X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Gita Mullere | Neizdotās grāmatas | Mūžu un mūžību kopā būt |
Ievads
 
Komentāri (37)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

“Un tad, kad mēs izaugsim, mēs apprecēsimies, nopirksim mazu dzīvoklīti daudzstāvu ēkas pēdējā stāvā un uz jumta, kas arī piederēs mums – mēs uzliksim dīvānu, lai skaidros rudens vakaros varētu noraudzīties zvaigznēs un mīlēties zem tām”

Viņi satikās septembrī, rozēm ziedot skolas pagalmā pie parka. Tas bija kā jauns pavasaris viņu abu dzīvēs. Viss sākās kā lēna gruzdēšana, no sākuma attiecībās netrūka, ne kauna, ne nodevības, ne viltus un pat ne sāpju. Par Andu skolā daudz baumoja un Kristiāna priekšā viņa tika nomelnināta ne pa jokam. Īsu mirkli meitenei tas sāpēja, jo viņa domāja, ka vēl neiesākušās attiecības tā pat arī beigsies, bet kad mēneša jubileja jau tika nosvinēta, puiša kauns par meiteni citu priekšā pagaisa. Viņš redzēja kāda viņa ir un viņš manīja to, ka par meiteni tiek runāti melni meli. Viņš redzēja taisnību, viņš iemīlējās meitenē, un meitenē iemīlējās viņā.
Pēc divu mēnešu draudzības puisis viņai atdzinās mīlestība. Toreiz bija brīvdienas, viņa bija slima un gulēja mājās ar trīsdesmit deviņu grādu temperatūru zem vairākām biezām segām. Tas bija kā sapnis murga vidū starp temperatūru, galvassāpēm un upeņu karsto sulu. Viņš uzrakstīja īsziņu, kurā atdzinās, ka mīl meiteni un uzreiz slimā dvēselīte jutās labāk, jo nu saprata, ka arī savas jūtas un savu mīlestību pret puisi nav vērts slēpt.
Ejot laikam viņi palika arvien tuvāki, viņi runāja par pilnīgi visu, izkratīja savas sirdis, kas bija pilnas ar sāpēm, ļaudami viens otru aizstāvēt un sargāt. Viņi rūpējās viens par otru. Un dienu laikā saauga kopā kā divi koki.
Pēc triju mēnešu draudzības, uz vecgada vakaru puisis atbrauca ciemos pie meitenes nosvinēt gada skaistākos svētkus. Viņš atbrauca ar baltiem nodomiem, sēdēt mājā, runāt, spēlēt kārtis, varbūt pastaigāt pa apkārtni, arī meitene viņu ar šādiem nodomiem sagaidīja… Viss, kā jau vienmēr, izvērtās savādāk. Visu laiku, kad pieklājības pēc nebija jāsēž ar ģimeni, viņi pavadīja meitenes istabā ar aiztaisītām durvīm skūpstoties. Tikai skūpstoties, bet kas tie bija par skūpstiem – skaistākie un saldākie uz visas pasaules. Paši neatvairāmākie, paši noziedzīgākie… varētu teikt, attiecības bija pārgājušas citā līmenī, jo nekad, nekad neko tādu viņi vēl nebija izmēģinājuši.
Kopīgi sagaidīdami Jauno gadu, tie apskāvušies stāvēja zem naksnīgajām debesīm, zem salūta un pie sniega ar lielām šampanieša glāzēm rokās, cerot, ka šis nebūs pēdējais vecgada vakars un Jaungada rīts viņu kopīgajā dzīvē.
Atsākoties skolas laikam viņi pamatīgi sakasījās. Viņa raudāja. Puisis jau kuro reizi bija apsolījis atmest smēķēšanu, bet meitene bija viņu pieķērusi, laužam solījumu. Ja domājiet, ka šī problēma tik vien kā cigarešu smirdoņa puiša jakā un matos, tad jūs smagi kļūdīties. Vairākas reizes viņš bija lūdzis piedošanu, vairākas reizes apsolījies, ka nemelos, ka izbeigs smēķēt, bet nebija turējis vārdu… Bija aizdomas, ka viss izjuks… Bet pa vienu dienu jau tik ilgi turējušās attiecības nemēdz izjukt – meitene sev iestāstīja, pār vaigiem liedama kristāla asariņas.
Viss beidzās labi, patiešām, tik skaistām attiecībām un vēl mīlestībai nav lemts beigties pa vienu dienu. Viņi salīga, atkal solīdamies, ka kaut kas tiks labots… Meitene ticēja, jo viņu mīlēja.
Kādu dienu viss viņu attiecībās aizgāja vēl tālāk, kas sāka pietrūkt ar skūpstiem un glāstiem, tie turpināja iet vēl tālāk. Reiz kopmītnēs, vakariņu laikā viņi izdomāja pārgulēt, bet kaut kas nesanāca un viņi tam atmeta ar roku… Viņi nenožēloja, ka to mēģinājuši, viņi priecājās, ka redzējuši viens otru pilnīgi kailus. Meitenei bija mazas krūtis, vienmēr viņa tās bija slēpusi un centusies maskēt ar daudziem polsteriem, bet esot kopā ar Kristiānu, viņai vairs nebija kauns. Viņa atklājās tā priekšā tāda kāda bija – tīra un patiesa. Un viņai nebija bail.
“Tu esi skaista!” toreiz viņš bija sacījis.
Likās viņš nemanīja ne meitenes mazās krūtis, ne lielo degunu, kas izskatījās nesamērīgi milzīgs pie viņas skaistajām acīm un lūpām, likās toreiz tas viss tika noklusēts vai arī neievērots. Bet kāda gan tam bija nozīmē, viņam patika viņa tāda kāda bija, neko nevajadzēja ne pielikt, ne atņemt. Viņš viņu tādu bija ievērojis un iemīlējis un neko citu viņš arī negribēja.
Un arī meitene viņu mīlēja, ja neskaita, ka uz muguras jaunietim bija neliels kupris, viņai viņā patika viss. Un pat Kristiāna muguru meitene neievēroja, viņa mīlēja viņa spalvainās krūtis, viņa skaisto vēderu un milzīgās plaukstas, skaista likās meitenei viņa seja un brīnišķa dvēsele. Viss neskaistais likās izzudis un tad nepastāvēja nekas – bija tikai viņi – divas plikas dvēseles saspiedušās cieši kopā, juzdamas sirdspukstus, vienmērīgo elpu un dvašu pie auss. Tas bija skaistāk, jo ikkatra elpa, ko tie izelpoja un, ko ieelpoja, tiem bija kopīga.
Kopš laika, kad viņi redzēja viens otru kailu, viņi neslēpa viens no otra neko. Visu, ko tikai kādreiz bija spējīgi pārrunāt ar labākajiem sirdsdraugiem un sirdsdraudzenēm nu viņi pārrunāja kopīgi – vai tie bija slapjie sapņi, vai mēnešreizes. Kopā viņiem bija jautri, viņi bija kaut kas vairāk kā brālis ar māsu un kaut kas vairāk par vienu veselu. Viņi bija mīlētāji, kas mūsdienu pasaulei bija vēl tik ļoti sveši. Un dažu reizi Anda atcerējās, ka pirms ilga laika nespēja iedomāties kā tas ir, ja meitene ar puisi iet uz aptieku un konsultējas par labāko kontracepciju, viņa nespēja iedomāties, ka puisis ar meiteni var runāt par kaut ko tik ļoti intīmu, turpretim Kristiāns bieži aizdomājās par pārējo pārīšu attiecībām. Viņam šķita, ka neviens viņa vecumā nejūtas tā, kā jūtas viņš ar Andu, ka neviens meiteni nemīl tik ļoti, cik viņš savu Princesīti.

Vēlāk vēl vienu reizi tie bija mēģinājuši pārgulēt. Tā bija puiša dzimšanas diena. Viņi bija atbraukuši pie meitenes un, kad visi jau gulēja Anda izkāpa no dušas satinusies tik vien kā ar dvielī. “Apsveicu vārda dienā!” toreiz viņa bija noteikusi un nometusi dvieli viņa priekšā. Atkal viņa bija kaila. Viņš viņu glāstīja un skūpstīja, tikko kā noturēdamies, lai neatpogātu savu bikšu pogu un neaizietu tālāk. “Es tev dāvinu sevi!” viņa noteica un atpogāja vaļā viņa bikses. Kristiāns nebija brutālais mīlnieks, kas no tuvības tikai par savu labumu domāja. Viņš alka, lai meitenei patiktu, lai apmierinātu viņu, bet pats palika otrajā plānā. Tai vajadzēja būt viņu pirmajai reizei. Vajadzēja būt, skaistai pirmajai reizei. Viņiem trīcēja kājas. No uztraukuma, bailēm un varbūt mazliet, mazliet no aukstuma.
Viņi nepārgulēja. Viņus iztraucēja bailes, ka kāds varētu ienākt un iztraucēt. Lai arī viss bija sācies skaisti, skaisti tas arī beidzās. Tonakt viņi šķīrās ar skūpstu uz lūpām un grūti izpildāmu solījumu, ka varbūt nevajadzētu līdz vasarai pārgulēt?!

Pēc laika nomira Kristiāna labākais draugs Imants. Viņa klasesbiedrs. Šausmīgā vilciena avārījā ar nenoskaidrotiem miršanas apstākļiem. Skaidrs bija tikai tas, ka viņu notrieca vilciens, bet kā tas notika un kādēļ, tas bija un palika tikai nelaiķa ziņā. Par viņa nomiršanu raudāja ikkatrs no desmitajām klasēm, neviens nebija tik stipris, lai ļaunās nāves dēļ nenobirdinātu kādu asaru. Sāpēja. Kristiāna un Andas attiecībās iestājās krustpunkts. Viss dega. Mazā dzirkstelīte uzplaiksnīja vēl vairāk. Viņi atsvešinājās. Kristiāns ierāvās sevī, bet Anda nezināja, kā lai palīdz. Viņi gandrīz atkal sastrīdējās… Anda negribīgi deva viņam vaļu, lai pabūtu vairāk ar saviem draugiem, bet tad, kad viņš atnāca pie savas Princesītes, tad klusēja un uzkluasīja viņa sāpes. Vairākas reizes viņš bija raudājis uz meitenes pleca, arī viņa šnukstēja.
Pēc bērēm viss kaut cik noskaidrojās. Sāpes aprima, jo likās, līdz ar bērēm un mirušā ierakšanu zemē, izkalta arī slapjie, asaru noslacītie vaigi. Izzuda redzamās sāpes un tagad tikai katra cilvēka sirds dziļumi klusībā skuma pēc mirušā.
Bet gāja laiks un ārī tās sirds dziļumu sāpes palēnām pagaisa. Viss bija noticis tā, kā tam bija jānotiek… Tikai Kristiāna un Andas attiecības atkal bija nostādījušas abus jauniešus kraujas malā vienu otram pretī. Lēkt? Vai nelēkt? Tie sastrīdējās atkal par šķietamiem niekiem, kuri Andai sāpēja nedaudz vairāk kā Kristiānam. Strīdiņi nāca viens pēc otra un, jo vairāk viņi dusmojās, jo vairāk sastrīdējās. Saulītē tika celti visi abu jauniešu neglītumi, paši mazākie noziegumiņi un pārkāpumi. Pēc pēdējā, kad Anda nokaitināja Kristiānu, viņš aizgāja, aizcirzdams durvis un pamesdams meiteni vienu. Skolas solā viņa sēdēja un raudāja. Šausmīgi. Visi domāja, ka viņi izšķīrušies un arī pašai meitenei, šī frāze likās jau patiesa. “Vairs nebūs viņa smaida… sabiedrības, viņa balss… nebūs nekā…” Toreiz viņas sirds bija asiņojusi.
Tajā neleimīgajā dienā Kristiāns satika meiteni, kad tā grasījās jau kāpt iekšā autobusā un braukt no kopmītnēm, kur abi jaunieši pa skolas laiku uzturējās, uz mājām. Viņš to pierunāja palikt, un, kaut arī paša sirds lūza, uz aprunāties. Anda palika. Skolas parkā, kur pirmo reizi tie bija satikušies, viņi runāja. Izrunāja visu līdz pēdējam, kas sēpēja, kas bija ļauns. Meitene izstāstīja savas bēdas un arī viņš savējās. Tie salīga mieru. Atkal… Bet vai vēl ilgi. Tajā dienā, viņi apsolījas vairāk nestrīdēties par sīkumiem, viņu attiecības abiem tiem bija pārāk dārgas, lai tik vienkārši un nejēdzīgi tās pazaudētu. Viņi raudāja no laimes, sēdēdami viens otram blakus un atkal saprazdami, ka viens otru pārāk stipri mīl, lai izšķirtos.

