|
|
|
|
|
|
|
| | Tikai tukšums | | Ievietojis: Blazijs Grava | Komentāri (4) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Rudens tumšajos vakaros māc bažas.
Bailes no koku garajiem pirkstiem,
kas virsū man ņirgājās un liecas.
It kā tie ķiķina, vai pat ar smiekliem,
grib paņemt sev līdz
uz turieni, kur nav nekā
tukšums, kur pat odi nedīc
auksta, klusa tumsa.
Iekrampējos, ieraujos, kā spīlēs.
Es vel jauns, man dzīve priekšā stāv.
Es ar striķi piesēju sevi pie zemes,
jo kāds teica, ka augstāk nekā nav!
02.11.09 (11.03.2011) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|