|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Neveikli | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Kā pirmo es gribēju minēt visai īpatnējo sajūtu, kas man ir pārņem ik pa laikam. Kāds to labprāt nosauktu par kompleksu. Es to saprotu kā īpatnēju neveiklības sajūtu, kuras avots man paliek neizdibināms. Tā reizēm rodas, kad runāju ar kādu cilvēku. Tad pēkšņi gribās novērsties, negribās acīs skatīties, rodas neveiklība, kuru pārvarēt gan laika gaitā ir sanācis iemācīties. Tas varētu būt izskaidrojams attiecīgās situācijās, kad esi bikls un paliec kopā ar kādu sievieti divatā, bet šis nav tas gadījums. Es nejūtos īpaši bikls un tas ir ar visiem cilvēkiem ik pa laikam. Vislielākais šoks man bija, kad sapratu, ka ir atsevišķi cilvēki, kas pat pieļauj varbūtību, ka esmu seksuāli nepareizi orientēts(!). Tas pat mani nedaudz aizvainoja un pēc tam arī uzjautrināja. Tik interesanti, vai arī citiem cilvēkiem ir tamlīdzīgas problēmas ar neveiklām situācijām, kurām nav pamata. Vienkārši tā ir. Viens gan, ko es pieļauju, ir tas, ka tīri psiholoģiski mana privātā telpa ir visai maza. To jau daudzi zina, ka katram cilvēkam ir telpa ap sevi, kurā “nedrīkst ieiet”, parasti tā kardināli mainās pēc nacionālās piederības (mentalitāte).
Cita nianse, ko pēdējā laikā apdomāju, ir tas, ko mēs runājam. Pirms gadiem pieciem es runāju ļoti daudz kad vajag un kad nevajag, tikai pļāpāšanas pēc. Savukārt tagad man nepatīk izplūst liekvārdībā, izņemot ļoti retos gadījumus, kad gribās pakult salmus. Tai pašā laikā es bieži apzināti runāju to, kas man liekas nerunājams, bet gan tādēļ, ka tā dara visi. Bieži es runājos tādēļ, ka tā ir pieņemts un ka cilvēks to gaida. Un galu galā bieži ir tā, ka nav ko runāt. Un vispār – es apzinos sevi kā visai neinteresantu cilvēku, pēc stereotipiem skatoties, jo es negribu bieži vien runāt par pašsaprotamām lietām. Jā, domas man ir daudz un dažādas, bet man negribās ar tām dalīties sarunās, jo nav jēga. Sarunu mērķis parasti visiem ir pastāstīt, nevis izprast ko jaunu. Un tādēļ es esmu neinteresants savā ziņā. Kopš es šo to uzrakstu, mana vēlme runāt ir samazinājusies pamatīgi. Man nav vēlmes cilvēkus pārliecināt par to, ka labāki ir tādi apavi, ka labāk kaut kādu iemeslu dēļ ir braukt ar trolejbusu, ne tramvaju, ka suns ir labāks par kaķi, ka smēķēšana ir laba vai slikta. Es uzskatu, ka katrs cilvēks dara tā, kā viņam ir ērtāk. Ir jāiesaka, bet strīdēties par tādām lietām man liekas banāli un piezemēti. Katrai lietai ir savas pozitīvās un negatīvās puses, tavu izvēli nosaka tikai tavas prioritātes. Apavos – modeļa cena, ērtums, izskats. Smēķēšanā – vai gribi būt vesels un baudīt mazāk vai slims, bet baudās dzīvojošs. Tu izvēlies, kā tev ērtāk.
Un tā nu sanāk, ka cilvēki runā daudz un pašsaprotamas lietas. Es pats tā daru, jo visi esam sabiedriskas būtnes. Bet reizēm jūtos tukšs, jo ir jāmeklē pašsaprotamo sarunu tēmas (pašas tās man nerodas), lai tam otram nebūtu neveiklas situācijas, reizēm arī tādēļ, ka negribās izlikties par nūģi. Un – bez sarunām jau neveidojas kontakts. Bet vai šis kontakts ir jāmeklē, ja nav kā kopīga, kas patiesi vienotu sarunā? Interesants laikam ir tas, kurš spēj runāt par ko parastu un ikdienišķu mazliet īpatnējā gaismā, kas negarlaiko, bet izraisa vēlmi iesaistīties.
Acīmredzot cilvēkam tā ir visparastākā īpašība – vēlme komunicēties, jebkādiem līdzekļiem. Es atkal skatos uz šo visai pragmatiski, bet gan atzīmēšu – var būt gan tādēļ, ka man reti ir patiesi labs garastāvoklis. Parasti es esmu savās domās un risinājumos. Tai pašā laikā tas man netraucē būt sabiedrībā. Kā esmu izsecinājis – viena no manām ļoti vērtīgajām pieredzē iegūtajām īpašībām ir spēja abstrahēties no sevis ikdienišķajā pasaulē. Kādēļ tā ir viena no labākajām īpašībām? Jo pateicoties tai es apkārtējiem neuzkrauju savas pārdomas un attieksmes, kā arī negūstu negatīvu attieksmi no citiem sakarā ar to, ka es būtu drūmāks vai skumjāks.
Un vēl kāda interesanta lieta.
Vēl – par humoru. Esmu iemācījies sevi neuztiept citiem. Vismaz man tā šķiet. Kādēļ es maz jokoju? Es neuzskatu, ka mans humors būt īpaši smieklīgs vai interesants. Man nepatīk likt citiem smieties, ja viņiem tas nemaz patiesībā neliksies smieklīgi. Reto reizi es patiesi pajokoju, bet arī tad es apzinos, ka neesmu dzimis komiķa tērpā. Ja kāds ko uztver par humoru no manas puses, tad tā ir mana daba, kas var būt var gadīties arī smieklīga reizēm. Tai pašā laikā es laikam tieku uztverts kā daudzmaz jautrs un man par to ir prieks, ka tas sanāk, nevienam sevi neuztiepjot.
Zinu, ka esmu īpatnējs pēc savas uztveres un sajūtām, bet tai pašā laikā labprāt uzrakstu par to, jo kādam var būt interesanti savilkt paralēles ar sevi. Un patiesība man ir puslīdz vienalga, ko nu kurš padomās, jo dzīve reizēm liekas tik primitīva, ka katra nianse, ar ko mēs atšķiramies no citiem ir kā rozīne vecā biezpienā. Censties līdzināties masai nozīmē sevi nogalēt. Vajag dzīvot līdzi citiem, bet paturēt savas īpatnības, tās ir tas, kas mūsos ir tas oriģinālais, neviltotais.
30.10.2003
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lūk sagaidīts ir jaunais gads
Vēl vakar likās tas kā sapnis tāls,
Bet šodien atkal sapnis tāls
Ir tas, kā vakar sagaidīju to. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