Solījumu par pirmo reizi tiem, protams, neizdevās noturēt. Būt kopā un nepieskarties viens otram, kad lūpas un plaukstas un pati sirds alka pēc kaut kā lielāka. Naivi bija ticēt, ka tie varēs izturēt. Pavisam naivi. Reiz Kristiāns atbrauca pie meitenes un tas notika. Kā eksperiments aiz aiztaisītām durvīm, kad pirmajā stāvā sēdēja meitenes vecāki. Protams, nekādu lielo baudu abas puses neguva, jo neviens nebeidza. Tas drīzāk bija kā eksperiments, kā skaists izmēģinājums. Kristiāns iegāja viņā skaisti, pirmo reizi. Abi jaunieši izmēģināja vairākas pozas, bet neviena no tām tiem nelikās saistoša un ērta – viena lauza kājas, otra muguru, bet vēl trešā nesniedza nekādu efektu. Protams, visam skaistajam, kā jau mēs zinām, pienāk arī gals. Un gals bija steidzīgs. Uz otro stāvu kāds uznāca un cik vien ātri steigdamies tie saģērbās un trīcošām, kājām cerēja, ka neveisn neatnāks. Neatnāca.
Dienā, kad abi jaunieši atvēra vārtus, kas ir laimīgas ģimenes pamatā, viņi kļuva vēl tuvāki, nu tos saistīja ne tikai garīgā, bet arī fiziskā tuvība. Aiz maiguma aizplīvotiem skūpstiem pukstēja karstas sirdis. Un dienās, kad tie vēlējās vairs nebūt maigi, tie spēlējās – skolniekos un skolotājos, dakteros un medmāsās, bet kad prāts nesās uz kaut ko pilnīgi traku Anda viņu ieveda sarkano lukturu rajonos un, lai arī cik dārga vai lēta „ielene” viņa būtu, puisi tai padevās.
Viņiem nebija kauns izmēģināt kaut ko jaunu. Vairākas reizes tie bija riskējuši kopmītnēss – gaitenī, mācību stundus laikā tualetēs un dušās, reizēs, kad tie iešmauca tajās abi kopā. Reiz arī skolā, kādas diskotēkas laikā, tie aizgāja no deju grīdas, lai pēc mirkļa satiktos trešajā stāvā tumsā uz palodzes un atkal justu viens otru.

Kādu dienu, kad skolas mācību gads jau tuvojās skaistajam noslēgumam un liecību izdošanai, kad nokārtoti jau bija eksāmeni, ar paprāvu draugu grupiņu Kristiāns un Anda aizbrauca uz jūrmalu, vairāku dienu atvaļinājumā, nosvinēt Andas novēlojušos dzimšanas dienu. Ar draugiem ilgi, līdz pat vēlai vakara stundai tie bija sauļojušies un peldējušies, un, kad bija palicis par aukstu, tie kopā bija salasījušies pie ugunskura, lai ceptu šašlikus un dzertu pašbrūvētu vīnu. Kad visi jau bija aplūzušie no skaistā vakara un nogurdinošās dienas un nedaudz varbūt arī no vīna, Anda ar Kristiānu devās uz jūrmalu, lai nu katrs piepildītu savu skaistāko bērnības sapni – nakti jūras malā pie viļņu kaislīgajiem glāstiem un dzestrās vakara rasas uz smilšu graudiņiem.

Meitenes māte uzzināja par to, kas noticis jūrmalā. Viņa aizliedza abiem jauniešiem satikties. Viņu sirdis pamira, domādami, ka tas ir gals, vairākas dienas no abu jauniešu pusēm neatskanēja ne pušplēsta vārdiņa. Māte atņēma meitai telefonu un aizsūtīja uz laukiem pie vecākiem, lai tur meita aizmirst par visiem “grēku darbiem” ko sadarījusi savas jaunības laikā. Viņa protestēja, ilgi klaigādama, ka nenožēlo ne to, ka mīl puisi, ne to, ka pārgulējusi, ne arī kaut ko citu. Anda kliedza, ka ja cilvēki mīl viens otru un uztur tik stabilas attiecības, kādas bija viņai ar Kristiānu, tad pat mīlēšanās vairs nav grēks. Bet māte neklausījās. Bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem viņa aizsūtīja viņu prom no puiša.
Kristiāns tovasar strādāja, bet nespēdams dzīvot bez meitenes devās viņu uzmeklēt. Viņš viņu neatrada, bet nebeidza meklēt. Neviens neatklāja, kur palikusi meitene, bet Andas māte draudēja, ja viņš vēl kādu reizi parādīšoties viņas mājā tad tā viņam noraušot locekli, kas nevarot noturēties biksēs.
“Tas mani nebaida! Es mīlu jūsu meitu un, ja jūs nepateiksiet kur viņa ir… Es viņu tāpat atradīšu!” – drosmes puisim netrūka, bet meiteni viņš neatrada.
Meitene netika prom no laukiem, viņa netika pat prom no vecvecāku mājas. Visu dienu darbos zemeņu, biešu vai kartupeļu vagā, uz pilsētu viņa netika. Andu skuma, neredzēdama Kristiānu, viņai bija bail, ka tas viņu neaizmirst, ka nekrāpj, ka nenodod…Bet dziļi sirdī, viņa tomēr ticēja, ka puiša mīlestība pret pazudušo meiteni cik liela bija, tik arī palika.
Puisis viņu meklēja. Reiz pie vecmammas, kur dzīvoja un strādāja Anda, atbrauca viņas māsīca. Ar Paulas telefonu, viņa nosūtīja Kristiānam ziņu par, to, lai tas neuztraucas un neskumst, ka viņai nekas nekaiš un, ka viņa atrodas laukos pie vecmammas.
Pēc dažām dienām puisis bija klāt kā likts, savāca meiteni un aizbrauca, atstādams Andas vecmammu ar vectēvu, māsīcu un mazo meitēnu gluži vienus. Tā bija skaistākā diena, meitenes skumjajā dzīvē, viņš viņu mīlēja un šās dažs dienas, kad viņi nebija ne satikušies, ne sazvanījušies bija tikai pastiprinājuši viņu jūtas vienam pret otru.
Vasara izvērtās par īstu piedzīvojumu. Kristiāns viņu aizveda uz savu māju, pēc tam uz Rīgu. Strādāja celtniecībā, bet meitene ilgu laiku dzīvoklī gatavoja ēst un sagaidīja savu puisi un pārējos viņa darba kolēģus mājās no darba. Vecākiem viņa paziņoja, ka atrodas droðībā un, ka, lai tie neuztraucas, bet tiem jau maz trūka. Uzzinot, ka meitene neatrodas vairs pie vecvecākiem, meitenes tēvs ziņoja policijā, ka meita nolaupīta un pēc dažām dienām uz visiem Rīgas informācijas stabiem rotājās uzraksts un attēls ar “pazudušās” Andas informāciju. Pa televīziju tika izziņota meitenes meklēšana, avīzēs rotājās viņas attēli un kāds no kompānijas jaunajiem vīriešiem baidīdamies par sodu, izlidināja meiteni no mājas. Viņa atstāja uz galda zīmīti Kristiānam ar to, ka nu viņi it nekā tēlos, ka ir šķīrušies un, lai viņš viņu nemeklē. Kā nekā skola bija tuvu un ko tur vienu mēnesi, lai pēc tam atkal būtu kopā.
Anda aizgāja uz policiju un viņu aizveda mājās.
Vasara beidzās ar asarām, bija pagājis ilgs laiks viņu netikšanās un nu viņi gaidīja kad atkal viens otru satiks. Kristiāns nebija laidis pa kreisi, bet gan uzticami gaidījis, kad atkal pienāks skola un viņš atkal varēs būt kopā ar meiteni.
Viņi satikās pirmajā septembrī. Andai mugurā bija gaiši sarkana kleitiņa, bet Kristiānam pilns klēpis baltu rožu. Tās bija Andai. Pēc murga, ko viņi nosauca par vasaru, jauniešiem atkal sākās sapnis.

Visu mācību gadu viņi atsēdēja skolā, bet pēc skolas sākās dzīve. Kāda rada gabala dzīvoklītī, kas uz laiku piederēja Kristiānam, pēc stundām viņi satikās un mīlējās. Izslāpuši viens pēc otra, tie nu bija laimīgi. Viņi pus dienu bija spējīgi nogulšņāt uz baltajām dūnu segām, aizmirsdami, ka eksistē kā skola tā mācības. Viss bija atstāts novārtā un tikai vienīgais par ko tie uztraucās un par ko baiļojās, bija viens par otru. Mīlestība un kaisle bija pārtapusi atkarībā, viens bez otra tie vairs nespēja, ne elpot, ne gulēt.
Vienpadsmitās klases vasarā, kad meitenei jau bija astoņpadsmit, viņa nolika tiesības braukšanai ar automašīnu, viņa iestājās darbā kādā no lielveikaliem par pārdevēju un visu dienu strādāja Rīgā, pa nakti palikdama oficiāli pie kādas savas draudzenes. Vecāki jau bija apraduši ar meliem, ko meitene stāstīja par to, ka viņa ir vientuļa un, ka toreizējais Kristiāns bija tikai kā rotaļlieta. Un viņi jau, protams, priecājās, ka mazā meitiņa atkal nonākusi uz ceļa. Ha! Cik saldi bija meitenes smiekli, kas klusībā skanēja viņas sirdī par to, ka vecāki, tik smalki bija apmuļķoti. Protams, viņa jau vairāk būtu vēlējusies nevienam nemelot, bet, ja uz spēles tika celta abu jauniešu mīlestība un palikšana kopā, tad nevieni meli nebija par lieliem.
Visu vasaru viņa strādāja vaiga sviedros, bet vakarus un naktis pavadīja kaislīgās elsās ar savu puisi starp baltām dūnu segām. Tā bija laime, ka ik vakaru viņa satika Kristiānu smaidot viņas istabas priekšā pie gultas, uz kuras pa mirklim atradās konfektes vai rožu ziedlapiņas. Un tad viņi mīlējās, mētājās ar ziedlapiņām un kā divi kaķēni priecājās, ka satikuši viens otru. Šī nu bija skaistākā vasara viņu mūžos.
No rīta abi kopā viņi mēdza iet dušā, stāvot zem auksta ūdens un redzot cik viņi skaisti abi jaunie cilvēki nespēja novaldīties un atkal krita kārdinājumā iekarot viens otru. Un atkal, diena labi iesākdamās, turpinājās labi un beidzās ar graujošu noslēgumu uz virtuves galda…
Jūs domājiet, starp viņiem valdīja vienīgi sekss un rutīna – sekss no rīta, darbs pa dienu un sekss vakarā?! Nē, jūs maldāties, bieži vien viņi aizstaigāja arī uz jūrmalu, kur peldējās zem zvaigznēm, vēl pa retai reizei aizgāja uz tirgu nopirkt melones un nektarīnus, bet vēl citreiz devās uz lieliem veikaliem, lai pielaikotu interesantas drēbes un tad kā mazi bērni smietos par to, ka apmuļķojuši kādu.

Vasara pagāja, izklaides beidzās un pienāca divpadsmitā klase. Gada sākumā meitene izlēma, ka vai vecākiem tas patīk vai nē, viņa pateiks, ka draudzējas ar Kristiānu. Arī Kristiāns piekrita, jo noslēpt to vairs nebija spējīgs, tēlot, ka ir ienaidnieki, krievu valodas stundās nerunāt, diskotēkās nedejot kopā un pa ielu nestaigāt… Tas bija mokoši. Meitene atdzinās vecākiem. Viņi spļāva ugunis un sacīja, ka ne ar Kristiānu draudzēties, bet mācīties tai būs!
“Man vienalga, ko jūs sakāt!” – viņa nokliedza “Jums nebūs man uzspiest ko darīt. Es esmu pilngadīga un, ja jums nepatīk, ka es draudzējos ar Kristiānu, tad tā ir jūsu problēma!”
Visu gadu vecāki viņus centās izšķirt. Vienu dienu tas viņiem gandrīz izdevās. Pie Kristiāna atnāca skaista meitene, modele, tumšiem kā ogles matiem, melnām acīm un pasakainu augumu, tā viņam „kantējās” klāt kā tikai spēdama, flirtēja, uzmācās… Un tad, kad istabā ienāca Anda, viņa redzēja tos skūpstāmies. Iesākums jau bija kā ziepju operai, bet tas tā nebeidzās. Meitenes galvā pārjaucās domas un viņa apstulbusi noraudzījās notiekošajā. Puisis atgrūda skaisto meiteni, uzkliedza tai un tikko kā valdījās, lai dusmās tai neiesistu.
Anda redzēja taisnību. Kristiāns viņu mīlēja un nebija spējīgs viņu krāpt ar citu. Andas vecāki viņus neizšķīra, tiem nepietika izdomas un spēka, jo, lai arī ko tie darīja, Kristiāns ticēja Andai un Anda ticēja puisim, ka tas to nekrāps.
Gads tuvojās beigām, viņu attiecības nebija mainījušās, ja neskaita to, ka ar katru pārpratumu un katru dienu kļuvušas arvien stiprākas.
(01.08.2007)
 
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.33
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.6)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.6)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.8)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Jaunā gadā medus tauri,
Rukša ģīmi, lielu ausi,
Možu garu, duci draugu,
Un vēl simtlatnieku lieku. ...
Interesantas bildes


Spermatozoīds un ugunsmūris /Krieviski/
 
 
Zīmējumi

Pie loga
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 1501 Kopā:6061826

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec