|
|
|
|
|
|
|
| | Nekroze | Autors - Jānis Šišlo
| | Komentāri Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Vēl it nekas nav beidzies, jo sācies nav nekas.
Smird vakardienas trūdi un sirdī samazgas.
Kur manas dzidrās upes, pret kalnu plūstošās(?) -
Es esmu duļķains dīķis šai gaismā lūstošā...
Es esmu rudzu druva, kas krūmu audzēm tiek
Un krustceles, kur vienam uz mūžu jāpaliek.
Bez kompasiem kā drudzī man garām gudrie trauc,
Un brīnos es, jo dzirdu – tas manām ausīm ļauts...
Un baidos es, jo jūtu – ir atmiris pat prieks,
Kas, mīlestības spārnots, no sirds uz sirdi tiek.
Bet nav par ko vairs gausties, jo ne bez vainas es -
Man dāvinātās rozes guļ sapņu renstelēs. (18.09.2010) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Balti vīri atver vārtus,
Sniegi snieg un puteņo,
Straujā tempā trako namā
Ieripoju ratiņos.
Priecīgus svētkus! ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
Šodien: 1339
Kopā:6146495
|
|
|
|