X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | LM | Proza |
Elle. Belle
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Berta aptin ap kaklu ābolzaļo šalli, iesprauž matos saulesbrilles. Izskatās gan apmācies, bet nekad jau nevar zināt. Apjomīgajā rokas somā jau no rīta kā iemests lietussargs, grāmata, sporta kurpe labošanai. Ātri pārvelk lūpām ar balzamu, skatiens spogulī – viss okei. Var sākt pusdienlaika pārskrējienu līdz – ā – bibliotēkai, bē – veikalam, cē – kurpju meistaram. Jāpaspēj vēl paēst.
Berta ir trakā amerikāniete. Kreizī beibī. Savādāk nevar tikt galā.
Strauji parauj biroju ēkas smagnējās izejas durvis un iebrien taisni pusdienlaika burziņā. Labi, ka visi punkti kārtīgi izplānotajā maršrutā ir viens aiz otra, secīgi, bez liekiem līkumiem. Tomēr soli nākas pielikt. Berta skrej gar peļķēm. Kā profesionālis. Neiekāpt, bet arī lieki nelaipot! Neuztriekties!
Bumašakalaka, bum, mūv jor asss, kustini kājiņas, kustini, Berta dudina.
Aiz pieturas jau samanāma pelēkā kaste, bijušais kinoteātris, tagad daudzi vienā – sākot ar veikaliem un beidzot ar remontdarbnīcām, tā sakot, kur nopirki, turpat arī pielabosim, ja nu nepaveicās. Turpat arī kafejnīca un bibliotēka, pasts, aptieka, veļas mazgātava. Ērti. Kino vairs nerāda gadus piecus laikam, taču cilvēku drūzma kā pēc biļetēm kādreiz. Lielākā daļa pensionāri, vecāki par Bertu, tiem nekur nav jāskrien, visur viņus pagaidīs, ko? Berta bubina, kāpjot par trepēm uz bibliotēku un pa ceļam izrokot no somas grāmatu. Desmit minūtes, lai pieklājīgi nomestu izlasīto uz letes, sagrābtu ko vietā, parakstītos pie ķeksīša, un joztu tālāk. Meitene aiz letes iepriekš neredzēta, jauniņā laikam, matiņi sasukāti kā pieklājas, manikīrs neuzkrītošs, kartiņu no grāmatas kabatiņas izdabūn nadzīgi. Laikam saprot, šī steidzas ātrāk par saules griešanos ap zemi. Paldies, uzredzēšanos, Bertai jāskrien, Bertai vēl četrudesmit minūtiņas.
Veikalā viņa ienesās, tieši tā, skats ašs, es zinu, ko man vajag, zinu, ko nevajg un ko gribās. Protams, plaukti jau vienmēr tā sakārtoti, ka, ejot pēc āboliem, tu pārbaudi visu veikala sortimentu vēlreiz. Bet Berta te savējā, Bertai savi celiņi iestaigāti. Aši – pusdienu komplekts, kefīrs, āboli, siera desa, mazā Laimas šokolādīte ar riekstiem – tiek izkrāmēta kasierei taisni pa tvērienam, ātri, meitēn, mudina Bertas rokas, mugura, mati. Es esmu traka amerikāniete, man jāsteidzas, man laika ir mazāk nekā naudas.
Ir dienas, kad augstāki spēki saprot, tava steiga ir jāciena, un skaneris nolasa katra pirkuma kodu bez aizķeršanās, varbūt tā ir laime?
Bet pie meistara rinda. Pēdējā šķēršļa priekšā nedrīkst zaudēt laiku. Amerika, tur ļaudis melo viegli, ar smaidu un tiesībām.
Es ļoti atvainojos, bet mazbērns ārā ratos palika, Berta čukst un bīdās uz priekšu. Kā tanks Irākā. Tanki vienmēr sasniedz mērķi, kurpe pati izšaujas meistara priekšā, te jāpielīmē un te, un tā akurāti, lūdzami. Vai tad ir bijis savādāk, meistars šodien nav omā. Berta velta skatienu, drusku ilgāku, kamēr pirksti pārloka un iebiksta kvītiņu makā. Kāpjot pa trepītēm uz āru, Berta sajūt savu sirdi. Prāts saka, lasies ātri prom, kamēr bērns vāģos nav pats aizstūrējis, ko? Sirds grib parunāties, Bertai nav laika.

Pie biroja durvīm viņa nokabina brilles no deguna un iemet somā.

Birojs. Ofiss. O-fīsss. Cita pasaule. Berta palūko uz sevi spogulī. Pussekunde, lai taptu par franzūzieti, elli belli?
Iekar jaku un šalli skapī, aizslidina durvis. Pasmaida un lēnīgiem solīšiem dodas uz virtuvi. Taisna mugura, solīši ciku caku, nevar tā, it kā viss pēdējās stundas smagums skaustā, vai vēl vairāk.
Aizslidina virtuves durvis, vēl desmit minūtes laika, tējas maisiņš krūzē, ūdens sildītāju ieslēdzam, varēs pāris kumosus no karbonādes arī iemānīt mutē. Un ļoti labi, jo francūzietes nepārēdās. Dzīvo saprātīgi, Berta, un izskatīsies labi. Atlikumu ieriktējusi ledusskapī, Berta uzlej tēju un krūzīti rokā dodas atpakaļ, uz durvju pusi. Uz darba vietu, redz, sekretārei, firmas sejai, jābūt labi saskatāmai un ātri atrodamai.
Viņa piespiež šokolādīti kolēģes plaukstai – paldies, Ieviņ, ka pabiji manā vietā, kas jauns notikās.
Reportēju, viss pa vecam, atsmaida Ieva, tev tak nav mani jākukuļo, tas tak ietilpst manos pienākumos.
Uztver kā prēmiju, nosaka Berta.
Es pienākšu vēlāk ar savu tēju, sadalīsim, Ieva uzmet čau skatienu un dodas uz sava kabineta pusi.
Ieva, Ieviņa, labāk nevajag nākt tēju dzert, labāk nē, mon amūr, tā mums visiem būs labāk, Berta iekabina austiņu un redz, zvans klāt. Zemitāna arhitektu birojs, kā varu palīdzēt? Smaids mierīgs, galvenais, lai žoklis nesaspringst, neizskatīsies labi, ja kāds ienāks. Kalniņa kungs tikko pabeidza svarīgu sapulci ziniet, par objektiem, un tā, vienoju. Tas nekas, ka vecais Kalniņš pusdienu ir nosēdējis kā pūķis kalna galā un nav ļāvies ne ar vienu runāties. Laikam zelta dzīsla slikti rokas. Francūzietes arī melo, tas ir šarmanti.
Berta datorā atver iesākto vēstuli, vēlreiz pārskatījusi pamaina vietām pāris vārdus un nosūta. Pirksti skrien pa taustiņiem viegli kā zvirbuļi pēc drupatām.
Francūziete nospiež savienojuma taustiņu un atkal labdien no Zemitānu arhitektu biroja, ar prieku palīdzēšu, ar smaidu. Vēl trīs stundas rutīnas, šarmanti un viegli kā dejojot jānodzīvo šis laiks, jo tu esi seja, seja, seja un pirksti, kas drukā divsimt zīmes minūtē. Cilvēks vispār gandrīz kā mēbele, bet ar seju. Un ļoti labu seju, ne ome, bet visumā valdzinoša dāma, reprezentabla, kā mīl teikt jaunais rīkotājdirektors. Tas arī labi.
Izklausās, ka neviens gar durvīm negrabinās. Berta izzvejo no skapīša apakšējās atvilknes spogulīti un lūpukrāsu, pāris otiņas triepieni un viss savā vietā, oranžais zelts atspīdina acīs zilganu dzirksteli. Tagad viss kārtībā un tiek kontrolēts.
O, kafiju Kalniņa kungam, un tēju Krūzes kungam, lūdzu, lūdzu, Berta jau ir pusceļā uz virtuvīti, ieslēdzam, saberam, pārlejam, sakrāmējam uz paplātītes. Per-fek-ti. Kalniņš stāv pie loga, taču uzreiz paietas pretim un izņem paplāti no Bertas rokām. Protams, tās nav īpašas rūpes par Bertu, nē jau. Tā viņš ātrāk paliek divatā ar biznesa partneri un var turpināt iesāktās runas. Taču francūziete vienmēr atbild ar smaidu, un Berta uzmet vienu smuku smaidu direktoram. Nez vai pamanīja, taču Parīze ar mani lepojas – Berta aizver aiz sevis modernās, matēti caurspīdīgās durvis.

Piecpadsmit pāri pieciem. Piektdiena. Berta pārskrien acīm galdu, viss kārtībā, nebūs kauns pirmdien apsēsties? Nē. Acis kā mazi žurkulēni. Matus varētu kā lakatiņu sasiet zem zoda. Pie friziera pēc nedēļas. Labi?
Aizver biroja durvis, sekundi apstājas un vēlreiz domās pārskaita logus. Visi ciet. Labi.
Berta paceļ signalizācijas kārbiņas vāciņu un sāk burties. Kā veca ķīniete. Cik tāda dzīve laikiem nesaprotama! Tu vari piecdesmit gadu vecumā iemācīties vordu, eksli, outluku un ieprogrammēt telefonā secīgu savienojumu kārtību , bet signalizācijas blociņš uzdzen drebuli, ko. Ja nu ne tā podziņa nospiežas. Berta piemiedz acis un kibinās. Uh, nomirgo lampiņa, uzlikts. Labi, labi.
Izejot ārā Berta nolemj nemeklēt somā saulesbrilles. Vakars ir izlējis ielās siltu, tvanīgu noskaņu, naktī varētu līt, gaisā jūtama elektrība. Ķīniete ir gudra. Patausta somā lietusssargu. Pasmaida sev. Piemiedz acis un tipina prom.
Re, kā pilsēta uz vakarpusi piepildās jauniem cilvēkiem. Bankas, ministrijas, biroji atver savas durvis un ļaužu bari plūst kā no noliktavām.
Uz trotuāra knapi var pamanīt peļķu atliekas, diena visu rūpīgi uzslaucījusi.
Kamēr ir laiks, var iet sīksolītī, mazriksītī, nav jāuzmanās kādam uztriekties.
Trīs kvartālus tālāk jaunajā sporta centrā Berta vadīs nodarbības sievišķiem zināmā vecumā. Nekad nezini, kā šīs dāmas dēvēt, laikam visgudrāk būtu - kundzes. Divi kundžu bariņi, tā līdz desmit gabali grupā, stundu katra no viņām stieps pirkstiņus, elkonīšus, rociņas, pleciņus, muguriņas un centīsies būt jauneklīgas kā trenere, šī meitene viņu acīs. Daudz viņas pieredzējušas, nezina tikai , ka trenere ir vecāka par viņām un par šo asfaltu zem kājām, treneres spēks ir no Ķīnas mūra nācis. No turienes pa tiešo tas ielien melnajos matos, sarkanajos asinsvados un muskuļos, kas precīzi saraujas un izstiepjas kā kādam mehānismam pieslēgti. Tas viss ir pareizi, Berta domā, es esmu laimīga ķīniete, es varu pakustināt savus kāju pirkstus, tie nav atmiruši zem ciešajām saitēm jau bērnībā, mani kauliņi nav nedēļām mirkuši rīsu lauku zaļzīdainajos plašumos. Es esmu kā imperatora putniņš, ar dzeltenu knābīti un smalku balstiņu. Es esmu izredzēta. Jā. Tas nav viegli, ja tev ir gandrīz piecdesmit, lai arī pagātnē lokana kā smilga un vectēva čemodānā saglabāti sporta skolu diplomi, pieteikties trenera vietai cienkundžu grupām un uzvarēt. Izspiest garkājainas trīsdesmitpiecgadnieces un vienu smīnīgu muskuļotu švītiņu.
Izturīga kā cukurniedre.
Spītīga kā rīsa grauds.
Roka smalka, satvēriens kā samurajam, Berta smaida, atverot kluba ģērbtuves durvis. Nu labi, par samuraju pāršāvu pār strīpu, bet varbūt es esmu tā, kas nāk no pašām austrumu provincēm. Varbūt tur zina par samurajiem, varbūt samurajs bija zaudējis prātu ķīnietes vecvecmāmiņas slīpajās acīs, kāpēc gan nē?
Un birst ķiršu ziedlapiņas pār viņas kājām, pastiepjam mazos pirkstiņus, Berta skaita un pārlūko kundžu rindas. Vakars tik burvestīgs, kā vismaigākais mīlnieks, tādēļ šovakar tikai mazākā grupiņas daļa guļ zālē uz paklājiņiem.

