|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Ko atstāt pēc sevis | | Ievietojis: Jancis |
Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Zinu, noteikti reiz pienāks
Diena, kad es projām iešu,
No šīs zemes, no šīs saules,
Un no šitā padebeša.
Patreiz grūti par to domāt,
Par to rakstīt savā dzejā,
Taču katram pienāk stunda,
Tad kad nodziest svece vējā.
Skumji tas, ka ne jau visi,
Atstāt var kaut ko pēc sevis.
Cits ir nodzīvojis mūžu
Tā kā mīļais Dieviņš devis.
Arī mani nomāc domas,
Ko es varu dāvāt citiem?
Vai šo dzejoli, ko rakstu,
Izejot no nakts uz rītiem?
Bet vai gribēs kāds to lasīt,
Varbūt tikai gardi smīnēs?
Un par manu dzīves ceļu,
Savā prātā kaut ko minēs.
Varbūt iestādīt man koku,
Lai tas aug un priecē skatu,
Taču arī tas nav mūžīgs -
Koku pārdot var par latu.
Tāpēc saku, mīļie mani,
Atstāšu es tomēr dzeju!
Ja tā kādu mazliet priecēs,
Smaids tad rotās manu seju.
Arī tur, kur netiek saule,
Jūsu gaišums mani pildīs.
Un pa sapņu mītām takām,
Nākšu es uz jūsu sirdīm.
(05.12.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2025, 21:48)Radošu 20 26. Lai top!Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
