|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Pirksts. Stāsts iz bērnības | Autors - Babadura
| | Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
kaut kad sen atpakaļ, konkrētāk kaut kādus 5-6 gadus atpakaļ mēs, tas ir es un vēl divas manas draudzenes, vienu sauc Di (kā kāds cits cilveeks viņu noraksturoja - mazā meitene ar lielajiem papēžiem ;) ) un otru Ilze (raksturīgākā viņas iezīme - viņa var apēst ledusskapi ar visu to, kas
tam iekšā, nepalikt apaļīgāka, un es varu apzvērēt, ka pēc pusstundas viņai atkal gribēsies ēst),nu tad lūk, mēs bijām pie Di dzīvoklī. Nu darīt nav ko, nolēmām spēlēt paslēpes tur pat pie Di dzīvoklī. Es vairs neatceros, kas tur pa starpam notika, bet fakts tāds, ka biju par kaut ko uz viņam abām drausmīgi līdz dzīves beigām apvainojusies, un tapēc aizgāju prom, respektīvi spēle turpinājās bez manis. Es zināju, ka mājās man labāk nevajag rādīties, jo mamma man noteikti prasītu, ko es gaišā dienas laikā mājās daru (nu uzreiz takš cilvēks saprastu, ka kaut kas noticis), un tapēc
aizgāju pie savas kaimiņienes, kādas vecas tantes, kuru es patiesībā drīzāk uztvēru kā savu omu. kaut ko tur pie viņas pasēdēju, neatceros, cik
ilgi, pēc tam tomēr nolēmu parādīties mājās, gadījumā, ja kāds mani meklēja. Un tik tiešām, mani meklēja Ilze, kaut kādas meitenes no manas sētas teica, ka Ilze izskatījās uztraukta un ka mani ļoti steidzami esot meklējusi. Nu ko, es domāju, ka aiziešu pie Ilzes (visa kustība norisinajās Dobelē, 8000 iedzīvotāju, pilsētu cauri var pusstundā iziet), nu un izrādījās, ka viņa man tieši nāca pretī. Noraudājusies. Es prasu, kas ir. Un tālāk šī man stāsta...
Šīs abas ar Di esot turpinājušas spēlēt paslēpes, un Ilzei ienāca doma paslēpties uz balkona. Nu Di viņu beidzot atrada, teica, lai Ilze kāpjot nost
no balkona, ko Ilze arī darīja. Un pēdējā brīdī, kad Ilze jau bez maz vai gāja laukā pa balkona durvīm, Di pēkšņi sagribējās bišku pajokoties (viņa vispār pēc dabas sadiste.. ja jūs redzētu, kā viņa rēca, skatoties filmu "es zinu, ko tu izdarīji pagājušajā vasarā") un viņa aizvēra ciet balkona durvis. Ilze, pieplakusi pie balkona durvīm no ārpuses, tādu zemu un mierīgu balsi saka:
"Laid laukā."
Di smejoties:"Nē, nelaidīšu!"
Ilze, vēl joprojām mierīgi:"Nē, ka es tev saku, laid laukā!"
Di, turpinot ņirgt: " Nē!"
Nu un tā viņas vēl kādu laiku tādā pašā garā vārdiski pacīnījās, Ilze saglabājot mieru (bet tas bija viens no tiem Ilzes mieriem, kas parāda, ka vinja nav it nepavisam apmierināta), ka beidzot laikam, ka Di tas apnikās un viņa atvēra balkona durvis. Un te nu bija, iemesls Ilzes neapmierinātajam mieram bija tas, ka viņas pirksts visu šo laiku atradās starp stenderi un durvīm, un bija nepatīkami saspiests. Un protams, ka asiņoja. A Ilze tāds cilvēks, kurš nespēj skatīties uz asiniim, ņem un nokrīt ģībonī, uz ko Di noreaģee ar skaļiem smiekliem un izsaucieniem "Ai, nu celies, beidz tēlot! Es takš zinu, ka tu tēlo, beidz, ja?" (un patiesībā, kā man liekas, viņa tikai šogad, kad kārtejo reizi stastījām kādam šito storiju, pierubījās, ka toreiz Ilze netēloja un patiešām bija ģībonī). Pēc kāda laika, tad, kad Ilze ačuhnījās, varēja redzet, ka Di ir ļoti žēl Ilzes, spriežot pēc Di smejošās galvas pārliekušās pāri Ilzei. Tad, kad Ilze parādīja pirkstu Di, un Di saprata, ka patiesībā viss nav tik jauki, bija nolemts iet pie manis pēc palīdzības (esmu ārstes meita, un tas jau nekas, ka tikai pagaišgad uzzināju, kur cilvēkam nieres atrodas). Tad, kad viņas pirmo reizi nāca mani meklēt, manis nebija mājās, tāpēc abas aizgāja apakaļ, katra uz savām mājām (viņas dzīvoja pretī stāvošās mājās), un tagad Ilze bija nodomājusi vēlreiz mani uzmeklēt. Un viņai tas izdevās - te nu es biju, un laikam iedomājusies, ka ja jau mana mamma gudra, ta laikam es arī tāda pati esot, un es, protams, ar ļoti svarīgu seju ņēmos bintēt viņai pirkstu. Pēc tam mēs aizgājām pie viņas, un, protams, mājās bija viņas brālis, kuram, protams, interesēja, kas noticis viņas pirkstam.
Konkrētāk sakot, vinš ar kritisku un izsmieklu pilnu skatienu skatījas uz viņas pirkstu un prasīja "Kas tev šitā pirkstu sabintēja?!". Un patiesi, mans roku darbs vairāk izskatījās pēc tārpa toletes papīra rullītī nekā pēc kaut kā savainota un apsaitēta. Paldies Dievam, viņas brālis bija kaut kad izgājis
pirmās palīdzības apmācību un sasaitēja viņai to prikstu, kā cilvēkam pienākas, pilnīgi vai prieks bija skatīties. Nu labi, ko ta vai mēs, sīkas skuķenes mājās sēdēsim, jāiet laukā ar visu pirkstu. Neatceros, par ko mēs ar viņu runājām, es tikai atceros, ka es sāku censties ilgi un dikti pierunāt viņu aiziet pie manas mammas, lai viņa apskata pirkstu, varbūt iedod kādas zāles vai vēl kā citādi palīdz, uz ko mana draudzene iebilda ar vienu skaļu "NĒ! Es takš zinu tavu mammu, viņa man noteikti pateiks, ka ir jābrauc uz slimnīcu un jašuj tas pirksts!". Lai nu kā,bet galu galā es viņu pierunāju aiziet pie manas mammas. Pastāstījām manai mammai kaut kādus murgus, kā Ilze iztalantojās to pirkstu savainot (teikt, ka Di vainīga nedrīkstēja, jo Di ir manas krustmātes meita). Mana Mamma paņēma Ilzes roku savās rokās, pašūpoja galvu un pateica "Ņjāā... neizskatās labi, būs jābrauc uz slimnīcu un jāšuj ciet." Ja jūs zinātu, kā Ilze uz mani paskatījās. Goda vārds, vēl joprojām priecājos, ka viņai pa rokai nepagadījās nekādi asi priekšmeti vai panna.
Nākamais prikols norisinājās slimnīcā. Atbraucām pie dezhūrējošā ķirurga, tas ar tāds prikulīgs, paskatās uz pirkstu, pašūpo galvu un jautā Ilzei, kā šūt:
"Ar narkozi vai bez?"
"Ar"
"Skaidrs, bez"
un aizveda viņu prom uz kaut kādu telpu. Par tanī brīdī Ilzes šokētajām acīm es atdotu piecīti. :) Durvis ķirurgs atstāja vaļā, tas bija tā vai tā kaut kāds piektdienas vai sestdienas vakars, vasara, jāizdara viena šuve un tā pati bez narkozes, tā kā lieta ies ātri, durvis nav nemaz jēgas aiz sevis aizvērt. Un es uzgaidāmajā telpā varēju caur durvju starpu redzēt ķirurgu un dzirdēt, kā man liekas, visu Ilzes balss gammu. Nekad nebiju domājusi, ka viņas balss ņem tik daudz oktāvas... Pastiprinātas vaidas radīja vēl tas fakts, ka viņai šuva divas reizes, jo pirmo reizi Ilze aiz sāpēm parāva roku, un adata ar diegu izgāja cauri pirkstam.
Pēc visas šīs operācijas Ilzes pirkstu sabintēja, un lai labāk dzīst, pateica, lai tur pirkstu uz augšu un kaut kad vēl atnāk uz slimnīcu. Prikols bija tur, ka tas bija labās rokas vidējais pirksts... Protams Ilze no sākuma centās turēt visus pirkstus uz augšu, bet pārejie pirksti ar laiku piegurst, un tā nu viņa divas nedēļas staigāja pa pilsētu un, pati to negribot, lika ar sava pirksta palīdzību citiem nojaust, ko viņa par viņiem domā :). Pirksts protams sadzija, un tagad Ilze vesela kā auns, un ēd joprojām, ka prieks skatīties (ja, protams, man nav par to jāmaksā).
PS. Kad šogad stāstījām kopā ar Ilzi šito prikolu vienai skuķenei, kura Ilzi nepazīst tik ilgi un tik labi kā es, viņas reakcija bija:"Ak tad tu biji tā, kura divas nedēļas skraidīja pa pilsētu un rādīja visiem fuck you!" :)
01.11.2004
(18.11.2004) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Klausies, kā iezvana Jaungada zvani
Ceri, ka nākotne nepievils mūs
Klausies, kā vēji šalc sirmajās eglēs,
Sapņodams klusi aust Jaungada rīts! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1297
Kopā:6119369
|
| |
| |
|
Autori
