|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | 1.nodaļa. 1.daļa | | Komentāri (44)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Baltā, līdz potītēm garā tilla kleitā viņa sēdēja starp savu draudzeni Amāliju un Rozu. Rokas salikusi klēpī viņa knibināja rētu uz pirksta. Lielajā cilvēku pūlī, kas sēdēja viņas priekšā un stāvēja aiz tiem viņa neredzēja nevienu, kas būtu no viņas ģimenes vai no radiem, nevienu, kas būtu atnācis, lai viņu apsveiktu divpadsmitās klases izlaidumā. Nedaudz attālāk, skaisti smaidot, sēdēja Kristiāns. Melnā uzvalkā ar baltu kreklu zem tā un skaistu rožu pušķi klēpī, tas sēdēja, ik mirkli uzmezdams rūpju un gādības pilnu skatienu meitenei.
Spēlēja klusa mūzika, cilvēki klusēja un vienīgais, kas runāja bija direktors, kas sacīja goda vārdus, prom aizejošajiem studentiem. Lepns mirklis – Anda atcerējās, bet salīdzinot ar devīto klasi, daudz kas bija mainījies. Viņa bija izaugusi, iemīlējusies un palikusi viena, bez vecākiem un cilvēkiem, kas gribētu viņu apsveikt.
Anda palūkojās uz Kristiānu. Viņu acis satikās un viņš pasmaidīja. Zobi, balti kā pērles, rotāja viņa skaisto smaidu. Gaišie bārdas rugāji un ūsas, nu bija pieņēmušies spēkā, kļuvuši vīrišķīgi tumši un lepni izcēlušies uz viņa tumšās sejas. Tik pieaudzis un skaists viņš likās meitenei. Tik pasakains
Arī meitene bija mainījusies, pamatīgi mainījusies. No jaunās un naiviņās mīlestības patriotes kāda viņa bija bijusi vidusskolas laika sākuma, pāri vairs nebija palicis gluži nekas. Pieaugusi. Arī skaista un šarmanta. Dzīves gudrības uzkrājusi viņa sev bija atvērusi ieeju uz pieaugušo pasauli.
Direktors sāka saukt absolventus – Karīna Astra, Kristiāns Bašlis, Monta Brīna…
Meitenes sirds savilkās, neparasts lepnums apņēma sirdi redzot kā viņas puisis iet lepni viņai pa priekšu, izlējis galvu un muguru, cik skaista ir viņa gaita, cik apburošs smaids, kad tas ejot garām palūkojās uz meiteni. Rozes viņš bija nolicis, bet tas skatiens, kas zibsnīja viņa acīs vēstīja par kaut ko, kas laika gaitā tiks paveikts.
Visi izsauktie jaunieši stāvēja solu priekšā un viņus apsveica. Anda redzēja kādus klēpjus ar ziediem atdeva Kristiānam, viņa redzēja jaunieša māti, ar kuru viņai bija labi sakari, mazos puiša brālīšus, kas jau bija kļuvuši par žiperīgiem zēniem. Meitene lūkojās uz puisi nenovērsdama skatienu. Viņa priecājās par viņu.
Kad izsauca Andu pakaļ atestātam viņa bija laimīga un nelaimīga reizē. Vēl joprojām viņa nebija redzējusi nevienu, kas viņu apsveiks, ne mātes, ne tēva. Laikam naids pret meitenes un puiša attiecībām viņai bija tik ļoti liels, ka tagad pat riebums nākt uz meitas izlaidumu?! Bet nu ko tur? Ne jau meitai viņus pelt!
Anda stāvēja priekšā un pēkšņi no bara izlauzās Kristiāna māte ar mazajiem brālīšiem, tie viņu apsveica, uzdāvinādami dažas orhidejas, pēc tam arī nāca Andas brāļi ar draudzenēm, bet vēl pēc tam parādījās arī māte ar tēvu. Meitene pasmaidīja. Vai vecāku naids būtu pret Kristiānu pazudis?!
Nebija, tie nikni noglūnēja uz jaunekli, kas bija iesakņojies meitas sirdī, bet teikt nekā neteica. Drosmes trūka.
Vakara gaitā, kad absolventi salasījās uz pēdējo kopīgo balli pie vīna glāzēm un kopā ar vecākiem, Kristiāns ar Andu ieradās kopā. Rokās savijušies tie ienāca zālē un visi noelsās. Cik viņi skaisti izskatījās kopās – atskanēja pa malu malām. – Gluži kā tāds vīrs ar sievu! Skolotājas, kas ilgi bija stājušās pretī viņu attiecībām, atpleta mutes un izdvesa vienu vienīgu – viņi tomēr ir kopā. Visi brīnījās, ka vēl bērnu iesākušās attiecības bija augušas un palikušas tik lielas.
Viņi smaidīja, tieši to viņi vēlējās dzirdçt un nu bija gluži vienalga, ko par viņiem domās pārējā pasaule, gluži vienalga, vai viņus apsmies vai aizliegs draudzēties. Tam nebija nozīmes, viņi bija kopā un gatavi strīdēties un cīnīties kaut pret visu pasauli. Bet neviens, atskaitot Andas vecākus, nebija pret viņiem. Viņi zināja, ka nav vērt, jo ja triju gadu laikā abus mīlniekus nevienam nebija izdevies izšķirt, tad kādēļ, lai tas izdotos tagad? Tikai Andas vecāki to nesaprata un uzskatīja, ka draudzēties ar tādu „niecību” kā Kristiānu, viņu meita nav cienīga.
Sāka skanēt lēna mūzika. Viņš viņu uzlūdza. Apvija tās pirkstus ap meitenes muguru un piespieda viņu cieši klāt. Baltā tilla kleita mijās gar viņu kājām, viņu soļi bija viegli un nejūtami, likās, tie lidoja. Uz viņiem nolūkojās un to laimi apskauda visa skola. Māte skatījās uz meitu ar dusmām, tēvs bija vīlies, bet protestēt nespēja. Ko gan, visi taču skatījās un vēl lielāku kaunu viņu dzimtai negribējās sagādāt. Turpretim Kristiāna māte priecājās, ka dēls ir laimīgs, lai arī viņa senāk bija iebildusi viņu attiecībām, nu viņa vairs nepretojās un priecājās par to, ka zēns jau skolas laikā atradis savu lielo un vienīgo mūža mīlestību. Kristiāna vecākajam brālim Raivim patika Anda, viņš uz to raudzījās nevis kā uz brāļa draudzeni, bet kā uz iespējamo savu sievieti. Kristiāns to nemanīja, bet Anda, negribēdama sajaukt ierasto mieru ar slimīgām fantāzijām, pat neiejaucās ar novērojumiem.
Sāka skanēt Andas un Kristiāna dziesma. Dziesma, ko jauneklis bija dzirdējis pirmo reizi ieejot pie Andas un, ko tie reiz kopā bija dziedājuši skrienot ar basām kājām pa jūrmalas smiltīm uz mājām lielas vētras laikā.
“…Kiss the rain… kiss the rain…” skanēja dziesma un meitene dziedāja līdzi. Arī Kristiāns piebiedrojās.
Dziesmas klusākajā vietā viņš atira no meitenes ķermeņa un saspieda plaukstu. Nometās uz viena ceļa un visu priekšā pasmaidīja. Lūkodamies uz meiteni, tas pastiepa roku un divos pirkstos pacēla zelta laulības gredzenu.
Visos cilvēkos paspruka neizpratne. Kas tas ir? Joks? Īstenība? Izlaiduma dienā un bildinājums?
- Es tevi ieraudzīju desmitajā klasē, vēl biju bērns. Tu esi mana gaisma, manas acis un sirds. Ar tevi es sajutu pasauli, tu palīdzēji man izgaršot laimi un sataustīt prieku. Ar tevi es esmu gatavs iet ne tikai uz paradīzi, bet arī uz elli. Vai tu vēlies ar mani būt kopā un veikt šo garo mūža ceļo kopā ar mani, vai tu kļūsi par manu sievu, es nespēju dzīvot bez tevis ne mirkli! – viņš bezbailīgi, jūtu un laimes pilns, noteica.
Meitene izskatījās kā elektrības ķerta. Viņa nebija neko tādu gaidījusi un spēja tik vien kā smaidīt. Pār vaigu pārtecēja asara no laimes. Viņa neredzēja, jo nespēja novērst acis no puiša, kā māte noģība un kā tēva lūpas savilkās dusmās, nespēdamas paciest pazemojumu par to, ka nabagāks puisis bildina viņu brīnišķo meitu. Andai neinteresēja nekas no tā, viņa pastiepa labo roku un pasmaidīja. – Mūžu un mūžību būt kopā ar tevi. Tas ir viss, ko es vēlos!
Visi, kas bija telpā klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmuši un neelpodami, tie noraudzījās notiekošajā. Izbrīns. Likās, meitene dzirdēja puiša straujos sirds pukstus. Nedaudz uztraukumu un milzīgo laimi.
Viņa pastiepa plaukstu un smaidīja.
Līdzcilvēkos, kas atradās tur pat zālē ieviesās smaids. Tie ieelpoja. Mutes aizvērās un izbrīns pārtapa priekā par diviem jauniešiem.
- Arī es tevi mīlu! – viņa turpināja. – Un, katra diena, kad tevis nav līdzās man ir vēl tumšāka par nakti, katra nakts, kad es dusu viena, man ir elle! Es gribu ar tevi būt un palikt!
Viņš uzvilka meitenes pirkstā gredzenu. Andas tēvs iekliedzās par to, ka viņi nedrīkst saderināties un precēties, un metās lieliem soļiem pie abiem jauniešiem.
Nelielas bailes, par to, ka Andas vecāki visu varētu izjaukt, ieviesās abos jauniešos, bet smaidi no to sejām nepazuda ne par kādu naudu.
- Zini, tēt, tu ar saviem aizspriedumiem vari protestēt, bet ne es, ne Kristiāns tos neņemsim vērā! Mēs esam pieauguši un darīsim kā gribēsim! Un, ja jums tas nepatīk, man ļoti žēl. Es netaisos sabeigt savu dzīvi tikai dēļ tā, ka jums kaut kas nepatīk. Žēl, ka jūs mūs neatbalstiet, bet mēs jums to neuzspiedīsim. Mēs esam lieli, lai paši izlemtu, būt vai nebūt kopā.
- Drīzāk jau bērni! – viņš nokliedza un metās pie savas meitas, kas izbrīnīta raudzījās uz šurpu skrejošo tēvu.
- Paldies, ka bijāt kopā ar mums! Ar jums bija labi, bet bez jums vēl labāk! – Anda nokliedza, nedaudz ironizēdama un pasmiedamās par vecāku slimīgajām, nepārejošajām fantāzijām, un paņēmusi Kristiānu pie rokas, metās skriet. Bērnības nepakļautais spītnieces gars lika par sevi manīt, padoties viņa negrasījās un meitene arī zināja, ka ja tagad to izdarīs, tad, iespējams, vairs nekad neredzēs savu Eņģelīti Kristiānu. Vecākiem pār viņu bija liela vara, tie varēja likt tai pakļauties, ieslēgt to četrās sienās un nelaist laukā, bet pavēlēt pār meitenes jūtām un sirdi tiem nebija spēka. Viņa bija uzvarējusi. Viņi abi kopā ar Kristiānu bija uzvarējuši.
Meitenes baltās kurpītes palika kaut kur uz trepēm, lai ātrāk skrietu viņa tās atstāja un tālāk metās ar basām. Pakaļ dzinās vienīgi tēvs, bet visi pārējie cilvēki, kā līgavu un līgavaini pavadīdami, piestājās pie skolas kā pie baznīcas vārtiem. – Daudz laimes! – likās, meitene dzirdēja vēlējumus, bet ne tikai tos, tur bija arī lamas, kas izskanēja no tēva mutes un saukļi, ka šie nekad nebūs laimīgi.
Bet viņi neklausījās, kā divi zaudējuši prātu tie metās prom. Kārtējā spontānā ideja, kas iezagās to galvās un nelaidās prom. Viņi piederēja viens otram, tie neiebilda trakām idejām, tie nebaidījās no sekām, jo zināja, ka labs vai slikts iznākums, bet viss tiks pārvarēts kopā.
Drūmos mākoņos savilktās debesis nodārdēja. Lielas, karstas vasaras negaisa lāses pārlija pār siltajām miesām. Tas bija vasaras sākums, jaunas dzīvības sākums, jaunas dzīves sākums. Un šis bija auglīgs lietus, kas lika auglīgai sēklai izdīgt.
Netālu no stacijas, kuras virzienā muka abi jaunieši, Kristiānu sagaidīja balta mašīna izpušķota ar rožu ziediem, bet pie tās stūres šoferis, Kristiāna vecākais brālis. Eņģelītis bija paredzējis visu, to, ka dabūs atestātu, to, ka bildinās Andu un to, ka pēc tam ko kājas nesīs veikli tie dosies prom. Protams, tas, ka viņu laimei būs tik liela pretestība no Andas vecāku puses, viņam nebija ienākusi galvā. Viņš bija perfekts un oriģināls un likās, tieši mirklī, kad visapkārt zibeņoja un dārdēja pērkona niknais kliedziens, meitene viņā iemīlējās no jauna. Viņi iesēdās mašīnā un aizbrauca.
Savāda sajūta… Andai šķita, ka viņa aizmuka pati no savām kāzām. Likās, ka viņas vīrs ir greizsirdīgais tēvs, bet, ka mīļotais, ir tas, kas viņu nolaupīja un tagad sēdēja blakus. Viņa skaļi elsoja, bet smaids bija nepārspējams. Puisis smējās, glāstīja viņas plaukstas un pateicās Dievam, ka sastapis kaut ko tik jauku kā Anda.
- Mana sieviņa! – viņš noteica un pasmaidīja. Likās, ka nekad mūžā viņš nav bijis tik laimīgs un tik uztraucies, likās, ka ir izdarīts noziegums, bet, ka tā sekas nevienu neuztrauc.
- Es tevi mīlu! – viņa noteica un apkrita Kristiānam ap kaklu. – Mani vecāki noteikti samierināsies, ka es esmu laimīga ar tevi un, tad jau drīz noteikti beigs jaukties mūsu lietās…
- Kuš… - viņš apklusināja meiteni. – Kāda tam nozīme? Un, ja arī nepieņem! Mēs esam viens otram un man ar to pietiek… - sekoja skūpsts, salds un patīkams.
- Es nespēju tam noticēt, mans jaunākais brālis ir dabūjis sievu agrāk par mani! Un laimīgi mīl viņu… - noteica šoferis, kas bija Kristiāna vecākais brālis Raivis un pasmaidīja.– Bet viņu vairs neviens nedzirdēja. Viņi skūpstījās un alka viens otram atkal piederēt.
- Mīļum, - Kristiāns ierunājās. – bagāžniekā stāv somas ar ēdienu, drēbēm un ir tev arī apavi. Es salasīju arī dokumentus un nedaudz naudas, jaunas dzīves sākšanai!
- Kā tu to visu dabūji gatavu?! – Anda, ļoti izbrīnīta, ievaicājās.
- Rūķīši palīdzēja! – viņš pasmējās un pagriezās uz bagāžas nodalījumu, lai no kādas somas izvilktu apavus, ko meitene varētu uzvilkt.
- Un, ko tu būtu darījis, ja es nepiekristu!? – meitene ievaicājās, to tincinādama, un pagrieza puiša seju uz sevi, lai tā acis raugās meitenē.
- Es tevi būtu nolaupījis! – viņš noteica un meitene nesaprata vai tas, ko puisis saka tagad ir taisnība, vai nav. – Aizvedis uz kādu klusu vietiņu un turējis tur tevi tik ilgi līdz tu saprastu, ka mani mīli! Tad es tevi aizvestu uz baznīcu un baznīckungs mūs salaulātu. Un tad tu noteikti saprastu, ka mani mīli. Mēs aprecētos tā vai tā!
- Ak šausmas, tu jau esi izplānojis visu mūsu dzīvi! – meitene noteica un smaidīja.
- Un ne tikai dzīvi, tā, ka rēķinies, ātrāk par pasaules galu, es tevi prom nelaidīšu!
- Un, tad, kad būs pasaulei gals?
- Arī tad! Visu mūžu, mūžību un visu laiku pēc mūžības! Es tev apsolos, nekad tevi nepametīšu!
- Un es arī! Es nekad no tevis neaizmukšu!
Anda nespēja tam noticēt, viss likās tik nereāli. Bildināt izlaiduma dienā, noorganizēt sekmīgu bēgšanu paredzot, ka viņas vecāki nebūs ar mieru, ka meita salaulājas, tas viss likās tik nereāli, kā no fantastiska sapņa izvilkts, kā no skaista mīlas stāsta. Bet vai tad Anda bija aktrise kādā mīlas dēkā? Nē, tas viss notika reāli, viss bija patiesi.
Un nedaudz vēlāk sapņa skaistākā daļa pārtapa pavisam reālā murgā – tēvs nelikās mierā, ar savu sarkano „Fordu”, kā nenormāls tas dzinās pakaļ abiem bēgošajiem mīlniekiem. Vai tiešām viņa naids pret vispasakaināko meitenes puisi bija tik milzīgs? Un par ko gan? Tikai par to, ka desmitās klases vasarā viņi jūrmalā pārgulējuši? Tikai par to, ka viņa viņu mīl? Tikai par to, ka grib apprecēties un būt laimīga? Nē, tas tomēr nebija reāli.
Viņi nedaudz atrāvās un Raivis, piedāvājās apmuļķot meitenes tēvu un abus mīlniekus izlaižot pie stacijas pariņķot pa pilsētu viens pats. Jaunieši piekrita un jau pēc mirkļa nākamās pilsētas stacijā viņi bija izlaisti un noslēpušies no cilvēkiem stāvēja stacijā un gaidīja tuvāko vilcienu uz Rīgu.
Laimīgāki par vislaimīgākajiem cilvēkiem kā divi noziedznieki, kas tikko nolaupījuši pašu vērtīgāko un aizlaidušies no policistiem, tie stāvēja un smaidīja, vēl joprojām nespēdami noticēt, ka visa šī diena pagājusi steigā, kā filmā, lai arī tomēr bija patiesība.
Nopirkuši biļetes neilgi pirms vilciena, tie nekavējās un iekāpa kādā no beidzamajiem vagoniem un apsēdās mierīgā vietiņā pie loga. Kristiāns apskāva meiteni un piespieda to cieši pie savām krūtīm. Īsu laiku, meitenei zvanīja vecāki, bet tad, saprazdami, ka ietiepīgā meitene klausuli necels, pārstāja to darīt. Turpretim Kristiāna vecāki bija mierīgi, tie zināja, ka nekas jauniešiem nekaitēs un, ka, lai arī kur tie atrastos, bet abi kopā būs drošībā – viens otram tie bija kā gaiss, un neelpot spēja tikai kādas divas, trīs minūtes. Un arī šīs divas, trīs minūtes neesot kopā jau bija tā daudz par daudz.
Viņi brauca stundu, pusotru. Pa ceļam un jauno palikšanas vcietu viņi klusēja. Meitene smaidīja, pievērusi acis, bet puisis lūkojās laukā pa logu ik mirkli vēlēdamies pajautāt vai tikai meitenei kaut kas nav nepieciešamas un vai viņai ir ērti. Viņa rūpes sargāja meiteni. Bet meitenei nebija bail ne no kā, jo esot kopā ar Kristiānu viņa zināja, ka nekas nenotiks.
Tuvojoties galvaspilsētai vilciens kļuva arvien pilnāks un pilnâks. Cilvēki spiedās viens pie otra, grūstījās un skaļi runāja, bet abiem jauniešiem viss bija izzudis, viņi bija laimīgi un, kā jau laimīgie visas nebūšanas laida gar ausi, tas viņus neuztrauca.
Nonākuši galvaspilsētā tie devās uz vietu, kur it kā bija doma apmesties, tas bija Kristiāna brāļa Raivja dzīvoklis. Šeit Kristiāna brālis dzīvoja visu skolas laiku un arī pa brīvlaikiem, netālu no šejienes atradās kā viņa skola tā vasaras darba vieta un arī nākamā Kristiāna skola un darba vieta. Celtnieks. Profesionāls inženieris un arhitekts. Sapņi jau, protams, nebija no tiem mazākajiem, bet jaunā vīrieša apķērība tos izpildīt tālu neatpalika no vēlmes būt laimīgam. Runājot par Andas nākotni, viņa cerēja mācīties par žurnālisti, sekmes viņai bija labas latviešu valodā, krievu un angļu, drosmes viņai netrūka un uz mutes svešu cilvēku sabiedrībā arī viņa nebija kritusi. Talants bija abiem jauniešiem, tikai jautājums, vai viņiem pietiks laika un spēka abu lielos sapņus īstenot?!
Viņi tuvojās daudzdzīvokļu ēkai. Parasta, sešu stāvu ēka, ar pelēcīgām sienām un baltiem, jauniem plastmasas logiem galvenokārt. Prasta, bet izskatījās pietiekami droša un pietiekami tālu no ārpasaules, lai svešu acīm un Andas tēvam viņu būtu grūti atrast.
- Piebremzē! – viņš sacīja, kad meitene bija grasījusies iekāpt jau ar vienu kāju dzīvoklī. – Vai nebūtu normāli tagad savu jaunlaulāto pārnest pār slieksni!?
Pie dzīvokļa durvīm Kristiāns nolika somas un atslēdza durvis, atvēra tās vaļā un uzmanīgi pacēla Andu uz rokām.
Un viņš to izdarīja, trausli un mierīgi, nekur nesteigdamies un lieki neuztraukdamies. Viņš pārnesa viņu pār slieksnim un nolika.
Dzīvoklis nebija liels – viena istaba, virtuve, maziņa dušas kabīnīte un tualete ar izlietni. Nu, ko lai saka, bet diviem cilvēkiem jau pietika. Un, ja arī trešais – Kristiāna brālis uzrodas, tad jau arī šim pietiks vietiņas. Abi brāļi bija sarunājuši, ka Kristiāns ar draudzeni varēs uzturēties dzīvoklī un tas jau bija pirmais atbalsta abiem jauniešiem, kas bija lielpilsētā kā divi uz ielas izmesti kaķēni.
Ārdurvis, tās verot, čīkstēja. Priekšnams bija nedaudz drūms, bet lielu krāsainību jau nevajag, galvenais, ka ir gulta un ledusskapis un, ak, jā, vēl arī galds nenāktu par skādi. Pa mazu gaitenīti, izejot cauri priekšnamam viņiem pavērās durvis uz virtuvi. Maza virtuvīte, tajā ielīda tik vien kā galds, divi krēsli, vienā stūrī ledusskapis, otrā izlietne, bet pa virsu visam vēl plauktiņi traukiem, dakšiņām, burkām un recepšu grāmatām divos stāvos.
- Jā, uz šī galdiņa jau nekādi lielie mīlas prieki nesanāks! – meitene nosmēja paraudzīdamies un minimālo virtuves galdu.
- Vēlies izmēģināt? – viņš tikpat jautri atsmēja pretī.
Tālāk pa gaitenīti sekoja guļamistaba. Neliela istabiņa tās pašā vidū uz grīdas stāvēja gulta ar jaunu, tikko pārvilktu veļu, pie loga bija galds ar datoru, bet uz palodzes skaisti ziedošas rozes.
- Sakaisti! – noteica Kristiāns, pasmaidīja un iesēdās gultā. – Mīksta! Nāc piesēdi.
Anda paklausīja un jau pēc mirkļa viņi gulēja gultā kaislīgi skūpstoties. – Es tevi mīlu. – viņš noteica un iedeva maigu, vieglu bučiņu uz meitenes pieres.
- Arī es tevi mīlu! – viņa atbildēja. – Paldies tev par šo dienu, paldies, ka mani nolaupīji, paldies, ka gribi ar mani pavadīt savu atlikušo mūžu, paldies, ka esi!
- Es tevi mīlu… - viņš nočukstēja. Puiša rokas glāstīja meitenes kaklu, rokas un krūtis. Viņš atkal drīkstēja viņu just, viņu mīlēt. Viņa atkal piederēja viņam un viņš viņai. Viens veselums. Skaists veselums.
Uz vakarpusi viņi aizmiga un viens otra rokās nogulēja līdz pat rītam. Nekas nebija bijis skaistāks, kā atkal aizmigt mīļotā rokās un pamostoties redzēt, kā tevi vēro mīļotais. Nekas nebija skaistāks par apziņu, ka tu kādu mīlu un, ka kāds mīl tevi.
Nākamajā dienā uz pusdienlaiku ieradās Raivis, līdzi paņemdams dažas segas, vienu spilvenu un nedaudz ēdamā. Viņš smaidīja kad pamanīja abus mīlnieciņus guļam gultā pat pēc divpadsmitiem un viņš priecājās par tiem, par to, ka brālis kādu mīl, bet viņu biedēja Andas tēva dusmas par to, ka abi saderinājušies, par, to, ka tagad aizmukuši un, ka nekur savu meitu nevar atrast.
Bija svētdienas vakars kad visi jaunieši devās pastaigāt pa pilsētu, izmeta nelielu riņķi, pastaigājās pa ielu, pavēroja cilvēkus, viņu steigu, pastaigāja pa tavējajām kafejnīcām un bāriem meklēdami izdevīgākus darba piedāvājumus, kā nekā vajadzēja sākt krāt jau studijām. Meitene bija iekļuvusi budžeta grupā, bet puisis labākajā gadījumā par izcilajām sekmēm dabūs tikai stipendiju.
Vēlāk viņi aizgāja uz jūrmalu, pastaigāja pa molu, ēzdami cukurvati. Anda to dievināja un arī Kristiānam tā garšoja. Savā ziņā viņi laika gaitā bija pārņēmuši viens no otra kā tikumus, tā arī netikumus.
- Atceries, kā septembrī, desmitajā klasē, kad braucām uz Lietuvu tu liki man skriet tev līdzi pa smilšu pludmali pakaļ kaijām?! – ievaicājās Kristiāns.
- Jā, bet tad tev bija bail un kauns un tu to negribēji darīt!…
- Un tagad es to gribu! – viņš noteica un, paraudams meiteni aiz rokas, metās skriet.
Kaijas, kas atradās nedaudz attālāk sasēdušās lielā barā uz smiltīm, tika iztraucētas un, jaunie cilvēki, izskriedami tām cauri, padzina tās uz visām pusēm. Kā liels mākonis tās pacēlās debesīs pretī saulei un debesīm. Aizmuka no diviem bezprāšiem. Viņi atkal bija laimīgi. Pārāk laimīgi, lai tā, kas notiktu būtu īstenība. Andai bija bail zaudēt to visu, kas viņai tagad piederēja, bail bija pazaudēt Kristiānu. Viņa nespēja iedomāties turpmāko dzīvi bez viņa, lai arī viņu draudzība ilga tikai trīs gadus, cilvēku saknes bija ievijušās pārāk dziļi sirdīs un aiziņās, lai kādu dienu tie tā vienkārši pamostos un saprastu, ka ir palikuši vieni.
Kā mazi bērni, aizmukuši no vecāku uzraudzības. Iespējams viņi vēl nebija pieauguši?! Vai varbūt domāja kā bērni?! Nē, atbildības tiem netrūka, bet par visu vairāk tiem bija un palika mīlestība.
(10.08.2007) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Mēness palīdz smaidīt,
Zvaigznes ciemos lūdz -
Jauno gadu gaidot
Prieka nedrīkst trūkt! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1447
Kopā:6110468
|
| |
| |
|
Autori
