|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | pat acis aizsnieg | Autors - Agnese Līcīte
| | Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
ja katram mirklim bez tevis
ir kupena sava kur brist
uz zemes šīs nebūs drīz vietas
kur sniegpārslu putnēniem krist
šo debesu skropstas ir bērzi
un mākoņu kūniņās vējš
ar katru soli vien tālāk
un tālāk mūs vilina ceļš
bet varbūt mēs vienkārši esam
tās saknes kas zemi vēl plūc
kad ziema nāk pierādīt sevi
un koki zem vētrājiem lūzt
un tikai kad sadosim rokas
kad ligzdosim vienlaikus mēs
vairs kupenas nelāpīs mirkļus
pusaizlauztās papelēs
(07.12.2012) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
