|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Visaugstākajam | Autors - Jānis Šišlo
| | Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Tu mani sauc, kad es Tev eju garām
un savu maldu mežā bailēs krītu,
kur nosalst doma smilgu melnās skarās
un dvēsele vairs neredz jaunu rītu.
Tu mani modini no nāves varas,
ar patiesību ēdini un dzirdi.
Kā asara uz smalka egļu zara
Tu paliec ierakstīts man dziļi sirdī,
Jo svētā zeme šī, kas Tevis svētīta,
ir mīlestības zeme - mūsu Tēvija.
Ir īstais laiks, jau ceļi veras vaļā,
un upes visus grēkus aizskalo.
Un klusums atdzimst tīrs no tvana skaļā,
tāds klusums dzīvs, kurš mīlā atbrīvo.
Jo svētā zeme šī, kas Tevis svētīta,
ir mīlestības zeme - mūsu Tēvija !
(10.08.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
IneseL (30.03.2026, 14:37)Patriotisms ir stāvoklisLjurbejaaks (viesis) (25.01.2026, 13:20)Kāpēc te nav neviena patriotiska dzejnieka, kas liriskā formā attēlotu Barikāžu cīņās..?
:((arpa (31.12.2025, 21:48)Radošu 20 26. Lai top!
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Salavecis pieri kasa
Daavanas pa zemi lasa,
Taalaak pabraukt nevareeja,
Staltais briedis avareeja! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
