X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Vienīgais, ko es vēlos...
Autors - Eri Otto
  
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Stāsts no sērijas "Karalaiak mīlasstāsts", ar nedaudz faktiem un daudz fantāzijas.

1792.gada 10.augusts. Tilerī pilī bija apmeties karaļa galms. Šis bija laiks, kad monarhijai draudēja pilnīgs sabrukums. Jau vairāk kā gadu brieda revolūcija un lai arī Ludviķis XVI piekāpās tautas vadoņu vēlami viņam tomēr draudēja nepatikšanas. Šīs dienas rītā jau varēja just, ka briest kaut kas grandiozs. Cilvēki ielās bija satraukti, arī galminieki skraidīja šurpu turpu, tautas pārstāvji runāja ar karali.

-Man nepatīk, nepavisam nepatīk tas, kas notiek. – pie sevis murmināja karaļa personīgais ārsts Fransuā de La Rouks.
-Kas tevi satrauc, tēt? – pie sirmā, pavecā vīra pienāca viņa divdesmit gadus vecā meita Klodeta.
-Revolūcija. Cik daudzi muižnieki jau ir nogalināti?
-Pietiekami. Bet vai tad Tilerī mēs neesam drošībā?
-Nē, bērns. Es uztraucos par to, ka revolucionārus neatturēs tas, ka šī ir karaļa rezidence. Es uztraucos par to, kas notiks ar tevi.
-Bet es taču esmu karaļa ārsta meita, nevis muižniece.
-Tur neviens neprasīs. Tu esi te un viss. Tāpēc es pašlaik cīnos ar vienu smagu lēmumu.
-Tas attiecas uz mani?
-Pilnībā!
-Nu tad, lūdzu, informē mani.
-Protams. Tu tūlīt pat dosies uz Tulūzu.
-Interesanti, kāpēc? – Klodeta atspiedās pret palodzi.
-Tu kļūsi par tiesneša Žana Menojē sievu.
-Tēt, bet viņam ir četrdesmit gadi vismaz. Negribu! – Klodeta satrūkās. Ar šo cilvēku viņa bija tikusies. Simpātisks vīrietis, ar lieliskām manierēm, gudrs, bet Klodeta uzskatīja, ka viņš tai ir par vecu.
-Nestrīdies! Tur tu būsi drošībā. Saprati? Menojē darbojas abās pusēs, bet neviena no pusēm to nenojauš. Tu būsi drošībā, kas ir pats galvenais.
-Tu atkārtojies, tēt!
-Un es to atkārtošu vēl tūkstošiem reižu. Nekas man nav tik svarīgi, kā dabūt tevi prom no Parīzes, tālāk prom, kur tu būsi drošībā, kur netiksi saistīta ar karaļa galmu. Es taču esmu viņa majestātes ārsts.
-Bet, vai tad tāpēc ir nepieciešams Žans Menojē? Nevar savādāk?
-Nevar! Viņš man lūdza tavu roku, nozvērējās darīt visu, dot tev visu.
-Man jau nav tiesību atteikties?
-Nav! Šis nav tas laiks, kad drīksti cerēt uz kāda galma skaistuļa labvēlību.
-Sapratu. Sapratu. Man iet savākt mantas?
-Neko daudz. Uzvelc vienkāršākas drānas, paņem vienkāršāko, kas tev ir, neaizmirsti rotas un naudu. Likšu iejūgt pasta karieti. Uzticams cilvēks nogādās tevi Tulūzā.

Pēc pusstundas Klodeta stāvēja pie aizmugurējās izejas. Piebrauca vienkārša kariete, parasto zirgu aizjūgt, kučieris tērpts parasto parīziešu drānās.
Mantu lāde tika ielikta karietē. Klodeta žēli paskatījās uz tēvu. Viņa neteica ne vārda, tikai cieši viņu apskāva. Fransuā pavērās uz meitu. Viņai mugurā vairs nebija desmit tūkstošu ekiju vērtās kleitas, vēl dārgākās rotas, blondās parūkas. Klodeta izskatījās savāda, vienkārša. Fransuā neteiktu, ka skaistāka, bet arī ne neglītāka. Viņš vēlējās paturēt atmiņā meitas tēlu tieši šādu.
-Ar Dievu, bērns! Lai eņģeļi tevi sargā.
-Ar Dievu, tēt! – Klodetai likās, ka viņa tēvu vairs nesatiks. Lai varētu aizbraukt, meitene vairs neskatījās uz tēvu, iekāpa karietē uz aizvēra durvis. Nepagriežot galvu, viņa pamāja ar roku.
-Kusties! – viņa uzsauca kučierim. Tas novicināja pātagu. Zirgi sāka soļot un kariete sakustējās. Sākās Klodetas ceļš prom no galma, prom no pasaules, kurā viņa bija pavadījusi visu savu mūžu. Klodeta zināja, ka nekad te vairs neatgriezīsies un tamdēļ viņas sirds sāpīgi sažņaudzās, bet asaras saskrēja acīs. Tikai prāts lika palikt sēžam karietē un turpināt tēva izraudzīto ceļu, nevis mesties atpakaļ. Saprāta balss tomēr izrādījās skaļāka. Kariete turpināja ceļu, izlīkumoja caur pilnajām Parīzes ieliņām un pameta pilsētu.

Fransuā de La Rouks vēl šaubījās, vai ir rīkojies pareizi, bet tad pienāca brīdis, kad sirmais ārsts pārliecinājās, ka ir rīkojies pilnīgi pareizi aizsūtot meitu projām. 10.augusts bija tā diena, kas satrakoto revolucionāru pūļi nolēma pielikt punktu monarhijai Francijā. Enerģijas pārpilni viņi iedrāzās Tilerī pilī, iznīcināja sargus, saņēma gūstā karali – Ludviķi XVI -, viņa sievu - Mariju Antuaneti - , vēl veselu rindu aristokrātu, kas ilgāku vai īsāku laiku pavadīja cietumā, gaidot spriedumu. Karalim savu nāves spriedumu nācās gaidīt gandrīz divus gadus. 10.augusts 1792.gadā kļuva par vienu no nepatīkamākajām dienām Francijas monarhijai.

