|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Opaps. | Autors - Sergejs Abramovs
| | Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Gadi nemanot aizskrien.
Jau sirmums matos un apaudzis vaigs.
Nemaz negribas ticēt,
Ka sen jau aiz muguras bērnības laiks.
Sen jau gaisuši sapņi
Par kosmosu, tankiem un burvestību,
Un no bērnības draugiem
Vairs reto uz ielas vēl atpazīstu.
Nav vairs namiņa kokā,
Kā patvērums kādreiz, kas kalpoja man.
Tagad piemājas dārzā
Jau paša mazbērnu gaviles skan.
Bet gadiem nozīmes nebūs,
Ja bērnība sirdī man atmosties spēs.
Uz laiku vienādi kļūsim,
Gan mazbērni mani, gan opītis es.
(12.05.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
IneseL (30.03.2026, 14:37)Patriotisms ir stāvoklisLjurbejaaks (viesis) (25.01.2026, 13:20)Kāpēc te nav neviena patriotiska dzejnieka, kas liriskā formā attēlotu Barikāžu cīņās..?
:((arpa (31.12.2025, 21:48)Radošu 20 26. Lai top!
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1234
Kopā:7559854
|
| |
| |
|
Autori
