X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Ziemassvētku pārsteigums
Autors - Margo
  
Komentāri (7)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Kamēr vēl Ziemassvētki nav pavisam aizmirsušies...

Ilze izslēdza datoru, atlaida ratiņkrēsla bremzi un ierastām kustībām aizripinājās uz virtuvi. Trīs gadu laikā viņa bija saradusi ar šo braucamrīku, tā lietošana vairs nesagādāja grūtības. Znots bija likvidējis visus sliekšņus, viņa bez pūlēm varēja nokļūt, kurā mājas daļā vēlējās. Nebija jau tā, ka nevarētu piecelties un dažus soļus paiet, bet smagais darba mūžs un osteoporozes veiktie postījumi kustēšanos padarīja nepatīkami sāpīgu. Ratiņkrēsls nāca kā glābiņš, tas bija ērts un atbalstīja sāpošo muguru tieši tur, kur nepieciešams. Tā nu viņa dienas lielāko daļu pavadīja, tajā sēdēdama, aizripinādamās visur, kur vajadzēja, un bija ar dzīvi visai apmierināta.
Mugursāpes bija galvenais, par ko varētu sūdzēties, ja būtu gribēšana. Bet Ilze nezūdījās – nu labi, nevar padarīt šo vai to – septiņdesmit jau pāri, vai nebija diezgan strādāts visu mūžu? Abi ar vīru uzturēja un apkopa vectēva celtās „Ieviņas”, laida pasaulē trīs bērnus. Kārlis nomira, dēli aizgāja pasaulē, mājas atstādami māsai, kura bija apprecējusi saticīgu un strādīgu vīru, pašai arī čaklas rokas. Mājas nevarēja sūdzēties - tagadējie saimnieki nebija nolaidīgi, apstrādāja zemi, saudzēja vectēva stādītos kokus un krūmus, gādāja par kārtību un košumu.
„Ieviņas” atradās skaistā vietā meža ielokā, pakalniņā, kas bija tieši tik liels, lai uz tā ērti izvietotos dzīvojamā māja, saimniecības ēkas un pietiekami plašs pagalms ar plecīgu ozolu vidū. Aka ar augstu vindu bagātīgi deva garšīgu ūdeni. Saules un vēju ārdētā māja lepojās ar jauniem, baltiem logiem, jumts kārtībā, garāmbraucējiem bija acis gar ko pamielot – te viss bija kārtīgi apkopts, kaut ēkas krietnu mūžu nodzīvojušas. Mājas priekšā svētku reizēs augstā baltā mastā lepni plīvoja Latvijas karogs – tā tas bija Ilzes tēva laikos, tā bija tagad.
Starp māju un mežu, kas puslokā to sargāja no vējiem, atradās dārzs un citi sējumi. Nu jau Ilze tur vairs negāja, kaut zeme vilktin vilka parušināties. Ak vai, cik viņas sviedru tur bija lijis to daudzo gadu laikā! Žēl, ka pa mežu vairs neiznāks pastaigāt – viņas mīļās sēņu vietiņas un zemeņu izcirtumi jau vairākus gadus netika apciemoti. Vasarā viņa cauras dienas braukāja pa sētu, tad varēja izskatīties uz visām pusēm, izklausīties putnus, priecāties par vasaras gaitu. Tālāk neiznāca laisties – no pakalniņa gan nobrauktu, bet kas vilks atpakaļ?
Katram laikam citi prieki. Krēsla sēdēdama, Ilze varēja lasīt un adīt. Mazmeita Sanita no Valmieras, kur mācījās Vidzemes augstskolā, bieži atveda grāmatas – bibliotēkā to netrūka. Vecmāmiņa varēja izlasīties pēc sirds patikas. Zeķes bija saadītas jau gadiem uz priekšu, lielus adījumus negribējās sākt. Kā pati smējās – ja nu pēkšņi nomirstu, kas tad pabeigs?
Izklaidei mājās bija radio un televizors, ja vien bija patikšana. Ilzei bija uzradies jauns vaļasprieks. Kopš mazdēls bija iegādājies klēpjdatoru, vecais dators bez darba stāvēja kaktā. Ilzei bija iepaticies šad tad piesēst pie zilganā ekrāna. Nemaz tik sarežģīta tā darbošanās nebija, kaut gan vecam cilvēkam šīs sistēmas būtība likās neaptverama. Kad mazdēls ierādīja pamatiemaņas un bija pārgājušas pirmās bailes kaut ko sabojāt, Ilze tīri drosmīgi sāka ložņāt pa šīs svešās pasaules džungļiem. Jāteic, tur bija daudz interesanta un negaidīta! Kad Alvils atbrauca mājās, vecmāmiņa viņam lepni stāstīja par saviem atklājumiem. Nevienam nebija ko iebilst – šis vaļasprieks nebija sliktāks par citiem. Lai tikai nav garlaicīgi!
Ar laiku Ilzes darbošanās kļuva daudzveidīgāka, viņa atrada ceļu uz izklaides portāliem, satika domubiedrus, pat vienu otru pašsacerētu dzejolīti aizsūtīja citu vērtēšanai. Pati kārtīgi izsmējās par tiem, kas viņu uzskatīja par gados jaunāku – nekur taču nebija teikts, ka jāafišē savs cienījamais vecums! Pati bija nolēmusi – par četrdesmit pieciem gadiem vecāka nekļūs, ni un ni! Tā arī ierakstīja savā anketā un pie tā turējās. Galu galā – cilvēks ir tik vecs, cik pats jūtas, un viņa nepavisam nedomāja, ka ar saviem septiņdesmit septiņiem būtu norakstāma.
Iepriekšējā pavasarī viņa izstrādāja joku, par kuru vēl šodien pie sevis smīnēja –uzdevās par divdesmit divus gadus vecu jaunieti, rakstīja maigu mīlas dzeju, atbildēja uz apjūsmotāju komplimentiem un vēstulēm. Tas nepavisam nebija grūti – vai tad acu priekšā nebija paraugs – mazmeita Sanita? Vajadzēja tikai iejusties viņas lomā un ņipri pakustināt pirkstus. Tie nemaz nebija ierūsējuši, adot allaž vingrināti. Ievietoja pat bildīti, vienu no tām, kuru mazmeita nemaz nebija redzējusi – seju aizklāja kuplie mati un ievu zars, brāļa foto, ko Ilze pēc nosūtīšanas uz portālu paklusām no datora atmiņas izdzēsa. Sanita pa datoru daudz nejaucās, bet labāk pēdas noslēpt. Bilde un dzeja guva lielu piekrišanu, viltus Sanita rīkojās apdomīgi – sarakstījās ar daudziem, stāstīja par savām mājām skaistajā mežmalas ielokā, par interesantām grāmatām, ko izlasījusi, koncertiem, ko apmeklējusi – tēmas vienmēr varēja atrast, jo mājās pārbraukusī mazmeita allaž piesēdās pie vecmāmiņas, ar saviem stāstiem dodot jaunu vielu sarakstei. Viens no virtuālajiem pielūdzējiem bija dikti simpātisks un neatlaidīgs, tam neīstā Sanita deva priekšroku, sarakste kļuva arvien intīmāka. Ilze jau ar nepacietību sēdās pie datora, lai paskatītos, vai Uldis atrakstījis. Pati par sevi nosmējās, nudien, kā iemīlējusies! Kurš teicis, ka padzīvojusi sirds gaidās nevar pukstēt tikpat strauji kā pirms piecdesmit pieciem gadiem?
Reizēm gan iešāvās prātā, ka nav īsti labi vazāt puiku aiz deguna, bet nebūs taču ne jātiekas, ne jāizskaidrojas. Kad liksies, ka laiks beigt – cik tur tā darba, pazudīs no portāla un miers! Mazmeitai pašlaik mīlestības lietās tāds kā apsīkums – pirms trim gadiem Rīgā kā jauna studente bija satikusi vienu mākslinieku un samīlējusies līdz neprātam. Diemžēl, Sanita nebūt nebija vienīgā, kurai viņš veltīja savu labvēlību. Pārdzīvojusi nelaimīgo mīlestību, lauku meitene pameta Rīgu un turpināja mācības Valmierā. Par pielūdzējiem nekas vairs nebija dzirdams. Žēl – tāda skaista, gudra un čakla... Nekas, laika diezgan, gan jau īstais garām nepaies!

Ilze nebija veltīgi vērusi savu pastkastīti. Tāda mīļa vēstule no Ulda, Ziemassvētku apsveikums ar vēlējumu – piedzīvot svētkos kaut ko negaidītu un skaistu, kādu pārsteigumu... Jā, no tādas dāvanas gan neviens neatteiktos! Ilze pa sarakstes laiku bija iemācījusies veikli virknēt vārdus, pašai par savu veikumu reizēm bija brīnums un prieks. Atbilde Uldim drīz vien bija gatava, tāda jautra, asprātīga, sievišķīgi mīļa... Tāda, kādu varētu rakstīt īstā Sanita.

Drīz jau mazbērniem jābūt mājās, Alvils atbrauks no Rīgas, Sanita no Valmieras... Meita ar znotu gan pārradīsies vēlāk, bet māja Ziemassvēku vakaram jau saposta, smaržoja pēc eglītes skujām, šorīt ceptajiem pīrāgiem un piparkūkām. Tīrās grīdas spīdēja, pie griestiem piekārti salmu pūzuri. Ilze vienmēr priecājās par meitas mājīguma izjūtu – tieši viņa prata „Ieviņas” uzturēt tādas mīļas, gaišas un aicinošas. Ciemiņi vienā mutē slavēja visu, ko redzēja – cik skaisti, cik jauki! Sanita arī pratīs būt laba sieva un māte, kad tas laiks pienāks.

Sētā aizgūtnēm sāka riet Džeris, lielais, melnbaltais mājas sargs. Ilze piestūmās pie loga. Pa taciņu, kas veda no autobusa pieturas, kāds nāca. Vecā sieviete samiedza acis, lai uz saulē dzirkstošā sniega fona mēģinātu sazīmēt nācēju. Laikam gan svešs, arī suns rēja nikni. Ilze notrausa no ceļiem kaķi, kas allaž ķēra tos brīžus, kad viņa sēdēja pie datora. Tūliņ bija klēpī un kā tāds ruds spilvens gulēja, sildīdams saimniecei ceļus. Abiem bija labi. Bet nu jāripinās pie durvīm, lai varētu sagaidīt ciemiņu. Droši vien kāds no Alvila draugiem, tie bieži te nāca.

Plašajā priekšnamā Ilze iebrauca ar ratiņiem, tad uzmanīgi izkāpa, lai atslēgtu durvis. Klauvējiens bija spēcīgs, viņa atsaucās un pagrieza atslēgu. Aiz durvīm, acis saulē miegdams, stāvēja nepazīstams jaunietis adītā cepurītē ar tortes kārbu rokā.
„Labdien, es ļoti atvainojos, vai šeit dzīvo Sanita?” viņš jautāja. Re kā, pie Sanitas!
„Labdien, labdien! Dzīvo gan, bet vēl nav mājās. Gaidu ar Valmieras autobusu.”
„Varbūt es drīkstu pagaidīt? Ļoti gribētu viņu satikt,” puisis nelikās bīstams, Ilze nolēma laist viņu iekšā – laukā bija savi piecpadsmit grādi mīnusā, gandrīz stunda vēl jāgaida.
„Nāc vien, pakavēsi man laiku,” viņa vēlīgi atļāva. „Durvis pats aizvērsi, man ar to nelielas problēmas,” viņa norādīja uz savu pārvietošanās līdzekli, iesēdās un viesim pa priekšu ripinājās iekšā. Parādīja, kur karamas virsdrēbes, tad aicināja istabā un piedāvāja apsēsties.
„Kas tad būsi, vai Sanitas draugs?” Ilze tūliņ ķērās vērsim pie ragiem.
„Nu, kā to lai saka – gribētu cerēt, ka esmu, bet vēl nezinu,” puisis mulsi atbildēja.
„Nesaprotu...”
„Es patiesībā viņu nekad neesmu redzējis.”
„Vēl arvien nesaprotu. Tu taču zini, kur viņa dzīvo!” nudien, vai tas jaunais cilvēks nebija drusciņ jocīgs?
„Laikam patiešām izklausās savādi. Es vienkārši minēju – varbūt šeit viņa dzīvo. Saprotiet, mēs nekad neesam tikušies, tikai sarakstāmies internetā. Viņa tik skaisti stāstīja par savām mājām, par apkārtni, kokiem, mežu un pļavām – es to visu burtiski redzēju acu priekšā. Dzīvoju Ogrē, studēju Vidzemes augstskolā. Braucot uz Valmieru, ievēroju šīs mājas ceļa malā. Vienmēr domāju – lūk, tādas varētu būt Sanitai. Tie paši koki, vecā māja ar baltiem logiem un sarkanu ķieģeļu skursteni, ozols sētvidū, nosūnojis kūtiņas jumts, aka ar garu vindu – viss, kā viņa rakstīja. Jo vairāk vēroju, jo pazīstamāks viss likās. Tad nu nolēmu – mēģināšu noskaidrot, ja nu viņa patiešām šeit dzīvo? Varbūt notiek Ziemassvētku brīnums!” jaunais cilvēks likās tik ļoti simpātisks savā apjukumā... Bet Ilzes aizdomas auga augumā.
„Kā tad tevi pašu sauc?” viņa apjautājās.
„Uldis,” puisis uzsmaidīja gaiši un atklāti, brūnajās acīs iezibējās siltas dzirkstelītes.
Tas nu bija pārsteigums! Lai iegūtu laiku, Ilze sāka rosīties. Mājās viss bija iekārtots tā, lai viņa varētu sev uzvārīt siltu dzeramo vai uzsildīt ēdienu, kad vien vēlējās.
„Kafiju vai tēju gribēsi? Jauniem jau vienmēr gribas ēst, mums te svētku pīrāgi smaržo pa visu māju, droši vien siekalas tek,” viņa uzrunāja ciemiņu.
„No kārtīgas tējas krūzes neatteiktos. Droši vien pašu liepu tēju dzerat, Sanita reiz rakstīja, ka salasījusi,” laba atmiņa puisim, Ilze jau bija piemirsusi, ko sarakstījusi... To pašu mājas ikdienu, ja cita nekā jauna nebija. Reizēm pašai bija brīnums, cik gludi vārdi sagūla teikumos. Iegūlušies arī jaunieša atmiņā. Ai, ai, kas tik nu būs?
Drīz smaržīgā tēja kūpēja vēderainajā tējkannā ar rožu pušķi uz sāniem, pīrāgi māla bļodā uz galda, meitas ceptā baltmaize, medus un aveņu ievārījums, katram pa lielai, brūnai krūzei – tēja jādzer no kārtīga trauka, lai ilgāk glabājas silta. Ilze aicināja ciemiņu pie galda un ar labpatiku vēroja viņa veselīgo ēstgribu. Puikām un kucēniem jādod kārtīgi paēst, lai izaug par kārtīgiem vīriem! Viesis sajuta mājasmātes pētošo skatienu, pacēla acis un draudzīgi uzsmaidīja.
„Jūs gan te dzīvojat skaistā vietā, laikam jau ilgi?”
„Jā, Uldi, mūsu dzimta te mīt jau vairāk kā simt divdesmit gadus. Šī zemīte atceras daudzas rokas, kas to kopušas. Agrāk ģimenes bija lielas, daudzi aizklīda tālu pasaulē, bet vienmēr atradās kāds, kas no šīs vietas nespēja šķirties. Arī tagad ik gadus Jāņos sabrauc kopā ir radi, ir draugi. Visiem pietiek vietas, visiem gribas te atgriezties.”
„Jā, Sanita rakstīja par lielo līgošanu. Man tas likās kā Straumēnos,” re kā, puisis bija arī lasītājs! Ilzei viņš patika ar katru brīdi vairāk.
„Jauki, ka viņa strādā bērnudārzā. Ja mīl bērnus, tad noteikti ir labs cilvēks,” domīgi runāja Uldis. Ilzei gandrīz paspruka, ka mazmeita nestrādā bērnudārzā, bet mācās. Labi, ka noturējās – pati taču bija šo nodarbošanos uzdevusi. Sanita bērnudārzā nostrādāja vienu gadu, kad atstāja Rīgu, pēc tam atsāka mācības Valmierā. Ar bērniem patiešām mācēja saprasties.
„Pastāsti kaut ko par sevi,” Ilze lika priekšā.
„Nav jau nekas daudz, ko stāstīt. Dzīvojam Ogrē, tur vecākiem ģimenes mājiņa, abi vēl strādā. Mēs ar brāli mācāmies, viņš šogad beigs, man vēl trīs gadi priekšā. Pēc skolas sāku strādāt, neapjēdzu, ja jāmācās. Labi, ka brālis mani veda pie prāta – tagad bez izglītības nekādas nākotnes nebūs. Nenožēloju, ka dabūju smagi pastrādāt - redzēju, ka nauda no debesīm nekrīt!”
Ilze paskatījās pulkstenī – drīz Sanitai jābūt klāt, bet viņa nemaz tam nebija gatava. Tagad melot nevarēs, būs jāstāsta taisnība. Kā to uztvers mazmeita? Viņa nu gan nebūs sajūsmā, ka vecmāmiņa spēlējusi tādas spēlītes! Un šis simpātiskais puisis – ko viņš teiks par krāpšanu? Vai piedos vecam cilvēkam? Sirds sāka dauzīties tā, ka gandrīz sirdszāles jāmeklē.

Džeris sāka jautri ķiukstēt augstā, gaišā balsī. Tā viņš vienmēr apsveica Sanitu. Abi bija kopā auguši un rotaļājušies, jau pavecais suns meta vai kūleņus, savu draudzeni ieraugot.
Pie durvīm meitene nodauzīja sniegu no zābakiem – Ziemassvētki bija atnākuši balti un kupli, visur krietnas kupenas. Ek, agrāk būtu iejūguši zirgu un laidušies pa pakalniem, ka vējš gar ausīm svilpo! Tagad visiem mašīnas... Nekādas romantikas!
Meitene pakāra mēteli, sapurināja medusbrūnās cirtas, kas vasarā iekrāsojās miežu zeltainumā, ienāca istabā un apkampa vecmāmiņu, svešo ciemiņu vēl nepamanījusi.
„Sveika, vecomāt! Kā labi jūties? Vai gaidīji?”
„Gaidīju, dikti gaidīju. Abi divi gaidījām...” Ilze pacēla roku uz Ulda pusi. Sanita izslējās, neizpratnē paskatījās uz jauno cilvēku, kas strauji piecēlās, lai viņai tuvotos.
„Uldi? Ko tu te dari?” Sanitas balsī bija neviltots pārsteigums.
„Atbraucu pie tevis,” puiša balsī skanēja izbrīns, ”Tad tu esi tā Sanita?”
„Visu mūžu esmu Sanita! Vecmāmiņ, tas ir mans kursa biedrs Valmierā.”
Nu bija pēdējais laiks viest skaidrību šajā situācijā, kamēr netiek pateikts kas lieks. Ilze saņēmās un sāka: ”Mīļie bērni, man jums kaut kas jāpastāsta. Lūdzu, uzklausiet mani, mēģiniet saprast un piedot. Lai tas, ka esam šeit satikušies, būtu mums visiem jauks Ziemassvētku pārsteigums...”

Vakarā, pie Ziemassvētku eglītes, vecmāmiņas nedarbs bija nebeidzamu joku un smieklu avots. Pati vainīgā, ratiņkrēslā sēdēdama, ar siltu smaidu noskatījās savos mīļajos. Sanita ar Uldi lasīja viņas vēstules mājiniekiem priekšā, visi uzgavilēja trāpīgajiem aprakstiem, slavēja dzejoļus un pareģoja sirmajai rakstītājai jaunās autores laurus.
Ilze klusi pie sevis nopūtās – nu vairs nebūs Ulda vēstuļu neīstajai Sanitai. Šiem abiem tik labi saskanēja, ka sarakstīties nevajadzēs. Bet ko darīt viņai garajās vientulības stundās?
(11.01.2008)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.1
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.86)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.14)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.29)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (16.11.2019, 15:29)Viss notiek, nemuldi! :DSensid (viesis) (13.11.2019, 01:29)Elpas trūkums, laikam visiem aizdusaSensid (viesis) (13.11.2019, 01:27)Kāpēc neviens nekustās? Visi tik stīvi.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
Interesantas bildes


Focus
 
 
Zīmējumi

Barikāžu laiks
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 383 Kopā:5062811

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.8 sec