|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | izkrāso mani, mana maziņā | Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
skaitļi ir relatīvi
Pār pagalmu skrien izsalkuši vēji. Ir augusts. Precīzi neatceros datumu, man skaitļi ir vienaldzīgi. Starp citu, man 12.
Es pat nezinu cik pulkstenis, zinu tikai to, ka kaut ko gaidu, liekas, ka jau pārāk ilgi. Lēnām satumst. Sēžu savā fortā, kurš ierīkots kokā, klausos Eminem kaseti un spēlēju tetri. Ekrāna pilsoņi man pakļaujas, esmu valdnieks pār neesošiem, algoritma uzplēstiem ķermeņiem. Mana slepenā valstība. Kad esmu uzvarējis, sajūtos labi, pēc tam atkal skumji, jo patiesībā spēle kā tāda ir zaudēta.
Telefona vados ķērc vārnas, blakus kokā no saules paslēpies guļ kaimiņu kaķis. Viss klust.
Esmu savācis savus zīmējumus, dziļāk kabatās ieņurcījis semačkas, grasos pamest namiņu. Tad pamanu viņas galvu sniedzamies augšup pa trepēm.
Viņu sauc Izolde. Viņa 14. Mati saņemti zirgastē, īsa kleitiņa, ceru, ka viņai salst. Patiešām nesaprotu, ko viņa šeit meklē. Kad meitene ierāpjas būdā, tai atkailinās stilbi, uz mirkli pamanu – zem kleitas dzeltens peldkostīms, šķiet kopējais. Viņai tikai 14.
Izolde skatās man sejā un smaida. Pilnīgi neko nesaprotu. Viņai rokās Mars batoniņš, līdz pusei aizkosts un salds. Pēc mirkļa tas krīt un dēļu grīda to maigi nogulda man pie kājām. Nesaprotu kāpēc to daru, bet paceļu šokolādes tāfelīti. Kamēr tēloju džentelmeni, no kabatas izslīd flomāsters un aizripo lejup pa šo klusumu un gluži kā cigarete tas pieglaužas Izoldes basajām, kautrīgi un reizē rotaļīgi sakļautajām kājām, apstājas, lai sadegtu pirkstos.
Tad viņa to paceļ un saka:
Čau! Ko dari? Kā iet? Kāpēc nenāci ārā spēlēt paslēpes? Tev nav auksti?
Ārprāts, viņa uzdod tik daudz jautājumu, es atceros tikai pēdējo un nesaprotu, kas tai muļķei kaiš. Auksti? Ir taču augusts! – es pie sevis kliedzu – man mugurā svīteris, galvā Chicago Bulls kepka. Mamma teica, ka nopirka uz tirgus, draugiem saku, ka uzdāvināja onkulis, tāpat vien, tā teikt, par labu uzvedību un palīdzēšanu lauku darbos.
Brīdi padomājis atbildu:
Man ir karsti. Ko gribi?
Neko – viņa ietur pauzi, tad turpina – laikam, es, nu ...
Zini, šis ir vīriešu midzenis. Mēs te dažreiz sanākam; palaižam pa kādai atraugai, papurkšķinam – iespējas robežas esmu galants – paspārdām kolas pudeli un apspriežam jaunākās multenes.
Izolde klusē.
Kā tev Deksters? – iestarpinu šo muļķīgo jautājumu neveiklajā klusumā – nu, taču zini, tas sīkas, briļļainais ģēnijs.
Līdzīgs tev.
Ko?
Tev tā neliekas?
NĒ – kļūstu kretīns – viņš taču ir totāls lohs.
Bet tu?
Es reiz kļūšu par futbolistu un spēlēšu Madrides Real
Ko? – tagad viņa neko nesaprot.
Pēc Izoldes pēdējiem vārdiem tā īsti neapjēdzu, ko mēs te vispār darām, nē, ko viņa te dara. Divus gadus vecāka meitene, ko tādas loses dara manā fortā.
Savādi. Negribas doties prom, alkstu iegulties šūpuļtīklā un caur lēnām šūpām vērot Izoldes kājiņas un pamanīt, ka viņai sākušas augt krūtis. Pieķert sevi pie domas, ka viņa ir forša. Tad uzsegt sev virsū sedziņu un maigi dungot pa virsu kasetei.
Kļūstu nemierīgs. Apsēžos uz grīdas, Izolde nostājās profilā pret mani un skatās uz burkām, kuras mēs vakar ar večiem piepirdām, lai paliek nebaltām dienām. Mazā neko nenojauš, mazā, jaukā meitene no kaimiņu mājas.
Iespiežu galvu starp ceļiem un čukstu:
Izkrāso mani – tā pavisam klusiņām sev vēderā čukstu.
Kāpēc?
Šausmas! Kāds kauns! Es te kaut ko murgoju, Izolde to izdzird. Es mirstu.
Kāpēc man tevi izkrāsot? Vai tev tas tiešām ir vajadzīgs?
Viņa visu saprot. Es taču patiesībā neesmu nekāds tur lielais vecis, man tikai 12, viņai jau 14. Saprotošs, dziļš skatiens slīd uz manu smilkstošo ačteļu pusi, šķērso Eminem rupjo vārdu upes, deg pāri mieram, stājas bez spēka un nedaudz šķielē. Viņa skatās man tieši ... Nē, atkal garām. Pat tad, kad mēs raujam kazahus-razboiņikus, pat tad, ka es Izoldi notveru un plēšu ausis, kutinu gurnos un pieprasu atklāt paroli, pat tad viņa skatās kaut kur garām un smejas. Vairs nekut.
Es esmu sapratis – sapratne ir īslaicīga halucinācija. Tā vienkārši nepastāv.
Es burtiski trīcu, jo es viņu GRIBU!
Izolde izkustas no savas statiski ieņemtās orbītas. Viņas galva tuvojas manējai. Aizveru acis. Virs augšlūpas jūtu maigus triepienus.
Izolde bezkaunīgiem flomāstera vilcieniem uzzīmē man melnas ūsiņas.
Izvelku no kabatas semačkas. Graužu tās kā netīra pazemes žurka. Lielās meitenes galva izgaist. Esmu sakniebis ciet acis. Ir jau vēls. Dzirdu kā tur lejā, uz zemes, vēji saplosa Izoldes zirgasti.
Viss klust.
(30.01.2006) | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1602
Kopā:6107934
|
| |
| |
|
Autori
