|
|
|
|
|
|
|
| | Spējam. | | Ievietojis: mimozete | Komentāri (4) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Cik gan daudz pasaulē vientuļo dvēseļu klīst,
tās tukšas un aukstas kā pamestas akas.
Tās pamazām izdziest plēnē un vīst,
katra diena tām pelēki bāla sākas...
Cik gan svarīgi cilvēkam justies vajadzīgam,
būt gaidītam, mīlētam, iepazītam,
kad tuvie un mīļie vienmēr ir līdzās,
bez tā viss nesvarīgs, vienaldzīgs, tukšs...
Tad kādēļ uz zemes dzīvojot,
mēs tik maz saprotošā un dzīvīgā sējam?
Tas tiešām nav grūti iet cilvēkos,
viņu patieso būtību nelaist pa vējam.
Mēs taču visi to varam un spējam... (17.01.2012) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|