|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | ... | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Man ir ļoti nepatīkami, ka cilvēka pamatā ir visai vienādi. Man ļoti nepatīk, ja ar mani attiecās tā vai šitā tādēļ, ka, redz, es kaut ko esmu sasniedzis un turpinu attīstīties. Jā, labi - mani mērķi ir tālejoši un es patiešām tos cenšos sasniegt un pagaidām ar puslīdz tam ticu. Bet tai pašā laikā man paliek tik maz laika sev kā tādam. Tas nozīmē to, ka tās īpašības, kuras es piesaistu pie cilvēka kvalitātes īpašībām (raksts “Cilvēku kvalitāte”) tiek atstumtas nomalē. Nē, tā nav, ka tās zūd, bet to izkopšanai ir ļoti maz laika. Un tās pat nedaudz blāvo brīžiem. Un tas viss ir tādēļ, ka vēlos darīt ļoti daudz. Ir jādomā kā par savu materiālo pusi, tā par savu nākotni un pasauli, kāda tā ir. Un rezultātā es palieku nedaudz mazāks pēc kvalitātes kritērijiem. Un lūk šis ir tas aspekts, pēc kura es vērtēju cilvēkus – tā pati kvalitāte. Tai pašā laikā arī es gaidu, ka mani vērtēs pēc tā paša, nevis pēc tā, cik tālu esmu ticis, vai cik daudz man ir enerģijas un mērķtiecības. Tas pēdējais ir sekundārs.
Man paliek neērti no draugiem par to, ka man ir tas un tas, ka man veicas šur tur un tā tālāk. Nē, es no tā nekādi neatteiktos, bet ir tik nepatīkami, ka tevi vērtē pēc kādiem sasniegumiem. Šie sasniegumi ir lielā mērā sagadīšanos un gadījumu rezultāts. Viss varētu izvērsties tikai mazliet savādāk un es šobrīd nedarītu neko un būtu pēc sabiedrības klišejām sliktāks par jebkuru. Man nebūtu hobiju, man nebūtu darba, es labi ja vidusskolu būtu pabeidzis. Bet redz – pāris veiksmīgu momentu un viss ir brīnišķīgi. Bet tai pašā laikā mani sāpina tas, ka ir cilvēki, kuri jūtas kaut kādā mērā zemāki par mani un neapzināti izrāda to. Nē, es sevi neceļu debesīs, es tikai analizēju atsevišķas situācijas. Un tādā gadījumā es jūtos kā tāds nelietis, kuru var cienīt par to, ka esmu šo to panācis, ka man ir labāk. Var būt tad kāds mani tik uzmanīgi neklausītos, nevērtētu mani kādās kompānijās, jo es ne ar ko neizceltos. Bet es gribētu atgādināt kā sev tā citiem, ka galvenās vērtības ir cilvēciskās. Un es pats to aizmirstu savā steidzīgajā “visu paspēt” dzīvē. Es palieku neiecietīgs, jo īpaši pret sev tuviem cilvēkiem. Esmu palicis vientuļnieks, jo ģimenē es tikai piecas minūtes dienā kontaktēju ar saviem radiniekiem. Un drīzumā es plānoju dzīvot viens, lai varētu netraucēti attīstīties un dzīvot it kā pilnvērtīgu dzīvi. Tai pašā laikā es jūtu, ka šajā steigā arvien miglaināka paliek tāda vērtība kā ģimenes tradīcijas, draudzības, bet pastāvīgas attiecības ir kļuvušas par biedu “lielo” mērķu priekšā, lai arī ļoti vēlētas. Tik daudz kas traucē. Un tagad ir iespēja saprast to, ka lielo mērķu labad tiek uzupurēta privātā sfēra un, kas to zina, vai vēl būs iespēja atgriezties atpakaļ. Un tādēļ tā arī ir, ka ir cilvēki, kas ir literāti un dara tikai to, dzīvojot ļoti pieticīgi. Un tādēļ ir cilvēki, kas ir speciālisti labi apmaksātos darbos un nodarbojas tik ar to. Tādēļ ir cilvēki, kas nodarbojas ar kādiem hobijiem un tas ir galvenais viņu dzīvē. Tai pašā laikā viņi visi var veltīties sevis pilnveidošanai un būt par pilnvērtīgiem cilvēkiem attiecībās ar apkārtējiem un sevi. Tai pašā laikā, izvēloties manu dzīves stilu, sanāk tā, ka teorija rodas, bet praksē to nav laika pilnveidot un attīstīt līdz kam absolūtam, un vēl jo ļaunāk – brīžiem saiet pretrunās ar sevis veidotajām nostādnēm. Šis raksts, kas tapis brīžiem liekot man sevī vilties, rāda to, ka, ja vēlies sevi garīgi pamatīgi pilnveidot, tad tam ir vajadzīgs laiks. Brīvais laiks. Tas ir tāpat, kā domas rodas bezdarbībā. Tieši tādēļ arī televīzija ir cilvēkiem patiesībā tik slikta, ka tā neļauj domāt. Tā notrulina, jo pārsvaram katrs brīvais mirklis tiek pavadīts pie TV un neļauj abstrahēties, padomāt. Mūsdienu cilvēka vienīgais brīdis, kad viņš var kaut ko var padomāt ir mirklis pirms aizmigšanas. Atšķirībā no TV grāmata ļauj padomāt. Tu jebkurā brīdī vari apstāties un domāt. Bet televīzija to neļauj. Un lūk tādēļ televīzijai ir tik liels spēks un vara, bet te nu gan sanāca tāda novirze no tēmas.
Bet fakts kā tāds – es jūtos slikti, kad manā priekšā kāds noliec galvu. Man patīk sajūsma un cieņa, bet cilvēks ir jāvērtē pēc cilvēciskuma, ne pēc laicīgiem panākumiem.
Un tieši tādēļ atgādinu cilvēkiem – neuzņemieties par daudz, lai būtu laika sevis pilnveidošanai. Šajā ziņā es nevaru būt piemērs. Es gribu paspēt daudz izdarīt, jo nevar zināt, kā dzīve notiks. Tai pašā laikā es pamatā esmu kā karjerists, tikai ar cilvēciskām iezīmēm atšķirībā no vairuma. Un atcerieties – cilvēks ir tad vērts cieņas, ja viņš ir cilvēcisks un vēl jo vairāk, ja cilvēciskums ir apzināts un tendēts.
18.10.2003
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Klausies, kā iezvana Jaungada zvani
Ceri, ka nākotne nepievils mūs
Klausies, kā vēji šalc sirmajās eglēs,
Sapņodams klusi aust Jaungada rīts! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1636
Kopā:6151578
|
| |
| |
|
Autori
