|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Melnais kaķis | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Šodien sekundes laikā nācās atrast pamatojumu kādai savai attieksmei. Zaimošana, smiešanās par “trakām un nepiedienīgām” lietām. Bailes no tā, ka vārdi piepildīsies jeb māņticība, man vienalga. Pasmaidīju, jo pamatojumu atradu, tātad ar mani viss kārtībā :)
Vienā kabinetā sanāca īsa saruna ar kādu kolēģīti. Sarunas laikā nošķaudījos un citas kolēģes man novēlēja labu veselību. Pateicos un noteicu – laikam jau SARS saķerts. Visi koleģiāli pasmējās par manu joku, bet viena kolēģe pajautāja, kādēļ es jokojot ar tik nopietnām lietām. Tak domas varot piepildīties...
Nācās mirkli apdomāties, lai saprastu, kādēļ tas mani neuztrauc. Arī kādreiz pats biju ļoti māņticīgs un nerunāju par “sliktām” lietām, ka tik nepiesaukt nelaimi. Mātes iespaids, kā tā bija mācījusi, kad biju mazs. Bet tagad mīļākais teiciens – ja tramvajs nepārbrauks pāri, būšu klāt kā štiks. Kādēļ, kas mainījies? Kādēļ tad es tagad esmu tik paviršs pret savu likteni? No malas skatoties, redzu vismaz divus variantus par sevi – viens – idiots, kas nekā nejēdz, otrs – amorāls zaimotājs, kam nav sirds. Minēju negatīvos.
Kādreiz esmu mazliet palasījies grāmatas par domām, pašiedvesmu, piemēram “Tavs zemapziņas spēks”. Patiesībā ir tā, ka ticu gan, kad domas un vārdi piepildās, ja labi grib. Vai arī – ja labi tic. Un vēl jo vairāk – ja kaut ko dara, nevis tikai domā un gaida zilus brīnumus :). Nav jau nekādas mistikas – ja ko vēlamies, intuitīvi piesaistāmies attiecīgajiem apstākļiem.
Kādēļ tad es atļaujos tā zaimoties? Vai tiešām man, ja reiz esmu tomēr tik daudz informēts, ka domas un vārdi varētu materializēties, ir vienaldzīgs mans liktenis? Nebūt nē, es ļoti uztraucos par savu nākotni, bet spiežu domāt un darīt visu šobrīd, lai pēc iespējas katra diena būtu laimīgāka. Mans motīvs tik parasts kā pasaule – ja pat pieņem, ka domas un vārdi piepildās, tad tie varētu kādreiz piepildīties tādā gadījumā, ja es tam ticu vai piešķiru kādu nozīmību. Ja es to visu uztveru ar veselīgu humoru un aizmirstu sekundi pēc to izteikšanas, tad tas viss ir super prieks – smieties par to, no kā bail. Tāpat kā – es smejos par nāvi, tai pašā laikā no tās baidoties. Bet – jo vairāk es to kacinu, jo pats spēju vieglāk to uztvert. Atkal – ja es zaimojos par to, ka paskriešu zem mašīnas un, ejot mājās, ieeju paranojā un kaut kādā mistiskā vainas apziņā par to, cik bravurīgi esmu uzvedies, tad gan es arī zem tās mašīnas varu paskriet, jo pats esmu sevi iedzinis tajās bailēs. Tad es, pazīstot sevi, par to domātu, būtu “iepēries” domu drebulī, bet, kad esi ar kaut ko pārņemts, ir grūti kontrolēt apkārt notiekošo un visādas neuzmanības var sprukt. Starp citu – kad sāku uztvert šādus “zaimus” kā feinu izklaidi, sākumā arī bija visādas paranojas, ka piesaucu nelaimi. Toreiz vēl nebiju nonācis līdz tādām domām, kā tagad. Tad arī padrebēju pēc katras reizes, kad atļāvos kādu “zaimu” izsviest. Ar laiku pieradu, aizmirsu. Tagad, pateicoties kolēģes šokam arī pamatojumu atradu!
Tāpat – reizēm sevi nosaucu par Dievu, smiedamies. Tie taču ir tādi zaimi! Tai pašā laikā – ja Dievs ir, tad tam ir arī mīlestības humora izjūta, kas spētu saprast manu baudu brīžos, kad atļaujos sevi nosaukt par Dievu. Tā labsirdīgi :)
Secinājums – ja pat mēs pieļaujam, ka tas, ko runājam vai domājam, var piepildīties, tad tas viss patiesībā notiek mūsu galvā. Ja mēs tam ļaujamies, tad tas varbūt varētu notikt. Lūk, ja es sevi katru dienu grauztu par to, ka laikam saslimšu ar angīnu, nebūs arī brīnums, ja pēc nedēïas saslimšu. Tomēr jau galva visādus brīnumus izstrādā. Ja es katru dienu domāšu par to, kad nomiršu, tad kaut nervu sabrukumu noraušu, arī pietuvināšu ātrāk savu pēdējo stundu.
Cits gan jautājums, ka nav jau īpaši labi smieties par to, kas citiem cilvēkiem nelaime ir. Atkal jāmeklē pamatojums, jāpadomā :). Nav tik viegli izdomāt...
Tai pašā laikā es kā visi cilvēki, jūtu līdzi tiem, kam ir nelaimes. Man sāp, kad citam sāp u.t.t. Nu parasta cilvēcīga lieta. Tai pašā laikā – acīmredzot, kamēr pats neesi jebkādi saskāries ar šādām lietām, tas viss liekas parodējams un izmantojams sava un apkārtējo garastāvokļa uzlabošanai. Jo – skaidrs, ka ja man kādam tuvam cilvēkam būtu tāda nelaime, es par šādām lietām nespētu jokot.
Lūk, sapratu! Viss atkarīgs tikai un vienīgi no uztveres! Redz, to pašu SARS var uztvert, skatot to ar pilnām krāsām, iedomājoties, kā tie cilvēki jūtas, tai pašā laikā arī līdzi ejot viņu sāpēm un paliekot drūmākiem. Kā reiz – arī tā kolēģe tāda diezgan nopietna. Tātad – atkal jautājums – vai katra pasaules sāpe ir jāuztver personīgi? Ja mēs tā darītu, par ko vispār varētu smieties, jokot? Ikkatrā jokā var atrast, ka kāds tiek apcelts. Arī tas pats vīrs anekdotē, kam sieva nošļūkusi ar mīļāko. Viņš taču ir nabadziņš, var tak iejusties viņa ādā un tad būs cits skats... Viss atkarīgs no uztveres un – cik Tuvu savai pašsajūtai mēs pielaižam apkārtējos notikumus. Ja mēs visu uztvertu dziļi personiski, tad humora un viegluma kā tāda nebūtu. Tad visi justu visiem līdzi un raudātu pie katra otra cilvēka notikuma. Jo īpaši – raudot līdzi reti kurš spēj reāli palīdzēt, viņam taču ir jāraud, ir grūti.
Runājot par uztveri, izstāstīju kādai savai mīļai paziņai anekdoti: "Ārsts pārnāk no darba, apguļas, bet aizmigt nevar, grozās- domas neliek mieru:
- Nevajadzēja man tomēr sagrēkot ar pacienti!
Te iekšējā balss viņam saka:
- Tas nekas, visi ārsti caur to ir izgājuši.
Viņš nomierinās un iemieg. Bet no rīta pirmā doma atkal par to pašu:
- Jā, bet tomēr nebija slikti. Vēl jo vairāk tādēļ, ka visi ārsti caur to iziet.
Iekšējā balss:
- Jā, taču ne katrs ārsts ir veterinārs!"
Seksa tēma. Cilvēki jau arī dalās vairākās kategorijās – tajos, kas runā par seksu un tajos, kas nerunā, jo tā taču nav pieņemts. Vai sekss ir slikts? Kādēļ tā ir tabu tēma? :). Es pats tik nesen iemācījos atklātāk runāt par seksu un nekaunēties par šādām tēmām. Atkal sajutos mazliet brīvāk, ka man nav kāda tēma jāliek malā kā nerunājamā, kad gribas parunāt par jebko. Tātad – es izstāstīju anekdoti, meitene viegli izrādīja sašutumu, ka šī anekdote esot perversa. Man jau tā likās dikti jautra. Jautājums – kā uz šo anekdoti skatās. Ja cenšas visu ieraudzīt ainās, tad tā var būt perversa liekas. Atkal, ja to skata virspusēji kā vieglu gabalu, tad tā ir ļoti jautra. Atkal – viss atkarīgs no uztveres. Tātad – bieži vien detalizēta, arī personiska uztvere traucē mums būt brīviem. Lai gan – es jau nezinu, varbūt šī meitene tik pieklājīgam skatam nospēlēja šādu attieksmi pret šo humoru. Būs jāpajautā :)
Kas tad mums traucē būt brīviem un jokot par to, kas apkārt notiek, lai arī, ne vienmēr labs? Traucē aizspriedumi, atkarība galvā no ārējiem apstākļiem. Katram jau mums ir savas vājības, problēmas. Tomēr biju jau pusapzināti sapratis, ka jāļauj ir brīvība savām domām un nav ko sevi spiest būt “pareizam” tik tādēļ, ka tā nav labi. Es neņirgājos par cilvēku, kurš ir invalīds, jo, ieraugot to, man sāp, toties, esot darba kolektīvā labprāt noķēmojos, patēlojot slimu cilvēku. Nevis tādēļ, ka es ņirgājos par šo slimību, bet tādēļ, ka tā man ir jautri. Arī citiem. Kādēļ sev liegt to prieku?
Starp citu – šāda tāda māņticība arī man vēl darbojas. Iespējams, ka arî vēl kāda neapzināta kaut kur ir. Kad ar kādu pastaigājos, cenšos paiet pa vienu pusi stabam, lai tas nesanāktu pa vidu mums. Ticējums – varot sastrīdēties. Patiesībā tam neticu, bet – ja nu mana vai otra galvā nostrādās kādas muļķības un būs jāstrīdas? Lai gan – ja padomā – nu pastrīdēsimies, būs interesantāka dzīve. Jāatceras, ka nākamreiz jāiet pa dažādām staba pusēm. :)
Melnais kaķis tik tad spēj mums nelaimes sastrādāt, ja mēs zinām, ka viņš ir nelaimes saucējs. Ja mēs to nezinām vai nepiegriežam tam vērību, nekas ar ļauns nenotiek :)
Ja mēs drebam, ieraugot melnu kaķi, tad paši vien kuļamies iekšā nelaimēs.
Prieks, ka atradu skaidrojumu savai attieksmei, citādi nāktos atkal pārskatīt savu uztveri, kur ko daru muļķīgi un bez pamatojuma :)
07.05.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Balti vīri atver vārtus,
Sniegi snieg un puteņo,
Straujā tempā trako namā
Ieripoju ratiņos.
Priecīgus svētkus! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1606
Kopā:6149862
|
| |
| |
|
Autori