Lai cik taupīgi Berta lieto spēku, pēc otrās nodarbības krekla mugura slapja. Bertai žēl sviedru.
Berta ir skopa kā grenlandiete.
Ja gribi izdzīvot, tev viss ir jātaupa. Un visvairāk jau savi spēki, sava dzīvība, sava enerģija.
Viņa saloka maiku, šortus, zeķītes un rūpīgi saliek paunā, viens uz otra, un gar malu iebāž sporta čības. Viss manējais pie manis.
Dušā Berta atbalstās pret sienu.
Nakts smagums satausta skaustu un nogulda savu ķepu uz pleciem. Bružājas gar kakla skriemeļiem.
Viņa jūt, kā pleci nolīkst, zods kā iemīlējies kāju pirkstgalos, tik uz tiem vien. Grenlandiete pieņem visu, kas notiek ar viņas miesu un garu, tas ir tik dabiski, tas ir normāli. Ir normāli, ka tavā ādā iemājo rieviņas, seklāki un dziļāki kanjoni. Ka tavas mutes kaktiņi izlaužas brīvībā un noslīgst atviegloti uz leju, ka acis grib skatīties tikai uz grīdas flīzītēm un tu zini, ka vari sākt kaukt un pārtapt tumsas ērglī, kas planē, nekustinot savus spārnus, ļaujot vējam sevi šupināt augšup un lejup. Tu vari būt neredzama kā gaisma un nedzirdama kā tumsa.
Pa ceļam uz mājām tu pierunāsi sevi izdzert kefīru, tas ir veselīgi, tā vajag, domā Berta, pamājot atvadas kluba apsargam, kas iznācis papīpēt aiz stūra.
Grenlandiete iet taisni pāri zālājam, un protams, tas ir rasas pilns un vēss, būs tak drusku nolijis. Gaisa spirgtumu atliksim uz rītu, tad būs vēlams to just un baudīt.
Grenlandiete iekāpj autobusā un minūti veras konduktorē nesapratnes pilnu skatienu it kā tiešām pirmo reizi redzētu šādu kārtību. Tad veiksmīgi adaptējas un sameklē makā divdesmit santīmus.


Sapnī Berta ir bērniņš. Varbūt četri, varbūt pieci gadiņi. Matiņi sapinkājušies, kā notiek, ja aiziet gulēt ar vaļā palaistu bizi. Māja ir liela, taču tukša un klusa. Bertiņa tipina no istabas istabā, neviena nav. Koka grīdas klusē, plīts iekurināta. Bertiņa ietipšina priekšnamiņā, durvis ir vaļā un ārā dzīvo vasaras rīts. Sprigans un spīdīgs. Saule jau sākusi karsēt un pamatīgu segu izklājusi arī uz koka grīdas. Bertiņa iepēdo saules stara platajā līnijā, pēdas sajūt siltumu. Apsēžas. Pašvīkā ar pirkstu dēli vietā kur redzams zaru apaļais raksts. Pēc mirkļa jau noguļas siltajā zeltā, kas birst no debesīm, un paliek guļam. Piepeši Bertas vietā ir Maija. Meita. Meitiņa. Berta tā kā noskatās no malas, bet pieiet klāt nevar. Maija saritinās kamolītī un knibina kāju pirkstus. Izskatās, ka viņai salst. Berta grib pieiet klāt, paņemt klēpī un aiznest uz gultiņu, bet nevar pakustināt nevienu locekli.
Viņa pamostas.
Atkal ir raudājusi. Asaras sasūcas spilvendrānā.
Berta runā.
Vārdi rīta puskrēslā kā svešinieki, kā ienaidnieki, un Berta aizver acis.
Meitiņ, kamdēļ es nevaru būt tava vietā? Es esmu paspējusi visu, kas sievietei jāpaspēj, es esmu visus darbus padarījusi. Es klausīju māti un tēvu, es dzemdēju tevi laulībā, es biju pieticīga sieva un vienmēr ģimenes pusē. Es audzināju tevi mīlestībā un saticībā. Tev vajadzēja turpināt tāpat. Tev vajadzēja būt te, ceļot, fotografēt un rakstīt par visas pasaules sievietēm. Vai par katru atsevišķi, kā tu rakstīji par Min Li no Laosas. Es dzirdēju tavu sarunu ar redaktori, viņa teica, mēs tevi nosūtīsim uz Vjetnamu vai Šrilanku, kāpēc tev vajadzēja doties pa saviem ceļiem?
Tu zināji, ka nomirstot vairs nevar atgriezties.
Tu zināji, es tev stāstīju, kad tu man maza par to jautāji.
(18.06.2006)
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bariss (19.08.2019, 14:36)Kur visi pazuduši? Kāpēc dzeja pieklususi?Ljurbenjaaks (viesis) (31.07.2019, 19:33)johaidī, Lana, tu mēneša sākumā te ienāci, bet kāpēc iepriekš man nepaziņoji, ka būsi? būtu vismaz draudzīgi parunājušies. es jau nemaz pārāk neesmu uz Tevi apvainojies, ka pameti mani...bez smecera (08.07.2019, 13:26)Pilnīgi noteikti vērts atgriezties! Izlasīju vēlreiz Jūsu vecos dzejoļus un domāju, ka tie ir mazi, bet ļoti tēlaini. Tagad esat pieaugusi, un būtu baigi forši redzēt Jūsu šā brīža darbus,...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Visi tik par baltu dzejo
Jaunā gada vakarā.
Besī mani, es par piķi,
Sveicu gadu nomaiņā! ...
Interesanti video
Staipeklis
 
 
Zīmējumi

Rudens LV
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 258 Kopā:5011642

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec