|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Sliktā puiša stāsts. II daļa. Nobeigums | | Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
- Monsenjor Antonio, esmu pie Jums griezies kādā ārkārtīgi svarīgā jautājumā, kam noteikti būs nozīme arī Jūsu dzīvē.
Viņš aizdedza cigareti. Šis ne gluži gara auguma iedegušais cilvēks izskatījās visai apķērīgs. Ar sievu viņam nebija pārāk labas attiecības un pēdējā laikā viņš vairāk ziedojās darbam, ģimene bija palikusi sekundārā lomā, viņš taču „neies ar viņiem tur karot”. Tādēļ es ieturēju distanci, caur to noteikti kaut kādā mērā izdotos piesegt ārā lienošo savtīgumu.
- Es klausos.
- Es teikšu to tā, kā tas ir. Esmu nācis Jums lūgt Jūsu meitas Žozefīnes roku, jo mēs vēlamies precēties.
- Mhm...
Patiesībā es par to „mēs” vēl nebiju viennozīmīgi drošs. Žozefīne vēljoprojām neizskatījās piemērota izlemt par šādu soli. Bet es pārāk nevarēju kavēties... Man ģimene cieta trūkumu un es biju gan sava, gan noteikti arī kaut kur viņu cerība. Tādēļ šim vīram nu dzīve piespēlē izlemt manu likteni, tāpat viņš noteikti jau izlēmis vēl desmitiem citu dzīves.
Viņš ievilka plaušās. Nedaudz piesedzās dūmu aizsegā un padomāja brīdi. Brīdis bija garš un kausējošs. Pēc mirkļa izšķīrās pārāk daudz kas, jo, ja viņš roku nedos, it viss zaudētu jēgu, es pat Tesio varētu vēlēt drīzu izkļūšanu no cietuma... Bez viņa piekrišanas šeit nekas nenotiks, tas nu reiz ir skaidrs.
Viņš mani nopētīja, viņa skatiens bija caururbjošs, viņš noteikti pamanīja kaut ko no mana rakstura, bet nebija viennozīmīgi skaidrs, vai šim biznesa cilvēkam tas patīk vai nē.
- Es to Jums nevaru dot.
Īsa atbilde. Un cauri ir! Es pirmajā brīdī padomāju.
Taču pēc pauzes sekundes viņš turpināja:
- Saprotiet kur mēs dzīvojam... Es to nevaru Jums dot tādēļ, ka neesmu drošs, vai morāli man uz to ir tiesības.
- Kā to saprast, mans kungs?
Es viņu pārtraucu un tas laikam bija nevietā. Bet interese vai ir vietas cerībai bija pārāk liela.
- Saprotiet... Lai es varētu Jums Žozefīnes roku dot, ir jānoskaidro, ka es tik tiešām esmu viņas tēvs!!
Patiesi! Es pārsteigumā pavērtu muti nodomāju – šis tak ir meksikāņu seriāls! Šeit neviens nezin nevienam kas kuram īstais dēls, kas īstā meita, kas kuram tēvs, kas vēl kas...! Tātad scenārists bija pieturējies pie tradīcijām! Bet mans varonis ekrānā scenāriju nezināja, viņš turpināja dzīvot lomu:
- Vai patiesi..?
- Tā gan. Tādēļ es nevaru uzņemties šo atbildību. Tā kā nevienam citam nav kam izlemt, lai meita pati izlemj ar ko precēties.
- Pateicos par Jūsu atklātību!
Pēc pāris pieklājības frāzēm es atvadījos no šī cilvēka, kas tikpat labi varēja arī nebūt tik atklāts. Tomēr veiksme atkal bij manā pusē. Nu tam jābūt tikpat viegli, kā atņemt ledeni mazulim!
Un patiesi, tās pašas dienas vakarā es visa restorāna priekšā uz ceļa nometies bildināju šo sievieti. Kad viņa piekrita, vienā mirklī pārņēma sajūta „Kauliņi ir mesti”.
Tomēr savus kauliņus bija metis arī vēl kāds...
Šajā mierīgajā vakarā, kurā kāda jaunkundze bija devusi savu jāvārdu kādam, par kura patieso dabu viņai nebija ne jausmas, pavisam citur kādās mājīgās telpās dārgā viesnīcā satikās divi labi ģērbti pieredzējuši ļaudis. Privātdetektīvs Djēgo nāca klajā Žozefīnes brālim Hulio ar saviem atklājumiem.
- Mans kungs Hulio, šī lieta tik tiešām ir interesanta, es domāju ka pavērsieni tajā vēl ir sagaidāmi.
- Ko Jūs sakāt, detektīv Djēgo?
- Man ir zināms pamats domāt, ka Tesio Lionso šobrīd atrodas cietumā pilnīgi bez vainas!
Atkal brīdis klusumam un sejām pārsteiguma un neizpratnes mīmikā dalītām būt. 10 sekundes... Pilnīgi pa tukšo, brīdis kad jābūt šokā, pārsteigumā un interesē jākvēl skatītājam. Tad ekrāns nodziest, lai kratīgākie var ķert pēc valedola, lai mirklim paejot aina atgrieztos, un tā pati, nevis garlaicīgas romantikas dēkas, kas tikai pavelk intrigas garumā.
- Kā tad tā, detektīva kungs?
- Nevaru to pierādīt, bet Tesio slepkavības brīdī visticamāk atradās zvejas laivā, ko redzēja vai pus ciems. Bet viņu pašu ne. Viņa tēvs Migels vienkārši bija slims šajā brīdī, es nevaru iedomāties nevienu citu kas rīkotos ar viņa laivu, kā to arī apliecināja sasirgušais Tesio tēvs.
- Interesanti...
- Jā gan. Tas protams nav nekāds pierādījums, bet gan interesants fakts, kas lika izsvērt alternatīvos aizdomās turamos. Pieņemsim uz brīdi, ka Tesio nav pie vainas. Padomājiet, kas būtu lielākais ieguvējs no esošajiem notikumiem?
- Man jāatzīst, ka neesmu par to domājis.
- Esmu izsvēris dažādas kandidatūras, mans kungs, bet no tām visvairāk man iezīmējas tikai viena.
- Un kura tā būtu?
- Tas ir Jūsu māsas kavalieris Dons Huans, monsenjor!
Hikk!! Patiešām! Tomēr šaubu mākoņi vēl bija daudz. Hulio un Djego šo sarunu vēl turpinās, bet lai lasītājiem nekļūtu garlaicīgi, (un tantiņu uzreiz neķer infarkts) nu brīdis pievērsties notikumiem pie kāda grezna restorāna galdiņa.
Tur vīrietis un sieviete vēroja liesmiņas viens otra acīs, baudīja mirkli un viens otra uzmanību, ko papušķoja klavieru skaņas, sveču liesmas, elegantie apģērbi, apkalpotāju laipnība un sabiedrības etiķete. Viņa bija devusi jāvārdu. Tik neatkārtojams notikums, jebkuras sievietes dzīvē... Un šī bija viņas dzīve, kura bija dāvājusi viņai izveicīgāko kavalieri kādu viņa bija jebkad satikusi, viņas dzīve, kuru viņa bija ļāvusi kādam izvēlēties, ne pati izvēlējusies, lai gan to nenožēloja, viņas dzīve, kurā Dievs vien zina kam cauri vēl jāiziet būs, lai beidzot nonāktu pie saprašanas. Bet ne šobrīd. Jo šampanietis garšoja labāk, kā jebkad agrāk, it viss bija skaistāks, ap sirdi kļuva silti un prieks plūda pāri mēram, ko viņa spēja izturēt.
-Ejam dejot! Viņa mīļi pavēlēja. Bija jāizliek enerģija, iekšā jākliedz no tās pārpilnības, kas ārēji izpaudās ka skaļi smiekli par joku, kas tāds nemaz nebija domāts. Viņš bija uzvarējis, Dons Huans bija uzvarējis, iekarojis sirdi ar aprēķina pārspēku, spēlējis negodīgi un nu dalījies ar iznākumu, bet viņa tam ļāvās, viņa gribēja ļauties, un lai viņš turpina... Viņš pildīja sievieti, kurai nevajadzēja vairs neviena apliecinājuma par viņas princi, kurai nebija viegli izbaudīt un saprast šo īstenību pilnībā, bet bez tās dzīvot daudzkārt grūtāk, tā bija pilnība, ne tā, par kuru viņa sapņoja kā maza meitene, bet tā pilnība, kuru viņa nekad nebija gaidījusi, tā pati atnāca klāt. Un viņa bija izvēlējusies no tās neatteikties, par to viņa no sirds priecājās, kamēr kavalieris varēja vadīt dāmu griezīgā dejā.
Pa to laiku kilometru desmitus nostāk Tesio caur šaurās vieninieku kameras mazo lodziņu raudzījās pilnmēnesī. Bija tumšs, apkārt valdīja nakts klusums, nekas nebija redzams kā vien cilvēka apveids, kas nu nometas ceļos tā Kunga priekšā. Viņam sirdī bija daudz jautājumu. Kādēļ? Kapēc es? Ko es esmu nodarījis lai dzīve man laupītu manu mīlestību un brīvību? Vēl citu jautājumu gūzma vienā mirklī izskrēja cauri prātam, lai sakāptu sirdī un liktu vēlēties atdot pilnīgi visu, lai gan viņam nebija nekā daudz, par brīvību mīlestību sniegt un to saņemt, par mieru zemes virsū un viņa paša pasaulē. Šai mirklī viņš saprata, ka vidusmēra cilvēks min kājām dāvanas, kas atbrīvo ceļu tai laimei, pēc kā šie paši cilvēki vislaik tiecas un reizē arī klūp sava prāta maldībā. Un viņš sev nozvērējās klausīt savai sirdij daudz lielākā mērā nekā līdz šim to darījis, būdams godīgs cilvēks vairāk vai mazāk, un klusi asarām ritot pār vaigiem viņš lūdza, lai Dievs nones ziņu līdz Žozefīnes sirdij, ka viņš vairs nebūs tāds muļķis kā agrāk, un ka viņš jūt nebeidzamu mīlestību pret šo sievieti.
Diemžēl Tesio šobrīd nebija ne jausmas, ka šī sirds akli klausās tikai vienā frekvencē...
Nu brīdis pievērsties misteram detektīvam un viņa mazajiem secinājumiem šīs lietas gaitā:
- Ko Jūs sakāt – Dons Huans, Djēgo?
- Tieši tā. Lai gan daļa nozagto dārglietu tika atrastas pie Tesio, pieņemot, ka viņš pārējo apjomu jau veikli pārdevis, man jāsaka, ka lietas apstākļi vedina domāt, ka viņš nemaz nav zinājis, ka viņa īpašumā šādas vērtības ir.
- Viņš varēja tikai izlikties, lai nogaidītu, un tikai tad uzsāktu labāku dzīvi. Tas būtu loģiski.
- Tiesa gan, mans kungs. Tomēr es esmu novērojis Huanus un viņu vidū ir aizdomīga rosība. Es to nevaru pierādīt, bet jau šobrīd man liekas, ka viņi apgroza Jūsu ģimenei piederošus līdzekļus. Ja agrāk šī ģimene tikko spēja sevi apgādāt, tad nesaprotu kā viņi var atļauties jaunus virtuves piederumus, mēbeles un drēbes...
- Tas nav pārāk daudz. Viņi varēja kaut kur iegūt nedaudz naudas, lai gan tas ir interesants fakts.
- Arī man tā likās. Es pievērsu pastiprinātu uzmanību Dona Huana darbību izzināšanai slepkavības naktī, man ir liecinieki, kuriem nebūtu man zināma pamata melot, kas saka, ka šis cilvēks redzēts karnevālā divējādos tērpos, kuru nomaiņa sakrīt ar aptuveno slepkavības brīdi..!
-Hmm... Skaidrs. Turpiniet izmeklēšanu. Tagad lūdzu atstājiet mani.
- Gribu piebilst, ka šie apsvērumi nav nekādi pierādījumi, lai Tesio atbrīvotu no cietuma un spriedumu izskatītu no jauna pamatojoties uz iepriekš nezinātiem apstākļiem, tomēr esmu pārliecināts, ka tālāks darbs nesīs augļus.
Djēgo atstājot telpas Hulio domas šaudijās prātā no vienas smadzeņu puslodes uz otru. Tik tiešām – pārāk daudz kas netieši pierāda šī aizdomīgā cilvēka vainu. Viss ir loģiski. Ir jārīkojas. Pie šī lēmuma vienā mirklī nonācis, Hulio metās uz mašīnu. Jo vairāk viss nostājās savās vietās, jo vairāk viņš gribēja Donam pārgriezt rīkli! Steigšus viņš atstāja vietu, piemetot gāzi šajā pusnakts stundā. Ceļam skrienot zem riteņiem, viņš vēlreiz salika visu pa plauktiņiem un sāka domāt, kā gan viņš nevarēja pamanīt šādu lietu varbūtību jau iepriekš. Lietus pieņēmās spēkā, sitoties pret auto, kas radīja iespaidu, ka debesis raud līdz ar viņa sirdi par ģimeni, par viņa māsu, par māti, par visu... Viņš vairs nedomāja, viņš tikai rīkojās. Viņš traucās mežonīgā tempā uz muižu, lai gan ceļš prasīja vismaz vēl 20 grūti panesamas minūtes.
Prāta nekontrolēta autovadītāja mašīnai daudzu kilometru attālumā tuvojoties greznajai muižai, šajā pat mirklī kādā no tās guļamistabām mūsu stāsta galvenais varonis Dons vēlreiz izmeta kauliņus. Lai nekas no iepriekšējās dzīves vairs nebūtu atgriežams. Tikko redzamā gaismā, kurā romantika jaucās ar kaisli, viņš darīja to, ko abi gaidīja visu šo vakaru. Viņš iekaroja sievieti. Baudai virmojot visā šajā telpā, viņš drāza šo sievieti. Un viņa bija aizmirsusies, viņa nezināja kā nosaukt šo vietu citādi kā par sapni. Viņa bija atdevusies. Dona augumam, viņa manierei, viņa smaržai, viņa smadzenēm, viņam visam ar sevi visu viņa bija atdevusies šai mirklī, kurā viņas princis virs viņas sievišķā auguma nevaldīja pār savu balsi, sviedru pilītēm spiežoties pār viņa seju, ķermeni, viņš ritmiskās kustībās darīja savu dzīvnieciski instinktīvo, tik piepildošo dabu.
Bet mašīna traucās šurp. Un kamēr Dons kliedza, Hulio klusēja. Kamēr Dons atbrīvojās, Hulio saspringa arvien vairāk. Kamēr sieviete saņēma Dona ķermeni savās skavās, Hulio bija gatavs to sacirst gabalos. Abi vīrieši paņēma pa cigaretei, ko izsmēķēt, tik daudz kas bijis, tik daudz kam vēl jānotiek...
Hulio iebrāžoties priekšnamā viņu jau sagaidīja kalpotājs Pedro. Šis pats Pedro, kas deva ziņu Hulio par notikumiem ģimenē, šis pats Pedro, kas deva ģimenei tik daudz vajadzīga, necila darba, lēni, bet ar stingru roku izņēma no Hulio ķetnām malkas cirvi un ar ciešu skatienu brīdi klusējis teica:
-Man Djēgo jau zvanīja. Man viss ir zināms. Es Tevi saprotu, bet nekad nesapratīs Žozefīne...
Tajā pat mirklī Hulio atkrita krēslā, raudzījās griestos gaidīdams pēc padoma no kāda augstāka spēka. Viņš aizsmēķēja vēlreiz un klausījās Pedro...
Dienu vēlāk Donam Huanam bija sagatavots ceļš ar mašīnu, kurai pēc aprēķiniem kādā brīdī nevajadzēja nostrādāt bremzēm. Tā bija saulaina diena, lietus pirms tam sen kā nebija lijis un daba atdzīvojās ar enerģiju, puķes atplauka, pļavas zaļoja un Dons Huans uzsāka ceļu, kas būs tāds, kā neviens cits.
Kas notika ar Donu Huanu, to neviens no mājas iemītniekiem nekad neuzzināja un arī negribēja zināt, bet Dons no tā ceļa vairs nekad neatgriezās.
Žozefīne ļoti pārdzīvoja notikumus, ilgi pretojās saprast acīmredzamo, taču laiks dziedēja rētas, ko viņa iegrieza sev. Viņai paveicās, jo kalendārs bija iegriezies tā, ka viņa netapa grūta.
Viņa juta ļoti lielu atbildību Tesio priekšā, ka neko nebija darījusi, lai viņu paglābtu no šīs netaisnības, kas laupīs viņam gadus, kuras priekšā viņš bija bezpalīdzīgs, nolemts. Ar laiku viņa iemīlēja Tesio no jauna, viņa vienkāršību un dabiskumu, un sev nozvērējās vairs nekad dzīvē nekļūdīties kā reiz tas sanācis. Viņa gaidīs Tesio pārnākam visu šo laiku.
(18.06.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lido klusi sniega pārslas
Pāri klusai mežmalai,
Lai šīs pārslas vieglas, maigas
Jaunā gadā laimi nes! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2585
Kopā:6108917
|
| |
| |
|
Autori
