X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Mans vējš
Autors - Linda
  
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Man atmiņā vienmēr paliks šī diena. Ar visiem tās priekiem un bēdām, ar visiem smiekliem un asarām. Ar gleznu un dzīves māksliniekiem. Ar katru krāsas toni, kuriem pa vidu spraucās varavīksne. Viņš mūžam būs mūsu skatuves mākslinieks.

Rīts. Mans vecais, zaļais rokas pulkstenis rāda pusseši. Ar katru minūti es pārbaudīju, vai nekavēju. Nē. Man vienmēr bija 10 minūtes. Viss bija pēc plāna. Saule rotāja rīta koku dzestrumu. Lapas vēl bija zaļas. Visapkārt bija dzīvība. Pārāk skaists bija šis vasaras rīts.
Autobuss. Tas veda uz Liepāju. Pilsētu, kurā piedzimst vējš.
Brauciens bija satraucošs. Nepazīstami cilvēki, nepazīstamas darbības, neierasti rituāli. Alkohola smarža izplatījās pa visu autobusu. Bet es tikai smaidīju un lasīju grāmatu. Tā, lai nevienam netraucē, tā, lai nepievērš uzmanību. Šiem cilvēkiem bija sarkani vaigi un smieklīgas sejas izteiksmes. Smaids līdz ausīm pat tad, ja aizvainoja. Alkohola lietošana šoreiz nebija kaitīga viņu veselībai. Tā bija kaitīga uzvedībai. Nepazīstamie cilvēki lēkāja pa autobusu, atsitot galvas pret autobusa jumtu. Tie līda laukā pa lūkām. Bet vienmēr bija kāds, kas neļāva izspēlēt spēli līdz galam.
Pietura. Lielie vīti gāja nokārtot darīšanas aiz pieturas būdiņas. Tikmēr mans smaids sejā pārvērtās baudā. Mana rīta cigarete. Dūmi jaucās ar siltās elpas tvaikiem. Es biju dūmakā tīta. Saule bija aizmukusi aiz mākoņiem, kas vērās man pretī kā Dievs no debesīm. Šai dienai bija jābūt skaistai.
Autobuss turpināja savu gaitu tālāk. Līdz Liepājai. Es biju aizmigusi. Negulētā nakts lika par sevi manīt. Mēs piestājām. Es nesapratu, vai ir jākāpj ārā, vai var turpināt atlaisties pirms lielā notikuma. Bet cilvēki rosījās kā skudriņas pa autobusu. Grāba mantas un drēbes. Tērpus un skatuves tēlus. Alkohola smarža vēl joprojām mājoja autobusā.
Ceļš līdz stadionam likās īss. mani vienmēr interesē nākotne, nevis mirklis. Es neesmu radīta mirklim. Stadionā bija daudz cilvēku. Visi tekalēja pa laukumu kā skudriņas pa pūzni, vācot ziemai nepieciešamo pārtiku. Es meklēju un meklēju. Neatradu. Vismaz centos. Skatuve bija liela. Katrs bija savas dzīves mākslinieks. Bet kopā – liela glezna ar visiem krāsu toņiem uz pasaules. No viena stūra sākot, līdz otram beidzot. Pa vidu ar lielu varavīksni. Tā bija mana māksla. Es arī esmu savas dzīves māksliniece.
Atradu. Manā sejā parādījās neviltots smaids. Nekas nespēja iztraucēt šo brīdi. Saule vairs neslēpās aiz mākoņiem, tā parādījās katrai dzīvajai būtnei uz mūsu skatuves. Koku galotnes ieņēma formu un viss nostājās savā vietā. Viņš skrēja pār laukumu. Uz savu mazi skatuvīti, kur bija nolikta viņa planšete ar krāsu paleti un lapu. Viņam sagatavots bija viss. Pietrūka tikai viņa paša. Un tad viņš sāka zīmēt savu idilli par savu pasauli.
Mēģinājums beidzies, bet man.. man vēl tikai viss sākās. Ierastā sasveicināšanās – viņš mani apķer ar roku, pabužina matus, es cenšos pretoties, bet nespēju. Viņš vienmēr uzvar šo divcīņu. Tāpat kā viņš vienmēr liek man smaidīt. Viņam nav nekas jāsaka. Matu blondās čirkas un viņa bedrītes vaigos pašas ievieš manā sejā smaidu.
Satikšanās un apmulsums. Steidzīgu cilvēku bļāvieni par pusdienām kafejnīcā. Piedāvājums tiek pieņemts. Kaut neviens arī nepiedāvāja. To sauc par ķēdes reakciju.
Pusdienas tiek dalītas uz divi. Smaidi un acu skatienu apmaiņa pie galdiņa. Īkšķu cīņa par pēdējo kartupeļa gabalu. Neizšķirts. Piedāvājums izskan no viņa puses. Izlemt pie biljarda galda. Spēle divi pret divi. Pirmā reize vienmēr ir satraucoša. Pamācîbas un ieteikumi. Roku kustību labošana. Pieskārieni bija pārāk maigi. Smaidi un smiekli par veiklumu un neveiklumu, par neveiksmēm un veiksmēm. Visas bumbiņas tika ieripinātas vietās. Mēs bijām labākie. Prieki un cerības, atpakaļ braucienā. Piedāvājumi un atteikumi no citu puses. Es nezināju, kas notiks šogad, kaut to paredzēju.
Jau otrais mēģinājums. Atkal ar kavēšanos. Bet galvenais nav process. Galvenais ir rezultāts, ko iegūst. Galvenais ir mirkļa vājums. Līdz vakaram darbam ir jābūt. Tam ir jābūt kvalitātē. Un arī kvantitātē. Bet līdz vakaram laika vēl daudz. Vakarā būs. Manas domas šeit neapstājas. Tās plūst tālāk.
Piedāvājumi seko viens otram. Visu dienu notiek žestu apmaiņa. Acs pret aci, lūpas pret lūpām. Vaibsti pret vaibstiem. Tas iederējās skatuves izrādē. Gājiens līdz jūrai. Vējš. Ne velti šo pilsētu sauc par vēju dzimteni. Vējš tiešām bija stiprs. Un pulkstenis bija četri pēcpusdienā. Saule bija metru virs jūras pēc manām mērvienībām. Tā apspīdēja mūs visus. Smiltis sabira kedās un vējš sapūta matos. Es biju netīra, viņš arī. Bija vēsi. Todien pūta vēss vējš. Viņš iedeva man savu jaku, lai sildos. Tā bija liela, silta ādas jaka, kura iedvesa sejā patīkamu smaidu. Tas nebija tikai dēļ siltuma, kas plūda ārā. Tas bija arī no mīļuma, kas sildīja šo jaku. Skriešana pa smiltīm ar šo lielo jaku nebija iespējama. Mēs novilkām kedas un visus liekos apģērbus. T-kreklos trīcēdami un aukstuma pārņemti, mēs nesāmies gar jūras krastu. Kājas pinās un ķērās, bet bija jātiek uz priekšu un tad vēl atpakaļ. Saule skrēja mums pretī, mēs skrējām pie tās, bet tad, kad pagriezāmies, tā turpināja mūs apspīdēt. Finišs bija mokošs. Viņš ļāva man uzvarēt, bet man vienmēr labpatīk domāt, ka es uzvarēju saviem spēkiem. Mēs abi jutāmies noguruši un noputējuši. Nu jau bija vienalga, vai tās ir smiltis, vai dubļi, vai melns, vai balts, vai liels, vai mazs. Mēs abi iegūlāmies smiltīs un veldzējāmies. Smiltis bija patīkami vēsas kā duša vasaras karstākajā sezonā, kad tā vien vēlas atveldzēties. Palika vēsi. Viņš atkal iedeva savu ādas jaku, bet šoreiz es attiecos, jo redzēju zosādu uz viņa gandrīz līķa baltās krāsas rokām. Bija laiks revanšam. Mēs sākām celt pilis. Smilšu pilis. Gluži kā bērnībā. Piciņu pa piciņai, uz augšu, uz augšu. Tā, lai nebrūk kopā, tā, lai uzvarētu. Augstāk! –pretī uzvarai. Viņš cēla un cēla, bet es tik skatījos, izlikdamās, ka man arī kaut kas top. Es nekad bērnībā nebiju cēlusi tik lielu pili. Tā bija vienkārša, ar grāvi ap to, apļa, drīzāk jau ovāla, veida, ar smailu, spicu, spicu torni. Viņš to darīja labāk, viņam tas sanāca citādāk. Es cīnījos līdz pēdējai sekundei, bet zaudēju. Un jau atkal bija neizšķirts.
Vakara koncerts bija skaists. Glezna izveidojās liela jo liela, ar visas pasaules krāsu toņiem no viena gala līdz otram, pa vidu ar varavīksni septiņās krāsās. Tādu skatu neredzēt vairs nevienam. Tikai man. Tā bija mana glezna. Šī glezna tika veidota, lai katrs pats redz patiesību, ko meklē. Šī glezna bija planšete, uz kuras zīmēt katram savu sapni, katram savu realitāti. Mēs katrs bijām savas dzīves mākslinieks.
Koncerts bija beidzies. Tagad atlika tikai tālais ceļš mājup. Tur, kur viss sākās. Tur, kur viss turpināsies. Mēs iekāpām autobusā, bet sēdvietu nebija. Mēs apsēdāmies uz grīdas, durvis aizvērās, un mēs sēdējām un kāpnītēm. Man kļuva vēsi. No autobusa durvju apakšas pūta vējš. Viņš uzsedza savu ādas jaku uz manām kājām, kaut pašam uz rokām jau metās zosāda. Mēs sēdējām un runājām, smējāmies un koķetējām kā divi jauni iemīlējušies cilvēki. Man nāca miegs. Jau atkal negulētā nakts lika par sevi manīt. Es centos iekārtoties uz viņa pleca, bet autobuss tik ļoti kratījās, ka es visu laiku modos augšā. Visbeidzot es apgūlos uz grīdas. viņš teica, lai paceļos un nolika uz grīdas segu. Apgūlās un teica – gulies virsū, vismaz būs ērtāk. Es apmulsu kā maza 13gadīga skuķene. Cienot viņa rūpes par mani, izvēlējos piekrist. Tas bija tik patīkami. Sajust viņa augumu, rokas, kājas. Čirkainie mani uzkrita man uz sejas, tie smaržoja pēc patīkama persiku un aprikožu aromāta. Es aizmigu, bet visu laiku cēlos augšā, jo vējš vēl joprojām pūta un saldēja manu nosalušo miesu. Viņš juta, ka man aukstums neļauj gulēt, jo ik pa laikam nodrebēju. Viņš uzsedza savu ādas jaku man virsū. Maigi pārlika to pāri maniem pleciem, bet sev piemeklēja turpat somā kādu džemperi, ar ko apklāt plecus. Es aizmigu un pamodos tikai galapunktā. Man bija jākāpj ārā, viņš palika autobusā un devās tālāk. Mēs atvadījāmies ar acu skatienu. Mēs šķīrāmies kā draugi.
(27.09.2006)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatasbez smecera (15.09.2019, 19:46)Pie NEIZDOTAJĀM GRĀMATĀM ievietoju savu darbu "Saule atvarā". Sākumā šis darbs bija iecerēts uzvešanai uz skatuves kā muzikāla izrāde. Vēlāk secinājām, ka teātra iestudējuma rāmjos tas...CM_Mike (11.09.2019, 13:52)jā, pat Jānis Šišlo nozudis.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Zaglis pa vārtrūmēm velk labu maisu
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk, uz kaimiņu pusi...

Ko man darīt? ...
Interesanti video
Kaķis Simons
 
 
Zīmējumi

Pārpilnība
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas

Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 107 Kopā:5026049

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec