|
|
|
|
|
|
|
| | Varonis | | Ievietojis: bez smecera | Komentāri (4) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Aizgājušas, senas mirgas
Tad, kad sūbējumā slāps,
Apseglojis akmens zirgu
Varonis no dzelmes kāps.
Melna, rāma milzu upe
Pakļauta uz jūru plūst,
Un tik daudz, kam krūtīs trupe
Neļauj dzimto zemi just.
Manu acu dzīvās liesmas
Lai ikvienu maigi skar,
Un, lai mutēs tautasdziesmas
Nenosarkstot piedzimt var!
Akmens zirga soļu dārdi
Tā kā pērkons tālē skan.
Līdzi tiem nāk spēka vārdi,
Kuri mirgo tev un man. (02.10.2012) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
Šodien: 1807
Kopā:6062132
|
|
|
|