X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Raksti
Dzīvē vienmēr ir vieta varoņdarbiem
Autors - Lauris Krolis
  
Komentāri (10)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Dzīve... Kas gan var būt brīnišķīgāks par to? Kas var sniegt vairāk prieka un gandarījuma par aizvadītu dienu, gadu, mūžu, ja ne krietni izdarīts darbs! Mēs katrs aužam sev krāšņu seģeni, ar ko reiz apsegsimies, lai uzsāktu ceļu, kura galā saņemsim pelnīto atalgojumu. Šo seģeni veido dzīparu tūkstoši un ornamentu simti.

Aiziet dvēselīte pie Lielā Atslēgu Glabātāja un stāsta: “Paskat, šie sudraba pavedieni man par ik reizi, kad slimajam tēvam ļāvu piecelties, lai vēl kaut mirkli viņš varētu uzmest skatu saviem tīrumiem, kad tie aiz loga sārtojās vakarsaules blāzmā. Šie te, no zelta savītie, rāda, kā strādāju, lai bērnus varētu zinību ceļos ievest, lai skolai naudas pietiktu. Nākamie: par ļaudīm ziedotu mūžu, par dievvārda slavēšanu ik svētdienu, nav aizmirsta arī muižas grāmatu glābšana no izpostīšanas. Nu, bet šie melnie dzīpari un zīmes,” seģenē ietinusies dvēselīte nolaiž acis, “man atgādina, kā viņās sētas saimniekam Mārtiņdienā zodu “pamasēju,” tie liecina arī par puikas gadu palaidnībām: ābolu čiepšanu, pāra logu izsišanu un vecā žīda kaitināšanu. Vispār jau man te pulka tādu apliecinājumu par paveikto: gan labām, gan ne tik labām izdarībām. Bet, ko tu teiksi? Tev te pieder galvenais vārds.”
Lielais Atslēgu Glabātājs paņem tīrajās rokās seģeni un novērtē. “Skat, viscaur pelēka, ik dienas ar sviedriem austa. Jā, kad alutiņš sacījis priekšā, ko darīt, tad daudz kas gadījies. Tomēr, par spīti tam visam gana daudz varoņdarbu esi veicis savā dzīvē, tie nu runā paši par sevi.”
“Kādi darbi?” iztrūkstas tālajā ceļā nogurusī un nu no galīgā spriedumu izbijusies dvēselīte. “Neko dižu savā mūžā neesmu izdarījis, tik vien kā godīgi pildījis savus pienākumus.”
“Nu,” atteic Glabātājs, “laikam vēl neesi sapratis, ka dzīvē vienmēr ir vieta varoņdarbiem. Pat tad, ja tie paliek nevienam nezināmi, to nozīme nezūd. Tādēļ es tev īsumā par to pastāstīšu, lai tu saprastu, cik pareizi vai aplami esi rīkojies.”

Ikvienai tautai reiz pienāk laiki, kad skaļāk kā citkārt baisās naktīs gaudo tumsas vilki. Tad ir nepieciešams kāds, kurš rādītu piemēru citiem, kāds, kuram pietiktu dūšas stāties pretim nelabvēlim, lai arī kas tas būtu. Ļaudis nespēj iztikt bez cildena vadoņa, kuru apbrīnot. Tāda bija arī Žanna d’Arka. Žanna piedzima nabadzīgā francūžu ģimenē. Viņa nemācēja lasīt un rakstīt, bet ar savu aizrautību un neatlaidību strīdos spēja pārliecināt pat izglītotus cilvēkus. Kad meitenei bija tikai 17(!) gadu, viņa pārņēma franču armijas vadību un atbrīvoja Orleānas pilsētu no angļiem, kuri jau gandrīz gadsimtu bija postījuši Franciju. Pēc tam viņa vadīja savas tautas karavīrus arī citās veiksmīgās kaujās, līdz tika saņemta gūstā un sadedzināta uz sārta. Pēc viņas nāves angļi tika padzīti no Francijas, un daudzus gadu simteņus vēlāk Žannu d’Arku pasludināja par svēto.
Šī septiņpadsmit gadus jaunā meitene paveica to, kas viņas daudz cietušajai tautai nebija izdevies teju gadsimtu, proti, padzina iebrucēju pulkus. Taču ne jau viena pati viņa cīnījās pret angļiem. Orleānas jaunava izkaldināja šo neatkārtojamo uzvaru, iedvesmojot visus ar savu drosmi, tikumību un neatlaidību, kas neizzuda, aizejot citu apvāršņu tālēs. Ļaudis sāka cerēt. Savas vadones iedvesmoti, viņi izbeidza savstarpējās ķildas un vienojās kopīgam mērķim. Atgriezās zudusī ticība. Ikviens, kurš savos domubiedros pamodina ticību, izdara dižu varoņdarbu. Lieliem notikumiem, kas maina vēstures gaitu, nepieciešama tautas paļāvība uz saviem spēkiem. Tikai tad, ja katrs nācijas loceklis atdos sirdi par kopīgu lietu, tā izdosies. Un atkausēt šīs sirdis, iedegt tajās ticības un cerības spožās uguntiņas un gādāt, lai tās sprēgātu nenodzisdamas – tas ir izcils varoņdarbs.
Katram no mums dvēselē mirdz dārgakmens. Jo tas daudzšķautnaināks, jo lielāku spožumu izdveš. Taču, tumsai ieperinoties vienā, šķietami nenozīmīgā skaldnē, tā izplatās. Pamazām tiek nomākta gaisma, kas staro vistuvāk, tā tiek aizstāta ar sākumā gaisīgām, pēc tam ar arvien noturīgākām ēnām, kuras laika gaitā sabiezē. Vēlāk māņi un rēgi pārņem pārējo cilvēka esības daļu, līdz pāri nepaliek nekas – tikai tumšs, auksts un izdzisis dārgakmens, kura atdzīvināšanai jāmeklē spēks prāta nepieejamākajās daļās.
Pavisam atšķirīgi no Žannas d’Arkas izcīnītajiem, taču nepavisam ne mazāk nozīmīgi, ir cīniņi, kad tiek pievarēts neredzamais pretinieks, kas mīt sevī. Vienas no visu laiku lielākajām nelaimēm ir dažādas atkarības. Iesākt allaž ir viegli. Nabaga dvēselīte maz pamazām, neapjauzdama draudošās briesmas, ļauj sevi ievilināt aizvien dziļāk tumsas tīklos. Un tad, kad vienkāršas atgriešanās brīdis jau nokavēts, cieš daudzi. Šajā posmā izdziedināties kļūst aizvien grūtāk. Tādēļ, ja redzat kādu, kuru valgos saslēdzis alkoholisms, narkomānija, atkarība no cigaretēm un azartspēlēm, tad palīdziet šim cilvēkam veikt, iespējams, grūtāko varoņdarbu viņa mūžā.

Katram no mums ir sirdsapziņa. Vieniem tā saka priekšā, kādu lēmumu pieņemt jebkurā dzīves situācijā, savukārt citi to nogrūduši dziļā tumsā un vēl apgrēcības akmeni virsū uzvēluši. Tas, ka ļaudis vairāk vai mazāk regulāri apmeklē baznīcu, nebūt vēl neliecina par viņu kristīgajiem tikumiem un morālo vērtību skalu. Kā nekā, dievnamā var gan lūgties, gan aprēķināt nedēļas izdevumus. Mūsu labā griba un godaprāts izpaužas darbos, ko veicam. Tomēr dažreiz šķietami sīkumi prasa vairāk piepūles nekā lietas, kas vienbalsīgi tiek atzītas par daudz svarīgākām. Lūk, viens piemēri.
Šī rakstu darba autors ir uzaudzis kristīgā ģimenē. Jau agrā bērnībā es zināju, ka ne vienmēr mūsu likteni var veidot paša labā griba. Kā brīnišķīgs ceļa rādītājs manā dzīvē bija vectētiņš Alfons, kura dzīves redzējums no visa labā pozīcijām bija kā nepārvērtējama ceļa maize visam manam nākošajam mūžam. Tāpēc tagad, kad vectētiņa vairs nav, es viņa dzīves gājumu salīdzinu ar himnu, ar himnu labestībai. Septiņu gadu vecumā es atstāju neizsakāmi mīļās lauku mājas un uzsāku mācības skolā. Izaugu. Astotajā klasē sāku studēt Bībeli. Reiz es Jaunajā Derībā izlasīju aptuveni šādus Jēzus vārdus: “Kas mani atzīst cilvēku priekšā, to es atzīšu savu eņģeļu priekšā. Kas par mani kaunas cilvēku priekšā, par to es kaunēšos savu eņģeļu priekšā.” Tā bija viena no ticības lietām, ko bija ļoti neizdevīgi pieņemt sadzīvisku apstākļu dēļ. Es ģimenē un nepazīstamu ļaužu sabiedrībā pirms ēdienreizēm droši pārkrustījos. Taču skolā – ne reizi – jo kaunējos. Taču Jēzus sacītais bija nepārprotams, un vairāk par visu es nevēlējos par saviem pārkāpumiem pavadīt mūžību šausmās. Parunājis ar tēti, kurš skolas laikos no savas reliģiskās pārliecības nevairījās, es pirmās pusdienās jaunajā mācību gadā (nu jau 9. klasē) uzsāku ar krusta zīmi. Protams, tūlīt sekoja reakcija no klasesbiedru puses. Taču es, vadoties pēc sen izstrādātiem principiem, izlikos viņu dzēlības nedzirdam. Pagāja viena nedēļa, otra, un trešajā visi jau bija pieraduši. Protams, citiem tas var likties smieklīgi nenozīmīgs darbiņš, taču es ar to ļoti lepojos. Reiz Viļānu baznīcas priesteris mācības laikā sacīja: “Aizbraucu uz Rīgu, apsēžos kafejnīcā un skatos uz cilvēkiem. Un neviens, neviens pats krustu nepārmet.” Tai brīdī mani pārņēma neaprakstāms gandarījums. Es jutu, ka šis sīkais nieciņš ir viens no lielākajiem varoņdarbiem, ko jebkad esmu veicis.
Nobeigumā vēlos izteikt savas personiskās domas par to, ko tad īsti var saukt par varoņdarbu. Droši vien literatūras vārdnīcās tam ir atbilstošāks un precīzāks izskaidrojums, taču manuprāt, tā ir rīcība, kad kāds sabiedrības loceklis vai grupa veic kaut ko pozitīvu, kam ir nepieciešama drosme, uzdrīkstēšanās un pārliecība par savas darbības pareizību un nepieciešamību. Varoņdarbi var būt gan liela mēroga, kā, piemēram, Žannas d’Arkas cīņa pret iebrucējiem, gan saistīti ar savstarpējām attiecībām krīzes situācijās, kā filmā “Titāniks,” kad jauneklis upurēja savu dzīvību, lai varētu izglābties mīļotā meitene, gan arī nevienam nemanāmi, pat personīgi dvēseles pārdzīvojumi. Visvairāk iespēju ir veikt tieši trešos, diemžēl tie arī tiek vismazāk novērtēti.
Katram ir kas tāds, ko paveikt šķiet neiespējami. Liekas: “Kaut arī man sirdi plosa gabalos, tomēr, par spīti visiem dvēseles kliedzieniem, es to nespēju izdarīt.” Alkoholiķim nav nekā grūtāka kā izķepuroties no netikumu purva, nomazgāt visus šķebīgos pagātnes sārņus un atgriezties pie ģimenes, mīlēt savu sievu un ar gādīga tēva attieksmi rūpēties par bērniem. Viltvārdis, kurš ar liekulību un meliem ieguvis visu, ko vēlējies, visiem spēkiem pūlēsies noslāpēt sirdsapziņu, kura sauc pēc atzīšanās noziegumos. Ikviens “ierindas” cilvēks, kam ir kāds ienaidnieks, ar lielām grūtībām spēj viņam piedot un neatriebties par pārdarījumiem.
Savukārt mums, jauniešiem, katra diena piedāvā izaicinājumus. Ikdienišķie varoņdarbi ir vecāku cilvēku pasveicināšana (vairāk gan laukos), priekšrokas došana viņiem sabiedriskajā transportā un rindās. Būtu lieliski, ja mēs neizsmietu tos, kuriem gadījusies kāda ķibele vai aiz nezināšanas izsprukusi muļķība. Meitenes novērtēs to, ja zēni viņām palīdzēs izkāpt no autobusa, džentlmeniski pasniedzot roku. Vārdu sakot, ikreiz, kad izvēlamies par labu krietniem darbiem, mēs veicam mazītiņu varoņdarbu.

Dziļi apakšā rietēja saule. Abi pirmītējie sarunu biedri klusēja. Tas, kurš vēl nesen piederēja zemes dzīvei, lēnām un uzmanīgi domāja. Par aizvadīto mūžu un neskaitāmajām iespējām paveikt ko labu, jauku, mīļu. Cik daudzas no tām tika izmantotas? Varbūt vairāk bija to, kas izplēnēja, nerazdamas piepildījumu? Nē, tik slikti taču nevar būt. Galu galā, no šiem mazajiem darbiņiem arī sastāvēja liktenīgā seģene. Liktenīgā tāpēc, ka tagad, kad ieausts pats, pats pēdējais pavediens, tieši tā, liecinot par pagājušajām gaitām, noteiks vienu no divām iespējām, kāda būs mūžība.
“Nu saprotu, ka tev viss ir skaidrs,” ierunājās Lielais Atslēgu Glabātājs. Viņa vārdi plūda dzidri un tīri, vēl skanīgāk par burbuļojošiem kalnu avotiem. Tā bija eņģeļu balss.
“Jā, tā ir. Nu es saprotu visu savu dzīvi. No piedzimšanas līdz šim brīdim,” atbildēja dvēselīte. Tagad arī viņa šķita citādāka kā pirms brīža. Likās, kaut kas tumšs to atstājis, un palikusi tikai mirdzoša gaisma.
Lielai Atslēgu Glabātājs viņā pavērās ar savām absolūti patiesajām acīm. Tajās jautās neaptverama gudrība. Seja viņam bija skaidrāka par sniegu, kas pirmo reizi uzsnidzis pasaulē. Tā bija mīlestība, kas darīja to tik skaistu. Un mute. Likās, arī tā ir paredzēta tikai ar pilnīgu mīlestību caurausta sakāmā teikšanai.
“Nu,” ierunājās dvēselīte, “tagad tev jāsaka pēdējais vārds. Lai kāds arī tas būtu, es to ar pazemību pieņemšu.”
Lielais Atslēgu Glabātājs neatbildēja. Toties viņš pasniedza savu neaprakstāmas labestības pilno plaukstu un paveda dvēselīti uz priekšu. Tad viņš paņēma atslēgu, kura šķita sastāvam no saules vien, un ... ... ...
Atspīdēja neiedomājama gaisma. Visdižākie vārti atdarījās, un skatam pavērās pārpasaulīgs skaistums. Dvēselīte neteica ne vārda. Viņu bija piepildījusi absolūta svētlaime, kādu pasaulē nevar pieredzēt.
Lielais Atslēgu Glabātājs smaidīja. “Nu tu saņemsi atalgojumu par visiem paveiktajiem varoņdarbiem.” Viņš pacēla roku un norādīja ar to. “Tās tagad būs tavas mājas. Uz visiem laikiem. Mūžīgi mūžos...”
(05.06.2005)
  
Šajā dienā vēl autora darbi:
1.Cilvēks – spožākais dārgakmens pasaules kronī
2.Ar cilvēku notiek tikai tas, ko viņš pats pieļauj!
3.Domraksts “Ja es būtu Eiropas prezidents.”
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 9
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (16.09.2019, 13:42)Iemeslu daudz un dažādu, un ne vienmēr vajag publicēt visus dzejoļus. Patlaban strādāju pie citu žanru darbiem ;)CM_Mike (16.09.2019, 11:52)ā, tātad bija nopietns iemesls.bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatas
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Salatēvs pār laukiem brien,
Slēpju nav, jo zāle vien,
Pāri plecam vilku vāle,
Eglīte un jāņu zāle! ...
Interesanti video
Kaķis Simons 3
 
 
Zīmējumi

Rudens LV
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 706 Kopā:5031287

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec