|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kūlenis | Autors - Kārlis Kaža
| | Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Korporācija „Kill Fast Food Entertainment Ltd” brīdina! tālāk sekojošie notikumi personas un darbības var slikti ietekmēt Jaunavu institūtu absolventus, grūtnieces un cilvēkus ar vāju vai nenosvērtu nervu un vērtību sistēmu, tādēļ iesakām jums stingri padomāt vai jūs vēlaties turpināt! ja tomēr izšķīrāties un izlasījāt piedāvāto darbu, tad korporācija norobežojas no jebkādām juridiskām medicīniskām vai morālām pretenzijām! :0)
Kūlenis
„ Jaukā Kundze
Rakstu Jums, jo pagājis jau tik ilgs laiks no manas pēdējās vēstules (šķiet divas dienas) un esmu pa šo laiku ļoti noilgojies pēc Jūsu maigajiem vārdiem un debešķīgajām smaidu bedrītēm Jūsu vaigos. Šorīt iedomājos, cik gan būtu jauki paņemt Jūs zem rokas un doties pastaigā pils vecajā parkā zem liepu kuplajiem zariem, kuru lapas jau skārušas pirmo salnu rūsganās dvesmas. Mēs klusi soļotu pa miglas un dāliju smaržas apvītajām takām un mums būtu ļoti labi no tā vien, ka esam. Un tad es...”
Nē tas tak nav ciešams. Es nometu pildspalvu uz papīra lapas un izeju kāpņutelpā. Gandrīz paklūpu pār kaķi, kurš ierasti mīž uz kāpņu margām un noliecos uz leju. Stāvu zemāk Ņurka ar Ješku, atkal sakaifojušies no stiprinātā alus un krutkas, aizrautīgi dala mantas un savu kopdzīvi
- Bļ#ģ pid#ri, aizverat žaunas nah#j, te cilvēks pūlas vēstuli rakstīt!
- a pašol tu nah#j
Ješka ir noskaņots kareivīgi, bet nu mani šādi ponti neņem
- es tev kazjol tūlīt purslas izdauzīšu!
Ņurka ir acīgāka un pamana, ka arī es esmu zem maza grāda un mani teikumi ātri var pāraugt darbos
- нет нет сосед всё в порядке, мы уже помирились
viņa aiz matiem ievelk savu civilpiegulētāju pa durvīm, tomēr Ješka vēl paspēj pateikt pēdējo vārdu mūsu īsajās debatēs
- tu zmejs pots vēļ dabuisi!
Lai nu tā būtu, slaidi nospļaujos un eju atpakaļ.
„... un tad es...”
Tphu, pie velna, izsita galīgi no sliedēm. Ņemu bikses, velku kreklu, sienu kurpes. Kā tur teica tas dzejnieks – vīnu un augļus! Jā patreiz tas būtu īsti laikā. Izkuļos ārā no hruščovkas blaktainās sērkociņkastes un tūliņ paliek vieglāk. Uzsvilpoju baložiem, paglaudu galvu sunim un, šļakstinoties pa peļķēm, cilpoju uz tuvējo restorānu.
„Pie kamīna” ir branga dzīrotava, tiesa gan no kamīna te nav ne smakas, arī noplukusī koka būda raud pēc remonta un daudzkārt sistie, bet stipri retāk stiklotie logi, atgādina bezzobainu veceni, e nu un tad? Toties te vienmēr ir jautri un patīkami. Ieeju piesmēķētajā zālē, tā kā ir tikai deviņi no rīta, cilvēku nav
- oi, Māris!
Ainas prieks ir neviltots
- ko dari blondā?
- Muļķis esi? Neredzi, strādāju
- Ha, tu un strādā, nu gan iesmēju. Šņabi ielej
- No rīta?
- A ko, vakaru gaidīt? Tad viņš savādāk garšos?
- Baigais filozofs atradies
- Ned#rs, esmu jau arī, pavasarī maģistru dabūšu
- Ja nenodzersies
- Muti ciet, kuce!
Redzu kā sāk spīdēt viņas acis. Šitā garkājainā palaistuve ir kā uzburta uz siksnu, kura ievērta manās biksēs un vēl šo to, kas stāv mana dzīvokļa skapī. Viņa pastumj simts gramu glāzi, paņemu to un lēni sūcot maziem malciņiem izdzeru. Redzu, kā Aina viebjas, šitais joks uz daudziem atstāj grandiozu iespaidu, atceros reiz pat viens pudelesbrālis novēma sev visu kreklu un bikšu priekšu no šamējā skata.
