|
|
|
|
|
|
|
| | Sapņotāja | | Komentāri (1) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Vai ziedu smarža,
Ko jūtu sapnī,
Kad pamodīšos,
Pazudusi būs?
Negribu ticēt.
Es taču esmu sapņotāja.
Es vienmēr vēlos rozes un lilijas
Un vizbulītes ar ziliem ziediem,
Un neaizmirstulītes smaidu.
Ar aizvērtām acīm
Es jūtu šo brīnišķo smaržu,
Kas apņem un iegremdē sevī.
Kā kuģis tajā es grimstu.
Tik dīvaini.
Man ir iespēja izrauties
No važām šīm zīda un zelta,
Bet kāda dīvaina tieksme mani
Pie tevis ar varu rauj.
Es ļaujos šim sapnim
Kaut šo īso brīdi.
Man saldi smaržo neļķes
Un jasmīni uzsmaida ziedot.
Es ceru, ka smarža šī nezudīs
Arī tad, kad sapnis būs galā,
Ka nebūs ilgas pēc bijušā,
Pēc ilūzijas galu galā. (18.07.2005) | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|