|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Stāsta 1. nodaļa. | | Komentāri (21)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
- Un tu domā, ka no vecākiem saņemsi dāvanā mašīnu?! – izbrīnīta iejautājās Senijas labākā draudzene Linda, liedama kristāla glāzēs krāsainos kokteiļus. – Šaubos gan, viņi nepakļaus tevi briesmām...
Šodien bija Senijas piecpadsmitā dzimšanas diena, patiesībā, jau tā nelikās ne viņai pašai, ne arī kādam citam. Meitene bija gara, izkāmējusi kā sēne pēc lietus, bet viņa nebija plakana, gluži pretēji, viņa bija skaista, tā lēma daudzi un meitenes draudzenes vienmēr niknojās, ka ne uz tām atskatījās, bet, gan uz Seniju. Meitenes vecākiem, viņu meita vēl bija maza meitenīte, kas nepazīst pasauli un tādēļ viņi vēl tik ļoti to centās sargāt. Kaut arī vairs nebija ko! Senija kā sūklis mitrumu bija piezīdusies rupjības, viņa mēdza lamāties kā vecs fūrmanis, kaut tas nebūt neatbilda viņas prestižajam stāvoklī mājās un skolā, pati meitene bija asa, viņai nebija draugu, jo milzīgā augstprātība bija sākusi meiteni nopūdēt no iekšpuses. Kas attiecās uz skolas biedrenēm, kas būtu arī Senija draudzenes, tādu bija patiešām daudz. Vispār viņām neinteresēja Senijas raksturs un izskats ne tik, viņas visas kā viena tiecās tikai pie meitenes slavas un naudas... Bet bija divas, ka bija savādākas – Linda un Elija. Patiesībā viņas bija šausmīgi vienādas gan pēc rakstura, gan dzīves uztveres, kaut dažreiz atbildes kādā jautājumā nesakrita un nācās pakašķēties, viņas ātri salīga mieru un devās uz tuvējo kafejnīcu apēst šokolādes saldējumu un lēnā garā „nopīpēt mira pīpi”.
- Kādām vēl briesmām? – meitene nesaprazdama ievaicājās. patiesībā viņa cerēja un gaidīja un viņai tā arī šķita, ka dzimšanas dienā no vecākiem saņems auto. Kādu? Tam nebija nozīmes! Ka tik var iesēsties iekšā un braukt un, protams, vajadzēja kaut kādu firmu, lai varētu izbraukt tautās...
- Nu tām, ka tu vari nosisties? Nolidot no ceļa? Aizlaisties no policijas, nesamaksājusi nodokļus? Nu tām visām problēmām, kas gadās ar jaunām nepieredzējušām un visādā citādā ziņā nenormālām auto vadītājām. – Linda strīdējās pretī draudzenei.
- Es jau neesmu nenormāla? Es braucu normāli...
- Tev tikko šodien palika piecpadsmit, lai arī kā tu gribētu, piecpadsmit gados tu normāli nekad nemācēsi braukt... Un tavi sencīši diemžēl to skaidri zina!
- Bet kālab gan pēc tavam domām viņi man pirka auto? – Senija dzēlīgi ievaicājās, uzmezdama lūpu.
- Kā tu zini, ka ir tā mašīna? – Elija, neticēdama Senijas vārdiem, izsaucās.
- Un kas tad vēl? Visu nedēļu viņi ir tik noslēpumaini, izvairās no manām izprasīšanām, kaut ko slēpj, staigā iekšā ārā no garāžas, tad dodas pie kaimiņiem... Es tā varētu turpināt ļoti ilgi. Un vai tad tas par kaut ko neliecina? – kā uzvarētāja ievaicājās Senija un pasmaidīja ar smaidiņu, kas teju pierādīja „Pasaule ir sagūstīta un tagad jūs kļūsit par maniem vergiem!”
- Un tomēr neviens normāls sencis savai meitai uz piecpadsmito dzimeni nedāvinātu autiņu! Senija, padomā loģiski, tas taču nav normāli! – Linda ieprotestējās.
- Saderam, ka būs mašīna! – Senija lika priekšā. Viņa mēdza saderēt uz daudz uz dažādām lietām... un parasti zaudēja. – Es taču nederētu, ja skaidri nezinātu!
- Tu nezini skaidri! – Elija nomurmināja.
- Ko tu teici?!
- Nē, neko! Saderam! Uz visu tavu naudu... Nē! Ja vinnējam mēs ar Lindu, tu salaid ar skolas nepopulārāko zēnu, ja tu, tad tu ar mums varēsi darīt kā gribēsi! – ierosināja Elija un viņas lūpās zaigojās pašapmierinātības smaidiņš.
Niks! Senija iedomājās un noskurinājās! Domas vien par to zēnu Edisonei uzsauca nelabumu, tas bija nedaudz jaunāks, briļļains, zubrītis, kas bija ne vien skolas ģēniju, grāmattārpu un „psiho” pulciņa dalībnieks, bet darbojās arī skolas pašpārvaldē un bija skolas prezidents. Neraugoties uz viņa prestižo amatu skolas dzīvē un skolotāju acīs, neviens zēnu necienīja, Seniju ieskaitot.
- Lai notiek! – Senija nomurmināja un pasniedza abām meitenēm rokas, lai sarokotos un noslēgtu svētu vienošanos, kuru pārkāpt bija tas pats kā lauzt meiteņu goda un uzticības kodeksu.
- Nu tad saskandināsim! – izsaucās Linda, pasniegdama katrai meitenei pa kokteiļa glāzei. – Par tevi un Niku...
Senija palūkojās greizi uz Lindu un mājienu meitene momentā saprata, ka nevajag izaicināt Seniju, jo dusmās viņa nežēlosies ne ar lamām, ne niknumu.
- ... ja gadījumā neuzdāvina mašīnu, bet gan kaut kādu brāķi! – viņa nobeidza un visas meitenes momentā pārklāja smagas smieklu vētras.
– Pārsteigums! – pa durvīm ienākdama istabā, iekliedzās, Senijas māte, tēvs, vecmāte, vectēvs, tantes un onkuļi un visi pārējie, kam vien nebija bijis slinkums atbraukt uz meitas piecpadsmito jubileju, lai palūkotos cik gan mazais lolojums izaudzis liels un skaists, kā zaigo un mirdz... bet tāda nu gluži nebija patiesība, to zināja visa Senijas ģimene, draudzenes un kaimiņi.
- Daudz laimes jubilejā, Sen! – kliedza viens pēc otra un, spiezdami treknas, ar lūpu krāsām sakrāsotas un sausas lūpas uz meitenes vaigiem, pasniedza tai dažnedažādas dāvanas lielos saiņos, krāsainos iepakojumos un greznās lentās. Kā atblāzma pār meitenes galvu pārlija tikai viena doma – Vai vecāku dāvana sastāvēs no maza nieciņa ar kuru var iedarbināt auto – sarkanu „Ferari”, kas klusībā auga meitenes sapņu ideālos?
- Lūdzu, meitiņ! – noteica māte ar tēvu un pasniedza mazu iepakojumu, kas kā reiz tik liels, lai tajā ielīstu mašīnas atslēga.
- Paldies, mam! – Senija, iekliegdamās un nodomādama, ka kastītē patiešām lielā rumaka atslēgas, metās ap kalu te mātei, te tēvam. – Paldies, tēt! Es jau tik sen no jums gaidīju šādu pārsteigumu!
- Es taču teicu, ka viņa priecāsies par jaunu mobilo telefonu! – nomurmināja mātei tēvs un, smaidu līdz ausīm ieplēsdams, klusām raudzījās, kā meitas seja savelkas īgnumā un kā tā nobāl. – Kas, meitēn, vai tad tu Salavecim pagājušajos Ziemassvētkos neprasīji jaunu koši sarkanu NOKIA?
- Tēt! – Senija izkliedzās satracinādama visu līksmību. – Telefonu es gribēju pagājušos Ziemassvētkos, bet nu dzimenē es cerēju uz sarkanu „Ferari”. – meitene, izplūzdama tēlotās asarās, slēpās aiz rokas, kad seja no dusmām te baloja, te kļuva kvēlu ogļu sārtumā. Viņa nezināja, kur likties – mašīnas nebija, derības bija zaudētas un tagad atliks publiskā violetā parādīt, ka visu lepnā „pasaules naba” Senija salaiž ar kādu kretīnu no astotās klases. Tādu likteni meitene nevēlējās un viņu strauji pārņēma nesamazināms izmisums. – Es gribēju mašīnu, mašīnu, mašīnu! – viņa kliedza un kā mazs, izlutināts bērns, trieca kāju pret zemi, tik stipri, ka lauskās saplīsa telefons ar visu košo iepakojumu.
- Nomierinies, Senij! Tu vēl esi par jaunu mašīnai un mašīna vēl par jaunu ir tev! – mierināja māte. – Pēc kādiem gadiņiem, kad pati būsi sakrājusi pirmo iemaksas naudu, mēs tev nopirksim mašīnu tādu, kādu tu jau sen vēlējies! – māte mierinoši teica un sniedza rokas, lai apskautu un nomierinātu savu mazo un mīļo Seniju.
- Es gribu tagad mašīnu! – viņa nokliedzās. – Un ja, man nav savas mašīnas, tad es ņemu jūsējo! – skaļi kliegdama, Senija izmetās laukā no mājas uz pagalmu, lai tur iesēstos baltajā ģimenes auto un pierādītu visiem, ka ar viņu joku nav.
- Nomierinies, Senija! Tu gribi sasist mašīnu?! – kliedza tēvs meitai, bet tā jau sen bija iesēdusies mašīnā un tikko nenotriekdama savu miesīgu tēvu, pa gludo asfaltu, aizjoņoja ar vēju.
- Mašīnai nebūs nekādas vainas! – viņa nokliedza, matiem plīvojot un galvai ķerot saules siltumu, pati pazuzdama aiz horizonta un zilā debess juma.
Kā radīta man! Viņa nodomāja, arvien, arvien palielinādama ātrumu un nu braukdama uz simt desmit kilometriem stundā. Tāda mazulīte, bet tā velk! Un kas būtu, ja ne pa asfaltu ar viņu pabraukātos?! Senija nodomāja, nedaudz samazinādama ātrumu un iebraukdama klusā zemes ceļa alejā, kura veda sazin uz kurieni. Re, nekas nenotika! Viņa staroja. Un tagad, mazulīt, saņemies, skriesim kopā ar vēju! Sanija lēma un, vēja gaistošajām promilēm sēžot dziļākajos prāta nostūros, ātrumu palielināja arvien vairāk un vairāk...līdz noskrēja no ceļa, pārlidoja pāri grāvim kā veikls kaskadieris un iztrieca cauri milzīgam žogam, kas nedaudz iedragāts un nedaudz saplīsis, lika apstāties mašīnai.
(01.02.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
