|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Nepareizais pareizajā laikā | Autors - ChristianaEva
| | Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Dažrīd ir svarīgi atšķirt fizisko no morālās tuvības. šoreiz es nodevu fiziskām attiecībām morālās/
Tik ļoti lielā apjukumā ir mans prāts. Piecus gadus biju uzticama draudzene, negaidot neko vairāk, pa retaim aizdomājoties par to kā tas ir - baudīt šo aizliegto augli. Itkā ir apgalvojums,ka starp meiteni un puisi nevar būt tikai tīra un nesavtīga draudzība pat bez mirkļa iekāres un tieksmes pēc otra. Es naivā mulsumā allaž paliku pie sava : ''Nē , esmu uzticama draudzene, kā māsa savam vīriešu kārtas draugam.'' . Paliku pie šī uzskata , jā, 4 gadiņus noturējās, līdz vienā jaukā vakarā – kā jau tas mēdza gadīties – nesailgojos pēc viņa. Tā tīri nevainīgi un draudzīgi – kā jau ierasts. Mūsu noturīgās draudzības saites un stabilās attiecības allaž ir tikušas apskaustas mums aiz muguras, jo tas, kas bijis mums ir pāri visam. Kā tāds septītais saprāts. Pieņamami. Vismaz mums. Tā mīlestība – uzsverot draudzību – bija neaptverami dāsna un nekādā ziņā savtīga.
Pirmo reizi es viņu redzēju kā vīrieti savā priekšā. Varbūt tāpēc,ka sen nebiju viņu satiksui, varbūt tāpēc,ka sen nebija bijis vīrietis man pie sāniem, bet pirmo reizi man šķita iekārojams viņa augums un apburoša viņa seja. Un tās sulīgās lūpas un dzidrās acis – kā es tās varēju šos gadus nemanīt?!
Nevainīgi skūpsti reibuma ietekmē jau neko nenozīmē, ja nebūtu vārdu un solījumu to turpināt. Tomēr es neiespringu, jo nebija viņš tas iekārojamākais manās acīs – jā, tīri fiziski es viņu gribēju, bet tomēr morālā saikne stāvēja pāri visam, un bieži jānoris izvēlei starp morālo un fizisko pievilcību.
Un atkal situācija. Viņš tuvāk man kā nekad. Viņa rokas apvijušās pa mani gluži kā manas kājas pieķēdējušās viņējām, spriedzei augot. Un tā dzirkstele ,kura likās – tūlīt ,tūlīt šķīdīs uz visām pusēm. Ak, kā es sevi nosodīju ,kad padevos viņa neaptverami uzbudinošajai esencei. Kā es sevi šaustīju ,kad mans ķermenis ieslīga viņa skūpstos un viņa apskāvienos. Kur palika morālais, kur palika draudzīga uzticība? Vēl dienu iepriekš centos iegalvot – draudzība starp abpusējiem dzimumiem eksistē. Šos vārdus es centos atsaukt atmiņā, kad mijkrēslī slidināju pār savu uzkarsušo ādu nost savu kleitu. Šos vārdus es centos atsaukt atmiņā, kad viņa spēcīgās rokas satvēra mani neaptveramā tvērienā, bet vienīgā frāze,kas nāca prātā bija :''...'' PILNīGI NEKAS!
Tik viegli, tik liegi un reizē kaislīgi es atdevu savu dvēseli un ķermeni, savu visu , tam cilvēkam, kurš bijis kā stabils pamats manai dzīvei pēdējos 5 gadus, bet savas iekāres rezultātā es nojaucu visu stabilitāti, visus mūrus, visu, lai spētu apmierināt mirkļa vājību, godīgi sakot – šī bija saldākā kļūda kādu biju pieļākvusi – vismaz mans miklais ķermenis to apgalvoja.
Lai vai kā, šī neprātīgā draudzības, seksa spēle ieilga.Nejau nedēļās vai mēnešos, bet arī trīs dienās es spēju savu prātu tik ļoti samudžīnāt, ka nespēju vairs aptvert – kas ir relitāte un kas ir manas iekāres radītā fantāzija par realitāti.
Trīs naktis un trīs dienas es pakļāvos nekam citam kā vien savām mirkļa iegribām. Ko es teikšu rīt? Es nezinu. Bet pagaidām ieelpoju spilvenos palikušo nakts sviedru smaržu un atminos to kā nespēju nepakļauties tām lūpām, atminos kā nespēju nepielāgoties tā skaistā ķermeņa kustībām un nespēju izdvest neko vairāk par baudas pilnu nopūtu jaucoties ar noguruma un pārlaimības elpu. Lai gan man vajadzēja pakļauties likumiem – es to nedarīju un nenožēloju ne mirkli ,kuru pavadīju pieķļautu viņa ķermenim.
Un beidzot ir apziņa,ka jāatgriežas realitātē. Vai es pēšu vēl skatīties viņa siltajās acīs kā agrāk, vai es spēšu vēl noturēties neizliekot sevi viņa priekšā atvērtu un alkstošu – to es nezinu.
Varbūt līdz ar brīdi,kad apvienojās mūsu ķermeņi – pazuda mūsu iespēja turpināt draudzību, varbūt tas bija tāds nejaušs gadījums, kurā divi jaunieši ,pilni hormonu, nespēja pretoties pretējam dzimumam, neietekmējot savas attiecības. Tomēr pagaidām es nezinu ko gaidīt.
Klusībā es tomēr ceru,ka viņš agriezīsies un būs man abi divi – gan morāls atbalsts,kas sildījis manu dvēseli jau 5 gadus, gan fizisks spēks, kas sildīs manu sirdi un ķermeni naktīs, kad negribēsies palikt vienai.
Neatkarīgi no tā, es GRIBU ViņU!
(05.04.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunā gadā medus tauri,
Rukša ģīmi, lielu ausi,
Možu garu, duci draugu,
Un vēl simtlatnieku lieku. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1027
Kopā:6107359
|
| |
| |
|
Autori