- idiots
- tas ir secinājums vai uzruna?
- abi
- tu uzprasies
- un ko tu man padarīsi?
Sagrābju viņu aiz garajiem mīkstajiem matiem un piespiežu pie letes. Viņa ievaidas, bet pat nemēģina pretoties
- ejam
- bet man taču jāstrādā
- pie d#rsas, lai alkāni slāj uz citu tošņilovku, slēdz ciet un ejam
- Māri!
Kad vārdi nelīdz ir labāki argumenti. Ievelku pa viņas sārto vaidziņu pļauku, ne pārāk stipru, bet nu tā lai jūt. Izskatās, ka ar to arī vajadzēja sākt. Neseko pat pīkstiens, tikai viegli zobos iekostā lūpiņa pasaka vairāk, kā spēj mans valodniecības profesors trīs stundu traktātā. Blondā ātri izslēdz gaismas un nospiež signalizāciju un pēc minūtes jau esam uz ielas. Šodien esmu galants čalis un turpat uz stūra nopērku puķes. Redzu, ka Ainu sāk vilkt uz romantisku muldēšanu, bet viņas vistas smadzenes tam ir par vāju, tā teikt mātes plate var pavilkt tikai vienkāršākās programmas un komandas, tipa copy paste vai solitaire, tāpēc piespiežu viņu turpat pie laternas staba un sāku skūpstīties. Viņas ķermenis ir daudz patīkamāks par viņas prātu. Ļaužu burzmā visiem par to ir nospļauties, vienīgi kāda veca groša sāk kaut ko buldurēt. Ciešos, bet tā sterva neiet prom
- beidz tak d#rst
vecene pārgriež baltas acis, bet aizlasās
Skūpsts ir pateicīgi iedarbojies uz Ainu un mēs ātri nokļūstam līdz mājām. Tiesa gan kāpņu telpā atkal iznāk misēklis. Ješka ir pamanījies izsprukt no Ņurkas uzraudzības un lielīgi pīpo pie loga
- ā, zmejs izaļeids nō sovis berlogas. Kū tu tur p#doriņ bezdoji?
Nabaga Ješka, viņš nebija rēķinājies ar vienu redzamu faktoru – garkājainu blondīni pie maniem sāniem, un vienu neredzamu – simts gramiem manā tukšajā vēderā. Gari nedomājot ielieku slaidu taisno ar labo pa viņa aci, un tūliņ ar zemu kreiso āķi pa aknām aizsūtu Ješku tehniskajā nokautā. Aina pārkāpj pāri pieklusušajam čangalītim
- tu nepārcenties?
Viņa uzmanīgi pabiksta ar kurpes purngalu pa pliko dibengalu
- neuztraucies, tie kokteiļi ko viņš lok katru dienu ir daudz niknāki
laikam jau skaistums uz visiem iedarbojas dziedinoši, Ješka atver acis un ieraugot savā priekšā garās slaidās kājas melnajās zeķēs un īso bruncīti (zem kura simtprocenti nebija biksīšu) stenēdams aizrāpo uz durvju pusi
- un tu bļ#ģ man šodien acīs vairāk nerādies pr#durok
vēl nosaucu viņam nopakaļ laba vēlējumus.
Beidzot esam dzīvoklī. Par laimi nedēļu atpakaļ biju saņēmies uz ģenerālo tīrīšanu, tā ka pašreiz paskats ir tīri tā neko (nu vismaz pašam toč patīk). Aina, protams, sākt saimniekot pa savai modei, meklē vāzi rozēm. Ak naivā, tukšā šampja pudele, kas stāvēja tieši šādiem mērķiem tīrīšanas laikā tika pazemināta no vāzes par atkritumu un izmesta. Izņemu puķes no rokām un nometu uz galda. Mani pirksti meklē viņas krūtis, lūpas atkal saskaras... bet Aina nolemj vēl paķircināties. Viņa izlokās un pieiet pie rakstāmgalda
- kas tas, tu atkal raksti stāstu?
Viņa ir paņēmusi manu vēstuli
- noliec, tā ir vēstule
- nē, es gribu izlasīt
- tas taču ir slikti
- bet es jau arī esmu slikta
viņa izvairās no mana tvēriena un iemūk otrā istabā. Ak tu velnene! Pēc mirkļa viņa jau guļ gultā, iespiesta ar galvu spilvenos un uz muguras atliektām rokām. Mūsu elpa un sirdis sitās strauji un satraukti. Redzu kā labpatikā lēnām lokās viņas ķermenis. Skats ir apziņu tracinošs. Kas to var izturēt!? Pēc mirkļa jau esam saplūduši....
Fūū, prasās pauzīti. Atgriežos otrā istabā un apsēžos pie rakstāmgalda
„... Un tad es Jūs liegi noskūpstītu uz sārtajām lūpām. Ja vien Jūs to ļautu. Tad mēs sēdētu uz kafejnīcas terases, malkotu madeiru un runātu visādus niekus par Kantu Hēgeli Remarku mīlestību bērniem suņiem Bermudu trijstūri. Un vēlu vakarā Jūs beidzot piekristu pavizināties manā kabrioletā un vēl vēlāk Jūs pat piekristu aplūkot manu jauno villu. Bet ja Jūs tomēr...”
Ainas kaisles izpausmes atkal kļūst pavisam skaļas. Metu mieru rakstīšanai un dodos palīdzēt. Šoreiz iet galīgi karsti – esam kā divi satrakojušies tīģeri, bet iznākums jau visiem zinām.
Guļam gluži piekusuši gultā un skatāmies griestos.
- pie velna, man gribas ēst
pēkšņi aptveru, ka neesmu ēdis jau otro dienu, ja vien nesauc par ēšanu ķilavu bundžu zakuskai pie Aināra.
- ejam paēdīsim kaut kur
- nu nē, man ir labāka doma, kāda suņa pēc tad esi tu, pastrādāsi pa virtuvi
- ha, kas vēl nebūs
- tad es tevi vienkārši piespiedīšu
- ņu ņu
izlecu no gultas un pakratu siksnu. Manas kuces actiņas atkal sāk gailēt. Viņa tēlotā negribībā izkāpj no gultas un izstaipa savu kailo perfekto 90-60-90 augumu, kura kopskatu tikai nedaudz bojā izrisušie izjauktie mati, pamāju ar roku
- virtuve ir tur, marš! Un atnes man konjaku, ledusskapī jābūt
- jā, kungs
viņa smieklīgi pakniksē un aiziet. Es atgriežos pie sava rakstāmgalda, iemalkoju pienesto konjaku (vispār brīnums, kā šī pudele ir palikusi puslīdz pilna manā dzīvoklī) un satveru pildspalvu
„... tomēr negribētu vēl steigties ar manas mājas apmeklējumu, es to saprastu, jo nav jau nemaz labi un pieklājīgi, tā uzreiz vēlu vakarā ciemoties.
Kopš mūsu iepriekšējās sarunas esmu daudz ko ņēmis vērā un izmainījis savā dzīvē. Esmu beidzis lietot sliktus vārdus, tas gan arī nebija grūti un Jums tiešām ir taisnība, ka kārtīgā sabiedrībā ir nepieciešams ievērot etiķeti. Esmu atmetis dzeršanu, šis drausmīgais netikums mani bija mocījis jau ilgus gadus, bet nu beidzot esmu brīvs un jūtos patiešām lieliski. Es vairs nesatiekos ar vieglas uzvedības sievietēm, tā vietā daudz labprātāk pavadu laiku lasītavā, smeļoties jaunas domas un idejas. Ak jā, un protams rakstu savu maģistra darbu...”
Aina ir sagatavojusi fantastiskas pusdienas no makaroniem un tūrista brokastu konserviem. Viņa ir noservējusi galdu viesistabā un tagad pacietīgi mani gaida. Es gan vēl gribu parakstīt, bet ēdiens smaržo neciešami labi un es padodos. Jāteic, ka makaroni ar Hennessy garšo brīnišķīgi. Pēc tādām karaliskām pusdienām skaidra lieta ka velk uz mīlēšanos. Tad ko vēl gaidīt?
Esam iztrakojušies krustu šķērsu, tā ka mēle jau karas pa muti ārā. Konjaks arī ir beidzies un pēdējā cigarete pašreiz tiek izpīpēta uz diviem
- ko darīsim?
- Ejam atpakaļ uz kafejnīcu, man tomēr jāstrādā
- Tu esi nepārspējama, lai es tagad domātu par darbu
- Slaists
- Nē, filosofs
Labs ir, ceļamies, ģērbjamies un ejam ārā. Pa ceļam no trepju telpas ar pendeli izdzenu nariku, kurš mēģina savā kājā pie potītes iebakstīt adatu. Pie kafejnīcas dirn Ainārs, jāteic, ka izskatās viņš traki, bārda un netīrie mati ir sīkums, salīdzinot ar piemīztajām biksēm, kuras laikam nav novilktas kādu nedēļu
- nu bļ#ģ beidzot, kur var vazāties, kad cilvēks te mirst
- tev ko nauda uzradusies alkān?
Aina ņirdz
- vot nākoš mēnes izdos manu dzejoļu grāmatu, tad es jūs nah#j te visus kā tādas maukas nopirkšu, saprati p#zda
- a par p#zdu tu man atbildēsi, vari pat necerēt uz krītu
Ainārs nokrīt uz ceļiem
- piedod, Ainiņ, pats nesaprotu ko murgoju, tāds krateklis, ka visas iekšas griež ārā. Ieliesi, nu kaut simtiņu?
Viņš žēlām suņa acīm skatās Ainā. Viņa smejas, tad parāda ar pirkstu uz kurpi
- bučo
nu jau jautri paliek arī man. Skatos kā draugs un cīņubiedrs metas ar šņukuru zemē un turpat uz ielas visu acu priekšā sāk laizīt Ainas augstpapēžu kurpes.
- pietiek
viņa pasper ar kāju
- ejam
Ainārs smaida pa visu mūli un metas iekšā kafejnīcā.
Pēc pāris stundām mēs ar Aināru jau esam krietnās burās, dzīrotava ir pilna ar visādiem dīvaiņiem kā mēs un līksmība sit augstu vilni. Ainai atnākusi palīgā māsīca un viņas ir vienīgās, kas ir puslīdz skaidrā šajā lidojošajā holandietī. Kāds rāpjas uz galda un mēģina dejot striptīzu, man nemaz nepatīk skatīties uz viņa plikajām netīrajām olām un es krāmēju pa tām ar biljarda kiju. Iet vaļā riktīgs jandāliņš. Plīst glāzes, kāds nelabi lādas, kāds kauc, bet es īpaši nešķiroju kuram un kur tiek ar salauzto kiju. Pa tam trakumam trāpu arī Aināram, mēs galanti atvainojamies
- bļ#ģ, piedodiet mon senjor
- da jeb#l, protams, mon ami
Heijā, dragājam tālāk! Beidzot dzertuve ir iztīrīta no naidniekiem, atvelkam elpu, klausoties Ainas jaukajā soprānā
- job#nnie kretīni, kaut jūs mutē ēzeļi drāztu, kurš man te visu kārtos un maksās, lošaras dolbannie!!!
- Pieklusti nah#j, atbrauks menti, noformēs tev skādi, un varēsi cilpot pie apdrošinātājiem. Nav jau pirmo reiz
Priekš Aināra kondīcijas tā patiešām ir izcila spriestspēja. Lai nu kā, bet no paradīzes tiekam izraidīti.
Klimstam pa noplukušajām klusajām ielām, miegs vēl nenāk un dadzert saprātu līdz galam arī gribas. Vienojamies par vizīti pie klibās Moņas. Jāiet man, jo Aināram ir jau astronomisks parāds (šķiet lati piecdesmit). Grabinos pie sašķiebtās mājeles loga. Vecā kološa negribīga paver aizkarus
- чего надо, у#бывай нах#й
nu es jau arī nemaz nebiju rēķinājies ar siltu uzņemšanu
- Монь уймись, бутылку давай
- А деньги есть?
- Мадам, обижаете
Tā cita lieta, pēc mirkļa pudele man ir jau kabatā. Iekārtojamies ar draugu parkā uz soliņa. Ir labi. Skaidra zvaigžņota nakts, draugs un dzeramais, ak ko gan vēl cilvēkam vajag. Draņķa krutka gan garšo pēc gumijas un taisa ceriņu piegaršu atraugās, bet tas mums netraucē pārrunāt barela vērtību Singapūras biržās. Esmu iekaisis diskusijā, tādēļ ne uzreiz pamanu, ka Ainārs jau ir saritinājies un saldi guļ. Mēģinu viņu stutēt, bet manas nodarbes iztraucē rozā kaķis. Viņš pēkšņi nāk pa parka celiņu. Samulstu, krāsa nu vēl tā, kam negadās, bet kāpēc viņš iet uz divām kājām un šūpo ķepā ķeseli ar divām zivīm, pie tam forelēm! Viņš apstājas pie soliņa
- nu?
- Ko, nu?
Es nesaprašanā paraustu plecus
- zivis ēdīsi?
- Stulbs jautājums, protams, ēdīšu
- Tad ejam
Viņš pagriežas un iet, paķeru pudeli un steidzos pakaļ
- ņemsi?
Piedāvāju negaidītajam biedram
- ar balderjāņiem?
- nē, šķiet, ka ar ceriņiem
- tad nē, man ir savs
viņš izķeksē no paduses garenu māla pudeli un iekampj, tad pastiepj man
- a tu manu marku?
- Var
Paņemu no viņa mīkstās ķepiņas pudeli un ierauju. Ir nu gan pretīgs! Bet silda labi. Atdodu pudeli
- paldies, bet vairāk gan nē, labāk dzersim katrs savu
- norunāts
kaķis ieslidina atpakaļ pudeli un mēs noejam pagrabā. Te ir klusi un silti, smaržo pēc kaut kādām zāļu tējām un konfektēm. Iededzas gaisma un paveras virtuve ar lielu pavardu un plauktiem pilniem ar visvisādām zālēm un kaltētām pelēm žurkām sikspārņiem kurmjiem zvirbuļiem... bļin, ir nu gan panoptikums.
- pats tu esi panoptikums
kaķis nedaudz noskaišas par manām domām. Cepam zivis. Sanāk labi. Sēžam ēdam, garšo arī labi. Jūtu, ka no zivīm un viņa balderjāņu šņabja paliek jocīgi
- zini, paldies, bet es labāk iešu
- labs ir, rīt pienāc vēl
- noteikti
izeju uz ielas un tūliņ iekrītu upē. Stulbās zivis grib peldēt. Kaut kā kuļos līdz tieku pie telefonu būdiņai. Uzrāpjos uz tās, te vismaz ir sauss. Garām brauc kuteris ar bākugunīm. Vīri piestāj. Cik laipni, un es jau domāju, kā tikšu mājās. Mani ved kaut kur uz citu pusi, e pie dir#as, galvenais, ka ir labi un silti. Atslēdzos.
Ir pagājušas divas nedēļas, esmu atgriezies no slimnīcas. Beločka ir garām, pat rokas vairs netrīc. Sēžu istabā un stulbi blenžu pa logu. Jūtos iztukšots pamests un vientuļš. Tad ieraugu balto lapu uz rakstāmgalda, prāts atdzīvojas, roka satver pildspalvu
„...maģistra darbu. Līdz jaunajam gadam noteikti pabeigšu.
Man ļoti patika Jūsu padomi par manas garderobes veidošanu. Vakar biju galvaspilsētā un iegādājos piecas DG kaklasaites un astoņus kreklus, trīs Versace smokingus un desmit pārus modīgu Gucci apavu. Tā ka Jums vairs nevajadzēs uztraukties, ka es varu neizskatīties pārāk labi, kad atkal iesim uz baletu. Jaukā Kundze, nevaru vien sagaidīt, kad mēs atkal redzēsimies. Kaut pasts strādātu ātrāk un vismaz Jūsu vēstules līdz manīm nonāktu raitāk.
Skūpstu un gaidu, Margarita
Jūsu mīlošais Meistars”
Trepjutelpā kaut kas grūst un gāžas. Izjoņoju uz laukumiņa. Atkal Ņurka ar Ješku!
- da zajeb#ļi pļēguri smirdīgie!
- A čo? Napatīk p#s taisņi
Eh, p#stu ar taisni, bet kur?
(25.08.2009) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1540
Kopā:6100661
|
| |
| |
|
Autori
