja, ko šoreiz iznākums būs īpašs. Bet notika tas pats, kas vienmēr – viņa aizgāja no apkaunojuma bez atvadām, ar cerību sirdī, ka kaut kas būs mainījies.
„Ardievu, manas sajūtas,” viņa klusiņām sev noteica, bet patiesībā zināja, ka tas nebeigsies nekad. Viņa turpinās ņemt līdz savu pagātni kā ēnu rītausmā.

Sestdiena, 1. jūlijs
Caur mākoņiem viņa redzēja sauli, dzeltenu un mirdzošu. Tās stari spīdēja tālu – pretī horizontam. Viņa ieraudzīja savās acīs asaras. Caur stiklu viņa vērās un cilvēku, ko nepazina. Šādu viņa sevi nebija redzējusi sen. Viņai nebija smaida, žilete kaklā dejoja kā nekad, šoreiz sāpēja. Gandrīz nekad viņa nebija jutusies tik vīlusies sevī un pasaulē. Šoreiz viss notika pa īstam, bez maskas. Viņai pretī vērās viņas dzīves kļūdas, ko bija par vēlu labot. Viņa neredzēja cilvēku sejas, bet saprata, ka tās tāpat ies garām visu laiku. Cilvēku sejas ir neiejūtīgas, nevienam neinteresē, kas notiek ap kādu. Visi skrien pakaļ laikam, bet īstenībā laiks ir dots tik, cik nepieciešams.
Viņas maska bija sabrukusi. Varenā vakar saule to bija izkausējusi. Viņai atlika tikai noraudzīties uz savām maskas atlikušajām drupām, kas lauza viņu kā pašas uzzinātā patiesība – viņa bija sabrukusi viena. Vientulība lielos apmēros kaitē veselībai un dzīvībai. Bet bez tās arī nevar.
Krēslas nomākta, viņa gāja celt sev jaunu masku. Varenāku kā jebkad. Tādu, kas nesabruks ne saulē, ne ēnā, ne dienā, ne vakarā, ne rītā, ne naktī, nekad, nekad, nekad.

Pirmdiena, 3 jūlijs
Viņš skrēja pretī saulrietam. Saule spīdēja viņam acīs. Apžilbināja. Viņš apjuka. Mirkļa apjukums. Trieciens. Viņš juta sāpes ķermenī. Visur.bet sirdī bija atvieglojums. Vieglāk kā jebkad. Vieglāk kā bez maskas. Tik viegli, ka pa mākoņiem var lidot. Katra viņa ķermeņa trīsiņa bija iemīlējusies tajā, ko juta. Atvieglojums pakrūtē padarīja mirkli skaistu. Viņa domas atteicās domāt, viņš bija laimīgs.
Savā saules rietā viņš bija izmantojis visu, ko tas deva, visu, visu, visu. Viņš skatījās uz cilvēku sejām. Visiem bija bail. Bet viņš ieraudzīja asaru. Viņa raudāja, jo viņš bija miris.
Trešdiena, 5. jūlijs
Viņas sirds gribēja apstāties no skumjām un no vientulības. Viņas sirds bija atteikusies no ierastās rutīnas. Viņa gribēja beigt šo ierasto aizmiršanos. Katru dienu, kad saule leca, viņa pamodās no gaiļa dziesmas vietējās kaimiņienes mājas pagalmā. Viņa piecēlās un devās strādāt. Viņa to bija parādā sev un ģimenei. Kad darbi tika pabeigti, bija klāt pusdienu laiks. Pēc pusdienām viņai vienmēr pietrūka miega. Tādēļ viņa gāja uz parku atpūsties. Tur viņa paņēma savu skiču kladi un skribelēja ar pildspalvu līnijas, ko citi sauca par zīmējumu. Blakus viņai bija viņas aizmiršanās dzira ko papildināja plaušu dedzinātājs. Viņai sāpēja tas, ka kļūst par cilvēku, ko ienīda.
Viņa sajuta acīs miklumu no atmiņām. No nodarītajām sāpēm, kuras iedzinušas dziļas traumas viņas pašapziņā. Viņa atcerējās notikumus pirms vairākiem gadiem, kas iedzina depresiju. Viņa bija pārāk jauna un naiva, lai sapratu, ka dzīvē ir tikai baltās vai melnās līnijas. Viņa zināja, ka tām ir jāmijas, bet nekad to neievēroja. Tagad viņa saprot, ka melnās un baltās mēdz jaukties ar zilām un sarkanām, dzeltenām un oranžām līnijām. Viņa saprata, ka katru reizi melnā līnija būs vai nu zilāka vai arī tumšāka. Viņa saprata, ka baltā līnija var būt rozā, dzeltena, oranža, jebkāda. Ir tikai viens sīkums – vienmēr tās atšķirt. Viņa visu mūžu cenšas laboties, bet ar katru dienu viņa saprot, ka viņas labošanās aprobežojas aiz katra līkuma. Viņa nespēj saņemties. Viņai tas ir pārāk sāpīgs jautājums.
Pēc katra kļūdas viņa turpina iet uz priekšu, cerot, ka neatkārtosies vecās kļūdas.
Viņa cerēja bezcerībā.

Piektdiena, 5. jūlijs
Viņš skrēja pakaļ burbuļiem. Spēlējās kā mazs bērns. Viņš ilgojās pēc brīvības kā pēc ziemassvētkus vecīša, kurš vienmēr atnes dāvanu. Šogad viņš bija vēlējies būt kas vairāk kā ir, bet tā vietā ziemassvētku vecītis viņam bija uzdāvinājis jaunu automobili, ar pulti vadāmu. Šī bija viņa iespēja. Viņa sejā bija apņēmība, ka viņš to spēj. Ar katru soli viņa apņēmība auga. Viņš zināja, ka vienmēr ir spējis saņemties. Burbulītis lidoja augstāk un augstāk. Viņš vēlējās lidot. Pacēlies virs zemes, viņš juta saules taru karsto dvašu. Tas svilināja viņa jauno ādu, bet apņēmība piepildīt savu ziemassvētku vēlēšanos auga un auga. Viņš bija lasījis par to grāmatās. Viņš atceras stāstu par puisi, kurš bija uztaisījis sev spārnus, bet tie izkusa, jo viņš bija pielidojis pārāk tuvu saulei. Puisis nesaprata, ka dzīvē nevar sasniegt visu, ko vēlas. Viņš skrēja pakaļ burbulītim kā cilvēks pēc bagātības. Viņš bija kļuvis par eņģeli. Cilvēki pavērās uz augšu un brīnījās. Citi domāja, ka tas ir pats Jēzus, citi vienkārši ticēja jaunās tūkstošgades brīnumam. Viņš redzēja putnus, kas lidoja kopā ar viņu, viņš bija laimīgs. Aizmirsies ar lidošanu, viņš vairs neredzēja savu brīvību, viņš bija to palaidis garām. Palaidis saulē, gluži kā pusi no stāsta. Viņš skumjš laidās lejā no debesīm, atvēlot tām pēdējo skatienu. Kopš tās dienas, viņš vairs neskatījās debesīs. Viņš ienīda debesis, jo tās atņēma viņa lielāko atkarību – neatkarību.

Pirmdiena, 10. jūlijs
Viņa šodien redzēja neticamo kārdinājumu. Viņa centās viņu aizmirst pavisam, bet viņš bija iesēdies pārāk dziļi. Pēc pusgada klusēšanas, viņi atkal satikās. Šoreiz nejauši. Viņa bija mainījusi maršrutu savā ceļa takā. Viņa nezināja, kas lika paklausīt. Viņa iesāka savu dienu kā vienmēr, bet bezmiegu nomainīja pret miegu. Vēlāk kā vienmēr, viņa sāka savu aizmiršanos.un tur viņš bija. Nevietā, nelaikā. Viņš bija smaidīgs un priecīgs. Tas bija viņa trešais smaids. Smaids, kad kaut kas bija padomā. Šo smaidu pirmo reizi viņa pamanīja pirmajā tikšanās reizē. Tā bija svētdiena. Skaistākā svētdiena viņas dzīvē. Todien viņa gāja pie sava koka, kurš bija aizņemts. Tur sēdēja viņš. Viņa apsēdās citur, bet nespēja sagaidīt mirkli, kad viņš dosies prom. Viņš nedevās. Viņa piegāja viņam klāt un lūdz, vai viòš nevar pārsēsties. Viņš bija pārsteigts. Satraukts. Valdzinoši skaists. Viņš klusēja, līdz viņa sejas vaibstos varēja redzēt šo smaidu.
Tikai pēc mirkļa viņa saprata, ka viņam šeit nebija jābūt. Viņa sāka pierādīt savu esamību, kuru viņš nenojauta, ar skaļu un atraktīvu uzvedību. Viņš pagriezās, bet nespēja noticēt savām acīm. Viņš gāja uz priekšu, bija pagājis pārāk ilgs laiks, lai viņš atzītu viņas esamību. Vēl joprojām apmulsis, viņš gāja, smaids pazuda, viņa acīs viņa redzēja ilgas. Viņa gaidīja, kas notiks tālāk, jo zināja, ka viņš viņu noliegs. Savu pirmo uzdevumu viņa bija sasniegusi, atlika tikai otrais. Pie ieejas durvīm viņš apstājās un pagriezās. Viņš meklēja skatienu, ko vienmēr bija pazinis, viņš to sauca par „skaistajām acīm”. Šoreiz šī skatiena nebija. Šis skatiens zuda līdz ar viņas uzticību viņam. Šoreiz pretī vērās tikai ironija un ļaunums.
Viņa nezināja, kādēļ tas tā notika, kādēļ viss neturpinājās. Toties sevi viņa pierādīja. Smaids.

Otrdiena, 11. jūlijs
Viņš aizvēra acis un smējās pats par savām kļūdām. Asarām birstot, viņš iekšēji brēca. Viņš bija izdarījis kārtējo kļūdu. Viņš bija padevies. Atkal viņš cerēja, ka kļūdas neatkārtosies. Bet šoreiz velti. Vakar viņš redzēja viņu – savu mūzu. Meiteni, kuru dievināja jau no pirmās ieraudzīšanas reizes. Viņš to sauca par mīlestību no pirmā acu skatiena. Katru nakti viņš nespēja aizmigt, jo domas traucās kā negudras. Viņš bija kļuvis par parastu cilvēku ar savām vājībām. Vakar viņš centās sev pierādīt, ka viss ir zudis, bet viņš zināja, ka tas nekad nebeigsies. Viņš bija padarījis sevi par klaunu savā priekšā. Viņa sirds leca ārā no vietas, tā dauzījās tik stipri, kad viņa zvanīja. Bet viņš necēla. Viņš bija pārāk egoistisks priekš citiem, jo sevišķi priekš viņas.
Šodien viņš saprata kļūdu, bet bija par vēlu ko labot. Viņš tikai cerēja, ka tas neatkārtosies. Kaut iekšēji zināja – visa dzīve iet uz apli, mainās tikai klauni.

Piektdiena, 21. jūlijs
Tā bija vissmagākā diena viņas mūžā. Tik daudz asaras viņa nebija izlējusi nekad. Bet viņa saprata, ka kādreiz viņai būs jāšķiras no šīm tumšsarkanajām mājām. No suņa, ar kuru viņa vienmēr apsveicinājās. No pagalma, kuram pati bija pļāvusi mauriņu. No cilvēkiem, pie kuriem viņa bija pieradusi. No viņa. Lielākā zelta pasaulē. Šodien viņa viņu gandrīz pazaudēja. Pirmo reizi viņa bija tik apjukusi atmiņās. Viņa nespēja noticēt, ka ir bijusi tik negodīga pret viņu. Viņa zināja tikai vienu – ir vēlēšanas būt kopā ar cilvēku, kas viņai nozīmēja vairāk par visu pasaulē. Viņa saprata, ka spēj iegūt daudz. Laboties. Bet deviņus mēnešus viņa nebija izmantojusi iespēju meklēt sev jaunu laika tabulu. Kā veikala dārglietu, ko nenopirkt, viņa bija vērojusi arī viņu. Viņa juta, ka dzīvē ir jāmainās. Un tas ir jādara viņai un laikam sadarbojoties. Viņai ir dota iespēja laboties. Otra iespēja. Un izvērtēt visu kas labs un dārgs. Viņa ir bijusi muļķe. Viņa spēja sevi apmānīt – melot pati sev. Bet tagad. Tagad ir jārunā patiesība un jāsaprot, ka pasauli nedrīkst celt uz melniem. Viņai ir jādod otra iespēja sev un citiem. Pasaulei.

Piektdiena, 4. septembris
Pirms mēneša viņa izdarīja kļūdu. Domājot par sevi, viņa sāpināja citu.
Viņas abas, laimes pilnas, gaidot rītu, gāja ārā. Ar domu – jāsatiek viņš. Zvans viņam. Tagad nav mājās. Būs pēc 4 stundām. Nekas. Sagaidīs. Viņas staigāja pa pilsētu 4 stundas, lai sagaidītu viņu.
Autobuss pienāca 9.55 vakarā. Bija pustumšs. Krēsla. Viņa skatījās un domāja, vai atpazīs viņu, atpazina. Dzīvē viņš izskatījās daudz skaistāks, kā bildēs. Sirds trīcēja, nē, tās bija sajūtas, kas kāpa pāri līmenim. Bija pagājis pusgads. Pusgadu viņa nebija viņu satikusi. Un tagad tas notika. Viņai jau atkal bija aizsegs.
Formāla iepazīšanās. Viņa apmulsa. Nekas. Šoks – viņš ir melojis. Pirms gada viņš viņai meloja par saviem ieradumiem. Viņš bija tāds pats – plaušu dedzinātājs. Sevis meklētājs. Un viņš to darīja savādāk – biežāk. Smagi.
Vakars gāja, viņas un viņš arī gāja pa garo ceļu līdz nosacītām beigām. Līdz viņa mājām. Otrā reize. Satraukums. Šoks – viņa istaba nav pēc viņas atmiņām. Sienas ir sarkanas, ne melnas, griesti ir gaiši, ne tumši, gulta ir liela, jā, tā gan ir liela. Vakars, runas, viņa atkarība, smaids. Atmiņas. Nē. Dziesmas un neizpratne. Tumsa, vārtiņi, mājas, gulta, telefons.
Viņš šovakar bija citāds. Ne tāds, kā viņa iepazina. Smaids sejā nepalika. Viņš ir riebīgs. Tomēr, lai arī kā viņa neticēja, viņš tāds ir. Pēc tā vakara atkal bija vecā pilsēta. Viņa atkal jutās kā pirms gada. Tādas pašas domas, tikai šoreiz – viņai bija savs viņš. Viņš, kuram piederēja sirds. Viņa nedrīkstēja pieļaut, ka tas notiks. Bet notika. Tagad ir tikai rezultāts.
(03.11.2006)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatasbez smecera (15.09.2019, 19:46)Pie NEIZDOTAJĀM GRĀMATĀM ievietoju savu darbu "Saule atvarā". Sākumā šis darbs bija iecerēts uzvešanai uz skatuves kā muzikāla izrāde. Vēlāk secinājām, ka teātra iestudējuma rāmjos tas...CM_Mike (11.09.2019, 13:52)jā, pat Jānis Šišlo nozudis.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Zaglis pa vārtrūmēm velk labu maisu
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk, uz kaimiņu pusi...

Ko man darīt? ...
Interesanti video
Kaķis Simons
 
 
Zīmējumi

Pārpilnība
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas

Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 107 Kopā:5026049

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec