X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Eri Otto | Neizdotās grāmatas | Paparžu ieleja komentāri nodaļai [ - ]
Milzīgā ieleja augsto klinšaino kalnu ieskauta bija biezu mežu klāta. Tāla un nošķirta no cilvēku pasaules. Viens no retajiem baltajiem vai gaiši iepelēkajiem laukumiem uz kartes. No vienas klinšu kores līdz otrai bija piecus dienu gājums naskām cilvēku kājām. Bet garumā vēl jo daudz dienas ilgāks. Cik tālu vien skatiens sniedzās, starp mežiem varēja redzēt nelielas, raibi ziedošas pļavas, krūmājus. Viens vienīgs līdzenums un tikai reti kaili un puskaili pakalni, starp kuriem vijās upe. Aizas vienā galā spoža un krāšņa bija izvietota vienīgā ielejas pilsēta, kuras viducī savu tecējumu sāka šaura un strauja urga. Tā plūda cauri visai ielejai savā ceļa pieaudzējot ūdeņu spēku un apjomus un samazinot ātro plūdumu, līdz beidza savu ceļu līcī aizas pretējā pusē. Vietējie iemītnieki šo savdabīgo paradīzes stūrīti dēvēja par Paparžu ieleju. Dominējošās floras dēļ. Te to bija milzum daudz, un visas iespējamās papardes no sīkām dažus centimetrus garām līdz pat kokveidīgām. Gan meži, gan to biezokņi galvenokārt veidojās no papardēm, pļavās starp zālienu uz savvaļas puķēm ložņāja nelielas papardītes, pat purvs un upes krasti no pirmā acu uzmetiena likās vienas vienīgas papardes.
Un nebija ielejā vietas, kur kāds nemitinātos. Viss bija aizņemts no alām klintīs, līdz pat dziļākajiem paparžu mežu biezokņiem. Ikvienam ielejas iemītniekam, ciltij, bija sava, ierastā un iemīļotā dzīves vieta. Visā ieleja bija tikai viena vieta, kur visas ciltis dzīvoja līdzās. Tā bija leģendārā un sensenā pilsēta – Āzedra.

Teikseira bija pavisam parasts elfs, visai jauna, pat ļoti jauna, un draiska. Savu bezbēdīgo dzīvi viņa vadīja pēc pašas ieskatiem ideālā vietā pavisam netālu no līča, kalnu nogāzes un arī cilvēku mitekļiem. Gan meža biezoknis, gan pļavas, gan jūra nebija tālu meklējami. Bez tam viņai kaimiņos mitinājās gandrīz visu cilšu pārstāvji, tikai līdz leprikoniem viņu iecienītajā mežu biezoknī bija tāds patāls ceļš.
Kā jau īstenam elfam, Teikseirai nebija ne rūpju, ne arī īpaši daudz pienākumu. Ja nu vienīgi parūpēties par krājumiem ziemai un siltu apģērbu. Un tas nebūt nebija sarežģīti. Rudeņos ieleja deva bagātīgas ražas, un cik tad tāds mazs radījums spēj apēst? Tā dzīvoja visi elfi, un arī fejas. Praktiski bez jebkādām raizēm, brīvas un bezrūpīgas ciltis. Un par ko gan lai uztraucas mazas ciltis vietā, kur tām nekas nedraud, nav ienaidnieku, nav nekādu pretinieku?

Elfi bija nelielas, drīzāk pat mazas, meža būtnes, aptuveni kādu sprīdi garas, ar dažiem izņēmumiem mazliet garāki. Visādā ziņā pēc sava ķermeņa un proporcijām atgādināja cilvēkus, tikai ausis tiem bija smailākas un izstieptākas uz augšu, bet vīrieši izcēlās ar izteiksmīgiem deguniem. Daži jokoja, ka pēc fasona „visurlīdēji” sava smailuma dēļ. Elfu cilts dzīvoja koku dobumos, starp papardēm no sausām zālēm un žagariem vītās mājās, kas drīzāk atgādināja apgāzušos ligzdu, zem koku saknēm, starp akmeņiem, pat alām, arī cilvēku māju spraugās. Elfu mitekļi bija visur. Visi kā viens elfi bija pievilcīgi, pat skaisti, neglītu indivīdu viņu starpā nebija. Bet pēc rakstura ļoti labvēlīgi, draiski, izpalīdzīgi un arī vissabiedriskākie, bet, kad kādam uznāca savtīguma un egoisma lēkme, tad neviena cita radība nespēja pārspēt elfu, pat iedomīgās fejas ne.
Fejas viennozīmīgi bija sīkākā ielejas cilts. Tikai kādus piecus līdz septiņus centimetrus garas cilvēkveidīgas būtnes. Ja vien nebūtu plāno, spīdīgo, bet ļoti spēcīgo spārniņu, kas tās darīja nedaudz līdzīgas spārēm, tad izskatītos gluži, kā mazi elfiņi. Pēc skata šai ciltij abu dzimumu pārstāvji bija īsteni skaistuļi zeltainiem vai sudrabainiem matiem, kas saules staros apžilbinoši mirdzēja. Un nevainojamais ārējais izskats fejas darīja ļoti iedomīgas, kam sekoja arī īdzīgums, skarbums pret citām ciltīm un izteikts pašlepnums. Izteikta augstprātība bija feju galvenais trūkums. Viņu mitekļi bija lielos ziedos, krūmos, koku galotnēs. Pa ziemu tās nolīda koku dobumos, bet pēc iespējas augstāk virs zemes. No cilvēkiem un gobliniem šīs būtnes vairījās visvairāk. Pat bēga, lai tikai nepatrāpītos viņiem acīs. Par cilvēkiem vispār vairums cilšu nebija pārāk augstās domās, bet goblini biedēja fejas ar savu neglītumu. Ja bija ļoti nepieciešams, tad labprātīgi kontaktējās tikai ar elfiem. Bet leprikoni mita vietās, kur fejas pie pilna prāta esot vispār savus degunus nebāza.
Paparžu ielejas cilvēki bija visparastākie savas cilts pārstāvji, visdažādākie pēc izskata un pēc rakstura. Nepavisam viņi neatšķīrās no cilvēkiem ārpus Paparžu ielejas. Mitinājās viņi gan mūra cietokšņos, gan mazās būdiņās nelielos ciemos, gan atsevišķās mājas mežmalās. Cilvēkus nemīlēja laikam jau tāpēc, ka no sen seniem laikiem bija saglabājušās leģendas un stāsti, ka pie gandrīz visām ielejas iemītnieku nelaimēm ir vainojami tieši viņi. Sen jau bija pagājuši tie laiki, kad ielejas ciltīm draudēja briesmas, nomocīja dažās izdzīvošanas problēmas, bet cilvēki joprojām tika uzskatīti par visreālākajiem draudiem viņu bezrūpīgajai un vienkāršajai dzīvei. Kaut gan reižu reizēm tieši cilvēki bija tie, kas mēdza sagādāt vislielākās problēmas un nepatikšanas, kuru risināšanās nācās iesaistīties visiem Paparžu ielejas iemītniekiem. Tanī pat laikā, kad viss bija mierīgi un pilnīgā kārtība, nevienu tas īpaši netraucēja ar cilvēkiem biedroties un sadarboties kā ar visiem citiem, cik nu tas bija vajadzīgs. Vismaz elfi to darīja pietiekami bieži.
Bez elfiem, fejām un cilvēkiem šo ieleju vēl apdzīvoja leprikonu un goblinu ciltis.
Leprikoni bija tāds kā vidusposms starp mazajām ciltīm un lielajām ciltīm. Aptuveni metru gari, nevainojami cilvēciņi ar vēl smailākām ausīm kā elfiem, biezām uzacīm, izteikti slaidiem, smalkiem augumiem un ļoti bālu ādu. Kontrastam visiem cilts pārstāvjiem bija tumši brūni, lielākoties melni mati. Šī cilts mitinājās pašā mežu biezoknī, kur viņiem virs galvām bija bieza paparžu un koku lapotņu kārta, ka uz gandrīz kailās zemes, ko klāja tikai sausās lapas, valdīja mūžīga krēsla, pat tumsa. No sava biezokņa iznāca tikai nakts melnumā. Leprikonu lielās acis bija ārkārtīgi jūtīgas pret gaismu, toties lieliski redzēja tumsā. Tanī pat laikā par pilnīgiem savrupniekiem viņus saukt nevarēja, jo leprikoni ļoti labprāt tikās ar elfiem un reizēm arī ar cilvēkiem. Tie bija komunikabli un jauki ļautiņi, kuru vienīgais ienaidnieks bija gaisma. Ja ne tas, tad noteikti viņi pārspētu elfus draudzīgu sakaru uzturēšanā.
Goblini viennozīmīgi bija ielejas visneglītākie radījumi. Mātes ar viņiem bieži biedēja nepaklausīgus bērnus – „gan goblins tevi savāks, ja neklausīsi”, „ja mēdīsies paliksi neglīts, kā goblins”. Tomēr šī attieksme pret gobliniem tikai viņu ārējā izskata dēļ bija pilnīgi nepelnīta. Goblini bija vislabsirdīgākie un visizpalīdzīgākie ielejas iedzīvotāji. Nevajadzēja pat prasīt, ja vien goblinam likās, ka kādam ir vajadzīga viņa palīdzība, tā viņš bija klāt. Tie, kas dzīvoja tuvāk kalniem pie tā jau bija pieraduši. Un tik un tā bieži gadījās, kad ieraugot goblinu kāds brēkdams pa kaklu pa galvu metās prom. Labsirdīgajam milzim tikai rokas vien atlika noplātīt. Viņi zināja, ka izskatās baisi, tāpēc neapainojās. Viņu izskats pārlieku biedēja, nemaz neļaujot iepazīt šīs cilts pozitīvās īpašības. Un tas goblinus skumdināja. Augumā viņi bija garāki par visgarāko cilvēku, visai pinkainu villu klātiem augumiem, milzīgām plaukstām un pēdām. Sejas bieži izskatījās kā negadījumos cietušas, visai saplacinātas, tāpēc lielais deguns izskatījās vēl jo nedabīgāk. Ja vien viņi nestaigātu stalti izslējušies, augstu paceltām galvām, tad līdzinātos kaut kādam milzu mērkaķim. Par spīti tik raženajiem saviem augumiem, viņi pārvietojās ļoti klusi, gandrīz nedzirdami. Goblinu cilts mitinājās klinšu alās, kas ieleju ieskaujošajās klintīs nebija mazums. Tā tālāk no visiem citiem, lai viņus lieki pavisam nejauši nenobiedētu.
Plašajā ielejā vietas pietika pilnīgi visiem tās iemītniekiem, viens otram virsū nebrida, viens otra darīšanās lieki nejaucās, tāpēc arī valdīja pilnīgs miers un savstarpēja sapratne.
Un lai arī it kā pastāvīgi iedzīvotāji, kas turējās sev ierastajās teritorijās, starp visām ciltīm bija arī tādi atsevišķi elementi, kas izvēlējās klaidoņa dzīvi - klimta apkārt bez nodarbošanās, bez noteiktas dzīvesvietas, bez pienākumiem un saistībām.

Vasara bija tikko sākusies. Daudzveidīgās ielejas faunas pārstāvji audzināja un ievadīja dzīvē savus mazuļus. Putnēni čiepstēdami, mācījās lidot, šur tur pavīdēja kāda lapsa, lūsis vai āpsis, kas mācīja mazuļiem medīt. Dīkdienībā slaistījās tikai divkājainie ielejas iemītnieki. Ziemas krājumiem vēl bija daudz par agru, pienākumu gandrīz nekādu ne elfiem, ne fejām, ne kādam citam.
Jauns, sieviešu kārtas elfs viegliem soļiem skraidīja starp papardēm. Brīdi pa brīdim viņa apstājās, atmeta uz muguras garos tumšos matus, piekārtoja sagriezošos un nošļukušo pieticīgo apģērbu, pāris reizes dziļi ievilka gaisu, un tad skrejā tālāk. Visa viņas nodarbe vija priecāšanās par dabas krāšņumu, par dzīvību visapkārt un savas liekās enerģijas patērēšana. Ložņāt apkārt, paskatīties kas jauns, apciemot vienu vai otru apziņu, pavērot dzīvniekus un putnus. Ko gan vēl citu tāds dīkdienīgs elfs pašā vasaras sākumā varēja darīt, ja ne priecāties, ka vispār dzīvo?
-Īīīīhāāāā! – viņa nošļūca pa gludu lapu un ar slaidu lēcienu piezemējās mīkstajās sūnās. Tad izslējās un atkal pārsēja īso svārciņu jostu, kas visu laiku šķita par vaļīgu esam nu nesaturēja apģērbu kā nākas.
-Uzmanīgāk, draiskule! – viņa izdzirdēja patīkamu vīrieša balsi. Elfa strauji un ar interesi paraudzījās apkārt, meklējot balss avotu, bet nevienu nemanīja.
-Kur tu esi? – viņš nenocietās, neredzot nevienu dzīvu būtni.
-Šeit! – no blakus papardes nolēca elfs. Tikpat garš, cik elfa, tikai krietni muskuļotāks. Tādiem pat tumšiem, pagariem matiem, tikpat pieticīgās drānās tērpts. Elfi vispār, ja laika apstākļi ļāva, sevi neapgrūtināja ar lieku apģērba kārtu.
-Un kas tu būtu?
-Sāarss. – viņš nosauca savu vārdu.
-Teikseira. Neesi redzēts. Tu neesi šejienietis, vai ne? – Teikseiras spicie ausu galiņi pakustējās, parādot, ka šis svešinieks viņu interesē.
-Tā ir! – viņš pamāja, arī viņa ausu galiņi pakustējās. Elfi vienkārši nespēja noslēpt, ja juta simpātijas pret kādu, tad ausis pašas no sevis sakustējās. - Esmu no tālienes. Man patīk paklaiņot.
-Un sen jau tā klaiņo? – viņa draiski pielieca galvu, nenolaižot skatienu no jaunā paziņas.
-Kopš sapratu, ka vecāku aizgādību man nevajag, bet vecajo lēmumi mani kaitina. Nāc! – Sāarss pakāpās uz papardes lapas, pastiepa roku. Teikseira ielika savu plaukstu viņējā un sekoja.
Krietnu dienas daļu jaunie elfi pavadīja rāpaļājot pa papardēm, kokiem, gulšņājot lielos ziedos, klaiņojot pa apvidu bez jebkāda noteikta mērķa. Tāpat vien, nosist laiku, parunāties, iepazīties tuvāk. Tā pati bezdarbība, kas parasti, tikai šoreiz bija kompānija.
Nejauši, pavisam negribot, viņi uzdūrās vietai, no kuras visi ielejas iedzīvotāji vairījās, ja vien nebija galīgi aprobežoti. Tai gāja ar līkumu. Tas bija milzīgs, vecs, sen sens koks, kas auga atstatu. No tā tuvējās apkārtnes bija atkāpies gan mežs, gan jebkādi citi augi. Zeme ap to bija pilnīgi kaila. Pat zāle tā tuvumā neauga, nemaz nerunājot par putniem, dzīvniekiem un kukaiņiem, kas šai vietai gāja un lidoja ar līkumu. Arī Teikseira, ieraudzījuši šo koku, atrāvās atpakaļ kā apsvilinājusies.
-Nē! Tur neej! – viņa satvēra Sāarsu aiz rokas, lai atturētu.
-Kāpēc? – viņš nesaprašanā pavērās elfā. Viņas sejā pēkšņi atspoguļojās dīvainas bailes.
-Koks, - viņa klusi noteica.
-Kas ir ar šo koku?
-Paskaties. Pat zāle tur neaug. Jau paaudžu paaudzēs tiek stāstītas leģendas, ka šajā kokā ir iesprostots Ļaunums, liels, visuvarens un neaptverams Ļaunums.
-Pastāsti. Mūsu galā šādas leģendas nav, – ieinteresētais elfs apsēdās uz zemu noliekušās akācijas zara.
Dziļi ieelpojusi un izelpojusi, Teikseira apsēdās viņam līdzās, bažīgi lūkojoties uz mūžseno koku.
-Tad klausies. Pavisam sen atpakaļ pirms vēl cilvēku cilts ienāca Paparžu ielejā, te mita arī vislielākais Ļaunums. Tā vēlēšanās bija tikai viena – iznīcināt. Iznīcināt visu un jebko. Ļaunums nav dzīva būtne, drīzāk tīra enerģija. Citāda eksistences forma. To neuzrauca tas, ka brīdī, kad viss dzīvais tiks iznīcināts, arī viņš pats izzudīs. Bez dzīvības, kas spēj dot labo, nespēj pastāvēt Ļaunums. Viņam toreiz stājās pretī visu cilšu varenie burvji, kurus tas vēl nebija paspējis pārvilināt savā pusē. Tomēr šī cīņa bija bezjēdzīga. Paparžu ielejā nebija spēka, kas varētu šo Ļaunumu pat apturēt, kur nu vēl iznīcināt.
-Bet kā tad…?
-Nepārtrauc! – Teikseira neļāva elfam pajautāt pat līdz galam. – Atnāca spēks no malas, kas bija tik pat spēcīgs kā šis Ļaunums. Tas bija Ļaunuma pilnīgs pretstats. Absolūtais radīšanas un dzīvības spēks. Pilnīgs Ļaunuma pretējais dvīnis, līdzsvaram. Visi viņu sauca par Laimes pūķi. Kā milzīga čūska ar spārniem un ķepām tas atnāca no jūras, pēcāk tur arī pazuda. Sīvā cīņā Laimes pūķis uzvarēja Ļaunumu un ieslēdza to šajā kokā. Kamēr koku nenocirtīs, Ļaunums ārā netiks, un Paparžu ielejā būs miers un harmonija. Nekad ļaunprātīgi netiks izlieta neviena asins lāse. Bet, ja kāds Ļaunumu izlaidīs, tad mūžīgs lāsts pār tā galvu, un visas pasaules nelaimes pār mūsējām.
-Bet, kāpēc Laimes pūķis neiznīcināja Ļaunumu pavisam? – Sāarss painteresējās.
-Leģenda vēstī, ka Ļaunums ir nemirstīgs. Iznīcināt Ļaunumu nespēj pat Laimes pūķis, viņš spēja to tikai apturēt un savaldīt. To nevar nogalēt kā dzīvu būtni. Ļaunums ir kā gars. Mūsu tumšās domas, mūsu ļaunie darbi, piedod tam spēku, – Teikseira iesmējās. – To nu gan tev vajadzēja pašam saprast.
-Un tu tici šai leģendai? – Sāarss domīgi aplūkojās elfā, pats tomēr lāgā neticot tam, ko bija dzirdējis. Bet dīvains šis koks un apkārtne tomēr likās. Īsti pareiza tā tomēr nebija.
-Jā! Paskaties uz šo koku! Tā labi uzmanīgi! Vai tad nav redzams, ka tas ir savādāks, ka no tā nāk nāves elpa?
-Var jau būt. – Sāarss paraustīja plecus. Bet pēc viņa balss varēja spriest, ka koks viņam tomēr iedveš bailes un bijību.
-Ejam prom no šejienes! – Teikseira saņēma viņa roku un vilka elfu prom. Viņai pašai arī kļuva neomulīgi. – Man šermuļi skrien pār kauliem no šīs vietas. Te nav labi. Neviens te brīvprātīgi neuzturas, nebūsim tak mēs arī tādi muļķi.
Sāarss piekāpās bez iebildumiem, un elfi devās prom. Tomēr ne cik tālu viņi netika. Ceļā pagadījās cilvēks ar cirvi, kurš apņēmības pilns gāja virzienā, no kura elfi steidzās prom.
-Sekojam! – Treikseira bažīgi iesaucās, - Ļaudis ar cirvjiem parasti nenozīmē neko labu.
-Domā, ka viņš ķersies pie Ļaunuma koka?
-Ceru, ka ne! Patiesi ceru! – Teikseira nobažījusies atteica. – Bet tas taču ir cilvēks. Visu ko var sagaidīt.

Cilvēks svilpodams kādu vienkāršu melodiju gāja uz priekšu, nemaz nemanīdams sīkās meža radībiņas, kas skriešus steidzās viņam pakaļ.
-Ooooo! – vīrietis priecīgi un pārsteigti iesaucās, apstājoties pie Ļaunuma koka. – Tieši tas, ko meklēju. Šitik liels. Un neviens to nav pirms manis savācis! Nu, ka veicas, tad gan veicas! Pusi virtuves mēbeļu no šitā varēs uztaisīt.
Un iespļāvis plaukstās, viņš pacēla cirvi virs galvas, gatavs to ietriekt koka biezajā, neparasti gludajā mizā.
-Nē! – Teikseira atradās patālu, bet tomēr viņa kliedza, cik skaļi vien varēja, cerot, ka taps sadzirdēta. – Nedari to! Lai nu kuru, bet tikai ne šo koku.
-Kas to teica? – vīrietis pagriezās ap savu asi. Ne izbrīnījies, bet tikai ieinteresēts, ka kāds grib liekt viņam nocirst šo koku.
-Es! Esmu tev aiz muguras. Lejā! – elfa enerģiski vicināja rokas, lai pievērstu sev uzmanību.
-Elfs? – viņš iesprauslojās. – Kas tad nu? Vai tev šinī kokā ir māja? Neraizējies, celms un saknes paliks. Bez mītnes nepaliksi.
-Tu nedrīksti nocirst koku. Nedrīksti! Vai par lielo Ļaunumu neko neesi dzirdējis? – Teikseira bija pagalam aizelsusies.
-Nu esmu… - vīrs domīgi savilka pieri, it kā cenšoties atcerētie, ko un kādā sakarā ir dzirdējis.
-Nocērtot koku, tu to atbrīvosi, - Teikseira steidzās pateikt priekšā.
-Izbeidz! – vīrs sapīcis atcirta, - Tās ir bērnu pasakas, bet man ir reāla problēma, – un viņš atkal atvēzējās.
-Nedari to! Nedari! – elfa izmisusi iesaucās vēlreiz.
-Liecies mierā, sīko knariņ! – vīrietis vairs nelikās ne zinis par Teikseiru. Nereaģēja arī, kad viņai pievienojās Sāarss. Kā gan elfi nožēloja, ka ir tik sīciņi, ka nespēj apturēt cilvēku. Tagad tik ļoti noderētu kāds goblins.
Viņš atvēzējās un cirta. Viss koks nodrebēja pie šī cirtiena. Tā sānā parādījās neliels robiņš.
-Nu lai visi labie spēki stāv mums klāt! – Teikseira iesaucās. – Sāars, bēgam. Mēs nedrīkstam palikt šeit jebšu gals būs klāt kā likts.
Teikseiras sejā parādījās paniskas bailes, kas lika izbīties arī otram elfam. Viņi metās bēgt, cik ātri vien spēja, attiecīgi savam augumam.

Vēl kādu brīdi nekas nemainījās. Koks joprojām stāvēja, kur stāvējis, un pasaule nebija izčibējusi. Teikseira bažīgi skatījās apkārt, gaidot, kad tūlīt, tūlīt sāksies nelaimes. Sāarss šķita mazliet mierīgāks, bet arī viņa skatiens bija tramīguma pilns. Pats viņš leģendai daudz uzmanības nepievērsa, bet Teikseiras izbīlis elfu bija satraucis. Bet, kad cilvēks sagatavojās jau trešajam cirtienam, viņš pamanīja, ka nelielais izcirstais robs koka mizā pildās ar melnu, biezu piķveidīgu šķidrumu, kas kļuva arvien vairāk un vairāk, līdz jau plūda lejup pa stumbru.
-Pazūdam no šejienes! Jo ātrāk, jo labāk! – Teikseira vēl uzmeta pēdējo skatu kokam un metās skriet prom no briesmu vietas, cik ātri vien jaudāja. Sāarss nekavējoties sekoja. To, ka labi nebūs, bija skaidrs tāpat.
Cilvēks bažīgi atkāpās, bet nebēga. Ziņkārīga bija spēcīgāka par bailēm. Kas gan tas bija? Pēc koka sulas kaut kā neizskatījās. No koka izplūda arvien vairāk un vairāk melnās masas, krājoties peļķē koka pakājē. Kad no koka nekas vairs netecēja, no peļķēs vidus sāka augšup slieties kāds stāvs, kas lēnām pieņēma cilvēka apveidus, paralēli mainot un daudzveidojot arī krāsu. Uz visai drīz cilvēka priekšā stāvēja nevainojama viņa kopija.
Vīrietis iekliedzās. Aiz pārsteiguma, aiz bailēm. Cirvis izkrita viņam no rokām. Gribējās bēgt, bet kājas neklausīja. Tā nu viņš stāvēja sastindzis, pavērtu muti, no kuras skaņa vairs pat neplūda ārā.
-Ko brēc kā aizkauts? Man jābūt tev pateicīgam. Tu izlaidi mani brīvībā pēc gadu tūkstošiem, ko pavadīju iesprostojumā. – neparastā būtne pastiepa roku pret savu atbrīvotāju. Viņa pirksti cieši sažņaudza vīrieša kaklu, un viņš gandrīz tūlīt pat nokrita bez dzīvības. Ne nosmacēts, bet vienkārši miris. – Bet nepateicība taču ir pasaules alga! – dīvainā būtne piebilda, gandarīti izstaipot locekļus.
-Brīvs! Kas var būt vēl labāk? Labi! – viņš gandarīti ņurdēja, kā runcis, kas izrijis karalisko krējuma podu. - Paskatīsimies, kas noticies pa šo laiku, ko vajadzētu labot, ko iznīcināt. Ceru, ka labi daudz. – Ļaunums kritiski paskatījās uz mirušo:
-Esi nu gan tu viens idiots. Ja saprāta pašam nav, tad būtu vismaz citos ieklausījies. Elfi taču tevi brīdināja. Starp citu, kur tā sīkā draņķe ir? – Ļaunums uzmanīgi pavērās apkārt, bet neredzēja nevienu dzīvu radību.
-Labi, pameklēsim! – pieņēmis tumši pelēka miglas mākoņa izskatu, Ļaunums ieslīdēja mežā. Visur, kur tas devās, ko tas skāra, metra atstatumā viss nomira – gan koki, gan krūmi, gan zāle nokalta, ziedi novīta, jebkura dzīvā radība beigta krita gar zemi. Ļaunums nogalināja visu un visus, bez izņēmuma, gūstot sev enerģiju, ko atņēma citiem. Ļaunuma misija šajā pasaulē bija vienkārša - nogalināt, iznīcināt, sagraut. Visa dzīvā beigās, beigas pienāktu arī viņam pašam, bet tam nebija nekādas nozīmes.

-Ātrāk! Ātrāk! – Teikseira steidzināja savu jauniegūto draugu. Bailes viņas kājām bija piedevušas neparastu ātrumu.
-Kas notiks, ja Ļaunums mūs panāks?
-Tas tāpat ir skaidrs! Beigas! Mēs pārstāsim pastāvēt, nemaz tā īsti nesākuši, – smagi elpojot Teikseira steidzās uz priekšu. Ik katrs kavēšanās mirklis varēja maksāt dzīvību.
Īpaši tālu gan viņi netika, kad sajuta tuvojamies Ļaunumu. To nevarēja nejust. Stindzinošs saltums dvesa pakausī. Tirpuļi skrēja pār kauliem, visu ķermeni pārklāja zosāda.
-Tikai ne to, - Teikseira šausmās iesaucās. - Tas nāk mūsu virzienā!
-Mierā! – Sāarss strauji parāva elfu malā, noslēpjoties starp koku saknēm. – Varbūt, ka tomēr paies garām.
Cieši piekļāvušies viens otram, viņi izbijušies un arī izbrīnīti skatījās, ka iznīcība tuvojas. Ļaunums pagāja garām tik tikko neskarot viņus. Abu elfu ausu galiņi šausmās trīcēja, redzot kāda postaža paliek aiz šī tik varenā gara.
-Tagad tu saproti, par ko es runāju?! – Teikseira uzdrošinājās ierunāties tikai tad, kad Ļaunums vairs nebija manāms. Viņas balss bija klusa un viegli trīcēja. Vairs ne miņas no tā draiskā nu bezbēdīgā elfa, ko Sāarss satika dienas rīta pusē.
-Saprotu to, ka Paparžu ielejai būs gals klāt, ja Ļaunums netiks apturēts, - viņš piecēlās kājās uzslejot arī Teikseiru.
-Kā?! Domā, ko runā. Mēs to nevaram izdarīt.
-Tāpat kā toreiz. Kā tanī tavā leģendā, – Sāarsam viss likās tik pašsaprotams. – Laimes pūķis.
-Kur tu viņu atradīsi? Neviens nezina, kur viņu meklēt. Pat nenojauš. Zinām tikai to, ka Paparžu ielejā jau nu viņš nedzīvo. Elfiem nav zināšanu par Laimes pūķi. Ir tikai leģenda.
-Tad jāprasa citām ciltīm – fejām, leprikoniem, gobliniem. Kas attiecas uz cilvēkiem, tad viņi, man liekas, ir pārāk stulbi, lai būtu kam noderīgi. Neko nezina nu nesaprot.
-Ne visi cilvēki ir stulbi un aprobežoti kā tas mūlāps ar cirvi, - Teikseira metās aizstāvēt cilvēku cilti. Viņa zināja lieliskus šīs cilts pārstāvjus. - Tāpēc nenoniecini cilvēku palīdzību, Sāars! Katra laba dvēsele var palīdzēt cīņā ar ļaunumu.
-Tad, ar ko sāksim? – elfs mazliet novirzījās. Strīdēties tagad galīgi negribējās nu nebija arī īstais laiks.
-Ar pašu nepatīkamāko. Jāizziņo visai Paparžu ielejai, ka koks ir sabojāts, ka Ļaunums ir ticis brīvībā. Viņiem ir jāzina. To nevar un nedrīkst noslēpt. Visiem ir jābūt gataviem uz pašu ļaunāko.
-Kā? Kurš tad izziņos? Vai tu maz aptver Paparžu ielejas izmērus? – Sāarss saviebās. Viņš Paparžu ieleju bija izstaigājis krustu šķērsu un labi zināja, cik plaša tā ir. Un šobrīd viņu māca pamatotas šaubas, ka Teikseiras sapratne par ielejas apmēriem ir visai ierobežota.
-Visi viens otram. Putni, fejas, mēs. Ziņa izplatīsies no mutes mutē. Tā saucamais tenku pasts, tikai šoreiz tas nesīs baismīgu vēsti, – elfas balss aizlūza un pār vaigiem noritēja lielas, klusas asaras.
-Tu baidies? – Sāarss jautāja.
-Jā! – elfa negribīgi atzinās. – Bet ne par sevi, savu dzīvību. Es baidos par visu Paparžu ieleju, par visu dzīvo tajā.
Sāarss neatbildēja, tikai cieši apskāva satraukto un dziļi nelaimīgo cilts māsu. Arī viņam bija bail, tikai to nedrīkstēja izrādīt. Prāts tikai tagad tā lēnām sāka pieņemt notikušo. Un ar vien baisāk palika. Tāpēc vien, ka nebija zināms, kur meklēt pretlīdzekli un vai maz tāds bija. Visvairāk bail bija pašam savas bezspēcības priekšā.

Ņemot vērā radušos situāciju Sāarss vairs nedevās tālāk, bet Teikseiras aicināts un lūgts palika viņas miteklī zem milzīgas kokveida papardes saknēm. Elfas māju veidoja vairāku sazarotu alu sakopojums. Kādreiz šī bija grauzēju dzimtas māja, bet tie labprāt šo alu tīklu atdeva elfai. Tā kā Teikseira bez liekām pūlēm bija tikusi pie plaša un ērta mitekļa. Lai arī tumša, jo tajās neiespiedās neviens gaismas stariņš, bet toties sausa un lielākoties arī silta. Par gaismu alās rūpējās vairāki ugunskuri un lāpas, ko elfa mēdza sadegt, kad ilgstoši uzkavējās mājās.

Pamodās viņa vēlu. Pusizdzisušā ugunskura gaismā viņa manīja Sāārsu vēl saldi guļam uz sauso sūnu kaudzes.
-Tāds pats guļava, - elfa gandarīti nodomāja, salīdzinot ar sevi, un pie sevis apmierināti pasmaidīja. Viņa laiski izstaipījās un devās uz izeju, lai rasā nomazgātos. Elfa pārsteigta sastinga, ieraugot, kas ārā pa nakti notika. Nekas labs jau nu tas nebija.
-Sāars! Sāars! – viņa sauca, pagriežoties pret alu. Tajās viņas balss skanēja vēl jo skaļāk.
-Ko brēc? – Sāarss atsaucās. – Tu pat mironi spētu pamodināt. Kas vēl noticis?
–Sniegs! Daudz sniega. It kā atkal būtu ziema. Tikai nelaime ir tā, ka tagad tikko ir sākusies vasara.
-Ko tu neteiksi?! – Sāarss neticīgi noņurdēja un iznāca no alas, lai uzreiz nokļūtu līdz ceļiem sniegā. Tālāk no viņa puses atskanēja rupju lamuvārdu virkne līdz krājumi izsīka. Teikseira neteica ne vārda, tikai raudzījās te uz elfu, te uz sniegu, pacietīgi gaidot, ko Sāarss teiks tālāk.
-Domā Ļaunums? – viņš beidzot pajautāja, paveroties Teikseirā it kā viņa zinātu pareizo atbildi.
-Kas gan cits?! Vienkāršiem dabas untumiem es šoreiz kaut kā neticu, – elfa paraustīja plecus un drebinādamās atgriezās alās. Bija jāsāk meklēt ziemas apģērbs sev, un jāatrod arī kaut kas priekš Sāarsa. Tik niecīgā drānās, kā pašlaik, iet ziemas laikā ārā nevarēja ne elfi, ne kāds cits, ko daba nebija apveltījusi ar biezu dabīgo kažoku. Tikai gobliniem netraucēja laika maiņas. Viņu apmatojums pasargāja no aukstuma, esot par vislabāko kažoku.
Tā jau elfi daudz neēda, bet šoreiz brokastis bija reti niecīgas. Teikseiras iepriekšējās ziemas krājumi jau bija tikpat kā beigušies, bet tā kā Ļaunums bija licis sākties vēl vienai ziemai, tad, ar ko papildināt pārtikas krājumus, nebūs. Jāekonomē, cik vien var. Un tas jāsāk tūlīt pat. Visticamāk, Paparžu ielejas iemītniekiem būs lemts nomirt badā. Un šādas nākotnes izredzes nebūt neiepriecināja.
Teikseira un Sāars sēdēja sadrūmuši un nekustīgi.

Tenku pasts darbojās ļoti ātri. Pēc diennakts jau visa ieleja zināja par notikušo. Daži krita panikā, citi gatavojās cīņai, bet trešā daļa to visu uzņēma reti flegmatiski, it kā gar Ļaunumu viņiem vispār nebūtu nekādas daļas. Vispār neticēja šīm runām. Ļaunuma koks viņiem bija tikai leģenda. Skaista pasaka iz aizgājušajiem laikiem. Tai neko daudz vairs ļautiņi neticēja. Gadsimtiem, laikam pat gadus tūkstošiem viss bija bijis tik mierīgi, tik pareizi, ka nebija viegli noticēt, ka kaut kas tik baiss būtu varējis notikt un vispār ir iespējams.
Bet tie, kas noticēja, bija panikā un šausmās. Vislielāko traci tomēr sacēla feju cilts:
-Kā? Kā varēja? Kurš atļāvās? Kas bija tik stulbs? Kāpēc neapturēja? – jautājumi cits caur citu no fejām bira kā no pārpilnības raga. – Ko tagad iesākt? Kur mukt? Kā paglābties?
Tikai atbildēt nespēja neviens. Visi raustīja plecus, skatījās cits uz citu un gaidīja nezin kādus brīnumus, cerot, ka pēkšņi tiks izziņots: viss ir kārtībā. Dezinformācija!

Līdz ar radušos situāciju, nākamais loģiskais solis bija lielās visu cilšu sapulces sasaukšana. Ielejas cilšu vecākie, gudrākie un burvji sapulcējās meža izcirtumā, kaut kur ielejas vidienē. Daudzi no viņiem tik sen nebija tikušies, ka ņēmās tūlīt pārrunāt visas savas dzīves, aizmirstot par galveno iemeslu. Šādas sapulces tika sasauktas tik ārkārtīgi reti.
Beidzot viens no leprikoniem uzņēmās sapulces vadītāja pienākumus, uzskatot, ka ja kāds pie tā tūlīt pat neķersies, tad savu mūžu nekas nenotiks.
-Esi tik mīļš, norēcies kā nākas, lai tā trokšņainā varza reiz apklust un mēs varam sākt! – leprikons lūdz tuvumā esošo goblinu. Sanākušo uzmanību vajadzēja piesaistīt vienam punktam, bet ar leprikona balsi bija par maz.
-Vienmēr laipni. Man ar jau sāk apnikt šitais gadatirgus! – goblins atteica dobjā balsī. Viņš dziļi ievilka plaušās gaisu, un tad laida vāļā rēcienam līdzīgu kliedzienu. Tuvāk stāvošajiem pat ausis aizkrita. Toties nu visi paskatījās vēlamajā virzienā.
-Paldies, ka beidzot pievērsāties! – leprikons pamāja. – Varbūt ķersimies pie lietas, kuras dēļ esam šeit?
Pūlis piekrītoši pamāja ar galvām. Leprikons smagi izelpoja un sāka:
-Esam ārkārtas situācijā. Pirmo reizi kopš neatminamiem laikiem. Ko darīt, nezinām? Sen jau vairs nav starp dzīvajiem tie, kas cīnījās pret Ļaunumu iepriekšējo reizi. No leģendām mēs zinām tikai to, ka Laimes pūķis izglāba Paparžu ieleju. Bet, kur viņu meklēt? Kā, lai pavēstam viņam, ka mums atkal ir vajadzīga palīdzība? Tādas zinās saglabājušās nav. Vismaz, cik mēs zinām – nav.
Sākās sačukstēšanās, dažāda skaļuma balsu murdoņa, bet neviens neuzdrošinājās neko izteikt skaļi. Visi bija nobijušies un nobažījušies. Skatījās viens uz otru, cerot, ka kaimiņš pēkšņi paspīdēs ar kādu izcilu ideju. Tikai nevienam nebija ne mazākās nojausmas par to, ko varētu un vajadzētu iesākt.
-Nu tad atliek tikai viens, meklēt kādu, kas zina! Ielejā ir daudz iedzīvotāju, daži no tiem ir ļoti veci. Varbūt ko zina, atceras vai nojauš… Varbūt kādam ir saglabājusies kāda hronika, pieraksti, dienasgrāmatas, relikvijas. Kaut kas tāds, kas varētu mūs vest uz pareizā ceļa savos glābiņa meklējumos, - negaidot ieminējās kāds elfs. Tie, kas bija tuvāk, uz dzirdēja viņa vārdus, atkārtoja tālākajiem, un drīz visi vecajie jau zināja, šo domu.
-Kas meklēs? – ļautiņi vaicāja cits citam pretī.
-No katras cilts, lai dodas pāris sūtņu pa visu ieleju, lai meklē līdz atrod, - aši izlēma sapulce vadītājs. – Lai tas ir viņu tiešais uzdevums. Pārējie turpinās dzīvot, vākt ziņas savā apkaimē un mobilizēt spēkus cīņai pret Ļaunumu un tā rokaspuišiem. Jautājumi? Iebildumi ir?
Tādu nebija. Sapulces dalībnieki savā starpā gan enerģiski apspriedās, strīdējās un vienojās, bet skaļi neviens neiebilda.
-Izlemts! – leprikons skaļi nokliedzās pāri visu galvām. – Esat brīvi!
Tas arī bija viss, ko sapulce spēja nolemt. Un vairāk jau arī nekas nebija mirstīgo spēkos. Viņi iesūtīja savus izdarīgākos un garkājainos ļaudis uz ielejas nostūriem, paziņot vecajo izvēlētajiem elfiem, fejām, cilvēkiem, leprikoniem un gobliniem, ka viņiem ir jāsāk Laimes pūķa pēdu meklējumi.

-Teikseira! Tu mājās? Teikseira! – atskanēja skaļi klauvējieni pie alas durvīm.
-Jā! Nāc iekšā! – elfa atteica. Durvis atvērās un ienāca vēl viens elfs. Trīsreiz vecāks par viņu, dažviet iesirmiem matiem, bet joprojām stiprs un enerģisks.
-Esmu cilts vecākā sūtnis, - viņš stādījās priekšā, pieņemot, ka Teikseira viņu nepazīst. – Vanarss.
-Skaidrs! – viņa sasveicinoties palocīja galvu. – Vecajam kaut ko no manis vajag? – viņa saviebās. Nekas patīkams jau nu tas nebūs. Visas iepriekšējās reizes, kad cilts vecākais bija atsaucis Teikseiru pie sevis, tad tikai tāpēc lai norātu un mēģinātu padarīt mazliet prātīgāku. Sūtnis tikmēr uzmeta acis viņas draugam.
-Arī Sāarss ir te! – viņš gandarīts konstatēja. – Tas ir labi. Nebūs man jāmeklē.
-Kas par lietu? – Sāarss pabrīnījās, ka viņu atpazinušu pēc ģīmja, ņemot vērā faktu, ka viņš tādu Vanarsu redzēja pirmo reizi mūža. Tomēr savā ziņkārībā līdz paskaidrojuma paprasīšanai elfs nenolaidās.
-Jums tiek dots īpašs uzdevums! – Vanarss sāka īsi un konkrēti. Runāt ar gariem ievadiem nebija ne laika, ne arī vismazākās vajadzības.
-Tā jau man likās. Tāpat vien nebūtu nācis! – Sāarss noņurdēja, it kā viņu nemaz neinteresētu, kas tad vecajam ir padomā, ko viņam no abiem jaunajiem elfiem vajag.
-Tieši tā. Man jums ir visu vecajo uzdevums.
-Tad stāsti. Nevelc garumā, - Teikseira ātri zaudēja pacietību.
-Jums ir jāsavāc visas iespējamās ziņas par Laimes pūķi, tā cīņu ar Ļaunumu. Visu, kas vien ielejā ir zināms, bez pašas leģendas.
-Mums diviem vien. Tas nav nopietni, - elfa nicīgi nosprauslojās.
-Mierīgi, Teikseir! Mēs būtu vecajie būtu pašnāvnieki, ja paļautos tikai un jums dieviem. Bez jums līdzīgu darbu veiks arī pārējo cilšu pārstāvji. Kopskaitā kādi divi duči dažādu ļautiņu.
-Vai tomēr nav par maz? – Teikseira turpināja iebilst. Runa taču bija par ielejas nākotni, nevis kaut kādu sacensību, kas parādītu, kura cilts ir tā gudrākā, veiklākā un attapīgākā. Pēc Teikseiras ieskatiem šai nodarbei būtu jāpievēršas visiem un ikvienam, kas spēj kustēt.
-Manuprāt, ir gan, - sūtnis smagi nopūtās. - Bet tā izlēma vecāko sapulce. Ne man, ne jums, ne kādam citam tur teikšanas vairs nav. Viņu gribai…
-Saprotu, jau saprotu. Bet mans viedoklis paliek nemainīgs. Prātu viņi ir izkūkojuši. Vecajiem no vecuma marasms piemeties, nevis gudrība un viedums atnākuši, – Teikseira pārtrauca ziņnesi. – Vari neturpināt, nestāstīt arī par sekām un balvām. Pati saprotu, ka mums draud bada nāve, ja neapturēt tās briesmas, kas tika atbrīvotas no koka.
-Tad es ziņoju, ka jūs dodaties ceļā?
-Droši! – Sāarss apstiprināja. – Un visdrīzākajā laikā.
-Izvēles jau mums nav. Un ne tāpēc, ka vecajie liek. Viņus varētu pasūtīt pie visiem mošķiem. Bet gan tāpēc, ka pati labi saprotu, ka nepiedalīties meklējumos būtu vislielākais stulbums uz pasaules, ko vien varētu izdarīt, - Teikseira stingri noteica. Viņas vārdi bija cik skarbi, tik arī patiesi.
-Jautājums tikai: kāpēc tieši mēs? Vecajie nepaskaidroja? – elfu mocīja ziņkāre.
-Sāarss esot blandoņa, kam šāds uzdevums tikai prieku sagādāšot. Tad lai vismaz blandas apkārt ar mērķi, - vēstnesis pasmīnēja. – Bet tu… Vecajie vienkārši pārāk labi atceras gan tevi, gan tavus „varoņdarbus”.
Teikseira tikai pasmaidīja. Nekādu jau varoņdarbu nebija. Tikai neliels dumpis pret vecajo lēmumiem, kas viņai bija likušies reti muļķīgi un nepamatoti.

Abi divi, vecajo sūtīti, devās ceļā nekavējoties. Bez jebkādas sagatavošanās. Tikai apģērba siltas drānas, iemeta somās šo to ēdamu vairākām dienām un pameta alas. Grūti bija elfiem iet. Sniega kārta priekš viņiem bija pietiekami dziļa, lai mazie radījumi stigtu tajā līdz ceļiem, reizēm pat vēl dziļāk. Drīz jau viņi bija nosaluši, apavi piemirkuši, un āda šur tur asā sniega saskrāpēta. Bet ceļš tomēr bija jāturpina.
-Šausmas! Ja tā ziema turpināsies, tad mēs veselu mūžību iesim, ja vispār kaut kur aiziesim, - Teikseira sūkstījās. Nīkuļot un gauduļot viņai negribējās, bet savu neapmierinātību un sašutumu neizteikt viņa nespēja.
-Ar ko sāksim? – Sāarss painteresējās. Viņam pašam īpašas idejas nebija. Piedevām tuvējo apkārtni Teikseira noteikti pazina labāk par viņu.
-Ar gobliniem?! – viņa apgalvojumam piedeva nelielu jautājuma pieskaņu, pati neesot pārliecināta par lēmuma pareizumu. Tā kā Sāarss pretī neko neteica, viņa steidzās pamatot savu izvēli. - Es zinu vienu vecum goblinu cilts veco sievieti, kas dzīvo nomaļā alā pavisam netālu no līča. Viņai vajadzētu būt īstenai gudrību krātuvei.
-Nu tad pie viņas. – Sāarss stingri noteica.
-Ja vien viņa vēl ir starp dzīvajiem.
-Cerēsim! – Sāarss nopūtās.
Elfam nelielā auguma un mazo kājiņu dēļ ceļš bija tāls. Sniegs vēl piedevām ļoti apgrūtināja iešanu. Elfi priecājās vismaz par to, ka nebija pārāk auksts, un nevajadzēja pārāk tīstīties biezajās drēbēs, kas palēninātu viņus vēl vairāk. Un vispār, likās, ka pat lēnām velk uz atkusni. Saule sildīja spoži un silti kā jau vasaras sākumam pienākas, un sniegam bija jāatkāpjas.
Un jo siltāks palika, jo vairāk uzlabojās elfu garastāvoklis, jo cerīgākas un priecīgākas palika viņu domas. Smagums un nomāktība kusa līdz ar sniegu.
-Varbūt, ka nebūs nemaz tik slikti. – Teikseira cerīgi noteica un iemeta ceļabiedram ar sniega piku pa plecu.
-Eu! Nerātnais skuķi! – Sāarss iesaucās. To viņš nebija gaidījis, bet ļoti labprāt iesaistījās spēlē un meta pretī. Pavisam drīz, jau aizmirsuši par svarīgo uzdevumu, pēc dabas tik vieglprātīgie elfi mētājās ar sniega pikām, vāļājas pa kupenu, cenšoties pēc iespējas vairāk sniega dabūt aiz otra apkakles. Tikai, kad nokusuši, viņi apsēdās turpat sniegā, atmiņā atausa notiekošais un kāpēc viņi vispār ir šeit.
-Gobline! – Teikseira iesaucās un iesita sev pa pieri, - Esam gan mēs vieglprātīgi aizmāršas. Ielejai draud iznīcība, bet mēs tik ālēties atceramies. Fui! Pašai kauns par sevi, un tu arī neesi labāks, - viņa steidzīgi uzrāvās kājās un uzrāva arī Sāarsu, lai turpinātu ceļu.
Un tomēr līdz tumsai viņi netika pie mērķa. Palika vēl krietns gabals, ko tumsā mērot vairs nebija ne spēka, ne vēlēšanās, ne arī vienmēr varēja saskatīt ceļu. Nācās nakšņot mežā zem klajas debess, iekurt ugunskuru un cerēt, ka plēsoņas viņus liks mierā. Ēst jau neviens elfus neēda. Vispār plēsoņas lika mierā mazās ciltis – fejas, elfus, leprikonus, reizēm tikai ar gobliniem un cilvēkiem saķērās. Bet patraucēt mazļautiņu nakts mieru tie varēja gan.

Ļaunumam, lai arī pirmatnējam un varenam garam, piemita arī tīri miesiski untumi. Un viens no tiem bija tieksme pēc komforta. Graut un nīdēt var arī pašam zvilnot mīkstos pēļos. Tā iznīcības gars ērti un galvenais ātri iekārtojās, ieņemot sev par pastāvīgu mājas vietu kāda augstmaņa pili. Milzīga mūra celtne, viena no lielākajām visā Paparžu ielejā, īsts cietoksnis, smailiem, asiem torņiem, bieziem un augstiem aizsargvaļņiem uzsliets uz pakalna akačaina un dūksnaina purva vidū. Saglabājusies vēl no tiem senajiem laikiem, kad ielejā risinājās aktīva karadarbība par varu un labumiem. Vispār tā no ārpuses vien izskatījās pēc ideālas mājvietas Ļaunumam.
Ļaunums pieņēma tās feodāļa izskatu, un visiem likās, ka vispār nekas nav mainījies. Neviens pat nenojauta, ka ierastā cilvēka vietā pilī tagad plosās pats Ļaunums. Līdz ar to arī neviens nezinās, kurš viņš ir meklējams.
Visu dienu Ļaunums priecājās par paša radīto sniegu, vēju un aukstumu, kas stindzināja ieleju, izbiedēja tās iemītniekus un draudēja ar badu. Toties nākamajā rītā Ļaunums bija šokēts. Šādu pavērsienu viņš gaidījis nebija.
-Nesaprotu! Kas tas par joku?! Kāpēc atkusnis? Kāpēc atkal spīd spoža saule? Kur ir vēji un mākoņi? Kur sastingums mūžības garumā? – viņš bļaustījās, pieliekot visus savus spēkus, lai atjaunotu savu iepriekšējās dienas “varoņdarbu”, bet laika apstākļi palika bez izmaiņām. Kļuva tikai arvien siltāks.
Ļaunums rupji nolamājās un saguma. Uz doto mirkli viņš bija iztērējis visas savas spēka rezerves tā, ka pat kājās nostāvēt nevarēja.
-Esmu zaudējis iemaņas. Arī spēki nav tie, - ar dziļu vilšanos un sašutumu iznīcības gars secināja. - Nē! Nē! Nē! Un nē! Ilga piespiedu atpūta nepavisam man nav nākusi par labu. Nepavisam! Tā kā būtu jāatsvaidzina iemaņas, jāizdomā vēl kāda daudz īpašāka riebeklība. Tā kā par sliktu nenāktu kārtīgs Ļaunuma karaspēks, ja reiz ziema neturas. Mazliet vēl varētu radīt arī kādu monstru. Kaut gan nē! Monstri droši vien vairs nevienu nebiedē. Ir ilgs, ļoti ilgs laiks pagājis. Ļautiņi pratīs pret tiem cīnīties. Pārāk ilgi neesmu bijis pie teikšanas. Atpakaļ tumsībā jūs jāiedzen, jāatgriež pagātnē, jāiedzen jūsos bailes, jāiznīcina pavisam, - uz sava monologa beigām Ļaunums šņāca un gurdza no labsajūtas, iztēlojoties to tukšumu un iznīcību, ko viņš varētu nest.

Šo mazliet ieilgušo monologu dzirdēja kāds elfs, kas, neviena nemanīts, jau vairākus gadus mita pils mūru šķirbās, ejās un visos robos, ko vien pilī varēja atrast.
-Ļaunums! Manā pilī! – elfs sirdījās. Viņš ne tik daudz bija pārsteigts, cik sašutis, ka kāds ir atļāvies pārkāpt viņa „īpašuma tiesības” un šo pili. Un pilnīgi vienalga, kas bija šis kāds. To elfs nešķiroja. – Nekā nebūs, iebrucēj! Izčibēsi tu no šejienes ātrāk nekā ievācies. – Šis elfs bija varen kareivīgs un pie viena arī ļoti īdzīgs pēc savas būtības. Viņš bija pēc gadiem divas reizes vecāks par Teikseiru un Sāarsu, bet vēl ne tuvu pusmūža. Viņu varēja nosaukt par elfu vīrieti pašā spēka pilnbriedā. Sauca šo elfu par Džeo.
-Un es pat ļoti labi zinu, kas man palīdzēs to izdarīt. Viņai ne vairāk kā man labpatīkas šāds cietokšņa iemītnieks. Gaisa jaucējs, nekas vairāk, – pukodamies skaistais, tumšmatainais elfs kāpa lejup pa virves trepēm, kas veda uz pils pagrabiem dziļi kalnā.

-Hei, tu, vecā ragana! – Džeo uzsauca cilvēkam, kas rosījās pa visīstāko raganu ķēķi. Sieviete pagrieza galvu pret balss avotu. Viņa nebūt nebija veca. Seja vēl tīri gluda, paspūrušajos matos tikai rets iesirms pavediens. Tievs un stalts stāvs, ko ietina sīpolam līdzīga drānu kārta. Pils pagrabos pat karstākajā vasarā bija stipri vēss, ka pat reizēm varēja saskatīt dvašu, kas vēlās no mutes.
-Ak, tas esi tu, nepieklājīgais un mūždien burkšķošais radījums. – viņa atmeta ar roku, vairs nepievēršot daudz uzmanības Džeo un nododoties savām lietām. – Nav nemaz jābrīnās. Neviens cits, kas nāk pie manis, tik nepieklājīgs nemēdz būt.
-Liec nost tos pinekļus! Droši vien vēl pat nezini kāda nelaime notikusi, ka tik mierīgi ņemies ap saviem krāmiem, - Džeo bija ass un skarbs. Ragana to neņēma vērā. Elfs gandrīz vienmēr tāds bija.
-Kas tad nu? Gultai kājiņa nolūza, vai arī savu mūžīgā īgnuma dēļ esi iedzīvojies aizcietējumā? Priekš pēdējā man ir labas zālītes! – ragana ņirgājās.
-Tu te ņirgājies, bet kāds idiots ir nocirtis Ļaunumam koku, - Džeo apskaitās no visas sirds.
-Tā! – ragana izslējās. Viss viņas augums saspringa. – Zināju, zināju taču, ka tas notiks manas dzīves laikā, bet cerēju, ka ne tik ātri.
-Izzīlēji, ja? – viņš nebrīnījās. Līdz šim daudzkārt bija pārliecinājies, ka pils ragana ļoti precīzi spēj izzīlēt nākotnes notikumus.
-Jā!
-Tad izzīlē arī turpinājumu.
-Kādu turpinājumu?
-Kā uzveikt Ļaunumu, kas to uzveiks, un, galvenais, kad?
Ragana iesmējās.
-Džeo, tu kā vienmēr gribi, lai pasniedz visu gatavu, bet iegaumē, ka uz daudziem jautājumiem nav atbilžu.
-Tu tās atradīsi, tu esi ragana, pareģe un zintniece. Uz priekšu! – Džeo pavēloši noteica. – Kurš tad vēl cits, ja ne tu?
-Tu maz zini, ka esi visīstākais draņķis? – ragana iespļāva lielā traukā. – Ko īsti gribi zināt? Ļaunuma vai arī savu likteni?
-Abus, protams! Dari savu darāmo un neuzdod stulbus jautājumus. – Džeo pikti šņāca. Ne tikai ar patīkamu raksturu, bet arī ar pacietību Džeo lepoties nevarēja.
-Tad dod roku! – ragana strauji satvēra elfu, ar vienu rāvienu vieglo radījumu uzcēla uz galda tuvāk pie lampas un ielika viņam plaukstā degošu sveci. – Kausē! – viņa sašķieba sveci virs trauka, kurā pirms tam bija iespļāvusi. Parafīns pilēja siekalās, sastingstot veidojot dažādas firmas. Ragana vēl pēc kāda brīža pievienoja tam asinis no lielas krūkas.
-Pietiks! – viņa izņēma sveci elfam no rokas un vērīgi raudzījās šinī, pēc savas būtības visai nepatīkamajā, maisījumā.
-Nu? Ko tu redzi? – Džeo kļuva pavisam nepacietīgs.
-To, kam nespēju noticēt! – sieviete klusi atteica, ar nelielu izbrīna pieskaņu balsī.
-Un tas būtu? – elfs nemierīgi dīdījās pa galdu. – Runā taču! Nepārbaudi manu pacietību. Pati zini, ka man tās anv daudz!
-Ļaunums ieperinājies šinī pilī, virs mūsu galvām.
-Zinu! Zinu! Pats dzirdēju! Tas neattiecas uz lietu. Saki galveno, vai to apturēs, pirms tas apturēs mūs visus?
-Ak tā! Zini! Ko tad man neteici? – ragana nopūtās.
-A, ko tu par mani ņirgājies? Es labprāt būtu apdalījies ar jaunumiem, - Džeo triumfēja.
-Tikai nesāc tagad moralizēt. Pats neesi nekāds ideāls. Bet par to citreiz. Tagad tad klausies to, kas attiecas uz lietu, attiecas uz tevi. Dodies prom no šejienes uz sameklē sev līdzīgos, kas meklē atbildes uz šiem jautājumiem. Kopā jūs tos atradīsiet. Atradīsiet arī visu, ko meklējat.
-Arī to, kā iznīcināt Ļaunumu?
-Ļaunumu nevar iznīcināt. Var tikai apturēt. Un bez Laimes pūķa jums to nekad neizdarīt. Meklējiet Laimes pūķi, jo tas ir vienīgais spēks, kas spēj Ļaunumam stāties pretī. Līdzvērtīgs spēks.
-Tātad man līdzīgos? Un tu to visu tajā sajaukumā redzēji? Neticami!
-Jā! Un tagad ej! Nekaitini mani! – ragana viņam nikni uzšņāca. Tu savu šīsdienas manis tracināšanas limitu esi izsmēlis pilnībā. – Lasies!
-Liela vajadzība. – Džeo nicīgi nosprauslojās. – Bet pirms aizeju, brīdinu, Ļaunums ir pieņēmis šīs pils feodāļa izskatu. Uzmanies! – elfs veikli nolēca no piecas reizes augstākās galda un nozuda telpas sienas šķirbā.
-Sīkais pintiķis! – ragana nicīgi noteica. Vispār jau viņai nebija nekādu iebildumu pret Džeo, bet reizēm viņš spēja novest arī raganu līdz baltkvēlei. – Īgņa! Rūgumpods! Tā ir, ka nevar atrast sev draudzeni. Tāds skaistulis, bet dzīvo viens šitajā akmeņu kaudzē. Ar viņa izskatu veselu harēmu varētu izveidot. Arī pilī vietas pietiktu. Ne elfs, bet īsta nelaime viņš ir.
Džeo bija ne tikai īdzīgs un nepacietīgs, bet piedevām vēl arī visai slinks. Viņam pat prātā neienāca iet cauri purvam kājām. Izgājis pils pagalmā, elfs devās pie viena no ķēdes suņiem.
-Tu! Aiznesīsi mani pāri purvam. Saprati? – elfs stingri noteica. Suns visai priecīgi pamāja. Lieliska iespēja tikt prom no ķēdes.
Elfiem bija tā izcilā priekšrocība kontaktēties ar dzīvniekiem, nekad nesaņemot atteikumu uz savām prasībām. Senas leģendas vēstīja, ka visi dzīvnieki esot elfiem parādā un šis parāds būšot jāatmaksā mūžīgi. Leģenda tikai klusēja, kas tas par parādu, ko īsti elfi bija paveikuši, vai dzīvnieki viņiem nodarījuši, ka vēl joprojām pastāvēja šādas saistības. Un elfi šīs saistības brīdi pa brīdim izmantoja.
Džeo atraisīja ķēdi no suņa kakla, tad viņš pa ķepu uzrāpās augšā un uzsēdās dzīvniekam uz skausta. Suns, būdams apmierināts, ka var izlocīt ķepas un brīvi paskraidīt apkārt, visai ātrā riksī laida pāri purvam. Bet Džeo sēdēja, cieši dzīvnieka spalvā ieķēries, lai nenokristu, un tikko valdījās, nesākot ņurdēt, vai nevar ātrāk.

kopā dati: 0
Lapas: 0
Lapas:
Kārtot pēc: publikācijas datuma nosaukuma novērtējuma komentētajiem
Pašlaik te datu nav!
kopā dati: 0
Lapas: 0
Lapas:
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Kaut mazliet zheel, ka gads ir atkal galaa,
Tu tomeer smaidi - jaunais naak.
Lai laimes daudz,
Lai beedas garaam,
Ar prieku sirdii gadu saac! ...
Interesantas bildes


Roka roku zīmē
 
 
Zīmējumi

Tirgū
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 1830 Kopā:6062155

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec