|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Stāsta 15.nodaļa. Nobeigums | | Komentāri (116)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Viņa nepakustējās. Palika turpat stāvam pie seniora kā pienaglota un drūmi noraudzījās Renaldo veiklajā lēcienā zirga mugurā, bet pēc tam vēl skaļiem kliedzieniem atbalsojoties kā dzīvē, tā Senijas sirdī, tracināja visu apkārtni.
Viņš apgrieza zirgu dažas reizes ap savu asi un, zirgam zviedzot, pazuda. Seniors vēl līdz pašām beigām kliedza, lai Renaldo norimstas, lai nejokojas un, ja viņš tagad aizjās prom, atpakaļ, lai nenāk.
Viņam neinteresēja nekas un, tā arī ignorēdams visu, pazuda aiz kokiem.
Īsu mirkli Senija noraudzījās viņā pazūdošajā ēnā un uz mirkli jau nožēloja, ka nav devusies Renaldo līdzi. Bet viņai nebija drosmes ne kliegt, ne aizskriet. Kā koks, iestiepdams saknes dziļā zemē, viņa palika stāvam.
- Ko tu iedomājies?! – nikni iekliedzās seniors, tikko kā neiesizdams Senijai sejā nepelnītu pļauku.
- Labāk, ko iedomājieties jūs pats?! – viņa atkliedza pretī, dusmu pārņemta un pilna niknuma. – Jūs pret Renaldo izturieties kā pret vienpadsmit gadus vecu sīci! Samierinieties, viņam nav vienpadsmit, bet gan septiņpadsmit! – viņa auroja. – Un, kuram gan vēl, ja ne jums viņš būtu jāsaprot vislabāk?!
Seniors apstulbis noklausījās lekcijā no meitenes, kas tikai viņa vien spēja sacelties pret kārtību un netaisnību, bet tad tikpat nikni Renaldo tēvs arī atkliedza. – Un, tu jau nebūsi tā, kas mani izrīkos!
- Nu, ja jūs pats nekā neredziet, tad kādam jūs bija jāuzved uz patiesā ceļa! – viņa atauroja. – Un, kā izrādās tā esmu es!
- Aha! Uz pareizā ceļa uzvedēja, kas pati stāv uz nepareizās takas!
- Vai nevajadzētu to pašu bilst par jums!? Jūs esiet tas, kas ir nekurienē, apmaldījies! Un, ja jūs pats to nesaprotiet, tad dažreiz būtu jājautā, ko gan jums nozīmē Renaldo?! – Senija atrunāja un skandalozi pagriezās, lai tikpat dramatiski arī uzkāptu Elles zirga mugurā un pazustu. Viņa nedomāja ne par senioru, ne par Renaldo, ne arī par to, kas tagad notiek. Viss bija vienalga, nu viņa vēlējās tikt prom no šīs emocionāli nelīdzsvarotās ģimenītes. Prom no pārējiem acu izbolījušajiem jauniešiem, ekskursantiem un prom no problēmām. Prom no visa.
- Un, kur tad tu tagad skriesi? Pie Renaldo? – Seniors augstprātīgi, domādams, ka visu zina, ierunājās
- Nē, es gribu tikt prom! – viņa atcirta ar tik pat lielu prieku un uzvaras pieskaņu.
- Un, kādēļ tad ne pie Renaldo?! – izteiksmīgi ievaicājās Linda, uzmanīgi klausīdamies skandalozajā sarunā. (Kurš gan neklausījās?!)
- Tādēļ, ka šeit ir pārāk daudz nesaprašu, kas mūs nesaprot un cenšas izšķirt! – Senija nejūtīgi noskaldīja un tikpat auksti palūkojās uz senioru. Vairākkārt tas tika teikts tikai Renaldo tēvam, bet viņš to ignorēja.
Visa grupa veikli salasījās katrs uz sava zirga, nebija tikai Aleksandra, kas joprojām bija aizmucis un tā atgriešanās atpakaļ pie savas grupas, bija zem sava goda. Seniors klusēja, viņā vārījās dusmas, Senija redzēja, kā viņš trīcēja ierāvies dziļi, dziļi sevī, bet viņš klusēja. Iespējams nožēloja, iespējams, gribēja noskaldīt Senijai vēl pamatīgāku lekciju, bet baidījās, jo puses un pat lielākā daļa no Senijas teiktā bija bijusi patiesībā. Bet varbūt viņam sāpēja viss, ko tik tikko tas tika sacījis savam dēlam?! Senija nekā nezināja. Patiesībā viņu tas maz arī interesēja, jo vienīgā lietas, kas noslogoja Senijas saprātu bija par Renaldo. Viņa atcerējās viņu ik mīļu mirklīti, kad palūkojās apkārt, cerēdama, ka tas dos Senijai otru iespēju, lai viņa aizmuktu no pārējās grupas. Viņa cerēja, lūkojās tālumā, bet, cik tālu vien vērās acu skats, viņa neredzēja neko citu kā sērīgos kokus, trakojošos jauniešus, putnu čiepstienus un mežus. Te nebija nekā! Nekā, kas spētu saistīt Senijas iekšieni... Te nebija Renaldo.
Senija nožēloja, ka nebija aizbraukusi kopā ar Renaldo. Bet viņa pa retam mēdza uzdot arī jautājumu – kas gan notiks tālāk?! Pēc tam? Pēc visa? Kas notiks pašās beigās? Atbildes nebija. Un nebija neviena, kam to prasīt. Neviena paša, kas spētu palīdzēt.
Zirga pakavu iespiedumi pazuda aiz muguras. Liegs vējš glāstīja jauniešu un rumaku ķermeņus. Saule nedaudz nomākusies pa mirklim, pa mirklim atkal paspīdēdama spožāk, sapņoja pie debesu ziluma. Tā nedomāja par rītdienu un nesavtīgi sniedza savu siltumu visiem pārējiem. Senija aizdomājās par nejēdzīgi parastām lietām par sāpēm, dzīvi un skumjām. Iespējams, tas neiederējās ārpasaules ainavā, bet tās jūtas, ko redzēja tikai Senija, bija tikai viņas vien. Un tikai viņa vien tās spēja izjust.
Acīs sariesās mēmas lāsītes. Viņa nezināja, kas lika raudāt, jo Renaldo tas noteikti nebija... Bet varbūt bija? Senija gribēja izraudāties! – Aiz laimes vai skumjām, bet pār viņas tumšbrūni nodegušajiem vaigiem tecēja sīkas asaru lāsītes. Likās, ka Senijas viena puse saprāta priecājas par to, ka tik ātri viss beigsies un, ka varēs braukt prom, bet meitenes otra puses skuma.
Viss ceļš pagāja kā brauciens karuselī, kur katrs stūrītis, katrs līkums un pagrieziens jau zināms. Tāda sevišķa nojauta lika apjaust, ka šeit viņa jau bijusi... Bet nebija! Tās, kas Senijas saprātā auļoja, bija tikai nekam nederīgas iedomas... Bet, kurai gan iedomai bija jēdzīgs saturs, bet vēl jēdzīgāks pielietojums?! Ha! – Un atkal gribējās smieties liktenim sejā, tik skaļi un no visas sirds, lai redz, ka Seniju neuzvarēs nekas un nekad. Senija forever .
Kāds no senioriem atkal uzklupa katram, kurš kaut cik maz interesējās par vecām kapa vietām šajā apkaimē. Bet tas nevienu neinteresēja. Kuru gan vispār interesēja kaut kādi līķi? Karotāji, kas nu bija tikai mīti, nekas vairāk?! Un dažreiz Senijai likās, ka pat šajās vīrietī būtu interesantāk klausīties, nekā skaitīt sekundes līdz laikam, kad viņa nokļūs mājās! Kāds cits atkal runāja par māju ieķīlāšanu, privatizēšanu un zaudēšanu kāršu spēlēs. Šķiet, saprotot no visiem likteņstāstiem, viņš bija rūdīts kāršu spēlmanis, saslimis ar kārtīm kā narkomāns, kas nemāk izlauzties laukā. Lai arī zaudē, bet spēlē...
Turpretim vēl kāds cits, pilnīgi iesirms vīrelis, būdīgs un ar staltu stāju, zināja stāstīt par darbu policijā, suņiem un noziedzniekiem, cilvēku izšķaidītiem ķermeņiem uz vilciena sliedēm. Noteikti meloja! – Sprieda Senija, kaut arī viņas pieņēmumi ne uz ko nebalstījās.
Visi jaunieši kā uz nāvi notiesātie jāja vienā rindā, nu vairs negaidīdami nekādus piedzīvojumus, nekādas klapatas un problēmas. Visi gribēja mājās, jo dažās dienās kopā ar šo kompāniju tika piedzīvots viss, kas tikai uzdrīkstējās notikt meža vidū – kašķi, problēmas, bads, mīlestība, nodevība, asaras... Gluži kā tādā meksikāņu seriālā, tikai atraitņu trūka, un naudas, bet bija gan noslēpumi, kas vēl joprojām netika atklāti, gan intrigas, mazas, bet tomēr... Neviens no jauniešiem nenožēloja, ka atbraucis un šo zirgu pārgājienu, vismaz skaļi neviens neko netika bildis.
Pēkšņi skaidrās debesis apmācās, virs viņu galvām savilkās pamatīgi lietus mākoņi un jau pēc mirkļa viņi turpināja ceļu, samirkuši un nedaudz nosaluši, tālāk. Mati lipa pie kakla, pie pieres, priekšā acīm, ik pa mirklim notrausdami nelielas matu šķipsnas no sejas, jaunieši pievilka ciešāk grožus un ceļu turpināja. Seniors gan piedāvājās piestāt, paslēpties zem kāda lielāka koka, bet visi kā viens jaunieši atteica, tagad galvenais nebija cik slapji vai sausi tie ievelsies mājās, bet gan cik ātri vai vēlu tas notiks.
Viņi tika izgājuši cauri lielajam mežam, bet pēc tam steidzīgi pasoļoja diviem plašiem laukiem, mēmām ganībām un saulei klusi smaidot pie horizonta un varavīksnes krāsu lokam veļoties pār zilo debesu jumu, viņi nonāca pie tik pat plašas jūrmalas kā tālumā vēlās horizonts. Aiz milzīgām randu aizaugušajām pļavām pavērās plaša jūrmala tērpusies mēmi pelēkās, nedaudz sērīgās nokrāsās. Sacēlies vējš ārdījās pa tās gludo virsmu, saceldams pamatīgus viļņus, teju vai divu metru augstumā. Jūra drebēja un zem tās klusi auga sēras sāpes.
Tālāk tieši priekšā pretī jūrmalai pacēlās liela daudzstāvu ēka, neliela viesnīciņa, kas patiešām šajā valsts daļā netrūka ne uz soļa. Jūrmala kā nekā! un, kur tad cilvēki mēdz atpūsties labāk nekā pie jūrmalas! Nedaudz skumdināja, ka līdz pašai jūras malai ūdeni no sauszemes atdalīja tikai neliela šķērstele smilšu, bet tālāk viss iestiepās biezā, pērnā gada zālē. Bet labi piedzīvojumi nesmādēja arī to – atbrauca, papeldējās un aizbrauca, drosmīgākie gan netālu uzcēla arī teltis, bet no rīta, pamozdamies iepūsti ūdenī, šādus pasākumus vairāk nevēlējās izmēģināt, tādēļ visas priekšrokas tika dotas tikai un vienīgi viesnīcai, mīkstām gultām un patīkamiem apartamentiem.
Bet ne tikai jūrmala bija tā, kas saistīja šajā savā ziņā nedaudz noslēpumainajā un pamestajā nostūrī. Te bija arī valsts slavens zirgu izjāžu un sacensību laukums un, protams, kā jau tas labi pieklājas arī pamatīgs stallis un izjāžu ceļš pa mežiem un līdzenumiem prasīgākajiem jātniekiem. Un pie staļļa pļavās, kas iestiepās teju pašā jūrā, ganījās arī zirgi, tiesa gan nedaudz līdzīgi savvaļas mustangiem, bet tie bija labi kopti un par to piederību senajiem ciltsbrāļiem neizteiksmīgi mānīja tikai to izklaide – graužot vecu zāli jūras malā.
Bet no otras puses – vai maz zāle kādreiz spēja palikt veca?!
- Esam klāt! – nomurmināja seniors, piekusis no visa piedzīvotā, norādīdams uz tuvāko viesnīcu, bet pats vezdams zirgus un baru uz stalli.
Viņi bija atnākuši – lauzušies teju caur uguni un ūdeni un nu bija klāt.
