 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Visaugstākajam |
| Tu mani sauc, kad es Tev eju garām un savu maldu mežā bailēs krītu, kur nosalst doma smilgu melnās skarās un dvēsele vairs neredz jaunu rītu. Tu mani modini no nāves varas, ar patiesību ēdini un dzirdi. Kā asara uz smalka egļu zara Tu paliec ierakstīts man dziļi sirdī, Jo svētā zeme šī, kas Tevis svētīta, ir mīlestības zeme - mūsu Tēvija. Ir īstais laiks, jau ceļi veras vaļā, un upes visus grēkus aizskalo. Un klusums atdzimst tīrs no tvana skaļā, tāds klusums dzīvs, kurš mīlā atbrīvo. Jo svētā zeme šī, kas Tevis svētīta, ir mīlestības zeme - mūsu Tēvija ! |
| (10.08.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |