|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | 6. un 7. nodaļas 1. daļa | | Komentāri (27)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
6.nodaļa.
Vasaras brīnišķs rīts. Baloži dūdoja aiz loga, priežu zari locījās vējā un mierīgie viļņi bangoja jūrā. Anda jau kādu stundiņu negulēja. Viņa lūkojās uz Kristiānu un sargāja viņu, lai puiša miegs būtu drošs un, lai ar viņu nekas nenotiktu. Jau kādu mēnesi viņai bija bijusi tāda dīvaina sajūta. Tāda jocīga. Likās, ka viņai sevi jāsargā, ka mīl vairāk, ka jārūpējas par sevi, likās, ka viņai vēderā kaut kas aug. tiesa gan vēl jau kaut kas pavisam niecīgs, bet tomēr. Un viņai bija taisnība, agri no rīta viņa aizpildīja grūtniecības testu un atklājās, ka dzīvei šai saulei pieteikusies maza dvēselīte. Viņa bija stāvoklī. Cik ilgi tas jau tur ir, viņa nezināja, bet juta, ka ir gaidībās.
Šī mazā dvēselīte solījās abu jauno cilvēku tumšajā ikdienā ienest kaut nedaudz prieka.
Anda bija nedaudz uztraukusies. Viņa baiļojās par to, ko varētu sacīt Kristiāns, jo nekad iepriekš par bērniņu viņi vēl nebija domājuši, vienmēr bija tikai darbs un karjera un viņi taču bija vēl tik jauni un neprata nedz rūpēties, nedz audzināt tādu mazu trauslu dvēselīti.
Kristiāns samirkšķināja acis, miegā pasmaidīja. Anda noglaudīja tā galvu un noskūpstīja uz pieres. Viņa pielīda ar rokām pie puiša kakla un noglāstīja krūtis.
Vīrietis atvēra acis un ieraudzīja savā priekša guļam savu sievu. Viņš pasmaidīja, likās, nekad, nekad viņš nebija bijis laimīgāks pamostoties, ieraugot tieši šo vienu vienīgo cilvēku.
- Labrīt. – viņa maigi noteica un noskūpstīja viņa lūpas.
- Tu jau augšā?
- Jā, jau kādu stundiņu! Man patīk vērot tevi guļam!
Kristiāns pasmaidīja.
- Zini, Kris, man tev kaut kas ir jāsaka! – meitene iesāka. Lai arī doma, ka viņā aug bērns, viņu priecēja, tā lika arī baidīties no nākotnes. – Es skaidri nezinu, bet man jau kādu laiciņu kavējas reizes. Un.. nu… Un es aizpildīju testu un… nu tas uzrādīja, ka esmu stāvoklī.
Kristiāns nobālēja.
Arī meitene sabijās. Uz mirkli viņa nožēloja pasacīto. Viņai bija bail no turpinājuma. Kā Kristiāns uz to reaģēs?
Puisis pasmaidīja. Lūpas atplauka smaidā un rokas aptvēra Andu. – Tas ir pasakaini! Lai arī negaidīti, bet es tā priecājos! Mums būs bēbītis! Mans bērns.. Mūsu!
Anda pasmaidīja, arī viņai vairs nebija jāuztraucas. Meitene zināja, ka viņai paliekot stāvoklī, Kristiāns viņu neatstās likteņa varā, bet tagad, redzot, ka arī puisis par to priecājas, viņa bija pārliecināta, ka viss, neskatoties ne uz ko, būs labi.
- Aizbrauksim šodien pie ārsta. – viņš ierunājās. – Lai tas apstiprina, tavas aizdomas. Un tad jau sāksim domāt par nākotni. Mums nav ne gultiņas, ne … mums nekā nav… Un mums nav naudas…
- Tas vēl notiks tik tālā nākotnē, sapelnīsim naudu, nopirksim visu, kas nepieciešams un tad jau… Būs labi.
- Jā, šis nu ir prieks starp šo bēdu ieleju un visiem sliktajiem notikumiem, kuri notikuši viens pēc otra.
- Mums būs bērniņš. Nespēju tam noticēt! – izsaucās Kristiāns un sāka skūpstīt savu mīļoto. Liegiem skūpstiem tas glāstīja viņas kaklu un lūpas, krūtis un pirkstu galus. Atkal viņi juta viens otru, atkal viņi mīlēja viens otru.
