|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | par manu dzirdi | Autors - Imants vilams
| | Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Tas notika vēl tajos tālajos laikos, kad man bija gan mašīna, gan veselība, bet nebija autovadītāja tiesību. Lai šīs tiesības saņemtu, cita starpā vajadzēja iziet arī medicīnisko apskati. Un tā nu mēs, tiesību kārotāji, puspliki skraidījām no kabineta uz kabinetu un demonstrējām savu veselību, pat aizmirsdami, ka pirms nedēļas pie ārsta simulējām gan išiasu, gan radikulītu, gan daudz ko citu, lai tikai nebūtu jāiet uz darbu. Un tā nu es nonācu kādā kabinetā, kur pārbauda dzirdi. Pie milzīga rakstāmgalda sēdēja kāds večuks ar milzīgām brillēm uz acīm un rakņājās milzīgā kaut kādu papīru kaudzē. Pateicis “labdien”, es paliku stāvam kabineta vidū, pieklājīgi gaidīdams tālākās komandas. Pēc dažām minūtēm večuks paskatījās uz mani pāri savām milzīgalām brillēm un tādā maigi kašķīgā balsī teica: “Nu ko jūs tur stāvat kā Dieva nepieņemts! Nāciet šurp un apsēdieties! Re kur taisni priekš jums ir brīvs krēsls gadījies.” Apsēdos un pasniedzu tos savus papīrus, kādi nu tur bija vajadzīgi. Večuks paņēma tādu nelielu piltuvīti un pārmaiņus iebāza man gan vienā, gan otrā ausī, pie viena turpinādams cilāt papīrus, un pie sevis murmināja: “Trīsdesmit astoņi, trīsdesmit astoņi…” Es esmu dzimis 1938. gadā, tāpēc sapratu, ka par to viņš arī murmina un turpināju paklausīgi sēdēt uz krēsla. Tad viņš pieliecās pie manas auss un mežonīgā balsī iebļāvās : “Trrrīsdesmit astoņi!!!” Glābdams savu ausi, es instinktīvi atgrūdu viņa roku, un tā piltuvīte džinkstēdama aizripoja kaut kur zem rakstāmgalda. Ar apbrīnojamu veiklību večuks palīda zem galda, sameklēja piltuvīti, noslēpa to rakstāmgalda atvilknē un, atlaidies krēslā, tādā pašā maigi kašķīgā balsī pajautāja: “Ko jūs ārdaties?” “Bet ko jūs man bļaujat ausī?!” - es atbildēju. “Bet es pārbaudu jūsu dzirdi”... Tad viņš atkal pieķērās pie papīru kaudzes un atkal murmināja: “Trīsdesmit astoņi, trīsdesmit astoņi…” “Kas man tagad jādara?” - es jautāju. Ļoti maigā un laipnā balsī viņš mani pamācīja: “Jums vajag atkārtot, ko es runāju!” ‘Trīsdesmit astoņi,” - es teicu. Parakstījis lapiņu, viņš to pastūma pa savu lielo rakstāmgaldu manā virzienā, manī pat nepaskatīdamies. Kad es, pateicis paldies, pagriezos uz iešanu, viņš atkal ierunājās: “Piedodiet, kāda jums ir izglītība?” “Nu tā pati augstākā”, - es atbildēju. “J-jā… To var redzēt… Garīgās attīstības līmeni mēs diemžēl nepārbaudām… Bet dzirde jums ir laba. Varat iet!”
Pēc dažām dienām tiesības man jau bija rokā.
(07.03.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1147
Kopā:6721753
|
| |
| |
|
Autori
