|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Apmaiņa (16 rindiņas) | | Ievietojis: Aleksandrs Leicers |
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Dzestra gaisma klūp caur apvārsni,
Un viņa vēju pārliecina,
Lai tas nepūš mākoņus rietumos,
Kur tā debesis aizdedzina.
Man saruna ieķeras matos
Un tur galvassāpes iepin.
Tā čum, taču tādēļ nav jāceļas,
Tā čukstus manī klusi iemin.
Vientulība – nu jā…
Laikam atbilstoši gan.
Visiem citiem un citreiz visiem,
Bet šovakar visvairāk – man.
Iet saruna, saulriets un laiks,
Vij daļu no skumīga stāsta.
Kaut no maniem sapītiem matiem
Iznāktu drusciņa mākslas.
(04.06.2019) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
IneseL (30.03.2026, 14:37)Patriotisms ir stāvoklisLjurbejaaks (viesis) (25.01.2026, 13:20)Kāpēc te nav neviena patriotiska dzejnieka, kas liriskā formā attēlotu Barikāžu cīņās..?
:((arpa (31.12.2025, 21:48)Radošu 20 26. Lai top!
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 6501
Kopā:7407800
|
| |
| |
|
Autori
