|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | vilcienā | | Ievietojis: venija |
Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Uz kurieni tu brauc?
Viņi sēdēja viens otram pretī, iespiesti starp citiem pasažieriem.
Vilciens bija pilns, pilnāks kā parasti.
Krīzes nomāktie cilvēki devās atpakaļ uz savām bedrēm, tā vismaz viņš domāja. Viņam allaž bija licies, ka tā ārprātīgā jūsmošana par Rīgu ir nevietā. Vieni betoni un mūžīgā konkurence. Kāds kādam min uz papēžiem, kāds kādam kāpj uz varžacīm. Grozies kā gribi, vienmēr kāds priekšā. Arī no viņa ciemata daudzi vidējās paaudzes cilvēki aizbēga uz Rīgu, labākas dzīves meklējumos. Pēc tam no Rīgas uz Īriju. Bet tagad tepat vien visi sēž vilcienā, viens otram blakus un grauž barankas, tā vismaz viņš domāja.
Patiesībā vilcienā patiesi bija netipiski daudz cilvēku ceturtdienas dienas vidum. Parasti ap šo laiku varēja brīvi sēdēt, varbūt mazliet ciešāk līdz Siguldai, bet pēc tam, vien kādi desmit cilvēki vagonā. Tagad jau Juglā vilciens bija tik pilns kā Ziemassvētku rītā, kad apzinīgie rīdzinieki dodas pie savām ģimenēm laukos, un Siguldā to nekļuva mazāk. Tāpēc, ja līdz Siguldai viņš klausījās mūziku un risināja 5min nopublicētos sudokus, tad pirms Līgatnes viņu māca ziņkārība, kas ir šie cilvēki, kas ceturtdienas dienas vidū brauc ar vilcienu.
Viņš sēdēja sadāļā sešiem cilvēkiem, ar viņu vienā solu rindā sēdēja dāma ap piecdesmit ar rokassomiņu un vīrietis labākajos darba gados ar milzīgu RIMI maisu. Sieviete brauc uz mājām, viņš nosprieda. Vienkāršs apģērbs, pārāk vienkāršs pilsētniecei, tāpēc vizīte pie ārsta vai kas tamlīdzīgs. Viņas sārtie vaigi liecināja, ka šoreiz vilciena apkure ir par karstu. Kā kautrēdamies no apkārt sēdošajiem sieviete necentās novilkt savu biezo mēteli, bet pa mazam gabaliņam centās izvilkt no mēteļa apakšas savu šalli. Tā bija sava veida viņas cīņa ar šalli, un sieviete tajā bija tik ļoti iegrimusi, ka piesaistīja krietni vien vairāk apkārtējo uzmanības, kā vienkārši novelkot mēteli. Muļķīgi, viņš nosprieda, vērojot viņas sārtos vaigus un pieri, kas pamazām pārklājās ar sviedru lāsītēm.
Patiešām karst, viņš secināja un novilka savu džemperi.
Vīrietis pie paša loga, skatījās pa to ārā. Vienkārši tālumā. Tā īsti skaidrs viņam nebija, ko tur meklēt, bet laikam jau vīrietis zināja. Viņa rokas bija nostrādātas, raupju ādu un netīriem, melniem nagiem. Viņa RIMI maisā (vismaz virspusē) atradās dvielis un rūpīgi salocīta ādas veste. Dīvaini, viņš nosprieda, jo ādas veste bija no deviņdesmitajiem, arī viņa tētim tāda bija, no daudziem ādas gabaliņiem, sašūta ar zigzagu. Un dvielis? Neizskaidrojami. Šis varētu būt viens no jaunajiem bezdarbniekiem, viņš nodomāja un sāka prātot cik RIMI maisos saietu viņa mantas.
Tās, ka Rīgā, piecos, viņš secināja un pavēra skatu uz pretimsēdošajiem.
Mamma ar meitu, kuras visu ceļu spēlēja jautājumu spēli un neizteiksmīga meitene.
Spēle bija no McDonalda bērnu komplekta, tās pamatā bija piecas jautājumu kategorijas un tās būtība atbildēt uz jautājumiem visās piecās kategorijās. Meitas mīļākie jautājumi bija par filmām, jo tur viņa zināja, gan ko ēd Harijs Poters, gan kas ir Betmena draugs, gan kā sauca Donalda Daka brāļa dēlus. Kādu brīdi viņš klausījās meitenes enerģiskajā atbildēšanā, bet pēc kādām piecām minūtēm viņš jau bija pārguris un arī meitenes mamma bija nogurusi. Šķiet, ne tikai no meitas, bet no visa. Pelēkie loki zem acīm, liecināja par miega trūkumu un nogurumu, viņa smaidīja un priecājās par meitas apķērību, atbildēja uz jautājumiem, kad pienāca viņas kārta. Bet atbildēja mazliet šmaucoties, nepasakot pareizās atbildes, minstinoties, šķita, ka viņa tā dara dzīvē. Šmaucas, lai citiem ir labāk. Bet vai tad nešmaucas, lai labāk sev? Viņš nosprieda, ka nebūtu labi, ja viņa uzvarētu, bet tāpat kauta kad pienāks brīdis, kad meita sapratīs, ka viņa zina atbildes un ko tad?
Abu spēle, viņu tik ļoti aizrāva, ka galamērķa noskaidrošana šīm dāmām bija vienaldzīga. Lai jau, viņš sprieda, lai jau spēlē. Kā Ziedoņa pasakā: „Spēlējās, spēlējās līdz sāka spēlēties”.
Kā pēdējā viņa sadāļā bija kāda meitene. Visticamāk studente, viņa kaut ko pasvītroja uz lapām, malās pierakstīja piezīmes. Pēc skata, tāda nekāda. Brūna veste, džinsas un mazliet rudi mati. Vai varbūt nē, gaisma, kas spīdēja no loga mainījās un tā īsti nevarēja pateikt, vai tā ir matu krāsa vai nokrāsa no apkārtējās vides. Viņa lasot, mazliet smaidīja un ik pa brīdim klusi iesmējās. Noteikti studente, viņš nosprieda, kad viņai no somas ņemot kabatas lakatiņu, skatam pavīdēja Platona „Dzīres”. Viņa bija iegrimusi savās lapās un neklausījās mammas un meitas spēlē, viņa nemanīja, ka sieviete ir izvilkusi šalli un tagad cenšas no mēteļa piedurknēm izvilkt rokas, tāpat arī nemanīja RIMI maisu, kas viņai bija pie pašiem purngaliem. Apbrīnojami, viņš nodomāja, tāda koncentrēšanās.
Jutusi, ka viņu vēro, meitene pārstāja lasīt un pavērsa savu skatu augšup.
Viņa ieraudzīju vienkāršu puisi, kas cītīgi pētīja viņas, hmm, rokas, vai varbūt vēderu. Tā īsti nevarēja pateikt, bet tā noteikti nebija seja ko viņš pētīja. Izmantojot izdevību viņa nopētīja viņu – ogļu melni mati, mazliet ataugusi bārda, tātad vai nu dzīvo kojās, vai piekopj nekārtīgā puiša stilu, viņa sprieda. Pelēks džemperis ar rūtiņām, tumši zilas džinsas. Tīri tā neko. Pelēkas acis. Hmmm.
Un tikai pēc kādām piecām sekundēm viņa saprata, ka acu krāsu citādāk nevar noteikt, ka ieskatoties acīs. Viņa samulsa, nosarka un pievērsās savām lapām. Pēc kādas pusminūtes viņa klusi iesmējās.
Viss ko viņš gribēja zināt bija, vai viņa smējās par lapām vai to, ka viņš tā bija viņu nopētījis.
Ak, tu dieniņ, viņa domāja, kāda muļķadesa. Viņai allaž tā gadījās, un viņa jau labi mācēja par sevi pasmieties. Sapratusi, ka pamācīties vairs nevarēs, viņa no somas izņēma Nila Saksa „Nopietnos nolūkus” un šķirot tos vaļā uzmeta skatu puisim – viņš pētīja viņas kājas. Viņa atkal klusi iesmējās.
Viņš to dzirdēja. Paskatījās uz meitenei, uz grāmatu un nosprieda, ka ir jāmēģina:
- Uz kurieni tu brauc?
(26.01.2009) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1155
Kopā:6104783
|
| |
| |
|
Autori
