 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Opaps. |
| Gadi nemanot aizskrien. Jau sirmums matos un apaudzis vaigs. Nemaz negribas ticēt, Ka sen jau aiz muguras bērnības laiks. Sen jau gaisuši sapņi Par kosmosu, tankiem un burvestību, Un no bērnības draugiem Vairs reto uz ielas vēl atpazīstu. Nav vairs namiņa kokā, Kā patvērums kādreiz, kas kalpoja man. Tagad piemājas dārzā Jau paša mazbērnu gaviles skan. Bet gadiem nozīmes nebūs, Ja bērnība sirdī man atmosties spēs. Uz laiku vienādi kļūsim, Gan mazbērni mani, gan opītis es. |
| (12.05.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |