|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Pelnrušķīte 2 | Autors - Margo
| | Komentāri (16)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Karaliene Adelīna atvēra acis un pamazām iznira no sava patīkamā sapņa. Viņa tikko bija bijusi ballē, ģērbusies jūraszilā tērpā, kas rotāts baltām, smalkām zīda mežģīnēm. Dejojot mežģīņu volāni plīvoja, atgādinādami jūras viļņu putu rotaļas, visi sajūsmā vēroja savu stalto, skaisto, neatkārtojamo karalieni – slaidu, vingru, arvien vēl jaunu, kupliem kastaņbrūniem matiem, mirdzošām acīm, rotājušos ar slaveno dzelteno briljantu – Kaķaci, kas viņai tā piestāvēja…
Ar ko īsti viņa bija dejojusi? Ne jau ar karali, dievs pasargi, viņš tā arī līdz sirmam vecumam nebija atmetis nelāgo ierašu dejojot mīt viņai uz kājām. Labi, ka garā tērpa dēļ neviens šo neveiklību nemanīja, taču viņai visu laiku nācās uzmanīties, lai nepakluptu, vai lai nepatikā nesaviebtos. Karaliene to nedrīkst atļauties.
Viņas partneris bija slaids, izskatīgs, tumšiem matiem, vīrišķīgu seju, zodā pikanta bedrīte… Rokas stingras, tādas, kas zina, ko grib, un kā vēlamo sasniegt. Ak vai, tik ļoti līdzīgs viņas ilggadējam miesassargam Arnoldam! Nu, ar to gan viņai nekad mūžā dejot nebija nācies. Miesassargi ar karalienēm nedejo. Tomēr reizēm viņa bija prātojusi – kā gan tas būtu? Lai nu kā, lidot dejā sapnī bija tik lieliski! Viņa jutās pacilāta, viegla, spārnota…
Gribējās, lai tas turpinātos vēl un vēl.
Karaliene Adelīna aizvēra acis, cerēdama, ka sapnis atgriezīsies. Nekā, galvā jau ieklīda gluži citas domas. Vakar patiesi bija balle, tajā augstajiem viesiem stādīja priekšā viņas dēla Gvido līgavu – Pelnrušķīti. Tā bija viņa, kas dejoja pils deju zālē prinča rokās – jauna, naiva, muļķīgi laimīga. Nu, neizskatīga jau viņa nebija – augums slaids, gracioza diezgan, pat dejot mācēja. Mūsdienu meitenes visas prot, dejas tagad ir tik vienkāršas! Adelīnas jaunībā – ak mūžs, stundām ilgi viņa tika dresēta, lai apgūtu visas etiķetes prasītās dejas!
Galmadāmas sačukstējās, ka Viola (paldies Dievam, Pelnrušķītei bija arī normāls kristīts vārds!) esot skaista. Nu, ja tā var teikt par meitenes laucinieces ģīmi – lai jau būtu. Viņa vienkārši bija jauna, svaiga – un viss. Nekāda pārdabiska skaistuma šai meitenei nebija – nesaprotami, ko Gvido viņā atradis, ja vairs nevienu citu sev apkārt neredzēja. Un Adelīna tā bija cerējusi, ka viņas draudzenes Millijas, Zivsacs karalienes, melnmatainā amazone Rita būs īstā! Tas būtu bijis vareni, ja Kaķacs karaliste saradotos ar Zivsaci (Zivsacs bija otrs izcils briljants, kas piederēja Millijai – līdzīgs viņas Kaķacij kā dvīņubrālis, tikai ne ar zeltainu, bet zaļi sudrabainu mirdzumu. Šie briljanti, mantoti no paaudzes paaudzē, bija devuši nosaukumus abām karalistēm). Draudzenes jau bija kalušas grandiozus plānus… Te uzradās tas skuķis, pagalam nelaikā un nevietā, apbūra Gvido, un viss. Visas ieceres vējā.
Stop, varbūt te patiesi kaut kas nebija kārtībā! Ko viņa tur murmulēja par feju – krustmāmiņu? No kurienes viņai radās tas kolosālais tērps, kas aizēnoja visas pārējās meitenes balles zālē? Un tās kristāla kurpītes, kādas neviena vēl nebija ne redzējusi, ne valkājusi? Varbūt tika lietotas kādas burvības, lai Gvido kļūtu vai traks, kad noslēpumainā svešiniece pazuda nakts tumsā, un pēc tam taisītu to stulbo kampaņu ar atrastās kurpītes piemērīšanu visām meiteņu kājām valstī? Īsti par prāta darbu to nevarēja saukt, vai tad vienkārši nepietiktu ieskatīties sejā, lai redzētu, vai tā ir meklētā meitene vai nav! Tā rīkoties var tikai apburts cilvēks!
Karalienes Adelīnas brūnās acis iepletās platas, sirds krūtīs sāka satraukti dauzīties. Ak kungs, šitā jau var aizdzīvoties līdz infarktam! Viņas dēls – krāpnieces un burves nagos! Nē, to nedrīkst pieļaut, nekādi un nepavisam!
Viņa satvēra sudraba zvaniņu un pazvanīja. Kambarjumprava, klanīdamās līdz zemei, tūliņ bija klāt. Adelīna pavēlēja atvilkt logu samta aizkarus un sagatavot viņas ikrīta rožu ziedlapiņu peldi. Bija jādara, ko var, lai pamazām novecojošā miesa vīstu lēnāk. It sevišķi vītums dursies acīs tagad, kad blakus visu laiku rēgosies jaunā un dabiski svaigā Gvido līgava. Mati gan meitenei bija skaisti, tas jāatzīst, tādi kupli, zeltaini un apskaužami biezi. Kā tie plūda un viļņoja pār prinča roku, viņiem dejojot…
Vairāk bērnu dievs viņiem ar karali nebija devis, toties dēls Gvido bija stalts, skaists, tumšiem matiem un acīm, nu gluži kā viņai. Nu, ne nu gluži – viņai viss bija brūnākos toņos, bet vīrieši taču mēdz būt tumsnējāki, vai ne? Kā viņa lepojās ar savu izskatīgo dēlu, kādu spožu karali viņā redzēja savai karaļvalstij! Jauneklis bija gan gudrs, gan veikls – visādā ziņā nevainojams, atšķirībā no sava tētuka, kuru Adelīna paslepšus ar cietu roku bija vadījusi visus kopdzīves gadus. Citādi gan Kaķacs valsts tādu uzplaukumu nebūtu piedzīvojusi! Karalis, priecīgs, ka dēls atradis sev sievu, jau apcerēja, ko darīs ar savu pensionāra brīvību, laimīgs, ka valsts galvas pienākumus tagad varēs uzgrūst kādam citam. Atsaucās uz kādām tur veselības problēmām, it kā apkārt nedrūzmētos viszinošāko ārstu bars, kas lieki tērēja valsts naudu! Būtu varējis vadīt karalisti tāpat vien uz priekšu, bet nē!
Tagad Adelīnai vajadzēs saukties par karalieni–māti, bet viņas dēlam tronī blakus sēdēs tā Viola. Viss gods, apbrīnošana un cieņa, ko līdz šim baudīja viņa, tagad pienāksies Pelnrušķītei. Kāds negods karalistei – Gvido dzimis, audzis un izglītots kā princim nākas, un blakus viņam kaut kāda iznirele, kas tur bija viņas tēvs – kaut kāds sīks lauku muižnieks! Kādas manieres, kādas zināšanas viņa ir ieguvusi, kādu audzināšanu baudījusi? Taču nepietiekamu, lai varētu saukties par karalieni! Cik lieliski te būtu izskatījusies Rita – staltā melnmate ar zaļajām acīm, teicama medniece un jātniece, gudra, pašpārliecināta, ugunīga! Tādai vajadzēja būt Adelīnas vedeklai, tad viņa būtu atkāpusies un atdevusi iesildīto vietu tronī. Ne jau nu īsti labprātīgi, bet jābūt reālistei – ja būs jauns karalis, būs arī jauna karaliene.
Ritas māte Millija pierādīja, ka valsti pavisam sekmīgi var vadīt sieviete – pēc viņas vīra mīklainās nāves (sēņu nogaršotājam gan nocirta galvu) viņa to darīja pati ar ļoti labiem rezultātiem. Adelīna uzskatīja, ka arī viņai šis darbs būtu pa spēkam, tikai vīrs ar visu savu vājo veselību dzīvoja vien uz priekšu, nedeva viņai iespēju kļūt par karalieni-atraitni. Tagad Gvido ir pilngadīgs, tā ka viņas vilciens aizgājis. Par agru, daudz par agru! Vēl būtu spēks, patikšana un varēšana veikt dižus darbus, nevis atkāpties otrā plānā, palaižot priekšā to zaļo lauku skuķi. Kaut to precēšanos varētu kaut kā novērst…
Karaliene izkāpa no gultas, iemauca kājas brokāta tupelītēs un devās uz vannu. Garastāvoklis bija sabojāts, to dabūja uz savas ādas izbaudīt viss apkalpojošais personāls. Beidzot pelde bija galā, Adelîna, no galvas līdz kājām ietīta smaržīgu augu un ziedu kompresēs, apsēdās pie spoguļa un uzmeta kritisku skatienu savam atspulgam spogulī. No redzētā jautrāk nekļuva – pretī raudzījās nedaudz uzblīdusi seja ar maisiņu iedīgļiem zem acīm, mutes kaktiņos griezās asas rievas, ap acīm vārnu kājiņu spiets, plāni, pelēcīgi mati. Tos gadu gadiem bija bojājusi kroņa nēsāšana. Adelīna bija radusi izeju, pasūtot parūkas viņas dabiskajā matu krāsā (parūku meistars pēc paveiktā darba mira no gremošanas traucējumiem). Tur nu tās stāvēja uz īpašiem galvas formas paliktņiem rindā, veselas divpadsmit, rotātas ar karalisko galvasrotu imitācijām. Praktiskā Adelīna neriskēja nenozīmīgos gadījumos valkāt autentiskos kroņus, tos no drošās glabātuves izņēma tikai augstu personu pieņemšanas laikā, tāpat kā leģendāro Kaķaci (tai, protams, arī bija dubultnieks). Tā nu karaliene lepojās ar mūžam nesirmojošajiem matiem uz priekšu, kambarjumpravai nācās saprātīgi turēt muti, ja gribēja dzīvot.
“Šito!” pavēlēja Adelīna, norādot uz izvēlēto parūku. Tā piestāvēs viņas medaini zeltainajam tērpam, ko rotās Kaķacs. Vēl jau nebūs aizbraukuši vairāki no vakar ielūgtajiem viesiem – tie labprāt pavilka garumā iespēju ilgāk baudīt šejienes viesmīlību. Karalienei jābūt formā, lai tur vai kas. Prasmīgi pielietotā kosmētika noslēpa lielāko daļu no tā, ko Adelīna negribēja rādīt, beigu beigās rezultāts bija labs, ja ne gluži teicams. Protams, derētu izskatīties labāk par dēla līgavu. Katrā ziņā greznāka un cienījamāka viņa noteikti būs. Adelīna piecēlās, apskatīja sevi visos trīs spoguļos un bija apmierināta.
Karaliskajā ēdamzālē visi gaidīja karaliskās ģimenes ierašanos. Tur jau viņi nāca – greznā, mirdzošā karaliene, viņai blakus pusgalvu īsākais, it kā saburzītais karalis, kura parūka bija nedaudz nošķiebusies uz sāniem (nu būs brāziens no Adelīnas!), aiz viņiem Gvido, laimē starodams, pie rokas vezdams zeltmataino, smaidošo Violu. Likās, kopā ar viņu pats pavasaris ienācis zālē, pat saule bija sagaidījusi īsto brīdi, lai parotātos meitenes matu cirtās. Klātesošās dāmas pietupās reveransā, kungi sveicot paklanījās, karalis teica nelielu uzrunu, un brokastis sākās.
Ēdiens bija izsmalcināts un garšīgs, vīni izcili, mirdzēja sudrabs un dzirkstīja kristāls. Adelīna pazagšus uzmeta skatienu dēlam – tas neredzēja neko un nevienu, tikai savas saderētās debeszilās acis. Viola pie karaliskā galda nelikās apmulsusi, ēda ar garšu, kautri klausīdamās blakussēdētāja komplimentos. Karaliene labprāt būtu manījusi topošās līgavas kļūdas etiķetē, bet varbūt labi vien bija, ka tādas acīs nedūrās – lai neatklājas viņas zemā izcelšanās. Iepazīstinot šis jautājums tika apiets un diplomātiski notušēts.
Brokastis ievilkās, jo katrs viesis uzskatīja par savu pienākumu vēlēt karaļpārim un jaunsaderinātajiem laimi un panākumus – jo puķaināk, jo labāk. Laikam visnepacietīgāk ēdienreizes beigas gaidīja Gvido, lai atkal savu laiku varētu veltīt Pelnrušķītei – viņš par Violu savu saderēto nesauca, iesauka skanot mīļāk. Karalienes pierē ievilkās stāva rūpju rieviņa, kaut parasti viņa ļoti sekoja, lai grimases nebojātu seju. Nebija un nebija normāli, ka princis šitā uzvedas. Ko darīt?
Pēc oficiālo procedūru veikšanas Adelīna devās uz saviem apartamentiem, lai atsvaidzinātos. Patiesībā viņai vienkārši gribējās vienatnē padomāt. Ļaunās aizdomas, kas nejauši bija iezagušās dvēselē, nedeva mieru.
Karalienes istabas bija iekārtotas grezni un gaumīgi. Te viss bija viņas pašas iecerēts, te viņa varēja justies labi, tīksmināties par skaistām mēbelēm, gleznām, vāzēm, paklājiem, muzicēt, zīmēt, izšūt ar zeltu un pērlēm. Adelīnai bija daudz talantu, tomçr viss tika ziedots precībām ar Kaķacs karali. Abi bija saderināti jau bērnu vecumā, meitene tika audzināta ar mērķi dienās kļūt par karalieni. Tā arī notika, diemžēl šajā laulībā par laimīgu sievieti viņa nekļuva. Ārēji samērā izskatīgais karalis Bruno patiesībā bija visai gļēvs un nevīrišķīgs, arī ne pārāk gudrs, Adelīnai bieži bija viņš jāattur no neapdomātu un pārsteidzīgu lēmumu pieņemšanas, labi, ka Bruno saprata, cik nepieciešams viņam sievas atbalsts, un par šādu iejaukšanos spuras gaisā necēla.
Karalieni ielenca liels kalpotāju pulks. Uzticami, pērkami, šantažējami – visādi. Tomēr vienu viņi apzinājās labi – būt Adelīnas labvēlības lokā ir izdevīgi, iekļūt melnajā sarakstā – nāvīgi. Gudrā karaliene visu mācēja nokārtot. Šajos darbos viņai bija kāds neaizstājams palīgs – personiskais miesassargs Arnolds, izskatīgs, stiprs, gudrs, uz viņu tā varēja paļauties kā uz klinti. No šī vīra baidījās visi, viņš ne ar vienu nedibināja draudzību, bija par karalieni un pats par sevi. Jau divdesmit piecus gadus nevainojami kalpoja Adelīnai, neviens nezināja, par kādu samaksu. Tie, kas tika mēģinājuši mest ēnu uz Arnoldu, aši vien pazuda no pils, tādēļ veselīgāk bija viņu neaiztikt.
Ļoti piesardzīgi tika vērptas dažādas runas par karalienes un miesassarga attiecību patieso dabu, bet nekādu redzamu pierādījumu tam nebija, karalis likās neko nemanām – tā viss noklusa. Bruno neiebilda arī pret atsevišķām guļamistabām – jaunā sieva taču pirms kāzām nevarēja zināt, cik karalis neizturami krāc. Viņš pats jau arī to nezināja.
Pamazām Adelīna pārliecinājās, ka miesassargs ir viņas stiprākais balsts pilī, pierada uz to paļauties par visiem simts procentiem un nekad nevīlās. Arī pašreiz viņas galvā dzima plāns, kurā Arnoldam bija sevišķi svarīga loma. Ja nu Pelnrušķīte pazustu tikpat pēkšņi, kā parādījusies, varbūt viss vēl sanāktu gluži labi.
Gatavošanās karaliskām kāzām prasa daudz darba, līdzekļu un laika. Lai cik ļoti Gvido vēlējās Pelnrušķīti saukt par savējo, viņam tomēr nācās samierināties ar domu, ka vismaz mēnesis paies, līdz valsts svarīgākais notikums būs pietiekami nobriedis. Māte uzaicināja dēlu uz sarunu savos apartamentos – tur uz savu galvu nedrīkstēja ierasties neviens. Teorētiski karalis un princis gan varētu, bet, pazīstot Adelīnu, bez sevišķas vajadzības to nedarīja. Tāpat jau visi neizbēgami satikās karaliskajās ēdienreizēs.
Adelīna dēlu mīlēja neizsakāmi, tomēr neatļāvās lieku intimitāti, viņa mācēja labi rēķināt. Galu galā Gvido bija ne tikai viņas dēls, bet arī nākošais Kaķacs karalis, kuram ļoti noderēs gudra, pieredzējusi, respektējama padomdevēja mātes personā. Adelīnas nodomos nemaz neietilpa pensionēties, tiklīdz Gvido kronis būs galvā, viņa gribēja palikt turpat tuvumā. Nepieredzējis valdītājs var pieļaut liktenīgas kļūdas, to pašreizējā karaliene dēlam nenovēlēja. Arī Kaķacs karalistei ne.
Adelīna ar lepnumu un prieku piecēlās, sagaidot slaido, tumšmataino princi, kas ienāca pa durvīm. Dēls viņu mīlēja un cienīja, viņiem bija ļoti draudzīgas attiecības, savās domās un jūtās viņš bija paradis dalīties lielākoties ar māti, reti ar tēvu – viņiem bija pamaz kopīga. Tagad gan nācās uzklausīt tēva dāsnos padomus kā kāzu rīkošanas, tā valsts valdīšanas sakarā. Klausījās tēvu, bet klausīja mātei. Tikai liktenīgā satikšanās ar Pelnrušķīti visu sagrieza kājām gaisā – nu viņam gribējās domāt, darīt, lemt pašam.
“Dēls, kā tev jau zināms, tavas un Violas kāzas notiks pēc mēneša, tas tādēļ, ka ātrāk nepaspēsim pienācīgi sagatavoties. Jaunā karaļa kāzas ir ļoti nozīmīgs starptautisks notikums. Mums jāielūdz valdnieki no daudzām zemēm, jāsūta ziņneši ar ielūgumiem pat pāri jūrai. Nedrīkstam apvainot savus darījumu partnerus, neuzaicinot uz kāzām. Kaut redzu un saprotu tavu steigu saukt šo burvīgo meiteni par savējo – tici, jums priekšā ilgi kopdzīves gadi, visu paspēsiet. Man ir kāds priekšlikums, kas tev nepatiks, bet uzticies vien manai dzīves pieredzei – tā līdz šim tevi nav pievīlusi. Es gribu tev uz dažām dienām Violu atņemt - visai savtīgos nolūkos. Galu galā mēs saradosimies, tādēļ gribu savu topošo vedeklu labāk iepazīt. Vēlos ņemt viņu sev līdz uz Zivsacs karalisti paciemoties pie manas draudzenes, kas nevarēja piedalīties iepazīšanās ballē. Man ļoti vajadzīgs viņas padoms kāzu rīkošanā, Millijai vienmēr ir tik daudz interesantu ideju, tās mums lieti noderētu. Pie viena arī iepazīsies ar Violu. Varbūt viņas ar Ritu sadraudzēsies tikpat cieši, kā mēs ar Milliju. Tavai līgavai der pagrozīties augstdzimušo sabiedrībā, iepazīties ar citu dzīves stilu. Meitene ir apķērīga un daudz varēs mācīties jau redzot vien. Bet tu pa to laiku sagatavo jūsu kopīgo ligzdiņu, Violai būs pārsteigums. Tu taču netaisies viņu iemitināt savā vecpuiša miteklī?”
Protams, Gvido likās neizturama doma, ka jābūt šķirtam no savas mīļotās, kaut tikai uz dažām dienām. Tomēr mātes vārdos bija daudz patiesības. It sevišķi par jauno karalisko apartamentu izbūvi – līdz šim viņam par to pat prātā nebija ienācis, pietika vien redzēt savu mīļoto blakus. Tas nu būs pirmais darbs, ko viņš veiks savas jaunās ģimenes labā.
“Protams, māt, to tu esi labi izdomājusi. Paldies tev, ka tu tā domā par Pelnrušķīti, ceru, ka jūs sadraudzēsieties. Tad man būs divas mīļas sievietes mājās!”
Domāts, darīts. Otrā dienā četri skaisti bēri tika iejūgti karaliskajā karietē, karaliene un Pelnrušķīte ceļojumu drānās saģērbušās, vairākas ceļasomas iekrautas, princis Gvido pavisam nelaimīgs vēroja savas mīļotās zeltainos matus pazūdam zem tumšās apmetņa kapuces. Aizbraucējas māja ardievas un devās ceļā. Uz bukas sēdēja stalts, jauns kučieris, aizmugurē stāvēja uzticamais Arnolds, labi bruņojies un modrs. Putekļi vien nogriezās, kad ašais četrjūgs aizjoņoja pa kastaņkoku aleju.
Abas braucējas brīdi sēdēja klusēdamas, tad karaliene uzsāka nenozīmīgu sarunu, prašņādama par topošās vedeklas uzskatiem vienā vai otrā jautājumā. Pārsteigta viņa bija spiesta atzīt, ka meitene nav ne dumja, ne naiva, viņai par daudzām lietām bija savas domas, kas likās gluži oriģinālas. Kā gan Adelīna varēja zināt, ka Pelnrušķītes uzskatus veidojušas ne tikai grāmatas un izglītība, kurai pirms ļaunās pamātes perioda tēvs līdzekļus nebija žēlojis, bet arī ass prāts un rūgta dzīves pieredze, kas dažkārt ir barga, bet laba skolotāja. Saruna izvērtās interesantāka, nekā gaidīts. Tuvāk ieskatoties, arī jaunās meitenes seja likās gluži skaista, it sevišķi, kad viņa aizrāvusies aizstāvēja savu viedokli. Adelīna neviļus sāka just zināmu cieņu pret šo skuķi, kas te sēdēja blakus. Tomēr – ne jau tādēļ šis brauciens, ne tādēļ.
Sāka tumst. Ceļš līdz Zivsacs karalistei nebija pārāk tāls, normālos apstākļos jau pēc dažām stundām varēja sasniegt ceļamērķi, tādēļ netika līdz ņemti ne kalpotāji, ne pārtika, tikai daži atspirdzinājumi. Šādi braucieni draudzeņu starpā bija parasti – te Millija ciemojās pie Adelīnas, te otrādi. Karaliene piedāvāja dēla līgavai liķiera konfektes no sudraba kārbiņas, bet tā neņēma. Alkoholu nelietojot nemaz, pat ne drusciņu. Tad nu konfektes tika noliktas malā – Adelīna arī neēda.
Brauciens ieilga. Karaliene kļuva nemierīga, mēģināja pa karietes logu kaut ko saskatīt ārā, bet tur valdīja necaurredzama tumsa. Kariete šūpojās un kratījās vairāk nekā parasti, tas taču nevarēja būt pazīstamais Zivsacs ceļš. Nu, gan jau Arnolds būs visu labi izplānojis. Tomēr - būtu pēdējais laiks sākt notikumiem risināties!
Kariete spēji apstājās, bija dzirdamas satrauktas vīriešu balsis, izsaucieni. Adelīna samiedza acis – nu, aiziet! Arnolds pavēra karietes durtiņas :”Neuztraucieties, manu karalien, uz ceļa vēja nolauzts koks, jāuzkavējas, kamēr to novāksim!”
“Jā, jā, protams, dariet tā!” atvēlēja karaliene, ciešāk ietīdamās apmetnī.
Tumsā skanēja izsaucieni, lamas, kliedzieni – krietni vairāk trokšņa, nekā būtu vajadzīgs koka novākšanai. Rupjas rokas atrāva karietes durvis, divi maskoti vīri ar šaujamajiem pavēlēja sievietēm atdot dārglietas. Adelīna paklausīgi mauca no pirkstiem imitēto briljantu un safīru gredzenus, Pelnrušķītei vispār nebija ko dot, viņa rotājās vienīgi ar zelta medaljonu, kurā bija māmiņas ģīmetne. Ak jā, vēl arī skaistais saderināšanās gredzens, ko Gvido bija uzmaucis viņas pirkstā. Abas šīs lietas bija viņai pārāk dārgas, lai meitene pildītu uzbrucēja pavēli. Tā vietā viņa no visa spēka belza dūri maskotajam vīram sejā. Laikam negaidītais sitiens bija savainojis degunu, laupītājs saķēra to un mazliet atkāpās. Pelnrušķīte sarāva uz augšu brunčus un spēra, šoreiz trāpīts noteikti bija īstajā vietā. Melni tērptais vīrs kaukdams atsprāga no karietes, abām rokām sargādams savus vīrišķos dārgumus. Meitene izlēca no karietes un aizskrēja necaurredzamajā tumsā. Darbos rūdītajā ķermenī spēka bija diezgan, ceļojuma apavi ļāva brīvi kustēties. Sākumā viņa vienkārši skrēja, lai tiktu projām, pēc mirkļa acis nedaudz aprada ar tumsu, un viņa sāka meklēt paslēptuvi. Nabaga karaliene, viena laupītāju rokās! Kučieris un miesassargs noteikti jau nogalēti. Te nu bija vienkāršs brauciens pie draudzenes!
“Un tagad dod šurp melnkoka šķirstiņu ar īstajām dārglietām, tavi spīguļi man nav vajadzīgi!” laupītājs pavēlēja ļoti pazīstamā balsī. Adelīna neticēja savām ausīm – kā Arnolds kaut ko tādu varēja teikt? Tas nebija ieplānots!
“Ko tu, jucis esi, vai?”
“Nebūt ne, esmu pie skaidra prāta un saprašanas. Dod šurp dārglietas, tu pie Millijas bez tām nekad nedodies! Zem sēdekļa ir paslēptuve, nebūsi taču aizmirsusi?”
“Kā tu uzdrīksties ar mani tā runāt!” iebrēcās Adelīna.
“Kad gulējām vienos palagos, tad gan tev tīri labi patika manas uzrunas! Mēs te esam viens pret vienu – atdod dārglietas, tad redzēšu, ko ar tevi tālāk darīt.”
“Es esmu karaliene, tu tiksi sodīts ar nāvi!”
“Nu, mirst jau tikai vienreiz. Es savu plānu esmu labi sastādījis, varbūt nemiršu pirmais.”
“Tu taču nedomā mani nogalināt?” Adelīnas balsī ieskanējās bailes.
“Tad redzēs. Es tavā vietā uz manu žēlsirdību pārāk nepaļautos. Tev vienmēr bija vienalga, cik un kā mirst, lai tikai būtu viss, kā vēlies. Varbūt nu ir pienākusi atmaksas stunda.”
“Bet tu taču mani mīlēji…”
“Kas cits man atlika? Tu man atņēmi visu, kas normālam cilvēkam dzīvei vajadzīgs, palika tikai kalpošana tev. Divdesmit piecus gadus…Vīrietis tik ilgi nevar badoties.”
Adelīna atskurba, it kā aukstas ūdens šalts apšļākta. Nodevējs, kuru viņa kā indīgu čūsku bija sildījusi pie savas sirds! Kāds kauns, kādas šausmas! Kas tagad notiks?
“Ko tu esi nolēmis darīt?” viņa pajautāja drebošā balsī. Bija ļoti bail, redzams, ka Arnoldam joki nebija prātā. Viņas varēja nogalināt, līķus noslēpt un pazust ar laupījumu. Nevienam pat aizdomas nerastos. Abas nelaimīgās sievietes nekad neatrastu.
“Tā skuķe aizbēga, gan pasauks kādu palīgā,” Adelīna ķērās pie pēdējās cerības.
“Mēs neesam uz Zivsacs ceļa. Te neviens nedzīvo un nebrauc. Tikai gani pa šo ceļu dzen lopus no vasaras kalnu ganībām, neviens jūs šeit neatradīs,” karalienes visļaunākās aizdomas apstiprinājās.
“Kas ir kučieris?” viņa pajautāja, ķeroties pie pēdējā salmiņa. Varbūt to varētu uzpirkt, nauda taču spēj daudz.
“Mans dēls. Pirms iestājos tavā dienestā, man bija ģimene un māja. Sieva nomira, dēlu uzaudzināja radinieki, tad viņu iekārtoju par kučieri. Vismaz bija iespēja viņu redzēt,” vīrieša balss atmaiga. Adelīna nekavējās to izmantot.
“Es tev došu naudu, daudz naudas. Jūs abi varētu nopirkt īpašumu, es pat varētu tev to dāvināt par labu kalpošanu. Dzīvojiet abi mierā un ļaujiet man dzīvot,” sieviete lūdzās.
“Karaļu labvēlība labi zināma. Kādu dienu pienā būs iekritusi saindēta pele un man beigas. Es taču pārāk daudz zinu par tevi un tavām darīšanām, lai varētu tā mierīgi dzīvot un novecot. Savam zēnam arī tādu dzīvi nevēlu. Un kā tev liekas, vai Gvido ar gadiem nekļūst viņam izskatā arvien līdzīgāks? Kā būs, kad to sāks ievērot?”
Adelīnai pietrūka vārdu. Vai tiešām tādas būs beigas?
“Es taču nemūžam neatzītos…” viņa murmināja.
“Tam es ticu. Bet visādi var notikt,” vīrieša balss bija cieta.
“Tātad man beigas?”
“Redzēsim,” strupi noteica Arnolds, pasauca kučieri, kas pamazām atguvās no Pelnrušķītes spēriena un piekliboja tuvāk.
“Meklē rokā to skuķi, laiks braukt!”
Puisis paņēma laternu un aizgāja tumsā, tomēr Pelnrušķīte bija labi noslēpusies, viņu atrast neizdevās. Tad Arnolds izdomāja ko citu – karalienei sasēja rokas, viņa tika izvesta uz ceļa un bijušā miesassarga uzdevumā sauca un lūdzās topošo vedeklu, lai nāk palīgā, ka viņām nekas nenotiks, ja meitene iznāks – citādi karalienei beigas.
Triks nostrādāja. Līdzjūtīgā Pelnrušķīte iznāca no savas paslēptuves. Arī viņai tika sasietas rokas, abas sievietes iesēdināja karietē. Kučieris gan turējās no meitenes pa gabalu, drošības dēļ. Toties Arnolda dzelzs rokai viņa nebija pretiniece.
Kariete zvalstīdamās brauca pa nelīdzeno ceļu labu laiku. Tad apstājās, Arnolds vēlēja sievietēm izkāpt un veda kaut kur tumsā. Viņi apstājās pie augsta torņa, kas melnēja pret nakts debesīm. Kaut kur augšā vienā logā spīdēja tā kā gaisma, nožvadzēja slēdzenes, smagās durvis atvērās un gūsteknes tika ievestas torņa kāpņu telpā. Sekoja kāpiens augšup, ceļu apgaismoja lāpas. Vai nu te kāds bija, vai viss bija jau iepriekš sagatavots.
Adelīna bija aizelsusies, laiku pa laikam lūdza apstāties. Šādiem vingrinājumiem viņai nepietika spēka, tronī sēdēšana ir visai mazkustīgs dzīves veids. Tomēr pēc piecām sešām atpūtas reizēm kāpēji atradās plašā torņa telpā, kuru apgaismoja turētājos iespraustās lāpas. Tur bija pāris guļvietu, liels galds, soli, pavards, daži saimniecības piederumi, vairākas lādes, mucas un tīnes.
“Tā,” teica Arnolds, atraisīdams sievietēm rokas,”Visa tā vārdā, kas starp mums šajos divdesmit piecos gados ir bijis, es tev dzīvību nelaupīšu. Tāpat man nav vajadzīga tās meitenes dzīvība, esmu piekusis, tavā vārdā nogalēdams. Šeit atradīsiet visu nepieciešamo izdzīvošanai, ja pašas par sevi parūpēsieties. Kalpotāju gan nav.
Kā es jau teicu, te neviens garām neiet un nebrauc, varat veltīgi neklaigāt. Šie tornī ir vienīgie logi, pārāk augstu, lai tiktu lejā. Ja gribas nosisties, leciet droši. Tomēr dienās klausieties uzmanīgi – ja dzirdēsiet tuvojamies zvaniņu skaņas, tad nāk gani ar lopiem, tie pašreiz vēl ir augšā kalnos. Viņi jūs atbrīvos, atslēga tiks atstāta durvīs no ārpuses. Ja sagaidīsiet, tad dzīvosiet. Ja ne – savas rokas gar jums nebūðu aptraipījis.
Jūsu karieti meklētāji ieraudzīs Melnajā aizā – tā ir pa ceļam uz Zivsaci. Tur piekļūt nav iespējams, mēs visi skaitīsimies miruši līdz brīdim, kad gani jūs atradīs. Tikmēr mēs ar dēlu, zirgiem un šķirstiņu jau būsim tālu projām, kur neviens mūs nemeklēs. Vari stāstīt par notikušo, kā vien tev tīk, man tas pilnīgi vienalga. Daudz ko tev pašai būs izdevīgāk noklusēt, padomā par Gvido. Viņa dēļ esmu saglabājis dzīvību tev un Pelnrušķītei. Zinu, cik sāpīgi ir zaudēt mīļus cilvēkus.
Nu ko, tas viss. Ardievu!” plecīgais vīrs pagriezās uz iešanu.
“Apžēlojies, atlaid mūs! Neatstāj tā!” lūdzās karaliene, ceļos nometusies.
“Kā tu apžēlojies par tiem, kas tagad mūs no augšas vēro?” Arnolds pārlaida pēdējo skatienu abām sievietēm – vienu izmisušu, bailēs novecojušu, ar smieklīgi mirdzošu kroni nošķiebtajā parūkā, otru jaunu, drosmīgu, kaut neizpratnē par notiekošo, bet ne izbijušos – tā izdzīvos! Tad kāpnēs nodipēja viņa soļi, lejā aizcirtās smagās durvis, bija dzirdams, kā slēdzenē noskrapst atslēga. Pelnrušķīte metās pie loga, bet pakavu klaboņa jau attālinājās. Viņas bija divas vien.
Adelīna sēdēja, kā triekas ķerta, ne vārda nerunādama. Pirmo reizi mūžā viņai nebija padoma, šāda situācija bija neticama, neiespējama – un te nu tā bija. Palikusi bez visa tā, kas līdz šim bija pašsaprotams, aplaupīta, nodota, ieslodzīta kopā ar savu gados jaunāko ienaidnieci, kurai vēl vakar bija lēmusi nāvi… Neaptverami.
Pelnrušķīte pastāvēja, kad redzēja, ka karaliene nerunās, sāka apstaigāt un aplūkot telpu, pavēra lādes un tīnes. Tas, ko viņa atrada, liecināja, ka par visu bija padomāts – lielā ozola mucā bija dzeramais ūdens, ko svaigu uzturēja īpašas zālītes, lādēs diezgan visādu produktu, ar kuriem bads noteikti nedraudēja, tīnēs bija šis tas no apģērba un gultas veļas – ne jau nu zīda palagi, bet meitenei, kas savas naktis dažkārt bija vadījusi uz kailas grīdas pie pavarda dziestošajām oglēm, atrastais šķita vesela bagātība. Ja viņu nolaupītājam bija taisnība un gani te ies garām – tad patiešām šis gūsts bija tikai laika jautājums.
Pie pavarda bija sausa malka, tālāk pustumsā tādas bija vesela grēda, tātad siltuma netrūks. Meitene sāka rosīties, iekūra pavardā uguni, uzlika vārīties ūdens katlu, pie sienas piekārtajās zālīšu buntēs sameklēja vīgriezes un baldriānu nomierinošai tējai.
Karaliene neko neredzošu skatienu bija vērusies sienā. Pelnrušķītes rosīšanās viņu atgrieza īstenībā. Adelīnas brūnās acis sekoja meitenes stāvam, redzēja viņas rokas prasmīgi rīkojamies ar mājturības priekšmetiem, gaišas uguns mēles dejoja pavardā.
“Paklau, ko tu dari?” viņa jautāja.
“Vāru tēju, tā mums noderēs,” sekoja atbilde.
“Savādi, vai tad tu taisies te palikt? Liec lietā savas burvju spējas, ar kurām piebūri manu dēlu! Gan jau būsi stipra diezgan, lai dabūtu mūs no šejienes ārā!”
“Nav man tādu spēju, princi piebūrusi arī neesmu,”meitene tīri vai apjuka.
“Nu, ja ne tu, tad tā tava feju krustmāte gan. Sauc taču viņu palīgā, vai tad mums vēl ilgi te būs jānīkst? Visur kur, bet cietumā es vēl neesmu bijusi!”
“Manu karalien, man diemžēl jāliek jums vilties. Māte gan teica, ka man esot bijusi krustmāte feja, bet satikusi viņu esmu vienu vienīgu reizi – kad pie māmiņas kapa raudāju par to, ka netieku uz balli pilī. Tad viņa parādījās, dāvāja man skaisto tērpu, karieti un zirgus – bet viss tas man tika dots tikai līdz pusnaktij, pēc tam pazuda. Tādēļ man bija jābēg no balles zāles un prinča. Kādēļ Gvido mani iemīlēja, nezinu. Es viņu arī ļoti mīlu,” meitenes balss aizlūza, acīs kā dimanti iemirdzējās asaras.
“Tad tu nevari to feju izsaukt?” Adelīnas jautājums bija tiešs.
“Nē, nezinu, kā to darīt,” Pelnrušķīte atzinās.
“Nu, tad no tevis nav nekāda labuma,” karaliene aizgriezās.
Tomēr piedāvāto tēju ar medu pieņēma, tāpat vēlāk apgūlās meitenes saklātajā gultā. Savā mūžā Adelīna nekad nebija pielikusi ne pirkstu mājas darbiem, smalkās rokas bija paredzētas tikai smalkiem darbiem. Priekš kam tad apkārt bija kalpu bars, kas centās vai no acīm nolasīt jebkuru vēlēšanos.
Kad rīta saule pa torņa logiem iespīdēja telpā, Pelnrušķīte pamodās. Karaliene vēl gulēja, galīgi nemuzikāli krākdama. Nezin, vai viņa pat nepārspēja savu vīru – lielo krācēju Bruno! Tā kā Adelīna bija radusi gulēt ilgi, meitenei bija diezgan laika pagatavot abām brokastis. Nudien, viņa bija pateicīga par atrastajām rezervēm – acīmredzot nolaupītājs ļaunu viņām nevēlēja. Galvā jaucās vakar dzirdētie Arnolda vārdi. Pelnrušķīte pusi no teiktā nesaprata, bet neko labu tas nevēstīja. Viņas topošajai vīramātei laikam bija daudz tumšu noslēpumu. Piesardzība nenāktu par ļaunu.
Abas gūsteknes tornī mita jau vairākas dienas. Pelnrušķīte bija izlodājusi visas malas, meklēdama kādu izeju, bet to neatrada. Protams, viņa varētu novīt virvi no saplēstiem palagiem un pa to mēģināt nolaisties lejā, kas varēja arī neizdoties – un, ja izdotos – ko tālāk? Arnolds bija teicis, ka vieta ir neapdzīvota, mežos mita plēsīgi zvēri, līdz palīdzībai varēja arī netikt. Tad Adelīna paliktu viena tornī, pati savā aprūpē – tas viņai nebūt nebija pa prātam. Labāk bija gaidīt solīto ganu parādīšanos, tad karalienei nevajadzētu ceļu līdz drošākam patvērumam mērot kājām.Garas pastaigas nebija viņas vaļasprieks.
Kad nebija jāņemas ar saimniecības darbiem, Pelnrušķīte augas stundas pavadīja pie torņa loga, klausīdamās, vai nedzirdēs zvaniņu šķindas. Acis vērās uz to pusi, kur viņa domājās Kaķacs pili esam. Ko gan tur dara Gvido? Vai jau ir uzzinājis par mātes un līgavas iespējamo bojāeju? Jeb varbūt domā, ka ciemošanās vienkārši ieilgusi? Ak, Gvido! Meitene ļāva saderināšanās gredzena briljanta acij mirdzēt saulē, tāpat mirdzēja arī asaras uz viņas vaiga.
Adelīna paslepus vēroja Violu. Viņa nekādi nevarēja pār lūpām dabūt to vārdu “Pelnrušķīte”, tas bija tik prasts! Tagad karaliene pati savām acīm dabūja redzēt, kā kuras pavards, kā malka degdama pārvēršas pelnos, gādājot, lai galdā būtu silts ēdiens.Tā nebūtu bez šīs meitenes prasmīgajām rokām. Ko būtu darījusi Adelīna, viena palikdama? Droši vien ēstu nevārītu to, kas atradās pārtikas lādēs. Badā jau nomirusi nebūtu, tomēr savādie ēdieni, ko gatavoja lauku skuķis, likās tīri garšīgi. Tiesa, pilī tādus neviens nevārīja, tur viss bija citādi. Kā gan tur tagad iet? Vai visi vēl gatavojas kāzām, jeb jau staigā sērās?
Kad karalienei apnika klusēt – kas atgadījās arvien biežāk – viņas runājās par daudz ko. Adelīna stāstīja par savu jaunību, par pirmajiem gadiem karaliskajā laulībā, par to, ka pilī dzīve ne vienmēr ir salda… Protams, par Arnoldu ne vārda. Klusībā viņa cerēja, ka bijušais miesassargs karietē būs atradis liķiera konfekšu kārbu, nogaršojis tās pats un pacienājis arī savu dēlu. Tas būtu tikai taisnīgi pēc visa, kas viņai nodarīts. Tomēr reizēm viņa aizklīda atmiņās, kad jutās mīlēta sava miesassarga stiprajās rokās. Kāds nelietis!
Kādu rītu, kad debesis bija nakts lietus nomazgātas, tornī ieplūda neparastas skaņas. Pelnrušķīte metās pie loga. Skaņas nāca tuvāk – tie patiesi bija Arnolda solītie gani, kas dzina lopus no kalnu ganībām. Abas sievietes kliedza un māja ar palagiem, lai viņas pamanītu. Drīz vien gūsts bija beidzies. Ceļu mājup viņas varēja turpināt zirgos. Adelīna gan sen nebija jājusi, bet tagad viņa darītu vienalga ko, lai tikai atgrieztos pilī. Vakarā viņas bija mājās. Karaliene gandrīz sabruka, kad tika nocelta no zirga muguras. Viņu pilī ienesa, paiet tā vairs nespēja. Pelnrušķītei pretī steidzās princis Gvido – neizsakāmi laimīgs un pārsteigts.
“Kur jūs tik ilgi kavējāties? Mēs jau sākām uztraukties – tik daudz vēl darāmā, bet bez karalienes nekas īsti neiet uz priekšu. Un kur tad kariete? Kāpēc atjājāt ar zirgiem? Vai gadījās kāda nelaime? Kur palicis Arnolds?”
Uz šo jautājumu birumu Pelnrušķīte tikai atmeta ar roku, viņa izskaidrošanos atstāja karalienes ziņā. Ko īsti Adelīna stāstīja vīram un dēlam, vai nav vienalga. Svarīgi tikai tas, ka abas sveikas un veselas bija atgriezušās pilī. Varēja taču būt pavisam citādi…
Kad nākošajā rītā visi sapulcējās uz karaliskajām brokastīm, Adelīna īsos vārdos pavēstīja par laupītāju uzbrukumu, kura laikā miesassargs ar kučieri aizgājuši bojā, viņa aplaupīta, abas ar Violu ieslodzītas tornī – vai tad izpirkuma maksa vēl neesot pieprasīta?
Liela pateicība ganiem, kas viņas izglābuši, lai neaizmirstot pienācīgi atlīdzināt. Pēdējo dienu laikā viņai bijusi patīkama iespēja tuvāk iepazīt savu topošo vedeklu, kas parādījusi izcilu drosmi ekstremālās situācijās, iejūtību, prasmi piemēroties apstākļiem.
“Paldies, Pelnrušķīt!” viņa pievērsās meitenei, kas kautrīgi nosarka. Tāda uzslava no karalienes mutes…
Pēc nedēļas, kaut nedaudz sasteigtas, karaliskās kāzas patiešām notika. Milzums viesu bija saradies no visām malām. Millija, Zivsacs karaliene, gan rādīja visai skābu ģīmi, bet, ja draudzene Adelīna dēla izvēli atzina par pietiekami labu – ko tur vairs teikt? Viņas Rita kāzu svinībās tuvu sapazinās ar Pūķazoba karalistes princi, kurš bija vēl lielāka izcila dārgakmeņa īpašnieks, slavens zobenu cīņas meistars un daudzu turnīru uzvarētājs.
Atliek vienīgi pieminēt, ka princis Gvido ar savu jauno sieviņu bija laimīgākie cilvēki pasaulē. Ja kāzu dienā būtu noticis saules aptumsums, viņu starojumā to neviens pat nepamanītu.
Ekskaraļpāris atbrīvoja troni jaunajiem. Karalis Gvido valdīja gudri, neaizmirsdams pakonsultēties gan ar māti, gan ar sievu, kuras īpašā dzīves pieredze ienesa šo to jaunu Kaķacs pārvaldīšanas stilā.
Bruno beidzot īstenoja savu dzīves sapni – augas dienas zvilnēja laivā savas medību pils dīķī un makšķerēja spoguļkarpas, našķodamies ar zemenēm putukrējumā.
Brīvajos brīžos Adelīna metās uz gleznošanu, izšūšanai acis kļuva par vājām. Ar vedeklu tā uzturēja mierīgas līdzāspastāvēšanas attiecības, kam par ķīlu bija abu kopīgais noslēpums, kuru nekad nepieminēja ne viena, ne otra.
Ko darīja Kaķacs valdnieki? Savu ikdienas darbu. Sarūpēja arī krietnu bērnu bariņu.
Protams, ka viņi dzīvoja ilgi un laimīgi, ja nav miruši, dzīvo vēl šodien.
(07.08.2007) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lido klusi sniega pārslas
Pāri klusai mežmalai,
Lai šīs pārslas vieglas, maigas
Jaunā gadā laimi nes! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1795
Kopā:6119867
|
| |
| |
|
Autori