Satumsa. Klodeta atvilka aizkariņus un paraudzījās uz mēness apspīdēto apkārtni. Tomēr ātri vien aizkarus viņa atkal aizvilka, jo redzēja tuvojamies bruņotus ļaudis. Tie apturēja pajūgu. Klodeta satrūkās. Vai tiešām ceļš būs beidzies? Viņa ierāvās dziļāk sēdeklī un ciešāk ietinās apmetnī. Karietes durvis tika atrautas vaļā.
-Izkāpt! – rupja balss pavēlēja un lāpa apgaismoja pakāpienus. Klodeta trīcošām rokām un kājām izkāpa. Barvedis viņu apgaismoja.
-Vārds?
-Klodeta La Rouka. – viņa apzināti izlaida “de”, kas norāda uz senu, aristokrātisku dzimtu, lai arī viņa tādai nepiederēja.
-Kas tu esi?
-Ārsta meita.
-Dodies?
-Uz Tulūzu, pie topošā vīra. – Klodeta nemeloja. Tam vienkārši nebūtu jēgas.
-Un, kas būtu šis cilvēks? – revolucionārs nelikās mierā.
-Tiesnesis Žans Menojē.
-Es atvainojos par to, ka apturējām, piedodiet, ka nobiedējām. – vīrietis paklanījā. Žana Menojē vārds viņam nebija svešs.
-Es drīkstu turpināt ceļu? – Klodeta painteresējās.
-Droši! Apstājieties tavernā “Sārtā maska”, pasakiet, ka esat Žana Menojē līgava, un tad par jums parūpēsies.
-Paldies, mesjē! – Klodeta iekāpa atpakaļ karietē. – Ceļā! – viņa uzsauca kučierim. Tikko kariete sakustējās, viņa atviegloti nopūtās. Tas bija garām. Žana Menojē vārds viņai kalpoja par caurlaidi. To varēja droši izmantot, un Klodetu tas gandarīja un nomierināja.
-Apstāsies pie tavernas “Sārtā maska”. Mēs tur nakšņojam. – viņa vēl piemetināja, ieliecoties pa logu.

Grāfa de La Monta īpašumi skaitījās pie Tulūzas provinces, tie atradās aptuveni 30 kilometrus no pašas Tulūzas. Un, lai arī grāfs it kā atbalstīja revolūciju, tā nepagāja viņam garām. Dumpinieki iebruka arī viņa pilī. Vecais grāfs mēģināja aizstāvēties, bet ātri vien krita kaujā. Jaunais grāfs – divdesmit divus gadus vecais Nikolā de La Monts pamanījās izbēgt pa pils aizmugurējām durvīm, cauri virtuvei. Puisis skrēja caur mežu krietnu laiku līdz nokļuva līdz ceļam. Viņš jau iepriekš bija saņēmis ievainojumu rokā, bet tagad krūmu zari puisim bija saplosījuši kreklu un ādu. Nebija vietiņas, kas Nikolā nesāpētu, bet visvairāk sāpēja sirds par tēva nāvi, pat revolucionāru nodevīgo uzbrukumu.
Kad sāka satumst, papildus vēl sākās spēcīgs lietus. Jaunais grāfs ceļa malā izskatījās pavisam nožēlojams. Noguris, nosalis, savainots un izsalcis, puisis soļoja Tulūzas virzienā. No „grāfa” bija palikušas pāri tikai zīda krekla skrandas.

Ceļā Klodeta bija jau vairākas dienas. Tajā dienā viņa bija ieplānojusi sasniegt Tulūzu, bet negaidīti spēcīgais lietus izskaloja ceļu un nācās krietni samazināt ātrumu. Drīz vien meitene secināja, ka būs jāizveido vēl viena pietura.
-Apstājies pie nākamās tavernas.
-Naktī neceļosim? – kučieris pārjautāja.
-Nē! Jeb tev varbūt gribās mirkt vēl pāris stundas?
-Nē, jaunkundz!
-Nu tad apstājies pie tavernas, un pažēlo zirgus.
Tad Klodeta pamanīja uz ceļa jauno vīrieti. Visa meitenes uzmanība pievērsās viņam. Klodeta neatrāva skatienu no puiša, kamēr kariete tuvojās viņam, piebrauca klāt nu pabrauca garām.
-Apturi! – Klodeta pēkšņi uzsauca.
-Ko? – kučierim likās, ka viņš ir pārklausījies. Vai tiešām pasažiere lika apturēt? Meža vidū? Lietainā vēla vakara stundā? Pie kaut kāda noskranduša svešinieka?
-Kurls esi? Apturi! – Klodeta uzbrēca. Kučieris nekavējoties apturēja. Meitene pavēra karietes durtiņas.
-Hei! Mesjē! – viņa uzsauca. Puisis pielika soli.
“Lielisks zēns! – Klodeta nodomāja. Galmā dzīvojot, viņa bija ieguvusi arī tā manieres un netikumiskos ieradumus.
-Madam, kaut ko vēlējās? – grāfs pienāca pie karietes.
-Kāp iekšā! – viņa pamāja. Viņš neko neteica, tikai ar smaidu pieņēma piedāvājumu un iekāpa karietē. Lukturu gaismā Klodeta viņu rūpīgi nopētīja. Pievilcīgs puisis, gaiši brūniem matiem, rūpīgi nopulēta hematīta krāsas acīm. Slapjais krekls bija pielipis pie miesas, atklājot viņa spēcīgi veidoto augumu. Pēc sejas viņš vēl bija puišelis, bet pēc ķermeņa uzbūves izskatījās pilnībā nobriedis. Lai nu kā, bet Klodetai viņš patika. Tikko viņa uzmeta acis viņa lielajām plaukstām, meitenes ķermenis notrīsēja. Viņa ar baudu iztēlojās, kā šīs plaukstas skar viņas ķermeni.
-Sasildies! – Klodeta pameta viņam apmetni, kas viņai bija blakus uz sēdekļa. Čalis ietinās apmetnī un veltīja Klodetai ilgu skatienu. Abi neteica ne vārda, tikai lūkojās viens otrā.
-Es apstāšos tuvākajā tavernā? Cik tālu tā ir? Nezini?
-Kādi divi trīs kilometri.
-Labi! Tu vari šonakt palikt ar mani. Tu dodies uz Tulūzu?
-Laikam jau. Man nav kur citur likties. Esmu…
-Klusu! Nenosauc savu vārdu, es neminēšu savējo. Šis ir laiks, kas neviens nevienam nevar uzticēties.
-Protams! – šo teikumu puisis uztvēra sāpīgi, jo bija uzticējies revolucionāriem, viņa tēvs bija uzticējies, bet tie viņiem uzbruka, nogalināja veco grāfu, sāka demolēt un dedzināt pili. Viņā tika izmests uz ielas.
Lai arī viņi neminēja vārdus, tomēr pēc rūpīgi koptajām rokām abi redzēja, ka nav parastās tautas pārstāvji, bet gan no aristokrātu vai buržuāzijas rindām. Un Klodetas skatiens atkal kavējās pie puiša vīrišķīgajām plaukstām ar slaidajiem pirkstiem. Viņa aizvēra acis un iztēlojās kā šie pirksti pieskaras viņas kaklam, noglāsta viņu. Klodeta notrīsēja un atkal atvēra acis. Bet baudkārās vēlmes neatkāpās.
-Ko tik jauks čalis darīja šādā laikā uz ceļa?
-Devos Tulūzas virzienā.
-Trakais. Šitā jau var plaušu karsoni saķert. Bez tam tu esi savainots, cik es pamanīju.
-Taisnība! Bet tikpat labi tev varētu prasīt, kāpēc tik jauna un simpātiska būtne viena ceļo.
-Es atbildēšu. Tēvs aizsūtīja tālāk no revolūcijas epicentra. Tulūzā mani gaida topošais vīrs.
-Drīkst uzzināt viņa vārdu? Kurš būs tas laimīgais?
-Mēs taču sarunājām, bez vārdiem.
-Atvaino!
-Bet kāpēc tu paņēmi svešinieku?
-Pirmkārt, man tevis palika žēl, otrkārt, tu man iepatikies, treškārt, sastādīsi man kompāniju līdz Tulūzai. Vai pietiekami daudz iemeslu?
-Pietiekami. – puisis apstiprināja.
Kariete apstājās. Kučieris atvēra durvis.
-Esam klāt!
-Parūpējies par zirgiem. Es eju. Mesjē nāks man līdzi? – Klodeta paskatījās uz jauno grāfu.
Nikolā pamāja. Kurš normāls vīrietis atteiktos, kad viņu aicinātu skaista sieviete?

Nakšņošanai Klodeta dabūja vienu istabu. Likusi uznest tur vakariņas, viņa pati uzkāpa otrajā stāvā.
-Tu nāc? – viņa trepju augšgalā apstājas un pagriezās pret Nikolā, kurš vēl joprojām stāvēja lejā.
-Jā, jā! – un pēc īsa mirkļa viņā jau bija līdzās.
Klusēdami viņi sēdēja viens otram pretī līdz pat brīdim, kad atnesa Klodetas pasūtījumu. Meitene piecēlās un paņēma eļļas trauku no paplātes, tad no mantu kastes izņēma smalka auduma lakatiņu.
-Velc nost kreklu. – viņa pavēlēja. Nikolā brīdi nesaprotoši lūkojās meitenē.
-Kas ir? Franču valodu nesaproti? Gribu apstrādāt tavas brūces. Mans tēvs ir ārsts. Es šo to saprotu no ievainojumiem.
Nikolā pasmaidīja, tad novilka kreklu. Klodeta ar eļļu iesmērēja skrambas, pārsēja brūci rokā. Eļļa padarīja sāpes maigākas.
-Nu kā? – viņā pajautāja, viegli pieskaroties viņa plecam.
-Ir labi! Paldies!
-Izskatās, ka tu esi ar kaķu baru cīnījies.
-Tikai lauzos cauri aizaugušam mežam, bēgu no vajātājiem.
-Skaidrs! Jāsaka, ka esi vēl sveikā ticis cauri. Redzēju, kas darās Parīzē. Pilsētas centrā asinis plūst uz nebēdu, bet kaprači un apbedītāji kļūst stāvus bagāti. – Klodeta nošņorēja ādas vesti un atviegloti nopūtās. Beidzot varēja viegli elpot, nekas vairs neierobežoja krūšu kurvi. Rozā blūzīte zem stingrās vestes gan bija pamatīgi saburzījusies.
-Nu ko? – viņa atkal apsēdās, pievēršoties paplātei. – Piebiedrosies? – Klodeta norādīja uz vistas cepeti.
-Protams. – Nikolā bija izsalcis kā vilks. Un abi smalkām manierēm audzinātie cilvēki, ēda kā badaini zemnieki, pēc tam noslaukot aizkaros pirkstus.
-Lieliski! – Nikolā salēja pēdējās vīna paliekas glāzēs.
-Par mūsu veselību un veiksmi! – Klodeta pacēla glāzi un uzsauca tostu.
-Priekā! – ar šiem vīna malkiem tika pielikts punkts vakariņu maltītei.
Iestājās mulsinošs klusums. Nevienam no viņiem nebija ko teikt. Nikolā un Klodeta nekustīgi sēdēja viens otram pretī un raudzījās acīs. Klodeta juta, ka sirds viņai sāk sisties arvien ātrāk, ka arī elpa paātrinās. Viņa lēnām piecēlās un paspēra pāris soļu tuvāk Nikolā. Pats dīvainākais bija tas, ka reizē ar viņu sakustējās arī Nikolā. Aci pret aci viņi stāvēja cieši līdzās. Nikolā pastiepa roku un satvēra Klodetas elkoni. Viņā pievilka meiteni klāt un kaislīgi skūpstīja viņas lūpas, kaklu, plecus. Tagad noteicējs bija viņš. Klodeta labpatikā atgāza galvu. Parasti viņa nekad nebūtu padevusies nepazīstamam vīrietim, pat tika pievilcīgam ne, bet Nikolā bija pilnīgi atšķirīgs gadījums. Viņš pievilka kā magnēts dzelzi, nebija iespējams viņam atteikt.
Klodeta atšņorēja svārkus, Nikolā – jostu. Tad viņš novilka pēdējo, kas meitenei bija mugurā, saburzīto blūzi. Klodeta nopūta sveces.
-Pavadīsim nakti kopā? – viņa jautāja.
-Pilnīgi noteikti, ja vien tu…
-…gribi to! - viņa aizspieda Nikolā lūpas ar skūpstu. Nikolā viņu pacēla uz rokām. Nākamajā brīdī viņa jau atradās gultā. Kaislības virmoja apkārt, abi mīlnieki ignorēja apkārtni, laiku, notikumus. Viņi izbaudīja viens otru, visu, ko vien varēja viens otram sniegt. Tā bija mīlestība, kādu viens otram varēja dāvāt tikai pilnīgi svešinieki, kas zina, ka nekad vairs viens otru nesatiks.
Īsu brīdi pagulējusi, Klodeta pamodās līdz ar pirmajiem saules stariem. Lietus bija garām. Ar svētlaimīgu smaidu uz lūpām viņai līdzās saldā miegā gulēja jaunais grāfs. Klodeta vērīgi nopētīja viņa ķermeni.
“Lielisks! Ak, Dievs, negribu zaimot, bet viņš ir Dievs, vismaz gultā jau nu noteikti”.
Klodeta grimstot atminās par pagājušo nakti, lçnām ģērbās, pasauca kučieri un lika viņam aiznest mantas uz karieti, lai nekavējoties varētu doties ceļā. Kad kučieris aizgāja, Klodeta mocījās ar kārdinājumu pamodināt Nikolā. Viņa zināja, ka tad noteikti atkārtosies pagājušā nakts, un tikpat labi arī zināja, ka tas nedrīkst atkārtoties. Viņa sameklēja papīra lapiņu. Brīdi apdomājusies viņa uzrakstīja zīmīti un nolika to uz spilvena. Klodeta vēl pēdējo reizi maigi noskūpstīja Nikolā un devās prom.
Tomēr, lai arī cik klusi viņa neaizvērtu durvis, Nikolā tomēr pamodās. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija tas, ka meitenes vairs nav istabā, un pēc tam tikai pamanīja zīmīti. To satvēris, viņš sāka drudžaini lasīt;

“Tu es Dieva dāvana jebkurai sievietei. Atklāti jāsaka, ka vienīgais, ko es vēlētos darīt, ir mīlēties ar tevi. Pagājušā nakts bija maģiska, tu biji brīnišķīgs. Reti kurš vīrietis spētu to atkārtot.
Tomēr man ir jādodas uz Tulūzu pie vīra, kuru man izvēlējās tēvs. Tāpēc es ļoti ceru, ka tu neļaunosies, ka es aizeju.
Atmiņās mūžīgi Tava.
P.S. par visu ir samaksāts. Neraizējies. Un, lai tev veicas!”

Kā vīrietim zīmītes satur bija ļoti glaimojošs, bet Nikolā negribēja ar to samierināties. Viņš steidzās apģērbties, vēl skrienot lejā pa kāpnēm, viņš vilka sapluinīto kreklu. Cerība, ka Klodeta vēl būs uz vietas, viņš ieskrēja pagalmā.
-Pagaidi! – viņš sauca, redzot, ka jaunā sieviete jau aizcērt karietes durtiņas.
-Brauc! – Klodeta iesaucās, pamanot Nikolā. Kariete sakustējās. Klodeta atslīga sēdeklī. Tomēr Nikolā bija izlēmis neļaut viņai aizbraukt. viņš skrēja, cik ātri vien varēja, un vārtos sasniedza karieti, uzlēca uz pakāpiena, atvēra durtiņas un atslīga sēdeklī pretī Klodetai.
-Kāpēc tu bēdz? – viņš atelsās un tad jautāja.
-Es nebēgu. Man vienkārši bija jābrauc prom. Es visu uzrakstīju.
-Es izlasīju! Paldies par komplimentu virkni. Sāku justis kā Kazanova.
-Tu par tādu vari arī kļūt.
-Pie velna tavu topošo vīru. Paliec ar mani.
-Nevaru!
-Lūdzu! Ar pagājušo nakti man bija daudz par maz.
-Es nevaru. Saproti taču.
-Es tevi iemīlu. – viņš skumji noteica.
-Tas ir glaimojoši, bet man ir pienākums.
-Pienākums?! – Nikolā nicīgi iesaucās. – Bet jūtas, kaislība, iekāre.
-Pēdējais gan tiek dēvēts par vienu no septiņiem nāves grēkiem. – Klodeta zīmīgi piebilda.
-Vai nav vienalga! Tu pati rakstīji, ka vienīgais, ko tu vēlies, ir mīlēties ar mani.
-Gribu, jo tas bija brīnišķīgi. Tik daudzas reizes pēc kārtas…
-Tad, kur ir problēma?
-Laikā! Ja Francija neatrastos uz bruņotas revolūcijas sliekšņa, es nedomājot piekristu, bet man ir jāpadomā par savu nākotni. – Klodeta vēl nezināja, ka Tilerī ir ieņemta, ka karaļpāris ir iemests cietumā, ka veidojas jauna valdība, ka evolūcija ir jau notikusi.
-Sapratu! – Nikolā nodūra galvu. Viņš kā grāfs nespēja viņai neko piedāvāt, nespēj nodrošināt. –Nu labi! Noiets etaps. Pārejam uz nākamo punktu.
-Un tas būtu?
-Kāpēc tu aizgāji? Ne vārda nepateici, tikai zīmīti atstāji.
-Man tā bija vieglāk. Es nejutos droša.
-Egoiste.
-Nedomāju, ka tas var aizskart vīriešu jūtas. Kaut gan… piedod. Aizmirsu, ka vīrieši ir tie, kam aptīk aiziet pirmajiem.
-Sajūta ir tāda, it kā tu ar mani papriecājies un tad aizgāji.
-Nu tad tagad zini, kā jūtas sievietes. Jeb varbūt tu tāpat kā musulmaņi uzskati, ka sievietei dvēseles nav un just viņa nevar?
-Tā nu gan es nedomāju. Bet tā ir iegājies.
-Nelāgi iegājies! – Klodeta pikti noteica un pavēra aizkariņus, izkārās pa karietes logu.
-Nu piedod! Negribu ar tevi sastrīdēties. Pēc tik lieliska iesākuma nevēlos tik draņķīgu finālu.
-Tieši tāpēc es arī aizgāju, atstājot zīmīti. – Klodeta atkal pavērās Nikolā. Čalis viņai likās tik pievilcīgs. Tumši pelēkās acis mirdzēja. Tāda toņa acis Klodeta vēl redzējusi nebija.
-Labi! Miers! – viņa nopūtās. – Sarunāsim tā! Es tevi aizvedu līdz Tulūzas vārtiem. Tur mēs šķiramies. Uz visiem laikiem.
-Uz visiem? Bet es gribu tevi vēl satikt.
-Bet varbūt es gribu būt uzticīga sieva?
-Ha! Tu neesi tam radīta!
-Interesanti, kāpēc?
-Tu esi pārāk skaista.
-Paldies! Bet es apšaubu savu nespēju būt uzticīgai. Mans topošais vīrs nav nekāds mošķis. Protams, ir divreiz vecāks par tevi, nav tik pievilcīgs, arī gultā tu noteikti esi labāks, bet par to jau mēs izrunājām.
Nikolā neatbildēja. Viņš negribēja piekrist, bet Klodetas uzstājīgais skatiens lika viņam pateikt:
-Labi! Nekad vairs!
-Paldies! – Klodeta viegli paspieda viņa roku. Nikolā satvēra meitenes plaukstu, un tās iekšpusi piespieda pie lūpām. Viņa pārsēdās līdzās Nikolā, atspiedās pret viņa plecu. Puisis aplika roku ap meiteni. Visu atlikušo ceļu līdz Tulūzai viņi nepakustējās, nepateica ne vārda.

Netālu no Tulūzas vārtiem kariete apstājās.
-Nu tad visu labu! – Nikolā izkāpa no karietes. Klodeta izliecās pa logu.
-Ar Dievu! Manās atmiņās tu saglabāsies mūžīgi. Un neuzdrošinies mani meklēt.
-Tu arī! – Nikolā skumji pasmaidīja. – Neaizmirsīšu tevi, nemaz nespēšu. Viss, ko es vēlos…
-Es zinu! – Klodeta viņu pārtrauca. – Es arī!
Nikolā vēl reizi noskūpstīja Klodetu.
-Brauc! – Klodeta uzsauca. Pamājusi Nikolā, veltot viņam ilgu skatienu, viņa apsēdās sēdeklī. Viņai palika ārkārtīgi skumji. Ne jau tāpēc, ka nekad vairs nesatiks Nikolā, bet gan tāpēc, ka šis bijis tikai viens nakts romāns, nevis krietni ilgāks.