Ap pusdienlaiku viņi aizbrauca pie ārsta. Bija tajā pašā slimnīcā, kur Linda bija gaidījusi ārsta slēdzienu par savu diagnozi, kur Einārs bija dzirdējis sievas slimības nosaukumu un to, ka tā nav ārstējama. Andai palika nedaudz žēl un skumji, bet viņa zināja, ka ilgas pēc kaut kā, to neatgriezīs dzīvē. Nedaudz jau visi ar to bija samierinājušies, Kristiāna ierastā dzīve bija iegriezusies darbos, Andas arī, tikai viņa dažreiz skuma, ka senā draudzene ar viņu vairs neiet iepirkties, un tad viņa viena mēdza aiziet uz kapiem, lai tur aprunātos ar jau mirušo Lindu, pastāstītu kā iet, ka ilgojas un izkratīt sirdi, turpretim atraitnis nebija atkopies. Viņš jutās slikti un viņa sliktajai pašsajūtai neredzēja ne galu, ne malas. Dzeršana, asaras, ilgas un sāpes… No tā nekas labs nevarēja sanākt, bet viņš nevienā cilvēkā neklausījās, viņa pasaule bija tukša, ausis nedzirdīgas un acis aklas… Viņš pats nekā nejuta. Viņš gribēja mirt, dzīvei vairs nebija jēgas. Jēgas nebija nekam…
Bet šī diena abiem jaunajiem cilvēkiem bija veiksmīga. Ārsts apstiprināja aizdomas, ka Anda ir stāvoklī un paziņoja, ka pēc astoņiem mēnešiem viņiem piebiedrosies trešais cilvēciņš. Viņa bija stāvoklī jau sešas nedēļas, sešas nedēļas viņas vēderā auga un attīstījās auglis – mazs bērniņš.
Jaunais pāris pasmaidīja. Tā bija labākā ziņa kāda vien dzirdēta pēdējā laikā. Pa ceļam uz mājām Kristiāns iegrieza stāvvietā, kas pa skaistu parka aleju veda uz baznīcu un pieminekli. Pirmajā mirklī Andai tas nelikās nekas svarīgs, bet jo tālāk viņi gāja, jo interesantāk palika. Meitene sīkiem solīšiem, gaiši zilajai kleitai vijoties gar viņas kājām, devās blakus puisim cieši ieķērusies viņa plaukstā. Viņš viņu veda, likdams ticēt, ka sekos, kaut kas iespaidīgs.
Viņi nostājās lielā Dieva pieminekļa priekšā pretī viens otram ar sadotām plaukstām. Kristiāns ielūkojās viņas acīs un liegi ierunājas par to, ka viņi te pat un tūlīt varētu apprecēties. Protams, meitenei tas bija neliels šoks, bet viņa neslēpa, ka to jau sen vēlējusies izdarīt. Lai arī tas bija gaidīts, bet nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Reiz viņa bija vēlējusies apprecēties liela kalna pakājē ar daudz, jo daudz viesiem un radu gabaliem, kas viņus sveiktu un vēlētu laimes visam mūžam, kādu citu reizi atkal, Anda bija iedomājusies aizbraukt uz citu valsti un tikai ar vecākiem nosvinēt savas un Kristiāna kāzas, bet neko šādu, pilnīgi bez viesiem, bez vedējiem, bez baltās kleitas un melnajiem uzvalkiem viņa nebija nekad iedomājusies. Protams, viņa zināja, ka tagad, laikā, kad sakasījusies ar vecākiem, ar kuriem vēl nebija salīgusi, un visiem ar ko tikai bija spējīga, neviens neatbrauks uz kāzām, bet meitene nebija pieļāvusi domu, ka tiks bildināta un tiks izteikts piedāvājums reāli apprecēties pieminekļa pakājē, kuru viņa tik ļoti mīlēja.
- Es zinu, tas nāk kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, es zinu, ka man nav uzvalka, ka tev nav kleitas, ka nav viesu un nav vedēju… Es zinu, ka tik daudz kas varēja būt savādāk, zinu, ka vēlējies kāzas, kuras nemūžam nespētu aizmirst, zinu, ka tik daudz kā trūkst… Bet mums ir kaut kas ļoti svarīgs. – viņš noteica un ievilka elpu. – Mums ir mīlestība! – Kristiāns pasmaidīja. – Un, mums ir šie mazie nieciņi! – puisis izvilka no kabatas divus zelta, īstos laulības gredzenus.
- Nē, viss ir tieši tā kā es vēlos! Man esi tu un ar to man arī pietiek! – viņa pasmaidīja.
Puisis viņu apskāva un paķēris aiz rokas, svinīgi ieaicināja baznīcā. Tās sienas bija apliktas ar skaistām un krāsainām Dievbildītēm, soli bija skaisti izgreznoti, vasaras periodā pie to maliņām stāvēja vasarīgi ziedi, rozes un margrietiņas, altāri greznoja daudzas, spožas svecītes, bet pie tā stāvēja mācītājs savā melnajā uzvalkā, likās, gaidīdams tieši šos abus cilvēkus. Kāda tantiņa netālu no altāra noklepojās un pagriezās pret jauniešiem, viņa palūkojās uz tiem nesaprazdama, kas nu notiks. Kāda cita tantiņa, nepaceldama galvu, skaitīja lūgsnas. Tur bija arī kāda sieviete, kas turēja rokās savu zīdainīti un ar rūgtu smaidu lūkojās uz abiem jauniešiem. Viņi nepazina viens otru, bet katra sejas izteiksme vēstīja par kaut ko citu, kaut ko ļoti nozīmīgu, ļoti unikālu, likās, tie gribēja abiem jaunajiem cilvēkiem, kas grasījās precēties, ieteikt, kā dzīvot, ko drīkst, ko nedrīkst, izstāstīt savu laulību pieredzi un atrunāt viņus no precībām, bet, lai arī vienalga kā tie būtu centušies, viņos neklausītos, jo aklā mīlestība tomēr bija un palika tik pat tīra un patiesa kāda bija bijusi gan pagājušajā, gan aizpagājušajā gadā.
Kristiāns paņēma Andu pie rokas un veda pie altāra. Likās, viss jau bija sarunāts, likās, mācītājs stāvēja pie altāra, jo gaidīja tikai viņus, bet šīs dažas tantiņas, kā liecinieki, bija ieradušies, lai aizlūgtu par abu jauniešu laimi, par priekiem un to, lai kopīgajā dzīvē un laulībā nav nedz sāpju, nedz ciešanu.
Viņi gāja pa eju uz priekšu, gluži mierīgi. Lai arī viss notika pirmo reizi, bailes nebija lielas un nebija bail, ka kaut kas izjuks… Šeit bija tikai viņi vien – Kristiāns ar Andu un neviena cita. Varbūt bija nedaudz žēl, ka nebija neviena vecāka, bet, ko gan tur…
- Esam šeit sapulcējušies, lai laulības saitēm vienotu šos divus cilvēkus – Andu Kārotu un Kristiānu Bašliku. – mācītājs iesāka, tikko abi jaunieši bija nostājušies altāra priekšā. Viņš noskaitīja visu kā pēc Bībeles un abiem jauniešiem neatlika nekas cits kā tikai smaidīt. Viņi priecājās par šo piedzīvoto dienu, kaut reizē arī nedaudz skuma par to, ka to redz tikai viņi, ka nav neviena, kas priecātos ar viņiem kopā, par viņiem, viņu laimi. – Vai tu, Kristiān, esi ar mieru ņemt Andu par savu sievu, mīlēt to, cienīt to, būt kopā ar viņu kā priekos, tā bēdās, līdz nāve jūs šķirs?
- Jā! – Kristiāns lepni paziņoja.
- Vai tu, Anda, esi ar mieru ņemt Kristiānu par savu vīru, mīlēt to, cienīt to, būt kopā ar viņu kā priekos, tā bēdās, līdz nāve jūs šķirs?
- Jā! – Anda noteica un pasmaidīja, smaids bija neviltots un īsts.
- Gredzenus! – viņš ierunājās, un pagaidīdams, kad Anda uzliek Kristiāna pirkstā zelta gredznu, turpināja. - Pasludinu jūs par vīru un sievu, variet noskūpstīt līgavu!
Sekoja salds skūpsts. Nu viņi bija vienoti Dieva priekšā un nevienam spēkam nebija tiesību viņus šķirt. Laimīgi līdz mūža galam un pat pēc tam.
- Līdz nāve mūs šķirs! – Anda atkārtoja sēdēdama mašīnā, braucot uz mājām. – Mēs esam savienoti Dieva priekšā! Vēl tikai atliek sarakstīties, lai arī cilvēki mūs redzētu kā vīru un sievu.
- To mēs izdarīsim tuvākajās dienās! – Kristiāns noteica un palūkojās uz gredzenu. – Nedaudz žēl, ka tik slepeni no vecākiem, bet es domāju viņiem būs tiesības redzēt mazbērnus, ko tu par to saki?
- Piekrītu! Tagad nekas mūs nevarēs šķirt! Nekad!
7.nodaļas 1.daļa.
Vasara zēla un plauka, ziedu pilnbriedā lidoja taureņi no puķes un puķi, bites vāca medu un balti jūras viļņi skalojās kāpās. Skaists novakars blāzmoja pār debesīm, skaista, sarkana līnija iestiepusies no dienvidiem līdz ziemeļiem kvēloja pie padebesis. Meitene taisīja romantiskas vakariņas viņu kāzu, piecu gadu jubilejai, istaba smaržoja pēc kūkas un tikko attaisīta vīna. Krabja salāti skaistos porcelāna šķīvīšos rūpīgi sakārtoti stāvēja uz galda. Nelielas ilgas pēc Kristiāna urdīja viņas ziņkāri, kur gan viņš palicis, un ilgas pēc sava, nu jau Dieva priekšā, salaulātā drauga.
Viņš brauca no darba mājās, šodien nedaudz aizkavējies, bet gan jau pirka dāvanu, jo no rīt agrā rīta gaismiņā uzrakstīdams tik vien kā zīmīti, bija Andu pametis guļam gultā. Un tagad nedaudz kavējās. Viss bija labi. Viņa zināja. Viss bija normāli.
Pēc piecpadsmit minūšu ilgas gaidīšanas Anda viņam pazvanīja.
- Sveika, sieviņ! – viņš atbildēja klausulē.
- Mīļum, kur tu esi, es tevi gaidu! – Anda runāja, sirds trakoja.
- Es jau braucu uz mājas pusi. Vedu Eināru no veikala, nu jā, pēc piecpadsmit minūtēm būšu pie tevis!
- Labi, es tevi gaidīšu!
- Kas gan tev cits atliek? – viņš pasmēja. – Es tevi mīlu, mīļunm!
- Es tevi arī, ļoti mīlu! Bučas
- Bučas, čau, es drīz būšu.
Pagāja minūte pa minūtei, kad garām jau bija desmitā, piecpadsmitā, sieviete pārstāja skaitīt un nervozēdama staigāja pa istabu. Kaut kas bija noticis, viņa juta. Sirds tā dīvaini sitās un uztraukums caurstrāvoja viņas sīkākos asinsvadu kapilārus. Viņa devās pie galda, lai paņemtu savu telefonu, bet pār to sabruka, aizķerdamās aiz galdauta tā parāva līdzi ēdienu, sveces un ziedus. Viss nokrita pie Andas kājām, bet viņa pati, kā pamirusi bezsamaņā gulēja. Sirds dumpojās, pa mirklim apstādamās pavisam tā neprātīgu pukstēja, viņa juta, ka kaut kas nebija, kaut kas nebija tā kā vajag.
No bezsamaņas viņu uzmodināja telefona zvanīšana, uz mirkli aizmirsdama visu, kas viņai dārgs, kas svēts, tā pacēla klausuli un atbildēja. Zvanīja no slimnīcas, viņas vīrs bija cietis milzīgā autoavārijā un tagad gulēja uz miršanas sliekšņa.
- Nē! – viņa nokliedzās! – Nē! – un acīs sariesās asaras. Viņa nespēja noticēt nedz vārdiem, nedz tam, ka nāve būtu spējīga viņus izšķirts. Vai tiešām Dievam būtu labpaticies viņus izšķirt vēl tik pat kā nedzīvojušus?! Lūdzu, lūdzu, tikai ne to. Nepaņem viņu pie sevis, nepaņem, atstāj man! Anda lūdzās un klausījās telefonā balsīs. Tās joprojām kaut ko sacīja, bet ne vārda no tā, sieviete vairāk nespēja saprast. Viņa kliedza un raudāja, nespēdama tam noticēt.
Sievietes rokas trīcēja, džinsu kabatā viņa atrada mašīnas atslēgas un streipuļoja uz durvju pusi. Lielas asaras bija sakāpušas acīs, ceļu viņa neredzēja, tikai apjauta, kur doties, lai aizkļūtu līdz mašīnai. Viņa alka Kristiānu atkal redzēt, apskaut, samīļot, sabučot, runāt ar to un nekad, nekad nelaist vaļā.
Viņa iedarbināja mašīnu un ar skaļu troksni, tikko kā neiebuktēdama mašīnas sānus pret sētu, izbrauca uz lielceļa. Nekā neredzēdama un taustīdamās kā aklais pa tumsu, brauca. Viss bija izplūdis, negribēdama neko redzēt un nespēdama neko saskatīt, viņa raudāja un kliedza. “Tie noteikti ir meli, tie ir meli, tā nevar notikt! Tas noteikti nav viņš, kas cietis avārijā. Noteikti kāds cits nelaimīgais, kas tagad guļ uz nāves gultas, nē… tas nevar būt Kristiāns, mans Kristiāns. Es ar viņu vēl pirms dažām minūtēm runāja pa telefonu, viņš sacīja, ka mani mīl. Viņš brauca pie manis. Pie manis.. Es viņu gaidīju. Viņš ir dzīvs! Viņam ir jābūt dzīvam! Viņš nedrīkst nomirt. Nedrīkst!”
Slimnīcas bālās sienas likās vēl bālākas. Viss apkalpojošais personāls un ārsti, bāli kā līķi ieraugot meiteni, vaicāja kā palīdzēt un, kad Anda atbildēja, ka meklējot Kristiānu, visi kā viens sacīja 202. palāta. Viņa ielauzās iekšā palātā un redzēja istabas kaktā gultu un ap to veselu kaudzi ārstus. Galvenais ārsts palūkojās izmisušajā sievietē un noņēma cepuri.
Viņa saprata, bet nespēja tam noticēt.
- Mums ļoti žēl! – viņš nomurmināja. – Viņš nomira, mēs tur neko nevarējām darīt.
- Nē! – Anda nokliedza, pār vaigiem neapturami tecēja asaras. Viņa raudāja, neslēpdama sāpes pēc tuvinieka zaudējuma. – Tas tā nevar būt, jūs man melojat!? – viņa, nespēdama noticēt, caur asarām pasmaidīja, domādama, ka viss ir meli. – Kāpēc jūs tā darat?! Nedrīkst melot! – viņa nokliedza un saraudātām acīm, gluži sarkanām piesteidzās pie Kristiāna, kas nekustīgi gulēja gultā. Piere bija asinīs, kakls pušu un viss bija asiņains. Sieviete tik tikko kā saskatīja, ka tas ir viņš, bet viņa to pazina, pēc smaržas, kas bija kļuvusi viņai par vismīļāko smaržu uz pasaules. - Celies, mēs brauksim mājās! – Anda noteica un kratīja Kristiāna roku. – Lūdzu, celies, lūdzu, mēs brauksim mājās!
Ārsts satvēra meiteni aiz elkoņiem un pavilka nostāk no līķa. – Viņš ir miris! – vīrietis baltajā uzsvārcī atkārtoja. – Jaunkundz, lūdzu, viņš nepamodīsies. – viņam aizlūza balss. Raudzīties kāda cuilvēka nāvē, nebija nekas liels, bet redzēt skumjas, kas palika uz zemes, bija neizturami.
Pārējie ārsti izgāja laukā no palātas klusēdami, ar sagrauztām sirdīm, jo tiem bija dota tā “laime” noskatīties šajā mīlestībā un ilgās un sāpēs pēc kāda cilvēka zaudējuma.
- Lieciet mani mierā! – Anda izkliedza caur asarām. – Mēs brauksim mājās, Kristiān, mēs brauksim mājās! Lūdzu, pamosties! Tu… nē, tas nevar… Tu esi dzīvs, lūdzu, celies! Man ir vakariņas! Man ir svecītes! Kris, apsveicu, piecu mēnešu jubilejā! Mīļum!… - viņa kliedza nomezdamās uz ceļiem pie līķa. Balsī raudādama, tā nespēja nomierināties.
Ārsts savilcis dūres, izgāja laukā no palātas. Viņš bija nostrādājis par ārstu vairāk nekā trīsdesmit gadus, redzējis daudzas nāves, daudzus mirušus cilvēkus un daudzus, kas palika raudādami un ilgodamies pēc viņiem, bet neviens, likās, nebija tik ļoti cietis kā šī sieviete, zaudēdama savu vīru. Pār viņa vaigu pārtecēja asara.
Viņa apķērās ap Kristiāna kaklu un pārkrita pār viņa ķermeni. Viņš bija mierīgas un kluss. Neelpoja. Sieviete nekad nebija iedomājusies, ka šādu redzēs savu vīru, kā šādu viņu glāstīs un paijās un lūgs, lai viņš atgriežas. Viņa nokrita uz ceļiem pie viņa gultas un, apskaudama ar rokām viņa krūtis, iekliedzās – Tu nevari aiziet, tu nedrīksti, mums ir bērns! Kā es viena viņu uzaudzēšu! Tu nedrīksti, es tevi mīlu!
(16.09.2007) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Nāk Jaunais gads ar jaunu laimi
Un jaunus sapņus nes sev līdz,
Lai jaunā gadā pietiek spēka,
Šos skaistos sapņus piepildīt. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1770
Kopā:6119842
|
| |
| |
|
Autori
