|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Dzejnieks. | | Ievietojis: Skeichs |
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Kā spalvas kāta apsēsts
Es pie savas mūzas turos.
Kā vājprātīgā kliedziens,
Kas slāpēts tālēs izskan.
Pie baltas lapas pusnaktī
Es sveču gaismā buros
Un kaut kas dziļi sirdī
Nedod mieru kāroto.
Šī stīga manī skan.
Tā kaut ko vēlas pateikt man.
Un balss tik skanīgā
Ļauj sajusties kā senā pasakā.
Es savu prieku lirikā
Un spēku drāmā smeļos.
Bet mūzika,kā fejas mājiens
Mani spārnos paceļ.
Kaut bieži nācies zemu krist,
Es vienmēr augšā ceļos,
Jo māksla mūžīgā
Tie mani nenoietie ceļi.
Daudz sveču liesmu izdzisis,
Daudz vārdu izkliegts vējā.
Tik mākslai mana sirds
Aizvien vēl brīva.
(07.02.2009) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
IneseL (30.03.2026, 14:37)Patriotisms ir stāvoklisLjurbejaaks (viesis) (25.01.2026, 13:20)Kāpēc te nav neviena patriotiska dzejnieka, kas liriskā formā attēlotu Barikāžu cīņās..?
:((arpa (31.12.2025, 21:48)Radošu 20 26. Lai top!
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunā gadā medus tauri,
Rukša ģīmi, lielu ausi,
Možu garu, duci draugu,
Un vēl simtlatnieku lieku. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
