X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Pasakas
Zilās prērijas gars.2.nodaļa.
Autors - Titanija
  
Komentāri (10)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Ko? Nebija nejauša? Kā lai to saprot? –Rovena, pārsteigta par dzirdēto, iesaucās.
- Meitenes, jums jābēg...jābēg nekavējoties! Jums jāglābj sava dzīvība... jādodas prom... prom no šī laika... –viņa satraukta izdvesa.
Rovena ar Liānu pārsteigtas saskatījās. Vai Brenna bija izkūkojusi prātu?
- Mammu, nesatraucies, mums nekas nedraud...mums esi tu... –Liāna mierinoši noglāstīja mātes pieri.
- Nē, jūs nesaprotat! Viņi jūs atradīs un nogalinās, bet to nedrīkst pieļaut... –Brenna skaļi ieklepojās. Rovenas sirds sāka neprātīgi lēkāt. Ko gan Brenna tur gvelza?
- Par ko tu runā? –viņa nepacietīgi jautāja.
- Par Ronu un viņas armiju... –Brenna satvēra Rovenas roku un, ar ievainotai sievietei gluži nedabisku spēku, pierāva sev klāt.
- Ko tu murgo? –Rovena izbijusies jautāja. Viņa ievēroja, ka māsas acis neticībā iepletušās. Liekas viņa saprata, ko tādu par ko Rovenai nebija ne jausmas.
- Jā, Liāna, tā ir patiesība. Tas arī bija mans noslēpums, ko glabāju visus šos gadus. Tagad tas būs arī jūsējais... –Brenna ieklepojās un Rovena redzēja, ka viņa cieš sāpes.
- Kā tu... –bija vienīgais, ko Liāna spēja izdvest.
- Par ko jūs, pie velna, runājat? –Rovena nu jau gandrīz kliedza. Tā taču nevarēja būt patiesība! Kopš trīspadsmit gadu vecuma Rovena centās nepieļaut, lai notiktu kaut kas tāds, kas varētu mainīt viņas dzīvi, un viņa nepieļaus to arī tagad!
- Mammu, vai Dūmakainā zeme patiesi pastāv? Vai šī pasaka ir patiesība? –Liāna iepletusi acis jautāja.
- Jā, meit. Es zinu, cik grūti tam ir noticēt, bet... –Brenna atkal noklepojās, taču tad viņa turpināja:
- Jums jādodas uz Dūmakaino zemi meklēt savu likteni. Tas atrodas tur. Es neesmu jūsu māte, –Brenna teica un cieši paskatījās uz meitenēm.
Abu mutes pārsteigumā pavērās. Tā bija kā auksta ūdens šalts, ko abas saņēma. Tas taču nebija iespējams!
- Māt, ko tu runā? –pirmītējais prieks no Liānas sejas bija zudis, un viņa tikko dabūja vārdus pār lūpām.
- Es neesmu jūsu māte. Es... –viņas balss aizlūza, -es pastaigājos gar Vārtupes krastiem un izdzirdēju bērnu raudas. Steidzos skaņas virzienā un ieraudzīju trīs gadus vecu bērnu –tevi Rovena. Klēpī tu turēji zīdaini –Liānu. Meklēju jūsu vecākus ļoti ilgi, taču neatradu, tad es jūs adotēju. Vieta, par kuru es jums stāstīju, ir jūsu dzimtene. Jūs nākat no Vārtupes klēpja, tur ir jūsu mājas. Es mīlu jūs kā savas īstās meitas, bet... nu jūsu laiks ir pienācis. Es nezinu, kas jūs esat, bet man lika sargāt jūs kā nenovērtējamu dārgumu un tagad... –Brenna vēlreiz ieklepojās, -es jūtu tumsu, kas nāk pār mani... Es vairs nevaru par jums parūpēties. Dodieties mājup un uzziniet, kas esat! Atrodiet savus vecākus.
-Kā tu to zini? –Liāna neticībā jautāja.
-Bija pagājis gads kopš dzīvojāt pie manis. Kādā krogā, kurā es agrāk uzkopu, ieklīda kāds vecs vīrs, kurš meklēja divus bērnus. Viņš izstāstīja par vietu, no kuras nākat un to, ka vienai no jums draud briesmas, kurai –viņš neatklāja. Vīrs lika uzmanīt jūs labi un sargāt kā savu acuraugu. Viņš man uzticēja šo grāmatu, kas, kā viņš teica, esot jūsu mantojums. Pēdējais, ko šis savādais vīrs aizejot teica:
Viņas ledus ir uguns, viņas vājums ir spēks
Sagraut ko vēlas pirmdzimtās grēks.
Viņas sirdī ledus kalni kūst
Dzīslās sudraba asinis plūst.

Liāna ar Rovenu saskatījās. Liāna bija šokā, bet Rovenai likās, ka tūdaļ vems. Māte bija jukusi prātā! Tas taču nebija normāli, tas nebija...
- Ejiet taču! –viņa nosēcās un atgrūda Liānu. Meitene noskūpstīja Brennas pieri un kaut ko iečukstēja tai ausī. Brenna domīgi paskatījās uz Rovenu un papurināja galvu. Liāna acīmredzami sapīka, bet neko vairs neteica.
-Brenna, ko tas nozīmē? –Rovena, smagi elpojot, jautāja. Viņas rokas bija cieši sažņaugtas durēs un nagi griezās miesā.
-Tas nozīmē, ka tadg jūs dosieties uz Dūmakaino zemi... uz savām īstajām mājām. Grāmatā jūs atradīsiet norādes.
- Es mīlu tevi... mamm, -Liāna klusi teica. Likās, ka Brenna vēlas ko steidzmi iebilst, bet Liānas skatiens viņu apklusināja.
- Es arī mīlu tevi, meitiņ. Es mīlu jūs abas, -viņa beidzot teica. Pār viņas vaigu noritēja vientuļa asara.
- Atstāj mūs uz mirkli, -viņa teica Liānai. Meitene vēlreiz noskūpstīja Brennas pieri un negribīgi, asarām acīs atstāja palātu.
- Izgulies kārtīgi. Rīt mēs atkal pie tevis atnāksim, -Rovena sausi noteica. Viņas mēle neklausīja un mute bija izkalstusi. Viņa pagriezās uz promiešanu, bet tad spēji apstājās, jo Brenna ierunājās:
- Jūs neatnāksiet un tu to labi zini... Tu to zināji vienmēr, tu juti... tāpēc arī nesauci mani par māti. Padomā par to, Rovena. Es mīlu jūs, bet jūsu liktenis neatrodas šeit... jums jādodas prom. Vai tu atceries savu bērnību? Vai atceries to kā tu dzīvoji Dūmakainajā zemē? Vai atceries? Tev jātceras, tev bija trīs gadi! Tu atceries... -viņas balss aizlūza.
-Nē, es neatceros! es neko natceros! –viņa auksti atteica un pameta palātu. Viņa nemeloja, viņa patiesi neko neatcerējās, neko. Likās, ka atmiņas par pirmajiem trīs gadiem bija izdzēstas un tieši tas... tieši tas bija novedis viņas dzīvi pie katastrofas un... ne tikai viņas dzīvi. Nekad... nekad viņa vairs neļaus tam atkārtoties.

