|
|
|
|
|
|
|
| | ...seja... | Autors - janis ~ 0
| | Komentāri (2) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Mana seja, plastilīna feja,
kā lokans tārps ,
lien augšā mastā.
Tur iespiežas tā savā tukšumā,
un ātri raušas krastmalā.
Sausām kājām staigā tā,
uzplēš zemi – riebīgā.
Tai bieži stāsta, viņu glāsta,
mīcās mīļā tā, pie katra stāsta,
ieņem pareizības formu,
-nedaudz māca.
Tā svaigi sviesta ir ik bridi,
Un masas nesta triecas tā,
pret mūra raupjo sienu,
Un Miera pilno Dievu…
Ar veikliem pirkstiem veidotā,
šī, varbūt smieklīgā,
mana seja mainīgā… (24.08.2012) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
Šodien: 1663
Kopā:6121832
|
|
|
|