Tanī pat dienā Klodeta ieradās pie Žana Menojē.
-Kā priecājos tevi redzēt! – viņš sagaidīja Klodetu.
-Es priecājos, ka gaidījāt! – Klodeta apsēdās.
-Neticēju, ka maz tiksiet ārā no Tilerī.
-Kaut kas noticis? – Klodeta satrūkās.- Kaut kas tāds, ko es nezinu? Kas ir ar Tilerī?
-Tu nezini? Desmitajā augustā revolucionāri ieņēma pili, saņēma gūstā vai nogalināja turieniešus. Tikai retajam izdevies tikt sveikā cauri.
-Mans tēvs?! Žan, vai jūs kaut ko zināt par viņu?
-Man liekas, ka miris. – Žans piegāja pie Klodetas. Viņa pacēla asaru pilnās acis pret topošo vīru. Vīrietis aplika rokas viņai ap pleciem un piekļāva meiteni sev klāt.
-Bet kā tu tiki prom? – viņš painteresējās, kad bija rimušās Klodetas elsas.
-Jau no paša rīta tanī liktenīgajā dienā tēvs mani aizsūtīja prom. – Klodeta raudot skaidroja.
-Lai miers viņa dvēselei. Galvenais, ka esi sveika un vesela, mana mīļā.
Klodeta neatbildēja, tikai ciešāk pieglaudās Žanam. Viņš bija gadus četrdesmit vecs, apmēram Klodetas augumā, pelēkām acīm, pirātbārdiņu, stalts un labi ģērbies. Maigais, bet spēcīgais apskāviens, lika Klodetai nomierināties. Un viņai sāka likties, ka tēva izraudzītais vīrs, galu galā nav nemaz zemē metams.
-Žan, kāpēc tam jānotiek? Kāpēc cilvēkiem ir jākaro, kāpēc jānogalina? Kāpēc, Žan?
-Tāpēc, ka cilvēks ir dzīvnieks. Lai arī kā viņš cenšas, šos dzīvnieciskos instinktus pilnībā apspiest nevar. Tie agri vai vēlu izlaužas brīvībā.
Klodeta piesarka. Žans tikko viņai lika atcerēties pagājušo nakti. Vai tad tas nebija dzīvniecisko instinktu līmenī? Viņai čalītis bija paticis, viņi savaldzināja viens otru un tad arī attiecīgās sekas.
-Dzīvnieciskie instinkti. – viņa atkārtoja un nopūzdamās atkal pieglaudās pie topošā vīra. Šis neilgais laiks, ko viņa pavadīja Žana sabiedrībā, sagrāva viņas vēlmi vēl pretoties laulībām. Tiesnesis izrādījās daudz jaukāks, patīkamāks un interesantāks un pat izskatīgāks nekā viņai bija iespiedies atmiņā no iepriekšējās tikšanās reizes.

Pagāja laiks. Katru reizi, kas Klodeta palūkojās dēlā, viņa redzēja Nikolā. Viņa lieliski zināja, ka Žaks Menojē ir tās nakts mīļākā dēls, bet tas netraucēja bērnam nēsāt Žana uzvārdu. Arī pats Žans zināja, ka Žaks nebūt nav viņa bērns. Vairākus gadus viņš to noklusēja, bet reiz tas paspruka nejauši.
-Viņa tēvam gan jābūt neparastam. – Žans noņurdēja, vērojot kā četrgadīgais zēns jāj ar zirgu.
-Ko tu teici? – Klodeta pavērās vīrā, savelkot pieri krunkās.
-Nemaz neizliecies. Es labi ziņu, ka tas puika nav mans dēls.
-Un tu klusēji?
-A, ko man bija tev pārmest? – Žans paraustīja plecus.
-Nesaprotu! Tieši to jau arī vajadzēja pārmest. – Klodeta gatavojās skandālam. – Bet tu Žaku audzini kā savējo.
-Tieši tāpēc. Man bērnu nevar būt, un Žaks ir brīnišķīgs zēns. Es vēl niknotos, ka tu būtu bijusi neuzticīga, bet…
-…Tu izsecināji, ka biju stāvoklī vēl pirms apprecējāmies?
-MH! - Žans pamāja.
-Tu esi pārsteidzošs! – Klodeta noteica. Viņu izbrīnīja fakts, ka Žans to uztver tik vienkārši.
-Paldies! Man savā ziņā ir pat jābūt tev pateicīgam. Vismaz tiku pie mantinieka. Man tikai ir viens lūgums. Ja reiz par to ierunājāmies, tad pasaki, kas bija šis vīrietis.
-Es nezinu, kā viņu sauca, ne kas viņš bija. Man tikai liekas, ka viņš bija aristokrāts.
-Viņš tev nodarīja pāri? – Žans saņēma Klodetas roku.
-Nē! Mēs satikāmies ceļā uz šejieni. Tā bija viena brīnišķīga nakts.
-Nu ar to arī pietika. Tomēr es kaut ko nesaprotu, bet neprasīšu tev to paskaidrot. Tu esi augusi galmā, uz es nevaru no tevis prasīt to, ko no vienkāršas provinces sievietes.
-Paldies, Žan! – Klodeta noskūpstīja vīru uz vaiga. Viņa bija iemīlējusi Žanu no visas sirds. Varēja droši apgalvot, ka viņu laulība bija laimīga. Tā nesagādāja nepatīkamus mirkļus nevienam, ne otram.
-Tu to puisi virs neesi satikusi?
-Nē! Es pieprasīju, lai viņš mani nekad nemeklētu, lai mēs paliktu tikai viens otra atmiņās. Un, lai arī viņš dzīvo Tulūzā vai tās tuvumā, es vairs neesmu viņu manījusi. Varbūt, ka viņš karo kaut kur Napoleona armijas rindās, varbūt ir miris. Tas nav svarīgi.
-Nekādu jūtu pret viņu?
-Nepratini mani! – Klodeta noskaitās.
-Tā man tāda profesionāla ieraža. Neaizmirsti, ka neesmu tiesnesis.
-Un, ko tu dari, ja pratināmais nezina, ko atbildēt, ja viņš nespēj atbildēt? Spīdzini? – Klodeta spītīgi atcirta.
-Ko tu man tagad pārmet?
-Tik ilgi neko neteici, varēji arī tagad klusēt. Nu ko tu izprašņā mani? Nu nezinu, kas bija viņa tēvs. – sieviete noskaitās.
-Tavs tēvs mani nebrīdināja, ka tu esi tik izlaidīga! Grēciniece!
-Vari man nedraudēt ar Dieva sodiem un Elli. Esmu izgājusi cauri Ellei zemes virsū, un no viņpasaules es vairs nebaidos. Ar katru nodzīvoto dienu arvien vairāk esmu pārliecinājusies, ka Dieva nav, ka viss, ko māca baznīca ir pupu mizas! – Klodeta nikni noteica.
-Nezaimo! - Žans satrūkās un apskaitās vienlaicīgi. – Katoliete būdama, kā tu vari ņemt mutē tādus vārdus?!
-Vai tad Dieva sods nāca pār manu galvu? Nē! Tad pierādi, ka tur kāds ir. – viņa ar pirkstu norādīja uz augšu. – Tu taču esi tiesnesis. Tavs uzdevums ir pierādīt patiesību.
-Runa nav par to vai katoļu baznīcas mācība ir vai nav “pupu mizas”. Ir pierādīts, ka tu esi izlaista grēciniece. Un Žaks tam ir visneapstrīdamākais pierādījums. – Žans vēl valdījās.
-Ak tad tagad tu man pārmet. Vēl dažas minūtes atpakaļ biji pateicīgs. – Klodeta pacēla balsi. – Ceru, ka Žaks izaugs tāds, kā viņa tēvs. Viņš bija brīnišķīgs vīrietis. Gultā viņš bija Dievs. Es to saku tāpēc, ka tā ir patiesība, un tāpēc, ka es zinu, kā vīriešus tracina stāsti par citu spējām.
-Klodeta, ko tu atļaujies!? – tiesnesis uzkliedza sievai.
-Tikai to, ko jebkura sevi cienoša galma sieviete, kurai vīrs pārmet neuzticību. – Klodeta atcirta. – Žak! Ejam! Izjādei ir pienācis gals. – viņa pasauca dēlu.

Vairākas dienas Klodeta un Žans nesarunājās. Tas bija pirmais nopietnais strīds šo gadu laikā. Iespējams, ka viņi klusētu vēl krietnu laiku, ja vien nepiespiestu vajadzība.
-Šodien atnāca ielūgums! - pie vakariņu galda Žans paziņoja.
-Nu un?
-Tas ir no grāfa Nikolā de La Monta.
-Un kāda man tur daļa?
-Viņš aicina mūs abus uz savām kāzām.
-No kura laika tev ir kādas attiecības ar de La Montu?
-Mēs slēdzam kopīgus darījumus.
-Ak tā! Un kad?
-Šinī svētdienā.
-Nu tad būs jāapskatās, kādu sievu tēvocis jaunajam grāfam izvēlējies. – Klodeta noteica. Jauno grāfu viņa nepazina. Bija tikai dzirdējusi, ka viņš ir izskatīgs, divdesmit astoņus gadus vecs vīrietis ar donžuāna reputāciju. Ar to arī šī saruna beidzās.

Kamēr citi vietējā baznīcā skaitīja lūgšanas, tikmēr Klodeta ar interesi vēroja jauno pāri. Diemžēl sejas viņa neredzēja. Toties labi saprata žestus. Viss liecināja, ka viņi ir pilnīgi vienaldzīgi viens otram.
“Kārtējās darījuma laulības”. – Klodeta īdzīgi nodomāja, cik maz tās spēj sagādāt prieka.
Brīdī, kas jaunlaulātie pagriezās, lai izietu no baznīcas, Klodeta grāfā Nikolā de La Montā atpazina Žaka tēvu. Viņa pasteidzās nodurt galvu, lai Nikolā viņu neatpazītu. Ieraudzījusi Nikolā, Klodeta juta sirdi saraujamies, atkal iekvēlojās sen neizjusta kaisle.
“Nolādētais! Es vēl arvien par viņu sapņoju. Cerēju, ka nesatikšu, ka līdz ar to arī aizmirsīšu. Bet nu? Ak, Dievs! Grēcīgas domas, bet tas ir nieks, salīdzinot ar to, ko izjūt mans ķermenis. Tas alkst pēc viņa glāstiem, skūpstiem. Es viņu gribu! Atkal un uz vienmēr!”- Klodeta mocījās ar domām. Šī negaidītā tikšanās atgādināja jūtas, ko viņa juta, kad satika Nikolā. Šis lieliskais puisis lietū bija licis aizmirst galma galantos kavalierus, topošo vīru, briesmās esošo tēvu, visu. Toreiz un tagad atkal, viņš gadījās ceļā, lai sajauktu viņai galvu.
Klodeta juta, ka Nikolā skatās uz viņu, un viņa cerēja, ka nav atpazīta. Tomēr Klodeta zināja, ka agri vai vēlu Nikolā viņu atpazīs, jo viņai bija jāpiedalās svinībās de La Montu pilī. Viņa vēl varētu mēģināt izvairīties, bet arī tas nebūs iespējams, jo Žans viņu pilnīgi noteikti gribēs stādīt priekšā savām darījumu partnerim. Vēl jau varētu simulēt sliktu pašsajūtu, bet Žans tam nekad nenoticēs, jo Klodeta izcēlās ar veselību un izturību pārējo turīgo sieviešu vidū. Klodetai krūtīs sāpīgi iedūrās. Vīrs, ko viņa mīlēja, un vīrietis, ko gribēja, bija partneri, iespējams draugi. Tas varēja kļūt par murgu.
Protams, Klodeta varēja iespītēties un vienkārši atteikties iet uz svinībām, bet vīrs tad prasītu paskaidrojumus. Viņa jau varētu melot, bet Žans nebija muļķis. Viņš tūlīt pat saprastu, ka Klodetai ir kaut kas aiz ādas. Atlika tikai doties uz viesībām un paļauties uz to, ka jaunais grāfs atceras doto solījumu. Dziļi sirdī Klodeta alka, lai šis solījums tomēr tiktu lauzts.

Tā kā Klodeta ar vīru vēl arvien bija strīdīgās attiecībās, tad visu vakaru viņa pavadīja dejojot ar augstākās sabiedrības vīriešiem. Daudzus no tiem viņa pazina no Ludviķa XVI galma laikiem. Viņi spēja Klodetai pastāstīt daudz ko interesantu par to, kas bija noticis Tilerī, Parīzē, kā bija izmainījusies visa Francija, par Napoleona mērķiem un centieniem. Tomēr pienāca arī brīdis, kad Klodeta viena izgāja uz terases, lai atpūstos un atvēsinātos. Pie viņas tūlīt pat pienāca kalpotājs.
-Madam! Jūs gaida galerijā.
-Kas?
-To es nedrīkstu teikt, madam! – kalpotājs paklanījās un aizgāja. Klodeta nopūtās un ieinteresēta devās uz galeriju.

-Klodeta! - -Nikolā viņu satvēra aiz rokas. – Nu beidzot es uzzinu tavu vārdu.
-Grāf de La Mont.
-Tiesneša Žana Menojē sieva. Ja es būtu to zinājis…
-Ko tad? – Klodeta atspiedās pret sienu ar muguru. Nikolā nostājās viņai pretī, ar plaukstām atspiežoties pret sienu.
-Es pat nezinu. Es sapņoju tevi satikt, Klodet. Kopš brīža, kad izšķīrāmies. Visus šo gadus.
-Nedaudz vairāk kā piecus.
-Gandrīz sešus! – Nikolā nebija mainījies. Laiku vīrietis netērēja. Viņš pieliecās tuvāk, viegli ar lūpām skarot senās mīļākās lūpas, zodu, kaklu.
-Klodet, es gribu tevi…
-Nikolā, nevajag, lūdzu! - -viņa teica. – Esmu precējusies. Es mīlu viņu, es mīlu Žanu.
-Klodet, ja tu nevēlētos mani satikt, tevis šeit nebūtu.
-Nikolā, šodien taču ir tavas kāzas.
-Nu un? man viņa ir vienaldzīga. Bet tu… Tu man esi sirdī uz mūžu.
-Nieki. Tā bija tikai viena nakts.
-Mirkļa kaislība? – Nikolā pārfrāzēja Klodetas domu. – Muļķības. Es vēl arvien tevi mīļu. Es godprātīgi turēju zvērestu, nemeklēju tevi, bet domās turēju tevi savos apskāvienos. Biju ar citām, bet mīlēju tevi.
-Liekulis! - viņa noteica, cik skarbi vien spēja. – Mēs neesam tikušies piecus gadus.
-Tieši tāpēc šķiršanās laiks… - Nikolā ievilka Klodetu nelielā blakus telpā līdzās galerijai.
-Nikolā, es nespēju ticēt. Gribu, bet nespēju. – viņa viegli trīcēja. Nikolā pievilka sievieti sev klāt. Klodeta pieglaudās viņam, aizvēra acis. Viņa sajutās tieši tāpat kā toreiz tavernā, ceļa uz Tulūzu, kad vēlējās pavadīt nakti ar šo puisi.
-Klodet, lūdzu, tici! Tu pati teici, ka man šodien ir kāzas, bet es šo nakti alkstu pavadīt ar tevi. Ne tikai šo, visas nākamās naktis, visu laiku, kas man atvēlēts. – viņa plaukstas pārbrauca pāri sievietes mugurai, pirkstu atāķēja tērpa āķīšus. Ja Klodeta nebūtu to gribējusi, viņa tagad būtu aizgājusi. Sieviete pacēla galvu. Sajūta bija tāda, it kā viņā atkal grasītos zaudēt nevainību, satraukums pildīja viņu.
-Nikolā! Nolādēts! Es tevi gribu, mīlu… - viņa izdvesa.

-Ir jāatgriežas pie viesiem. Viņi paliks aizdomīgi. Žans arī. – Klodeta sakārtoja apģērbu, noslaucīja lūpu krāsu no Nikolā lūpām.
-Klodet! Man vajag tevi satikt.
-Parīt. Pusdienas laikā. Pie zirgu aploka.
-Klodet, pamet visu un bēgam.
-Nevaru. Man ir dēls. - viņa atcerējās par Žanu. – Es zēnam esmu vajadzīga.
-Lai tēvs rūpējas par dēlu.
-Tur jau ir tā problēma. Tad līdz parītam. – Klodeta maigi noglāstīja vīrieša vaigu, ar pirkstu galiem pārbrauca pāri viņa lūpām. – Līdz parītam! – viņa atkārtoja un aizsteidzās.

Klodeta stāvēja pie zirgu aploka, vēroja dēlu jājam.
-Sveika! – Nikolā piegāja pie viņas.
-Sveiks!
-Tu padomāji?
-Es jau teicu. Man ir dēls. - -Klodeta pamāja Žaka virzienā, kurš jāja pa aploku, izvēloties sev zirgu.
-Lielisks puika. Viņš būs lielisks jātnieks.
-Es nevaru viņu pamest.
-Atstāj tēvam.
-To es nevaru. Žans Menojē nav viņa tēvs. – Klodeta negribīgi teica.
-Un vai Žans to…zina?
-Jā! – Klodeta noteica.
-Mam! - Žaks piejāja pie Klodetas. – Es gribu šo!
-Labi! – Klodeta noglāstīja gaiši brūnā zirga galvu. Nikolā pa to laiku vērīgi paskatījās zēnā.
-Es vēl apjāšu. – Žaks piebilda.
-Labi, mazum! – Klodeta atkal pievērsās Nikolā. Viņš sastindzis lūkojās sievietē.
-Žaks! Viņš… Viņš ir manējais?! – Nikolā izmocīja. Klodeta nodūra acis.
-Atbildi! Lūdzu!
-Jā! – viņā atkal palūkojās Nikolā. – Žaks ir tavs dēls. Tāpēc es nevaru pamest viņu Žanam, lai arī viņš to mīl kā savējo. Bet, kā tu to… Kas to atklāja?
-Viņā acis. Tās ir tādas pašas kā man. Tik reta krāsa. Tāpēc arī izteicu šādu minējumu.
-Skaidrs! – Klodeta nopūtās.
-Klodet, paņem dēlu un bēgam.
-Kā laimīga ģimenīte? – Klodeta ironizēja. – Piedod! Bet es nevaru to Žanam nodarīt.
-Klodet! Padomā par sevi! Ko vēlas tava sirds?
-Kaut es nebūtu precēta. Kaut varētu atgriezties tajā vietā, kur mēs satikāmies, kur pavadījām to nakti.
-Tad atgriezīsimies tur. – Nikolā satvēra sievietes plaukstu.
-Es nevaru.
-Tu centies ievērot to, ko no tevis gaida. Bet, kāpēc tu negribi būt laimīga.
-Nikolā, ko tu no manis gribi?
-Bēgam! Dodamies prom. Tu no vīra, es no sievas. Klodet. Viss ir tavās rokās. Mana laime, arī tavējā. Klodet, lūdzu! – viņš noslīdēja uz ceļiem.
-Tūlīt piecelies! Mēs neesam vieni.
-Nu redzi! Tu atkal domā tikai par sabiedrības viedokli.
-Nē! Par to, ko padomās Žaks, ko no viņa var uzzināt Žans.
-Klodet, lūdzu!
Klodetai jau sāka likties, ka vārdus “Klodet” un “lūdzu” viņa no Nikolā vien dzird. Viņš lūdzās. Viņš lūdza viņu. Tas glaimoja. Lika pārdomāt. Nikolā neatlaidība lika saprast, ka viņš to domā nopietni. Bet bēgt un pamest visu? Kaut gan kāpēc gan ne?
-Nikolā. Dod man vēl laiku. Tik ilgi esi gaidījis. Dažas dienas neko neizšķirs.
-Kas tev liek vilcināties?
-Fakts, ka mēs vēl joprojām viens otru nepazīstam.
-Tad mums būs daudz laika iepazīt vienam otru.
-Nikolā, mierā! – viņa pavēloši noteica. – Līdz rītdienai.
-Labi! Tad šeit pat. Rīt! Šinī pat laikā.
-Sarunāts! – Klodeta pamāja Nikolā un pasauca dēlu. Nikolā palika stāvot un vēroja kā viņi aiziet.
“Ja viņa, paliks pie Žana, es to tiesnesi nogalināšu. Vienkārši nogalināšu. Ja nav man, nebūs arī viņam. Negausis? Lai būtu! Bet es gribu Klodetu. Gribu viņu tikai sev. Nespēju aizmirst. Esmu viņā iemīlējies kā tāds zaļš jauneklis. Kā tas puišelis, kas ieraudzīja viņu pirms sešiem gadiem. Bet nu man ir divdesmit astoņi. Būtu jākļūst pieaugušam, nopietnam. Esmu precējies! Nolādēts! Nē! Es gribu palikt ar Klodetu. Gribu!”- Nikolā sev stingri noteica un devās prom. Viņam vēl bija daudz ko Tulūzā darīt. Bez tam Nikolā nevēlējās atgriezties muižā, viņš nevēlējās satikt sievu. Kopš viņš atkal bija ieraudzījis Klodetu, neviena sieviete viņu vairs neinteresēja, ne viena cita, tikai šī vienīgā.

Klodeta visu vakaru mocījās ar domām: pamest Žanu un bēgt, vai ne? atstāt Žaku, vai ne? nikolā bija viņas dzīvē atgriezies, lai apgrūtinātu viņai dzīvi.
-Žak! Tu gribi ceļot? – viņa beidzot vaicāja dēlam.
-Gribu! Uz kurieni?
-Vēl nezinu! Brauksi līdzi mammai?
-Braukšu! Vai tētis arī brauks?
-Nē! Žans Menojē nebrauks. Brauks cits cilvēks.
-Draugs? Brālis? Tēvocis? – Žaks painteresējās.
-Drīzāk draugs.
-Tik un tā braukšu.
-Bet tad nevienam ne vārda.
-Apsolu!
-Apzvēri!
-Pie sava jaunā zirga! – zēns pacēla roku zvērestam.
-Nu tad ej gulēt. Tev laiks atpūsties.
-Ar labu nakti! – Žaks noskūpstīja mammu uz vaiga un aizgāja. Klodeta bija izlēmusi.

-Es riskēšu! – viņa paziņoja Nikolā, kad abi satikās.
-Paldies! Paldies! - Nikolā satvēra viņas plaukstu un piespieda to pie lūpām.
-Un Žaks brauc ar mums. Mēs bēgam visi kopā. Lai arī mani sirdsapziņa mocīs par Žanu…
-Eņģelīt! – Nikolā staroja.
-Es tikai gribētu zināt, uz kurieni?
-Kurp vien vēlies! Uz Ēģipti, Indiju, Ķīnu, Kanādu, Štatiem.
-Ēģipte atkrīt. Tur Napoleons vēlas karot. Nav droši.
-Labi! - -Nikolā pamāja.
-Indija? Ķīna? Varbūt! Kanāda? Nē, tur ir auksts. Štati ir mežonīga un aizspriedumaina vieta. Es negribu, lai mans zēns tur izaug un to iemācās.
-Tātad austrumi. – Nikolā secināja. – Vai tev vajag laiku, lai savāktu mantas?
-Nē! Viss nepieciešamais man ir karietē.
-Un Žaks?
-Viņš arī tur gaida.
-Tātad sarunāsim tā. Tiekamies Nicā.
-Gribi mani apmest vienu?
-Nē! Būtu pārāk uzkrītoši, ja tagad pārnestu mantas. Nicas ostā! Turēsimies puskilometra attālumā viens no otra.
-Es ceru, ka mēs tik tiešām tur satiksimies.
-Tu man neuzticies! Apvaino!
-Nekas! Tev par sliktu nenāks! - Klodeta atteica un aizgāja uz savu karieti. Sev par pārsteigumu viņa konstatēja, ka pamest Tulūzu un vīru, ko mīlēja, tomēr ir daudz vieglāk nekā pirms sešiem gadiem bija pamest Tilerī un tēvu. Šoreiz viņa bēga neatvadoties, nevienam neko nepasakot, neatstājot nekādu zīmīti. Žans Menojē tā arī nekad neuzzināja, kur palika Klodeta un Žaks. To gan viņš pelnījis nebija, bet tā iegrozījās notikumi. Klodeta tikai reizēm klusībā lūdza viņam piedošanu, cerot, ka viņā saulē par šo soli nenāksies maksāt.

Kuģis peldēja uz Indiju. Klodeta vēl nezināja, vai viņa tur gribēs palikt, bet tas bija pirmais mērķis. Viņa stāvēja uz klāja, lūkojās jūrā, prātojot kā jūtas Žans, kā viņš rīkojas, ko domā.
-Tu esi norūpējusies? – Nikolā aplika roku viņai ap pleciem.
-Es vienkārši domāju. Par to, ar ko sarauju saites. Tevis dēļ.
-Es to spēšu novērtēt. Es tev došu visu, ko gribēsi! – viņa lūpas glāstoši pieskārās sievietes deniņiem.
-Vienīgais, ko es prasu, ir, lai tu mani un dēlu mīlētu, lai par mums rūpētos. – Klodeta beidzot paskatījās uz Nikolā. Šinī brīdī tas bija tas pats zēns, ko iepazina pirms daudziem gadiem.
Viņa maigi noskūpstīja vīrieti un pieglaudās viņam pie krūtīm.
“… vienīgais, ko es vēlos darīt, ir mīlēties ar tevi…”
Šobrīd šīm pašas rakstītajām rindiņām viņa varēja piebilst: “… būt ar tevi un mīlēt tevi”.

Eri Otto © 2003














(03.04.2006)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (16.09.2019, 13:42)Iemeslu daudz un dažādu, un ne vienmēr vajag publicēt visus dzejoļus. Patlaban strādāju pie citu žanru darbiem ;)CM_Mike (16.09.2019, 11:52)ā, tātad bija nopietns iemesls.bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatas
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
PowerPoint & Flash
Ziemassvētku pantiņi
Pašizdomātie pantiņi, sakombinēti ar interesantiem attēliem par Ziemassvētku tematiku.
 
 
Zīmējumi

Uz dienvidiem
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 475 Kopā:5031815

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec