|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Mēs esam viens otrā | Autors - Sergejs Abramovs
| | Komentāri (9)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Es jūtu, mēs esam viens otrā.
Ne gluži pavisam un tomēr,
Kaut esi no manis tu projām,
Ik brīdi, kad ļaujos es domām,
Man liekas, par mani tu domā.
Es jūtu, mēs esam viens otrā.
Es esmu, kā cimds tavā rokā,
Bet tu esi roka, kas cimdā.
Es ota, kas iemērkta krāsā,
Tu krāsa, kas uzsūcas otā.
Es jūtu, mēs esam viens otrā.
Kā dūmaka rītausmas blāzmā,
Kā spogulis saulstaru gaismā.
Mēs rūdīti likteņa liesmā.
Mēs vienoti dzejā un dziesmā.
Es jūtu, mēs esam viens otrā.
Bet ne jau, kā ieslēgti sprostā,
Kur nemanot aizietu postā.
Mēs piestājam dažādās ostās,
Lai sajustos brīvi un tomēr,
Es jūtu, mēs esam viens otrā...
(14.11.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