Senijas acis izmisīgi meklēja Renaldo. Viņa cerēja, ka puisis būs šeit un tagad iznirs kaut kur no staļļa nostūra izteiksmīgi palūkosies uz Seniju, to noskūpstīs...
Bet viņš neparādījās. Senijas sirds kliedza kā neprātīga, prātā saukusi, kur gan ir Renaldo.
Un viņš neatsaucās.
Zirgus ielikdami mājīgos rumaku apartamentos, jaunieši devās izlūkot viesnīcu numuriņus, kārtīgi paēst, nomazgāties un viens pēc otra cik vien ātri iespējams pazust prom no šejienes. Seniors laicīgi nozuda sakarā ar savu lauzto roku pie kāda tuvāk atradošā ārsta. Par savu dēlu viņš nekā neminēja. Varbūt domāja, varbūt uztraucās, bet teikt nekā neteica un neprasīja arī.
Viesnīca bija mājīga, to negreznoja jaunākā mode, pat ne vidējā ne, bet šeit bija jauki – baltas sienas, dzelteni, nedaudz netīri oranžīgi griesti, kuros spoguļojās saules stari, mīksti dīvāni apklāti ar pūkaini brūnām dūnu segām un jauki apkalpotāji. Viesnīcā čumēja un mudžēja no izteiksmīgiem jātniekiem, kas gaidīja, kad varēs cīnīties par zelta kausu. No parastajiem mirstīgiem tie izcēlās ar savu stalto stāju, izveicīgo gaitu u vieglajiem soļiem, kas dažu mirkli pat lika nojaust, ka soļo viņš dažus metrus virs zemes. Bet varbūt viņi bija tikai iemīlējušies?! Galvā vasara? Saule? Sievietes?!
Te netrūka arī briļļaino ārstu, kas bija ieradušies, lai atvilktu elpu no piesmirdošās pilsētas ikdienas, kā arī, lai izglābtu, ja sacensību laikā kaut kas notiek. Ar maziem, melniem čemodāniņiem kā ierēdņi tie staigāja pa viesnīcu un uzlūkoja katru, kas samircis, piekusis un izbadējies ienāca pa lielajām vitrīnu spoguļdurvīm.
Un, protams, netrūka arī parasto „mirstīgo” – pēc piedzīvojumiem izslāpušu ģimeņu, gādīgo māšu, strādīgo tēvu un bērnu, kas salasījušies kā putni pa zariem, bija aizņēmuši visas brīvās vietas pie palodzēm, uz krēsliem un gaiteņu galos, nepiespiesti runāja par jāšanu, vasaru, garlaicību un draugiem.
Istabas, kurās tika izmitināti jaunieši bija vairākas. Pa diviem, trim jauniešiem vienā. Tās gan vairāk atgādināja kopmītņu tipa viesnīcas, bet nebija nekās vainas, jo atšķirībā no kojām šeit bija tīrāks, sienas bija aplīmētas ar jaunām, nedaudz vecmodīgām tapetēm, bet mēbeles bija pēc pašas jaunākās modes. Un, nerunājot jau nemaz par gultām – tik mīkstas un atsperīgas. Likās, ka tādas nav gulēts jau veselu mēnesi un, pirmais, ko jaunieši tikko bija izdarījuši pēc nomazgāšanās, bija iekrišana gultā un acu aizvēršana.
Senija tika istabiņā ar kādām svešām meitenēm, kas nepārprotami izrādījās Lindas draudzenes, jo tik uzmācīgi uzlūkoja Seniju un tikpat uzmācīgi tai arī piesējās un nelika mierā. Bet tam vairs Senijas uztverē nebija nekādas nozīmes! Drīz viņas šķirsies uz neredzēšanos, kā no savām tagadējām istabas biedrenēm tā arī no savām bijušajām draudzenēm – Lindas un Elijas. Nozīme bija tikai tam, vai Senija sastaps Renaldo. Viņa to vēlējās satikt un tikai pēc tam doties prom pavisam, kaut pēdējo reizi uzlūkot...
Tuvojās vakars. Līdz pašai vēlai pēcpusdienai Senija, kā bija iekritusi gultā, nedaudz arī aizmiga un pamodās tikai tad, kad istabā nepārprotami bija ielidojusi kāda kaija. Vispār tas likās nedaudz aizdomīgi, bet tad, kad nelaimīgā putna skaļie kliedzieni jau bija pārtapuši izmisīgos HELP (!) saucienos, Senija to sadzirdēja un pamodās.
Istabā meitene bija viena, kaut kur lejas stāvos skanēja skaļa mūzika, ļoti iespējams, tur bija kāda diskotēka, kuru sarīkojuši laimīgi ceļotāji. Arī Senijas istabas biedrenes kā noprotams bija lejā, viņa bija viena un mierīgi varēja uzelpot, tikko kā nelaimīgo kaiju tika dabūjusi laukā no numuriņa. Bet tas nebija tik viegli kā likās. Patiesībā, tas vispār nebija izdarāms un tikko Senija, saprazdama, ka pa logu laukā to nedabūs, viņa atvēra durvis un, vicinādama ar plaukstām, centās to izmānīt laukā uz gaiteni, lai pārējie domā, kā nabaga, no orientācijas nomaldījušos putnu, uzvest uz pareizā ceļa.
Tas izdevās un jau pēc mirkļa Senija bija ceļā uz viesnīcas vismiermīlīgākajiem apartamentiem – ēdamzāli. Skaļais mūzikas troksnis un dārdi tomēr lika nogriezties un ieiet izklaižu telpā, kur zaļām, sarkanām, zilām un oranžām neona lampām laistoties lēkāja jaunieši pusmēness apspīdētā tumsā. Lai arī starp lielo baru jautro dejotāju tikai retais bija pazīstams, Senija neuzkavējās ar tiem kopā ilgi. Viņas garīgais bija nosist līdz nullei, lai tagad bezcerīgi lēkātu un smietos. Nebija taču Renaldo un Senijai nebija nekādas, pat ne mazākās apjausmas kur gan šis puisis tagad varētu būt.
Ceļā uz ēdamistabu viņu noķēra seniors ar kārtīgi apsaitēto roku un tik pat kārtīgi no bažām slēpto sejas izteiksmi viņa lūpās. Viņš bija uztraucies, nedaudz vīlies un sabēdājies, bet aiz pamatīgas pūdera kārtas – stingrības un asuma, tas to pamatīgi slēpa.
- Es tikko tevi gribēju iet meklēt?! Kur tu biji?! Ātri dodies paēst, mums pēc tam jādodas uz sacensībām! – viņš nobēra, nedaudz aizelsies, nedaudz piekusis un nedaudz neapmierināts.
Senijas elpa aizrāvās, jo vienu mirkli viņai jau sāka likties, ka šīs ir tās sacensības, kurās it kā jāpiedalās viņai pašai, bet tad, nedaudz padomādama ar pareizo smadzeņu puslodi, viņa saprata, ka tomēr maldās un ar gluži tādu pašu intonāciju noskaldīja senioram, ka jau ir ceļā uz ēdnīcu.
- Bet pasteidzies, sacensības jau sākas pēc pus stundas! Vēl vietas jāieņem! – viņš nomurmināja un pazuda kaut kur dziļāk gaitenī, ar raižpilnu skatienu it kā kādu meklēdams...
Bet tas nebija Renaldo.
Ēdamistaba bija visai patukša, bija tikai daži aizņemti galdi, bet uz pērējiem rotājās vien skaisti vāzēs sakārtotas rozes, protams, jaunākā svaiguma. Viss bija kā jau vienmēr, veikla paēšana, vecās sejas un problēmas, ja neskaita, ka pie loga smagnēji iespiedies sēdēja Renaldo rada gabals. Jūs taču atcerieties? – Tas pats vasarraibumainais Linards, kas pirmajā tikšanās reizē bija nobiedējis Seniju ar beigtu grauzēju. Tagad gan šo joku meitene uztvēra ar smaidu uz lūpām un pašu Vasarraibuma sastapšanu ar nelielu atvieglojumu. Tikai nezin par ko gan, Renaldo mājās viņi vienmēr bija kasījušies!
Meitene paņēma savas vakariņas, kas sastāvēja no pankūkām, maizes šķēles, oranžas sulas, saļankas un vienas bulciņas. Viņa mēmi pietuvojās Linarda galdiņam un tad tikpat mēmi, tikai pasveicinādama, apsēdās blakus zēnam.
- Sen neredzētā pilsētniecīte! – viņš nosmēja, neko ļaunu nedomādams.
- Ha! No pilsētniecītes vairs nav ne druskas! Tāds piedzīvojums, ka visrūdītākā bagātniece izjuta, ka ir parasta mirstīgā! – viņa atsmaidīdama atteica, nedaudz izsecinādama, kas mainījies, un, kas palicis tāds pats kā agrāk.
- Tā jau izskatās! – viņš uzlielīja.
Likās, ka mazais bērnelis bija mainījies. Vai mainījusies bija tikai viņa attieksme? Vai varbūt, tā, kas bija mainījusies, bija tikai Senija un, mainīdamās pati, viņa bija nemanāmi izmainījusi arī pārējo raksturus un attieksmes?! Nedaudz neticami...
- Ar augstprātību neuzlūko vairs nevienu kukaini! – viņš noteica un nokoda gabalu no savas bulciņas. – Kā tad gāja? Dzirdēju, ka esot bijis interesanti! Un, kas jums tur ar Renaldo?
- Normāli! Ar Renaldo?! – Senija pārvaicāja, neticēdama par mazā zēna pamatīgo uzziņu par ekskursiju. – Viņš sastrīdējās ar tēvu, aizmuka no mūsu bara!
- Zināju, viņam grūts raksturs! Zini, novēlojušies pusaudža gadi! Protestants! – zēns, ievilkdams elpu, turpināja. – Bet jums, jums!? – Vasarraibums neatstājās.
- Mums?! – Senija pārvaicāja. – Nekā nav! Kas gan var būt?
- Es dzirdēju kaut ko citu!
- Aha! Nu tad tam, kas tev pastāstīja kaut ko citu, tam arī ej un prasi! – Senija bez emocionāli kā dzejolīti noskaldīja un, saprazdama, ka vairāk nevēlas ēst, piecēlās no galda, savāca bulciņu un aizgāja. – Atā, man ir jāsteidzas uz kaut kādām sacensībām!
- Nekur, tu nespruksi! – Vasarraibums jautri noteica un pasmaidīja. – Es arī iešu!
Un tā, lūk, viņi aizgāja abi. Pagalmā jaunieši vācās pa bariem, lai, kopīgi runādami, ietu un ieņemtu labākas vietas sacensību placī. Nedaudz tālāk, kur slējās arēna bija sapulcējušies zirgi. Vairākkārt kliedza cilvēki, saimnieki uz zirgu puišiem. Visur valdīja kņada, tāda pati kā kņada, kad bērni spiedās, lai pirmie tiktu autobusā uz mājām. kāds kārtībnieks vēl veica pēdējos sagatavošanas darbus trasei.
Senija ar Vasarraibumu jau bija netālu no labākām vietām trasē, kad tos noķēra seniors. Viņš tos pieaicināja tuvāk sev un tad tik pat mierīgi, pat ar pietēlotu maigumu nomurmināja, cik gan šādas sacensības ir izglītojošas, cik aizraujošas un, cik gan pamācošas. Patiesībā jau Seniju nemaz nevilināja, domas, ka tagad turpmāko stundu būs jāsēž bezdarbībā, jāklausās zirgu zviedzienos un pakavu krakšķos, latiņu krišanā un niknumā, kas lauzīsies laukā no žokeju dusmām. Tā nelikās visai labākā doma.
Visi bija sastājušies un sasēdušies kādās vietās, viss bija aizņemts, brīvas bija tikai rezervētās vietas, kur neviens vēl netika sēdējis un tās bija tikai kādam augsti godātam ciemiņam. Trijotne noplaka tur pat nedaudz attālāk no teju vai labākajām vietām un seniors acis, cieši pievērsdams pirmajam jātniekam Jānikam Bergiņam ar zirgu Šēru, kuri veikli uzauļoja uz stadiona laukuma, noelsās. Likās, tieši šos – pirmos startētājus, viņš bija gaidījis visu laiku
Šīs bija Senijas pirmās sacensības, kurās viņa kā skatītāja piedalījās. Gluži pretēji, Senija nedomāja, ka tas varētu būt dikti interesanti vai garlaicīgi, bet tā gluži vienkārši bija pirmā reize, kad viņa kaut ko tādu piedzīvoja un gluži kā jau pirmajās reizēs, arī šajā neiztika bez kumēdiņiem, bez šausmām, prieka un izbrīna. Sacensības bija kā interesanta filma, tika secinājusi meitene, bet pēc kādām trijām jātnieku izjādēm sacensībās, Senijai vairs tas nelika ne vilties, ne priecāties. Viss noplaka un notrulinājās, un pārējos žokejus un zirgus viņa pavadīja tikai ar nedaudz nobēdājušos un piekusušu, ātri uzmestu acu skatienu.
Seniors ar Vasarraibumu fanoja. Viņiem bija gan savi elki, kuriem aplausi skanēja skaļi un enerģiski, gan tādi, kas bija pelnījuši nedaudz nežēlīgu un iznīcinošu skatienu. No seniora sirds dziļumiem laukā caur dusējušo acu skatienu līda neliels lepnums, kas par spīti visām mokām, badam, dusmām un piedzīvojumiem, ka viņi laikā gan bija sākuši šo ceļu, gan nobeiguši tur, kur tas bija jānobeidz
Vasarraibuma acīs Senija nepaspēja ielūkoties; tās šaudījās no vienas puses uz otru un tā visu laiku, izsekodamas katram zirga solim, lēcienam, pieļautajai kļūdai, šausmu kliedzienam,... katram zviedzienam. Viņš bija uzmanīgs skatītājs, daudz labāks un uzcītīgāks par Senijas nevīžīgo skatieniņu.
Senija aizdomājās. Acu priekšā atausa Renaldo stāvs, kas bija melns, apaudzis ar nelielām pelēkzaļām kā sūnām skumjām. Viņa seju puisim neredzēja, tikai augumu, muguru, rokas un ēnas, kas klāja katru ķermeņa stūrīti, katru kroku... Kādēļ nebija sejas?!... Viņš nāca tuvāk...
Pēkšņi abi blakus stāvošie vīrieši saspringa, pa malu malām atskanēja skaļi kliedzieni. Senija nesaprata vai tās bija ovācijas, vai vilšanās kliedzieni, vai varbūt aplausi... Viss jaucās kopā. Beidzot līdz Senijas apziņai atnāca atklāsme, ka nedrīkst vairāk sapņot par Renaldo. (Vai varbūt tie bija murgi?!)
Viņa atspirga un kā zibens šalkti ķērusi dzīvību, meitene pamanīja, ka sacensību laukuma vidū, netālu aiz šķēršļa stāv zirgs, bet vēl tālāk pie tā kājām nekustīgi guļ kāds cilvēks. Šur steidzās ārsti baltos uzsvārčos, zirgu puiši, lai aizvāktu zirgu. Visur valdīja kņada un troksnis ar katru mirkli palika arvien, arvien skaļāks.
Pa malu malām skanēja vilšanās saucieni - smagnējie „ooo!”
Senija noraudzījās notiekošajā. Cilvēku, nelaimīgo, nokritušo žokeju, uzlika uz nestuvēm, viņš nepakustējās, neatbildēja, kad prasīja, lai runā. viņš bija cietis... Stiprāk par tiem dažiem zilumiem, kurus bija guvusi Senija krītot pirmajās reizēs no Elles zirga, vairāk par senioru, kam tas pats Elles zirgs bija salauzis roku... Daudz vairāk...
Meitene nepazina jātnieku, viņai nevajadzēja pret to nekā just, bet viņa sajuta – milzīgu žēlumu, pamatīgu nožēlu un skumjas, kas tika attiecināmas tikai uz nokritušo žokeju. Tikai uz viņu vien.
Žokeju aiznesa, ievietoja ātrās palīdzības mašīnā. Katrs sacensību vērotājs nolūkojās pakaļ nelaimīgajam cilvēkam, kas tikko kā bija sasniedzies varbūt divdesmit piecus. Tik jauns! Un, ja nu par invalīdu paliek?! Senija iedomājās, ka viņa vietā varēja būt Renaldo vai viņa pati, jo seniora uzmācīgā vēlēšanās dabūt meiteni par žokeju, noteikti bija daudz spēcīgāka par meitenes nevēlēšanos tādai būt.
Meitene aizskrēja no skatītāju laukuma, zirgiem, uzmācīgā pūļa, seniora un Vasarraibuma. Viņa aizskrēja no visiem, vēl ātrāk par vēju, vētru, tornādo. Ātrāk par jebkuru dabas katastrofu. Pat par to zirgu, kas vēl pirms neilga laiciņa no sedliem bija izmetis savu žokeju.
Kaut arī bija vakars, laiks nebija nomierinājies. Saule sniedza vasarīgi dzestros glāstus ik pa mirklim paslēpdamās te aiz kāda mākoņa, te atkal atnirdama, vējš bangoja kā debesīs, starp mākoņiem, tā uz zemes starp kokiem, tā arī jūrā starp viļņiem, kuri cēlās jau Senijas auguma stāvo, baltas putas mezdami te krastā, te raudami atkal dziļi, dziļi nebūtība. Vakars bija auksts un, gribot negribot, Senijai bija jāsaraujas un jāsakrusto rokas virs krūtīm, lai āda nepārklātos ar otras zosādas kārtu.
Meitene pieskrēja pie jūras tikko kā neieskriedama tās viļņos, kas pie krasta zināja noplakt pavisam nelieli un nepamanāmi. Viņa iespēja ar kāju pa smiltīm tā, ka tās pašķīda uz visām pusēm. Kurpēs piebira smiltis un berzējoties gar papēžiem, pirkstiem un pēdu tās lika novilkt kurpes nost un sajust smiltis un jūrmalu. Vienu kurpi Senija bez domāšanas iemeta ūdenī. viņa bija nikna. Nikna uz pasauli, uz senioru, kas nenovērtēja, to, ka tam bija dēls, uz Renaldo, kas bija tik pat neapdomīgs cik viņa tēvs un uz to zirgu, kas gluži tāpat kā Elles zirgs savu laku bija, nežēlīgs. Viņa niknojās uz pasauli, uz jūru un sauli... Bet vai tad jūra bija vainīga? Vai varbūt saule? Smiltis?
Viņa skrēja ar basām kājām pa nelielo smiltīm klāto strēlīti, cik tālu vien spēja, bet tad, bez elpas palikdama nokrita smiltīs un smagnēji elpodama, gulēja. Dusmas pārgāja, atstādamas vien attālu atmiņu par skumjām un sāpēm un Renaldo. Viņa atkal domāja par zēnu.
Saule lēni rietēja, tik cēli un neizskarami, no sākuma pazaudēdama starus jūrā, bet tad, lēnām grimdama tā pazuda arī pati. Bet patiesībā tas nebija ne cēli, ne lepni, tas bija parasti – saules riets, te dzeltens, te koši sarkans, te nedaudz violētīgs. Saules rotaļas... Bet tomēr tik pasakains saulriets...
Senija apsēdās pie kāda liela akmens, kas sasūcies ar saules siltumu sniedza Senijai lāsīti no dienas. Smiltis bija mitras, mazi, vēsi graudiņi bira aiz drēbēm, to smarža sasūcās matos un ādā. Nelielais dzestrums palika svaigāks, bet vējš un pamatīgie viļņi norima. Saules riets bija mierīgs, skumjš, bet mierīgs.
Viļņi palika arvien mazāki un mazāki, saule pazuda aiz jūras arvien tālāk un tālāk. Zagās melna krēsla. Sacensības jau noteikti bija beigušās, visi bija izklīduši pa istabiņām, runāja un strīdējās, varbūt kāds, kam Senija kaut ko nozīmēja, to devās meklēt... Bet noteikti nē... Senija te nevienam neko nenozīmēja. Nevienam. Visiem bija savi mīļotie cilvēki, savas problēmas un laimes. Visiem bija, tikai Senija kā pazudusi klīda pa pasauli bez mērķa, draudzības, un bez mīlestības.
Un varbūt mīlestība tomēr bija?
Bet varbūt tomēr nebija?
Renaldo?! Senija domāja, viņa atcerējās un atminējās visu, kas viņiem bija... Piedzīvojumi, kaisle, draudzība, sekss... Un tomēr, vai tā bija mīlestība...?
Aukstas trīsas pārskrēja pār Senijas ķermeni tikko viņa apzinājās, ka Renaldo nav ar viņu, bet tik pat ātri tās pārgāja. Viņa bija viena. Viena! Sasodīti viena! Ne vecāku, ne draudzeņu, ne naudas, ne spēka, lai kaut ko pasāktu. Un viņa iedomājās par atvadām! – Kā tas būs, kad būs jāatvadās, jāpamet seniors, Vasarraibums,... Renaldo? Bet tam vairs nebija nozīmes. Viss kaut kad beigsies. Un šim piedzīvojumam bija laiks beigties, jau laiks beigties. Tieši tagad.
Senija paslējās, lai pieceltos kājās, dotos uz viesnīcu, zvanītu mātei un tad tik pat veikli pazustu no visu acīm. Arī no Renaldo. Senijai nekad nebija patikušas atvadas, bet vēl vairāk par tām viņai riebās atmiņas par kaut ko labu, kas nu bija beidzies. Viņa gribēja Renaldo izmest no saprāta, bet nespēja...
Nezināms spēks viņai vēl mirkli lika uzkavēties pie rietošās saules, palūkoties kā tā pazūd pavisam, bet tikai tad mesties prom. Viņa ar krūtīm pieplaka pie ceļiem vēl ciešāk un ar plaukstām apķerdama ceļgalus atrāvās no akmens.
Saule mēmi pazaudēja pašus garākos starus jūras dzelmē. Protams, tā bija tikai mirāža, saule neiegrima jūrā, tā vispār nekur nepazuda; zeme tikai nestāvēja uz vietas un, lai arī kā Senija vēlētos, lai kā ilgotos, laiks neapstājās.
Pēkšņi viņas plecus apklāja silts džemperis, kurā vēl joprojām bija sasūkusies tā nēsātāja smarža. Tas bija Renaldo džemperis un pats Renaldo bija ieradies, lai Seniju vēl pēdējo reizi uzlūkotu pirms atvadām.
Meitene zēnu pamanīja tikai, tad, kad viņš uzlika Senijai uz pleciem džemperi. Viņai nebija drosmes uzrunāt Renaldo, jo puiša acis lāsoja mēmas skumjas, bet vēl mēmāks un nāvējošāks izmisums. Viņš nerunāja, bet klusi apsēdās blakus meitenei un izsekoja Senijas acu skatam, kas sniedzās dziļi jūrās un rietošajā saules siluetā.
Klusums. Virs jūras pārlidoja tikai kāds kaiju bars, skaļi klaigādamas, bet tad tik pat veikli arī paklusa. Nedaudz neveikls, nedaudz kutelīgs, bet patīkams un nesalaužams klusums valdīja starp Renaldo un Seniju. Viņi nesaņēma drosmi, lai uzrunātu viens otru. Un varbūt tas arī nemaz nebija vajadzīgs! – Un, par, ko tad tādā gadījumā runāt?! Par skumjām? Niknumu? Bēdām? Prieku? Pateikties par visu?
Un tomēr vajadzēja pateikt, ka šī nedēļa bija vislabākā Senijas piedzīvotajā mūžā un noteikti vislabākā arī visā viņas dzīvē. Bet viņa klusēja, meitenei pietika drosme tikai, lai puisi uzlūkotu, jo visu laiku likās, ka viņa izplūdīs asarās. Tūlīt, tūlīt būs. Meitene jau juta ciešās lāses spiežamies aiz plakstiņiem.
- Kādēļ tu šodien, kad saucu tevi sev līdzi, nenāci? Kādēļ palika kopā ar tēvu? – viņš beidzot klusi ievaicāja, nenovērdams skatienu no viļņiem, kas to bija saistījuši.
- Es nožēloju, ka nejāju tev līdzi! Nožēloju! – Senija nomurmināja, juzdamās reizē gan nožēlojami, gan pazemojoši. Viņai sāpēja izdarītais un pateiktais.
- Bet kāpēc? Kāpēc nenāci? – viņš beidzot uzlūkoja Seniju tik cieši, bet nekaitīgi. Viņš bija noskumis. Ļoti.
- Es nezinu! – Senija godīgi atbildēja un parāvās par pus sprīdi tuvāk Renaldo. Viņai gribējās, lai tas viņu apskauj. Nežēlīgi gribējās sajust siltumu, mīļumu un gādīgumu.
- Un, kas būs tagad? – viņš ievaicājās. – Brauksim katrs uz savu māju? Šķirsimies? – Renaldo runāja, bet ar katru vārdu balss kļuva arvien asāka un dzelžaināka. – Tu mani sāpināsi gluži tāpat kā visus savus pārējos...
- Un, ko tu gribi, lai es daru?! – Senija spalgi iekliedzās. Viņas balss aizlūza, viņa nespēja to klausīties. „Patiesība koda acīs”.
Viņš klusēja. Nebija ko teikt. Un Senijai nebija, ko atbildēt.
- Piedod! – viņa, čukstus noteica. Asara izlauzās pār plakstiņa nocietināto mūri.
- Piedod arī tu man! – viņš atteica un apskāva Seniju, dziļi ieskaudams savās skavās un rokās tik pat gādīgi kā tikai mātes apskauj savus bērnus, tik pat mīļi kā tikai patiesi iemīlējušies to mēdz skaut.
Viņš bija patiesi iemīlējies Senijā. Daudz stiprāk nekā Senija to bija izdarījusi, daudz stiprāk, nekā viņa to spēja saprast un daudz stiprāk par pusaudžu mīlestību.
Uz mirkli Senijas saprātā iejaucās doma, ka viņa nav domāta Renaldo, ka viņš ir pelnījis kādu labāku, mīļāku un sirsnīgāku meiteni par Seniju. Kādu citu. Meitene juta, ka viņa lūgums piedot ir daudz, daudz par mazu, lai to spēt piedot un, ka vajag kaut ko darīt, lai Renaldo tā nesāpētu.
Pēkšņi Senijai bija radusies sirds balss. Ha! reti, kad meitene domāja par citiem..., bet nu?!
Viņš noglāstīja meitenes smaržojošos matus, nāsīs dziļi ievilkdams jasmīnu eļļas smaržu. Tā bija viņas smarža un, ikreiz, kad pagalmos baltiem ziediem ziedēs jasmīni, viņš atcerēsies, ka tāda meitene – skaista, nepieradināta, ļauna, un mīļa reizē, bija sagūstījusi viņa sirdi, bet pēc tam to parāvusi sev līdzi. Viņš atcerēsies katru Senijas pieskārienu, katru skūpstu, katru glāstu, katru neizloloto cerību. Viņš atcerēsies visu...
Renaldo noskūpstīja Senijas deniņus. Bet pēc tam piegrūzdams pieri Senijas pierei, klusi nočukstēja viņai virs lūpām – Tu man biji pirmā meitene, pret kuru es jūtu kaut ko tik lielu!
Viņš norāva sev no kakla kādu sirds veida medaljoniņu un iespieda to Senijas plaukstā ar skaidru mēmu rosinājumu „domā par mani, es tevi nekad neaizmirsīšu!”. Bet viņš neuzdrošinājās to pateikt, jo skaidri zināja, ka Senijai kaut kur tur, pilsētā ir sava dzīve, kuru viņa turpinās dzīvot. Viņš nerunāja, jo viss, kas Senijai bija jādzird bija pateikts. Tik pat kā viss... Bet, to, kas nebija, viņa tāpat saprata. Visu...
Senija iežmiedza medaljonu sev cieši plaukstā, bet tad pieplaka atpakaļ pie Renaldo pieres.
- Es tevi.... mīlu! – viņš noteica, bet pēc skūpsta nesniedzās. Viņš juta, ka, iespējams, tas nav labi – gribēt kaut ko tādu, ko tev vairāk negrib dot.
Bet Senija gribēja. Vēl pēdējo reizi just viņa lūpas, elpu. Viņa gribēja, lai Renaldo viņu apskauj, samīļo tā, kā nekad iepriekš to nav darījis. Vēl pēdējo reizi...
Vēl pēdējo reizi viņa to noskūpstīja. Un viņš padevās viņas skūpstam, viņai pašai.
Viņi izšķīrās ar skūpstu uz lūpām un asarām acīm. Senija raudāja, patiešām dažas asaras viņai pārvēlās pār vaigiem, pārripoja pār kaklu, kad tie skūpstījās. Viņa raudāja, jo tikai nesen bija apjautusi, ka iespējami Renaldo bija bijis pats labākais, pats jaukākais un mīļākais puisis kādu viņa jebkad satikusi. Un noteikti arī pēdējais...
Pie viesnīcas, kad Senija ar Renaldo izšķīrās un meitene devās uz viesnīcas pusi, lepni stāvēja mātes mašīna. Viņa bija atbraukusi pakaļ savai meitai neviena neaicināta, iespējams ļoti noilgojusies pēc savas mīļās palaidnes meitiņas.
Renaldo jau sen bija nozudis, lai nebūtu jāsaskrienas ar tēvu un atkal jāklausās viņā lekcijās.
Bet Senija?! Viņai atlika vien tikai iesēsties mašīnā, jo visas somas jau atradās tur, bet pagalmā bija iznākuši visi, kas gribēja atvadīties. Visi apskāvās, atvadījās, novēlēja viens otram laba vēlējumus, bet Senija raudāja. Visi jau, protams, padomāja, ka Senija raud par to, ka jābrauc mājās un jāatvadās, bet tā nebija taisnība. Taisnība bija un palika tikai viena – Renaldo! Renaldo lika viņai smieties, raudāt, staro un mulst. Viņš bija viss, kas Seniju bija žēlojis, par kuru bija rūpējies kopā nodzīvoto nedēļu. Viņš viņai bija bijis viss... Bet nu vairāk nekas... Nē, tu kļūdies! Senija juta ilgas un skumjas, gribējās raudāt... Bet par visu vairāk Senija vēlējās, kaut viņa spētu būt tāda pati kā ir Renaldo, nākt no vienas mazās pasaulītes, darīt vienu un to pašu un mūžam cik vien ilgi iespējams, palikt ar to kopā...
Un tomēr viņi nāca no pārāk dažādām aprindām, lai Senija to spētu pieņemt. Viņš bija parasts zirgu puisis...
Māte iedarbināja mašīnu un lepnais „limuzīns” izbrauca laukā pa nelielo zemes ceļa strēli...
...Bet viņa? Viņa bija vēl nožēlojamāka par to, jo nespēja pieņemt un samierināties ar dzīvi, kas dota pašai un, kas dotas apkārtējiem. Viņa bija pārāk nožēlojama, lai pieņemtu un priecātos par to, laimi, kas tika viņai sniegt, pārāk iedomīga, lai to neatraidītu...
Renaldo stāvēja kalna galā. Viņu neviens neredzēja un nevienam viņš arī nebija jāierauga. Viņš nolūkojās savā sāpju sagrauztajā liktenī un nākotnē, kas zilā mašīnā pazuda aiz pēdējā pagrieziena. Senija bija aizbraukusi. Viņa bija prom! Renaldo beidzot to apzinājâs, saprata, ka ir viens, ka Senijas vairāk nebūs klāt, ka nebūs viņas smaida, lūpu un ķermeņa, viņu sarunu, meitenes smieklu.... Nebūs nekā. Nav nekā!
Bet viņš nesalūza... vismaz neizrādīja savas skumjas tā, kā Senija tās izrādīja. Viņš neraudāja, ne lāsīte nepārpilēja pār viņa vaigu... Un tomēr viņš skuma...
Renaldo saprātā auļoja atmiņas. Viena pēc otras. Tās skrēja un griezās uz riņķi, beigu beigās visas pazuzdamas kaut kur starp sirdi un saprātu. Viss griezās, un tikai kāpšļos iežmiegtās kājas liedza zaudēt līdzsvaru.
Auto pazuda pie horizonta, palikdams par arvien mazāku un mazāku punktiņu nebūtības tukšumā, Renaldo acu skats tajā nolūkojās līdz pēdējam, bet, kad nebija vairs kam sekot, viņš raudzījās debesīs, uz saules sarkano aiz sevis atstāto švīku.
Vēl mirkli viņš uzkavējās pie dziestošās Senijas ēnas un auras, bet tad, iesizdams zirga sānos pamatīgus spērienus, metās auļos tik pat ātri cik auļoja viņa domas saprātā.
Kad māte jautāja, kā gan laukos dzīvojot gājis, Senija neatbildēja. Viņa bija pārāk aizdomājusies, lai kaut kur starp mašīnas vienmuļā motora dūkšanu un vēja čaloņu, kas zagās iekšā pa puspavērtajiem logiem un savām domām, sadzirdētu arī māti. Pārāk aizdomājusies, lai vispār dzirdētu, kaut ko.
Zemes ceļš mēmi līgojās zem mašīnas riteņiem, garām skrēja koki un klajumi, atkal un atkal likdami atcerēt meitenei visu piedzīvoto, bet viņa vairs neredzēja, acis aizmiglojušas asaras lija pār vaigiem tik klusi un mēmi, likdamas noprast, ka sāp.
Māte neko neredzēja, un labi vien bija, jo neievainojamā karotāja Senija nebija radusi, ka redz ne viņas sāpes, ne sakāvi. Viņa nebija radusi ciest, tāpat kā iemīlēties un, lai arī kā to aizliegtu vai slēptu, Senijai Renaldo bija kaut ko nozīmējis. Kaut ko lieku, kaut ko skaistu, kaut ko mīlošu...
...mīlestību... Lai arī cik sāpīgi Senijai nenācās to atzīt, viņa mīlēja Renaldo un tikai tagad, kad to bija zaudējusi, viņa tikai pamanīja. Tikai tagad – būdama viena ceļā uz mājām un etiķeti, ceļā uz cietumu...
Beidzot viņi brauca garām tai vietai, kur Senija pirmo reizi bija satikusi Renaldo. Jā, tai pašai neveiksmīgajai sētai, ko bija sakropļojusi Senijas neticamā autovadītājas pieredze, tā pati, kura nu jau bija sataisīta. Tikko, kā nepiebiedēdama mātei sirdstrieku, Senija nokliedzās, lai māte aptur auto un, ka viņai vēl jāizdara kaut kas neizdarīts.
- Tieši te?! – māte izbrīnīta izsaucās, domādama, vai pareizi saklausījusi Senijas kliedzienu. – Kādēļ?!
Senija neatbildēja, viņa izleca laukā no mašīnas un ko kājas nesa, noskrēja lejup pa grāvmalu un pieskrēja pie žoga. Viņa noglāstīja kādu zemē iedzīto koka gabalu, bet pēc tam uz tā nolika Renaldo dāvāto medaljonu. Kādēļ?! – Senija nezināja atbildi, arī kādēļ to dara, nesaprata. Viņa tikai juta, ka kaut ko parādā, kaut ko mīļu un jauku, kaut ko tādu, ko nespēs atdot nekad. Viņa juta, ka šo medaljonu nav pelnījusi un tādēļ nolika to ar cerību, ka Renaldo kādreiz iegriezīsies šajā aploka galā un padomājot par Seniju, atradīs savu medaljonu... Cerības jau nemaksā... Un sapņi tāpat...
Viņa aizgāja prom, bet, nu, lai nekad vairs nesatiktos...
James Blunt
„Goodbye my lover”
Did I disappoint you or let you down
Should I be feeling guilty or let the judges from
Cause I saw the end before we’d begun
Yes I saw you were blinded and I knew I sad
So I took what’s out into the night
It may bee over but it won’t stop there
I’m here for you it you only care
You touched my heart you touched my soul
You change my life and all my goals
And love is blind and that I knew when
My hart was blinded by you
I’ve kissed your lips and held your head
Shared your dreams and shared your bed
I know you well, I know your smell
I’ve been and ditched to you
Goodbye my lover. Goodbye my friend
You have been this one. You have been the one for me
I’m a dreamer, but when I wake
You can’t break my spirit – it’s my dram you take
And as you move on, remember me
Remember as and all we used to be
I’ve seen you cry, I’ve seen smile
I’ve watched you sleeping for a while
I’ve be the father of your child
I’ve spend a lifetime with you
I know yours fears and you know mine
We’ve had our doubts but now we’re fine
And I love you, I shared that’s true
I cannot live without you
Goodbye my lover. Goodbye my friend
You have been this one. You have been the one for me
And I still should your hand in mine
In mine when I’m asleep
And I will bare my soul in time
When I’m kneeling at your feet
Goodbye my lover.
Goodbye my friend
Have you been the one for me
I’m so hallow baby
I’m so hallow
I’m so, I’m so,
I’m so hallow
(17.05.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Salavecis pieri kasa
Daavanas pa zemi lasa,
Taalaak pabraukt nevareeja,
Staltais briedis avareeja! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1928
Kopā:6108260
|
| |
| |
|
Autori
