|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | ... reiz ... | | Ievietojis: Runcis |
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Pat īsti nezinu, vai tā ir pasaka vai teika, vai varbūt vienkārši rozā ziloņa vīzijas, bet varbūt tikai parastas lietainas pēcpusdienas muļķības. Lai gan, kāda tam nozīme. Tātad...
... reiz dzīvoja Visvaris un Vilītis. Viņi bija dvīņi, bet, kā tas reizēm mēdz atgadīties, atšķīrās kā diena un nakts vai tumšais alus un diētiskā kola. Visvaris bija ļoti gudrs un apzinīgs, visus darbus viņš darīja pārdomāti un centīgi, no rītiem vingroja, pusdienās ēda tikai veselīgus ēdienus, ģērbās ļoti eleganti, pret kleinajiem un pamuļķiem bija tēvišķi gādīgs un piedodošs. Bet Vilītis.. nu Vilītis bija kā jau Vilītis. Gulēja kad nāca miegs, ēda ko atrada, stundām varēja skatīties mākoņos, ar kleinajiem reizēm skrējās ar pamuļķiem spēlēja dambreti uz atdošanu, vienvārdsakot – tukšs kadrs. Bet abiem brāļiem bija labi un tā tas turpinājās kādu laiku.
Taču kādā dienā Visvarim palika garlaicīgi. Nu tik ļooooti garlaicīgi, ka pat niezošā kājas pēda likās kā pārākais notikums. Un viņš nolēma rīkoties. Vispirms viņš pateica Vārdu, bet nekas nenotika, tad viņš pateica stipri daudz un dažādus vārdus, pat apaļus un nepārtulkojamus. Tā rezultātā parādījās Gaisma un Visvaris beidzot atrada daudz dažādu krāmu pa mājas nostūriem, kurus varēja izmantot kaut kā uzmeistarošanai
-es radīšu!!
Viņš jūtu uzplūdā pagrāba pirmo krāmu, kas bija pa rokai, ne īsti māla piku ne īsti glancētu modes žurnālu. Bet ar to arī aktivitāte noplaka. Hm, ko gan īsti radīt? Viņš saripināja bumbu un domīgi nolika to uz lievenēm kaltēties. Par cik domas tā arī diez ko neraisījās, Visvaris sāka taisīt visu pēc kārtas – zvaigznes, planētas, mēnešus, dubļu peļķes, cūku aplokus, zāli, kurmjus, beidzot sameistaroja cilvēciņus. Salika to visu uz sava lieveņa un nopētīja. Mja, kaut kā tomēr pietrūka. Pareizi! Tie visi bija nekustīgi. Visvaris aptupās un sāka piņķerīgu darbu – izskaitļoja katrai lietai algoritmu, iebāzā mātes plati un pieslēdza. Pēc laika viss lievenis smuki kustējās un darbojās pēc uzdotā algoritma – cūkas kvieca, planētas griezās, peļķes kļuva slapjas, bet cilvēciņi soļoja pa pareiziem maršrutiem.
-lūk tā!
Visvaris apmierināts vēroja savu darbu. Kādu laiku tas viņam likās saistoši, bet drīz vien apnika. Atmetis ar roku nelielajam balagānam, viņš cēlās un devās tālāk. Amats, tā teikt bija rokā, nu varēja doties vēl kaut kur ko uzmeistarot.
Kādu dienu garām lievenim gāja Vilītis.
-ei, kas tad tas?!
Viņš apmulsis nolūkojās uz kustīgo pasaulīti. O, te jau kaut kas interesants. Vilītis ar interesi sāka pētīt kustīgās figūriņas un bumbuļus. Tomēr drīz saprata, ka viņiem tur ir tā diezgan nabadzīgi un garlaicīgi. Arī cilvēciņi izskatījās tādi truli un nomākti. Vilīša labā sirds to nevarēja izturēt un viņš nolēma palīdzēt. Vispirms viņš pielaboja algoritmus. Nevarētu teikt, ka visus aprēķinus viņš veica perfekti, daži cilvēciņi kļuva priecīgi, citi laimīgi, citi turpretim saplūcās, kāds kaut ko pamanījās nočiept. Bet kopumā bija raibi un vismaz interesanti. Bet ar pāris dubļu peļķēm, dažiem kurmjiem un cūkām nelikās pietiekoši. Vajadzēja lielākai jautrībai vēl kaut ko. Kā nu prazdams, Vilītis sāka meistarot šo un to. Nu, patiesībā, sanāca jau viņam arī tikai šā un tā – te kaut kas bez kājām un ložņājošs, te mazs, bet kodīgs, te sarkans, bet indīgs. Vispār jau Vilītim stipri patika dažādi zvēriņi ar ragiem un astēm, bet daudz tos nevarēja taisīt, kaut kādam līdzsvaram bija jābūt. Tad viņš iemanījās taisīt visādas lietas, no kurām jēgas nebija gluži nekādas, lai neteiktu vairāk! Nu, piemēram – ritenis, ripoja ātri, bet bieži kādam virsū. Vai arī gards padzēriens, bet gāž no kājām. Drīz vien uz lieveņa jau bija pamatīgs jandāliņš, tomēr visumā tur gāja jautri un neizskatījās, ka kādam no iemītniekiem būtu lieli iebildumi.
Vilītis, piekusis, bet laimīgs, atlaidās blakām zālītē un, neskatoties un diezgan lielo troksni, iesnaudās. Pēkšņi kaut kas sāka viņu purināt. Visvaris dusmīgi skatījās uz savu brāli
-ko tu te esi manā smilšu kastē sastrādājis?!
Tas dusmīgi šņāca un klabināja zobus. Vilītis dikti sabijās
-bet tu jau pats viņus atstāji. Es domāju, ka negribi vairāk spēlēties
-kas ir mans tas ir mans!
Visvaris iespēra pamatīgu pendeli pa Vilīša sēžamvietu un patrieca viņu uz upes kārkliem. Tad neapmierināti purpinot sāka riktēt atpakaļ kārtību uz lieveņa. Bet tavu sodību! Vilīša nemākulīgā grābstīšanās bija pamatīgi sabojājusi mātes plates, bet algoritmi atgādināja kvantu bezjēdzīgo lakstīšanu. Lai kā Visvaris nenopūlējās, līdz galam kārtību tā arī neizdevās ieviest.
Kopš tās dienas Visvaris stingri uzrauga savu smilšu kasti. Bet Vilītis, tomēr cenšas savus draugus neaizmirst un reizēm, kad Visvaris snauduļo, šo to viņiem nelegāli iesūta pār robežkontroles posteni.
(01.07.2011) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1673
Kopā:6119745
|
| |
| |
|
Autori