Kad meitenes izgāja no slimnīcas, jau bija satumsis. Neviena no viņām nerunāja. Viņas nerunāja līdz pat policijas mašīnai, kas bija viņas atvedusi. Iekāpusi mašīnā, Liāna paņēma klēpī grāmatu un uzmanīgi paskatījās uz Rovenu, kas apsēdās viņai līdzās.
-Varbūt mēs varētu... –viņa iesāka. Rovena juta, ka māsa valdās, lai nesāktu atkal raudāt.
-Nē, –Rovena stingri teica un Liāna apklusa. Domīgi Liāna paraudzījās ārā pa logu. Pēc desmit minūšu ilga brauciena viņa atkal paraudzījās uz Rovenu, kas kā mietu norijusi raudzījās taisni uz priekšu.
-Mēs tikai... –viņa mēģināja vēlreiz.
-Nē, –Rovenas atbilde palika tikpat nelokāma. Liāna saprata māsu, viņa saprata, ka Rovena nevēlas runāt. Tas, ko bija paziņojusi māte... bija... tas bija vienkārši neaptverami. Liānai likās, ka viņa atkal sāks raudāt. Kaklā bija milzīgs kamols, kas tā vien centās izlauzties ārā, tajā pat laikā smacējot meiteni. Liānai likās, ka viņa nomirs pa ceļam uz mājām. Viņai vajadzēja tikt savā istabā, savā gultā, pabūt vienatnē ar sevi, padomāt. Liāna nespēja noticēt, viņa bija noticējusi mātes... Brennas stāstam! Viņa neatcerējās neko, taču bija noticējusi! Bet Rovena... viņai taču vajadzēja atcerēties, vajadzēja...
Beidzot viņas bija galā. Lielā māja ar savām tumšajām acīm skumji raudzījās uz savām saimniecēm. Tā centās paziņot... pateikt... Mājas mute bija sastingusi mēmā kliedzienā. Meitenes jau grasījās doties uz māju, kad policists viņas pasauca:
-Ja jums, kas vajadzīgs zvaniet uz iecirkni. Varam atsūtīt kādu, kas paliktu pie jums pa nakti. Šī ir bīstama vieta, tālu no pilsētas. Neejiet vairs ārā, labi, meitenes?
-Jā, protams. Paldies par visu, -Rovena teica.
-Vai esat pārliecinātas, ka jūs nevajag pavadīt līdz mājai? –policists jautāja un paraudzījās uz lielo māju, kas slējās aiz milzīgajiem kokiem.
-Nē, viss kārtībā. Te jau tikai kādi pārsimts metri ko iet. Pastaiga mums nāks par labu.
-Nu tad palieciet sveikas, –policists uzsmaidīja meitenēm un, iekāpis mašīnā, aizbrauca.
-Uz redzi... –Liāna noburkšķēja un, pagriezusies pret māsu, cieši viņu uzlūkoja.
Tikusi līdz mājai, Rovena spēji apstājās.
-Vai tu atstāji durvis vaļā? –viņa jautāja māsai un nikni paraudzījās uz viņu.
-Tu gāji pēdējā! -Liāna, pārsteigta par tādu netaisnīgu uzbrukumu, atbildēja. Niknums Rovenas sejā pazuda, bet tā vietā parādījās neizpratnes un šausmu pilna izteiksme. Apmetusies riņķī, viņa metās uz māju. Paskatījusies uz to, Liānas mute šausmās iepletās. Durvis bija līdz kājai vaļā. Ilgi nedomājot, viņa metās pakaļ māsai un ieskrējusi viesistabā, spēji apstājās. Kliedziens pazuda viņai rīklē, jo māsa aizspieda viņas muti ar roku un iešņāca ausī:
-Nebļauj. Iespējams, ka viņi vēl ir šeit.
Iegājusi istabā, Rovena secināja, ka tajā neviena nav. Izskatījās, ka te plosījies tornado, kas šajā apkaimē nebija sastopams, tāpēc to vainot nevarēja. Sekcija bija apgāzta un visi šķīvji un krūzes bija sadauzīti. Visi puķupodi bija saplēsti, bet pašas puķes izmētātas pa visu istabu. Visas atvilktnes no sekcijas bija izvilktas un to saturs izmētāts pa visu grīdu. Aizkari -saplēsti un gandrīz norauti. Turklāt tie bija notašķīti ar kaut kādu sarkanu vielu un Rovena baidījās no tā ļaunākā. Galds bija nogāzts un televizors sadauzīts.
Meitenes šausmās apstaigāja arī citas apakšstāva istabas –tajās valdīja tāds pats haoss. Piegājusi pie milzīgā, sadauzītā spoguļa, Rovena pamanīja lapiņu, kas ar nazi bija iedurta koka dēlī. Kamēr Liāna šausminājās par izpostītajām istabām, viņa paņēma to un izlasīja. Šausmās viņa noelsās.

Ja neatdosiet to, kas pieder man, jūs piemeklēs briesmīgs sods, jūsu mātes sods, taču jūs mēs nežēlosim...jūs mirsiet šaušalīgā nāvē...

Tūliņ klāt bija arī Liāna un centās aizlīst māsai priekšā, lai izlasītu zīmīti.
-Kas tur rakstīts? –Liāna tincināja māsu, bet Rovena nelikās to dzirdam un saplēsa zīmīti. Viņa nespēja izšķirties, ko tagad labāk vajadzētu darīt: zvanīt policijai, braukt pie mātes un pieprasīt paskaidrojumus vai pēc iespējas ātrāk pazust no mājas.
-Kas tur bija rakstīts? –Liāna nelikās mierā.
-Tas...tas, ka..., -Rovena nezināja, ko teikt.
-Ak, Dievs! Mammai... Brennai bija taisnība! Kāds grib mūs nogalināt! Es te nepalikšu! Es došos meklēt Dūmakaino zemi! –Liāna panikā iekliedzās. Rovena spēji iecirta viņai pliķi sejā un nokliedzās:
-Tā ir tikai sakritība! Tas ir ļauns joks! Nav nekādas Dūmakainās zemes! Tu esi muļķe, ja tam tici!
-Jā ticēt vajadzētu tev, tu atceries, tikai man nesaki, -Liāna ietiepīgi atstiepa lūpu, un Rovenai likās, ka vņa tūdaļ sāks raudāt.
Smagi elsodama, viņa uzskrēja pa kāpnēm uz savu istabu, atstādama Liānu lejā.
Iegājusi savā istabā, Rovena noelsās. Parasti tur valdīja pilnīga kārtība. Katrai lietai bija sava vieta, bet šodien... šeit valdīja viens vienīgs haoss. Skaistais rakstāmgalds bija apāzts, grāmatas mētājās pa visu grīdu, logs bija izsists, aizkari saplēsti, gulta bija izvandīta. Taču galvenais šobrīd bija tikt prom no mājām un izsaukt policiju. Gan viņi tiks galā. Varbūt viņas varētu aiziet pie kādas draudzenes un pārlaist nakti? Jā, tas bija risinājums. Viņas paņems nepieciešamo apģērbu un dosies pie draudzenes, bet vispirms viņa pazvanīs policijai.
Rovena centās atrast telefonu, bet meklējumi bija veltīgi. Tā nekur nebija. Nogājusi lejā viņa starp grāmatām, kas bija izmestas no sekcijas atrada parasto telefonu, bet...kā jau policists iepriekš bija teicis, tas nestrādāja. Vads bija pārgriezts.
Rovenai vēderā viss sagriezās. Iespējams, ka laupītāji jau sen bija mājā un tikai gaidīja līdz viņas pametīs to? Un ja tā, kā viņi varēja zināt, ka viņas to pametīs? Vai viņiem bija kāds sakars ar Brennas negadījumu? Protams, ka bija! Rovena atcerējās zīmīti. Kas, sasodīts, šeit notika? Domas kā neprātīgas šāvās cauri meitenes galvai. Brenna cieš avārijā, viņas māte izrādās neesam viņas māte, kāds viņas grib nogalināt, Dūmakainā Zeme... Viss griezās ap Rovenu kā bišu spiets. Atmetusi šīs domās līdz vēlākam laikam, Rovena nolēma sameklēt kādas siltākas drēbes, lai pa ceļam pie draudzenes nenosaltu.
Aizgājusi atpakaļ uz savu istabu un piegājusi pie skapja, viņa atvēra durvis... Skats, kas pavērās viņas acīm sākumā paralizēja meiteni, un viņa nespēja izdvest ne skaņas. Tas lika asinīm sastingt dzīslās. Neko tādu savā dzīvē viņa vēl nebija redzējusi, vai... vai varbūt bija? Šaušalīgas atmiņas kā auksta roka sagrāba meitenes sirdi. Viņa nespēja paelpot. Viņa gribēja raudāt, bet... viņa to nevarēja. Rūgtuma kamols grauzās kaklā un smacēja nost. Nespēdama ilgāk paciest šīs sāpes viņa mežonīgi iekliedzās.
Saņēmusi visus spēkus viņa aizcirta skapja durvis. Viņa centās nedomāt par asiņu peļķīti, kas krājās viņai pie kājām. Izdzirdējusi Liānas soļus uz kāpnēm, viņa izsteidzās no istabas.
-Kas noticis? Kāpēc tu kliedzi? –Liāna bija tik ļoti pārbijusies, ka gandrīz čukstus izdvesa.
-Nekas nav noticis! Ātri savāc savas mantas! Mēs ejam prom! –viņa asi noteica un aizstūma Liānu uz viņas istabu.
-Vai ar tevi patiešām viss ir kārtībā? –Liāna nedroši jautāja. Nebija pirmā reize, kad Rovena māsai kaut ko nestāstīja. Liāna pie tā jau bija pieradusi, bet šis kliedziens...
-Ar mani viss ir labi. –Rovena nepacietīgi noteica. Paķērusi Liānas mugursomu, viņa sameta tajā dažas drēbes. Ātri paņēmušas nedaudz ēdamā un dažas segas, viņas pameta māju.
Rovena jau grasījās doties prom, bet Liāna pēkšņi iesaucās:
-Bet kā tad grāmata?
-Un, kas tad ir ar to? -Rovena jautāja, bet Liāna plaši iepletusi acis paskatījās uz viņu kā uz jukušo.
-Tas ir mūsu mantojums. Tā jāņem līdzi.
-Dari, kā zini. Man vienalga, -Rovena atrauca. Jā, tas bija viņas garā –palikt vienaldzīgai.
- Mēs dosimies pārlaist nakti pie Isas un tad, no rīta, brauksim pie Brennas, –Rovena sāka zaudēt pacietību. Viņa nespēja saprast to, kas notika. Kāds viņas noteikti bija izlēmis tikai izjokot. Bet kurš gan varēja būt tik ļauns?
-Labi, –meitene vienkārši noteica un pagriezās uz promiešanu.
Rovena nesaprata, ko darīt. Liānas piekrišana bija nākusi tik negaidīti. Parasti viņa mēdza spītēties kā ēzelis, bet tagad vairs ne ar vārdu nepieminēja Dūmakaino Zemi. Rovena nesaprata, kādēļ māsa tik ātri bija piekāpusies. Nekad tā īsti nevarēja saprast, par ko viņa domā, taču šoreiz tas nāca kā svētība, jo viņai nebija spēka strīdēties ar māsu.
-Ak, Rovena, -Liāna bija spēji apgriezusies un nu uzlūkoja māsu, -ja jau tu... mēs dodamies pie Isas, paņemsim, lūdzu, Sapņotāju līdz. Viņa noteikti ir kaut kur dārzā. Cerams, ka tie, kas izpostīja māju nebūs viņu aizbaidījuši...
-Lai paliek, Liāna. Viņai nekas nenotiks. Kaķi vienmēr par sevi parūpējas daudz labāk nekā cilvēki... –Rovena juta, ka sirdi vēlreiz pāršķeļ kā ar nazi. Sasodītā Liāna, kādēļ viņa nevarēja likties mierā? Tas bija tik sāpīgi...
-Man viņa ir jāatrod! Es tūlīt... –meitene grasījās skriet mājā, lai atrastu kaķi.
-Liāna, viņa nenāks mums līdzi... –Rovena spēji apklusa, jo Liānas acis priekā iepletās.
-Protams, ka Sapņotāja nāks mums līdz, viņa taču mūs tik ļoti mīl... –Liāna apgalvoja.
-Viņa nenāks, jo... viņas šeit vairs nav, -Rovena juta, ka nespēj to pastāstīt māsai. Sasodīts, Liāna tik ļoti mīlēja to kaķi. Rovena nozvērējās, ka savām rokām nogalinās to, kurš bija to izdarījis.
-Kā tā nenāks? Skaidrs, ka nāks, viņa ir...
-VIŅA IR MIRUSI! VIŅI TO NOGALINĀJA! Ja viņi spēja nogalināt nevainīgu kaķēnu, viņi, pat aci nepamirkšķinot, nogalinās arī mūs! Ejam!
-Viņa nevar būt mirusi... –Liānas balss aizlūza, un pār viņas vaigiem sāka līt asaras.
-Pazūdam no šejienes! –parāvusi māsu aiz rokas, Rovena metās pa ceļu prom. Liāna skrēja viņai pakaļ. Rovena nozvērējās, ka viņas dzīve nepārvērtīsies haosā, kaut kādu Brennas muļķību un laupītāju dēļ. Viņas pavadīs nakti pie Isas, no turienes piezvanīs policijai, no rīta aizbrauks uz iecirkni un atkal iegrozīs savu dzīvi atpakaļ sliedēs.
Taču Rovena vēl nezināja, viņu un daudzu citu dzīve pārvērtās mirklī, kad meitenes piedzima. Viņas dzīve jau bija haoss, tikai Rovena to vēl nezināja. Lai cik izmisīgi viņa to vēlētos, viņas nebija tādas kā citi. Nebija un nekad nebūs...
(26.03.2008)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 9.4
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9.3)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9.6)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9.3)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Nāk Jaunais gads ar jaunu laimi
Un jaunus sapņus nes sev līdz,
Lai jaunā gadā pietiek spēka,
Šos skaistos sapņus piepildīt. ...
Interesantas bildes


Maziņš knaģītis
 
 
Zīmējumi

Uz jūru
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 1655 Kopā:6061980

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec