|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Stāsta 5.nodaļa | | Komentāri (19)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Sanāca tā, ka Senija bija izglābusi zirgu no nāves, kaut pati to nemaz tā īsti pat gribējusi nebija. vispār viņa bieži kaut ko negribēja, citreiz gribēja, dažreiz pati meitene pat sapinās savās vēlmēs un spītējot citiem spēja pateikt kaut, ko, kam pati nespēja piekrist. Viņa bija savāda, bet tomēr savā augstprātībā, pašīpšnieciskumā un uzpūtībā viņa spēja būt arī samērīgi normāla, parasta tīne ar savām problēmām, pumpām un zēniem. No citiem viņa bija atšķirīga tikai ar naudu un saviem neprātīgajiem vecākiem, kas mēdza būt tik spontāni, ka nereti savai vienīgajai atvasei bija sataisījuši ne vienu vien krunku.
- Un tagad man būs jātīra tā ķēma būris?! – Senija sašutumā izsaucās stāvēdama pretī Elles zirga steliņģa ar lāpstu rokā un ķerru pie sāna.
- Nu, bet tu esi vienīgā, kas ar viņu spēj sadzīvot! – Renaldo pasmaidīja, tādējādi satracinādams Seniju vēl vairāk. – Pie tam zirgu sauc par Elles zirgu un šis nav nekāds būris, bet gan steliņģis!
- Kāda šķirba?! Es netīrīšu! Nemaz neceri! – viņa auroja padarīdama zirgu nemierīgu.
- Ko tu vispār taisies darīt, ja ne pie darba laukā, nedz arī iekšā tevi nevar piespiest?! Kāda tu izaugsi? – Slinka maita?!...
- Skaista ar smaržojošu ādu un nenolauztiem nagiem, ar brīninišķu ķermeni...
- Un vecmeita! – Renaldo izsaucās.
- Kā tu zini, kas es būšu un, kas es nebūšu?!
- Es tevi neprecētu! – viņš noteica un palūkojās uz zirgu.
- Jauku! Es nemaz tevi negribu – tādu mēslu tīrītāju, smirdošu un blusainu! Mans vīrs būs bagāts un varēs uzstādīt pasaules rekordus ātruma peldēšanā naudā! Saprati! Un, tādus, kā tu viņš būs pataisījis par vēl lielākiem vergiem nekā tu esi tagad!
- Pirmkārt, - viņš noteica un, ievilkdams elpu, paturpināja. – Ja tu domā noķert bagātu vīru, tad būs jārēķinās, ka viņš būs ne vien garīgi atpalicis, slims un dumjš, kas pārpīpējis jēgu un, kuram vairs neceļas. Tev viņš būs jāuzrauga, jo tādiem veciem perversuļiem tās jaunās, skaistās meitenītes ļoti patīk. Pie tam ar tādu slimu tesmeni, tu ilgi kopā nenodzīvotu, tev riebtos viņa āda, viņa smarža un miesa, tev nepatiktu nekas, kas ir viņam un, tev nepatiktu vairs tu pati, jo par dažiem miljoniem smirdīgas naudas būtu pārdevusi savu dzīvi, laimi un prieku tādai vecai peļu barībai...
- Viss! Un kādēļ tev liekas, ka ar tādu bomzi kā tu mana dzīve iegrozītos citādā, daudz labāka dzīvē?! – meitene, pārtraukdama Renaldo, ievaicājās. viss pateiktais viņai lika aizdomāties, ja tie būtu tikai tukši vārdi, tukšas lamas un nekam nekaitīgi pareģojumi, bet tas tā nebija – visdrīzāk meitenes dzīve arī tā tiecās iegrozīties... Bet pagaidām viņai bija tikai piecpadsmit gadi un, lai arī ko viņai teiktu, lai kā skaidrotu un censtos palīdzēt, viņai maz kas interesēja, vēl jo mazāk tas, ko teica Renaldo – zirgu puisis, kam bija lemts palikt par tādu sīku vienību cilvēces attīstībā un liktens gaitā.
- Kādēļ?! Tādēļ, ka tāds kā es tevi var nolikt pie vietas! Es varu pateikt visu, ko domāju un tieši tev, tas viss būtu jāuzklausa! Es nerunāju aiz muguras un neslapstos, un tieši tāds, kas visu pasaka acīs, kas ir tik pat spītīgs kā tu un pat vēl spītīgāks, tev ir vajadzīgs! – viņš skaidroja. – Un pie tam, tu esi pilnīgi manā varā! Pa šo īso laiciņu, es tevi esmu iepazinis un jo vairāk laiks paiet, jo...trakāka tu paliec un, lai arī kā man to negribētos atzīt tu esi tāda pati kā tas zirgs – nesavaldāma un nenotverama, tāda, kas nepakļaujas un neklausa, kaut arī daudzi tevi iekāro, tu piederi tikai vienam un tam vai nu ir paveicies, vai nu nē!...
- Pietiek murgot! – viņa pavēlēja. - Ko tu mani salīdzini ar to smirdīgo lopu?! Es esmu daudz skaistāka! – viņi spītīgi izkliedza un pēc tam tik pat spītīgi arī klusēja, gaidīdama atbildi.
- Tev taisnība, tu neesi zirgs! Tik cēla būtne tu nespēj būt! Teiksim tā, tu esi spītīga aita!
- Kas tev nāk prātā?! – viņa tik pat kā izkliedzās. – No sākuma tu kaut ko bezfilmā runā par piederēšanu un manu vīru – bagātu meslu, bet nu skaidro, ka es pati esmu kaza?! Un, kas tādā gadījumā esi tu pats? Tārps? Smirdīga zivs, kurai smadzeņu daudzums tārpa lielumā?! – viņa, aizsvilusies dusmās, auroja.
- Tas, kas no prāta tev jau sen izkūkojies! – viņš atcirta un izraudams Senijai no rokām lāpstu mēslu nešanai, atdarīja steliņģa durvis – viņš gatavojās doties pie Elles zirga un iztīrīt tā steliņģi, nelūdzot Senijai, lai to dara slinkā, izlaistā meitene.
Zirgs satrakojās. Jau pacēlās pakaļkājās, bet ar priekškājām drosmīgi atvairīja visus, kas tam tuvojās.
- Netracinu zirgu, tu, sūdu muša! – meitene auroja raudama tam no rokām laukā lāpstu. – Lien laukā, es iztīrīšu.
Bet Renaldo neklausījās, viņš tuvojās zirgam tik pat draudīgi, cik tas steidzās atgainīt visus.
- Tu esi slinka! Ej droši mājās, paguli, varbūt uzaudzēsi vēl kādu sliktu rakstura īpašību! – viņš nomurkšķēja un palūkojās uz Seniju.
Zirgs pacēlās atkal pakaļkājās... Viņš palēcās un tā trakojošās kājas atsitās pret zēna muguru. Viņš nekustīgi nokrita uz zemes...Meitenes sirds salēcās, lai nu ko, bet tādu zirga uzvedību un, to, ka tas zēnu nospers uz zemes, viņa nebija gaidījusi. Meitenes mierīgo elpu un uzpūtīgo acu skatu, mirklī pārņēma uztraukums. Sirds trakoja, rokas trīcēja un galvā šaudījās domas par Renaldo. Un, ja nu viņš ir miris? Ja Senija tam tuvosies, bet nemierīgais zirgs arī tai iespers? Bet domāt kā būs un, kā nebūs, nebija laika. Senija bez domāšanas pieķērās pie zirga pavadas un, klusi runādama, centās to nomierināt. Bet tas neizdevās, viņš zviedza un lēkāja, kagoru reizi piezemēdamies arvien tuvāk un tuvāk Renaldo guļošajai miesai, un Senijai gribot negribot zēnu nācās izraut no steliņģa, bet pēc tam lūkot, kas noticis.
- Palīdziet kāds, palīdziet! – viņa kliedza, cik skaļi spēja neatkāpdamās no Renaldo ne mirkli.
Viņa elpa bija klusa un mierīga, viņa sejā rotājās nelielas dusmas, bet nu arī tās likās tik pat kā izbālējušas no viņa skaistajām, lūpām, kas tā tik vien sauca Seniju, lai tā to noskūpsta, apskauj un samīļo. Viņš nevēlējās kasīties ar meiteni, gluži pretēji, viņam tā patika, šausmīgi patika Senija, bet, kas nu būs tagad? Viņš nekustīgi gulēja uz zemes, starp sienu un zirgiem. Viņš nekustējās, nerunāja, tikai elpoja tik klusi un mierīgi...
- Pie velna, palīdziet kāds! – viņa auroja, nevēlēdamās atstāt Renaldo vienu un neaizsargātu.
Neviens neatsaucās, tikai zirgi saprazdami, par ko iet runa, un, kam pašlaik sāp, nolūkojās uz Renaldo un meiteni, kas bezpalīdzīgi kliedza pēc palīdzības.
- Pamosties! Es tev pavēlu! – viņa kliedza un norausa no zēna acīm melnās matu šķipsnas. Viņas rokas trīcēja no bailēm un pieskaroties tā ādai. Tas bija kaut kas neaprakstāms – bailes un rūpes reizē, ko Senija nemācēja izskaidrot un nemācēja palīdzēt. – Lūdzu, pamosties, es nevēlos tevi pazaudēt! – viņa noteica un saslapinādama plaukstas ūdenī pārbrauca ar to pār zēna seju.
Nekas nenotika. Viņš nepamodās.
Meitene slapināja tā seju un plaukstas ar ūdeni un te pēkšņi, viņa brūnās acīs bikli paraudzījās meitenē. Ar neizpratni viņš raudzījās meitenē un tādā pašā nesapratnē uz viņu raudzījās meitene.
- Kas notika? – viņš beidzot ievaicājās un, ar rokām satverdams galvu, piecēlās sēdus.
- Tu iegāji pie zirga un tas tevi nogrūda uz zemes! – meitene vēl joprojām trīcēdama, atteica. Kaut arī uztraukums par Renaldo dzīvību nedaudz bija mitējies, viņa vēl joprojām trīcēja un balsī bija jaušamas bažas. – Tev stipri sāp? Tev pamatīgi iespēra! Ejam uz mājām, es uztaisīšu tev tēju ar daudz cukuru!
- Kopš kura laika tev ir sirds un zināmas jūtas pret mani? – viņš nedaudz dzēlīgi un neizpratnē ievaicājās.
- Un, kopš kura laika tev vairāk nav? Kas ir, sirdi zirgs izspēra? – meitene aizsvilās. – Es tikai gribēju būt kaut reizi pret tevi mīļa! Bet, kā izskatās, tev tas nav nepieciešams! – meitene noteica un aizsteidzās, atstādama zēnu sēžam vienu uz zemes ar sāpošu galvu.
Viņš klusējot palika staļļa vidū un nesaprašanā noraudzījās meitenē. Varbūt nevajadzēja būt tik rupjam? Ak, Dievs, kas notiek ar mani? Vai arī es no viņas jau sāku pārmantot viņas asumu un raupjumu?
Meitene uzskrēja augšā uz Renaldo istabu, kas tagad kādu mirkli piederēja viņai. Meitene raudāja, ne par to, ka bija redzējusi, kā Renaldo bija nokritis, ne par to, ka zirgs tik tikko bija viņu saspārdījis zili zaļu, viņa raudāja par to, ko bija atklājusi – tā vara, kas viņai bija pār Renaldo un tā vara, kas viņam bija pār viņu, meiteni valdzināja. Viņu valdzināja tas asums un augstprātība, kas piemita viņai un tas valdonīgums, kas piemita Renaldo. Renaldo bija savādāks nekā tie visi pārēji, kas bija gatavi darīt visu, lai meitene tam kristu ap kaklu, pārgulētu vai tāpat vienkārši aizsoļotu uz veikalu vai kino. Renaldo nebija tāds, viņš nespēja būt un nekad arī nebija bijis maigs pret Seniju, šķita, ka viņš ir vēl asāks kā pati Senija. Bet varbūt, viņš tikai apbruņojās pret Senijas asumu? Pret mīlu, ko tā nespēs dot? Pret sāpēm, ko tam nāksies piedzīvot? Bet kādēļ gan pati Senija bija raupja? – maigums viņas dienā bija ikdienišķa parādība, tas bija visur, no vecākiem, kas to mīlēja kā pasaules lielāko dārgumu, no draudzenēm, kas tai vēlējās pielabināties un no parastajiem skolas biedriem, kas gribēja iegūt tikai viņas labvēlību, jo katrs zināja, ko nozīmē būt pret Seniju. Viņu vilināja asums un visi tie labiņie memmes dēliņi, kas bija kā vecas kedas, kuras katrs varēja uzvilkt un palietot, bet pēc tam nosviest uz zemes, viņu nesaistīja. – viņi bija pārāk pelēcīgi un pārāk melni, lai būtu Senijai pietiekami labi. Pret asumu bija jācīnās ar asumu un kā jau Renaldo bija teicis Senijai vajadzīgs vīrs, kas spētu to nolikt pie vietas... Bet pagaidām par vīriem nerunāsim! Senijai bija tikko kā piecpadsmit gadi un nu ne jau vīru viņa meklē. Viņai interesēja zēni, ar kuriem varētu no sākuma varētu tā labi ietusēt, bet pēc tam jau dibināt kaut ko vairāk un lielāku.
Pēkšņi pie Senijas durvīm kāds pieklauvēja. Meitene ierausās dziļāk gultā un padomādama, ka tā ir Renaldo māte, drosmīgi aicināja ieiet.
- Ziniet, kundze, es patiešām nevēlējos, ka Renaldo tas zirgs saspārda! Bet viņš pats iegāja tajā būrī! – Senija runāja nepavērsdamās pret durvīm un ienācēju.
- Nedusmojieties, nekas taču nav noticis! Renaldo ir sveiks un vesels un tagad noteikti ēd lejā! – viņa runāja vēl joprojām nepalūkodamās uz durvīm.
- Tikai tāpēc, ka tu viņu izglābi! – atteica pazīstama balss un Senijas sirds atkal salēcās. Tas bija Renaldo.
Meitenes bālā ādas krāsa palēnām palika tumši sarkana. Tā kvēloja un, jo vairāk Senija domāja par to, kaunu, kas viņai tagad jāpiedzīvo, jo sarkanāka viņa palika. Dusmas tecēja ar augstiem sviedriem pāri pierei un bija jaušams, ka Senijas dusmu bumba tūlīt sprāgs.
- Ko tu iedomājies? – viņa iekliedzās. – Ka tā labi spēsi ielauzties manā istabā un klausīties, kas patiesībā domāts tavai mātei?
- Un varbūt nevajag runāt, ja nezini ar ko runā?! Pie tam nenikno, tur gāja runa par mani, tā, ka nekā lieka, ko nevajadzēja, es nedzirdēju! Samierinies un nedusmojies, dzīve iet uz priekšu, saule uzaust un noriet! Tiksimies pie vakariņām, saldumiņ! – viņš smaidoši atteica un tuvojās durvīm.
- Ko tu iedomājies? – Senija izsaucās. – Neesi galvu saspiedis?! Kā tu uzdrošinies...
- Neesmu saspiedis! To sasitu pret zemi!
- Pie vienas vietas! – Senija niknumā un nesaprašanā, kādēļ gan Renaldo tā runā, izkliedzās. – Tev nav tiesību mani uzrunāt par saldumiņu!
- Nu tad labi, rūgtumiņ!
- Paklusē! Es esmu Senija!
- Un es Renaldo! – viņš izsaucās. – Prieks iepazīties!
- Ej gulēt un iedzer pamatīgu devu aspirīna, jo, ja tu nepaklusēsi, tu dabūsi div tik stipri pa otru galvas pusi no manis! Saprati?!
- Tu nebūsi tā, kas man pavēlēs! – viņš nikni nokliedza. – Saprati?! Tu te tikai dzīvo kā ciemiņš! Es esmu šīs mājas mantinieks...
- Un arī tu man nepavēlēsi! Es neesmu ne tavs īpašums, ne tava lelle! – viņa iekliedzās, lēni slīgdama patīkamā cīņā par varu un ētikas normu. No malas varbūt šķita,. Ka viņi ir sīvākie ienaidnieki, kuriem naids ar mātes pienu iezīsts, bet patiesībā tas, kas pārējiem šķita kā naids un dusmas, abiem jauniešiem bija kā medus pār saldu paradīzes elpu. Viņiem bija kas kopīgs un tā bija viņu brīvība un alkas pēc kaut kā, kas pērējos bieži vien uztrauca un satracināja – tā bija viņu varaskāre un apziņa, ka viens ir spēcīgāks par otru.
- Tu dzīvo manā mājā!
- Tā ir tava tēva māja!
- Kāda šķirba?! Puse pieder man!
- Droši vien tā otra puse! Tas grausts, kas atrodas pie mājas un tā cūkkūts!
- Patiesībā nē! Tagad tu guli manā īpašumā! Manā gultā! Tu atrodies manā istabā! Un tu „rotaļājies ar manām spēļmantiņām”. Kas liek domāt, ka viena no lellītēm neesi tu? Kas liek domāt, ka neesi mana?
- Par daudz domāsi, par Einšteinu paliksi! – Senija izkliedzās un grasījās jau izmesties laukā pa durvīm. – Un, labi, ja tu jutīsies labāk, ka es no šejienes aiziešu...
- Jā, jutīšos labāk! – viņš, tik pat dziļi iegrimis karošanas azartā, izkliedza.
- Nu, tad es palikšu te pat! – meitene salkani ierunājās un uzvaroši pagriezās. – varēsi gulēt vienā istabā pie Vasarraibuma un viņa murgiem par laimīgu dzīvi!
- Patiesībā viņš sapņo erotiskos sapņus par... tevi!
- Tu esi slims! – Senija izkliedzās un nedaudz nobijusies par viņa vārdiem, grasījās jau iet prom.
- Baidies? Baidies!
- Nē! – viņa atteica un apstājās. – Ko tu domā, ka man no tādas sūdu mušas kā tu ir bail?
- Es nezinu no kā tieši, bet tu jau trīci! Mazā pilsētas meitenīte – izlaista un mīlētam, nepatikšanās nekad nav iekļuvusi! – viņš noteica, acīm gailot patīkamās liesmiņās.
- Saderam, ka tu trīcēsi vairāk, kad būsi satikusi manu elkoni tuvu no mutes! – viņa tik pat indīgi atteica.
- Un ko tu teiksi, kad mana mēle būs tavā mutē? – viņš noteica nostādamies priekšā durvīm.
- Tad man būs runa ar tavu daiktu, jo viņš dabūs tik pat daudz ciest, cik cietīs manas līpas un pašcieņa!
- Nu un tad vēl vairāk cietīs tava pašcieņa! – viņš noteica, slidinādams rokas un iekļaudams meitenes ķermeni.
- Nedraudi! Suns, kas rej, nekož! – meitene pakaitināja, izaicinādama zēnu uz brutālu rīcību – skūpstu. Patiesībā, viņa skūpstu gaidīja tik ļoti, ka pie katras kustības, kad zēna rokas, tai tuvojās tuvāk un tuvāk, viņa notrīsēja. Tas bija patīkami un reizē arī nedaudz bailīgi, kaut arī Senija nebaidījās. Viņa zināja, ka Renaldo spēj runāt, nu labi, varbūt arī uzspiest kādu piespiedu skūpstu, bet viņa arī zināju un juta, ka zēns zina par Senijas jūtām pret viņu. Ja nezinātu, viņš viņu neaiztiktu, pat nepieskartos un kur nu vēl skūpstītu. Varbūt viņš spēj runāt, bet viņš nav spējīgs uz noziegumu un, kad Senija tam pateiks „nē”, tad viņš arī apstāsies. Bet Senija neteica nekā. Viņa klusēja tik pat spītīgi kā savulaik bija runājusi pretī viesiem un kuram katram, kam vien uzdrīkstējās. Viņa gaidīja ķermeņa trīsēšanu, rokas, kas stiepjas pie kājām un muguras. Viņa gaidīja visu, viņa gribēja visu, bet nekā daudz nesagaidīja. Renaldo tikai rēja kā suns, viņš nekoda, laikam neuzdrošinājās aizskart tādu bagātnieku meitu, baidījās no viņas varas un attieksmes un viņas vecākiem, kas maz saprata no mīlestības un maz saprata no dzīves.
- Es esmu īpaša pasuga! – viņš augstprātīgi atteica un pasmīnēja, šķiet domās viņam brieda kaut kas patiešām pamatīgs.
- Labi, jo es to neuzzināšu! – viņa tik pat augstprātīgi atteica un izira no viņa rokām, kas bija pieplakušas pie sienas, aptverdamas Seniju. – Tinies laukā no manas istabas un atstāj mani vienatnē ar sevi un savām pārdomām! Saprati?!
- Tevi jau es neklausīšu! – viņš tik pat dzēlīgi atteica un, ignorēdams meitenes vārdus, tomēr aizgriezās, lai dotos prom. Viņam bija apnikusi meitenes izturēšanās un patiešām, mazākais, ko viņš bija vēlējies – bija pļauka. – Un tomēr, lai arī kā man negribētos tevi atstāt, man jāiet! Tiksimies vakariņās!
Tu aizej?! Senijai gribējās izkliegt. Meitene nespēja aptvert kā kāds tā spēj rīkoties! Tik dedzīgi strīdēties pretī, aizstāvēties, bet beigu beigās klusi un vientuļi aizgriezties un aiziet? Viņa nespēja aptvert Renaldo rīcību, jo pati tā nekad nebūtu spējīga rīkoties.
Viņa palika viena ar savām pārdomām un nesaprašanu. Viens patiešam milzīgs jautājums nomocīja meitenes saprātu un loģisko domāšanu. Lai arī kā viņa lēma, sprieda un domāja pie loģiska skaidrojuma – Kālab gan Renaldo pret viņu ir tik ass? – Tā arī netika! Un jautājums vēl jo projām, nomocīja Senijas saprātu. – Kālab tā un ne savādāk? – Varbūt viņam vienkārši trūkst mātes mīlestības? Vai varbūt tēvs pret to bērnībā bijis nedaudz par stingru un tagad, savā vecumā džeks ir raupjš un ass un tik pat nīsts kā es?
Uz vakarpusi, saulei pamali krāsojot, sarkanīgās, dzeltenīgās un gaiši oranžās svītrās, uz augšējo stāvu un tātad uz Senijas istabu kāpa pamatīga vakariņu smarža. Kairinot Senijas garšas kārpiņas un dziļākos deguna dobumus, istabā līdz ar smaržu ienāca arī... nepatikšanas – Renaldo, drūms kā spoku būtu ieraudzījis un ar tādu devu zināmas vilšanās, naida u dusmu, ka ne vislielākā pasaules laime viņam sejā neiedvest prieku.
Bet kālab viņš tāds drūms un sašļucis? – panira pirmais jautājums Senijas lūpās, bet tad tik pat ātri tas arī nodzisa.
Renaldo mēmi pietuvojās Senijai un tik pat mēmi palūkojās uz viņu. tam vajadzēja kaut ko teikt, lūpās jau bija jautājums, bet, lai arī kā viņš centās zilbi pa zilbei pateikt, tas nesanāca. Viņš klusēja, kaut Senija gandrīz skaidri spēja salasīt šo neizteikto un noklusēto.
- Nu, kas ir? Spoku ieraudzīji? Mēli noriji? Vasarraibuma pelei virsū uzkāpi? – viņa smīdinoši ievaicājās, bet redzēdama, ka Renaldo nerunā, apklusa.
Viņš truli raudzījās Senijā – it kā garām tai, it kā cenzdamies caururbt tās miesu un ķermeni ar vienu vien acu skatu.
- Aplausus! Šis zirgu puisis ir uzvarējis klusēšanas konkursā! – viņa smīdinoši izsaucās, bet zēna lūpas atkal palika cieši slēgtas. – Nu, kas noticis?! – viņa beidzot kaut cik nedaudz līdzjūtīgi ievaicājās un rūgteni pasmaidīja. Smaids meitenei bija tēlots, viņa nespēja smaidīt, kad kāds cits tai blakus stāv sašļucis un sēru pilns. Viņa nespēja tēlot, vismaz šoreiz ne, un meitenes smaidiņš sanāca pagalam neveikls.
- Jānāk ēst! – viņš beidzot nomurmināja un mierīgi, tik pat klusi un lēnīgi kā bija iegājis, arī izlāčoja laukā pa durvīm.
- Tik vien?! Tu devies pie manis veselu gaisa gabalu, lai pateiktu kaut ko tik parastu?! – viņa iekliedzās.
Viņš neatbildēja. Senijas saprātu atkal, paralēli visâm jau izdzīvotajām un tikai vēl nākamajām problēmām, pārņēma kārtēja problēma, kurai viņa nespēja rast nekādu risinājumu un pat ne sakarīgu atbildi – Kādēļ Renaldo bija tik sasodīti drūms? Vai viņu kas nomāc? – protams! Bet, vai tā bija Senija? Vai kāda cita sirds? Vai meitene? Tom viņa nezināja, viņa spēja vien nojaust nesakarīgus atbilžu apveidus un nezinoši raudzīties nākotnē, kas ar katru mirkli mainīja savus statusus – palikdama par tagadni.
Pie vakariņu galda viss bija mierīgi. Renaldo nekustīgi ēda un raudzījās vienā punktā – nekurienē. Viņš neuzmeklēja Seniju, neveltīja tai nevienu vārdu, nevienu teikumu un nevienu smaidiņu. Kā partizāns pirms spīdzināšanas tas klusēja. Viņa tēvs staroja par kādu ideju, kurai meitene tā arī nespēja saklausīt nevienu jēdzīgi pieturas punktu. Viņa neklausījās teiktajā, Viņa tikai domāja par Renaldo un gluži tāda pati, noslēgta un klusa sēdēja galda galā un malkoja ēdienu.
Mazais Vasarraibums neapklusinoši par kaut ko dīca, bet Renaldo māte to viennozīmīgi atraidīja un tiklīdz viņai bija apnikusi sīkā puisēna izturēšanās un viņa tā paskaļāk tam uzkliedza, Linards aizgāja projām niknodamies un par kaut ko klusi lādēdamies.
Senijai neinteresēja it nekas, kas notiek šajā ģimenē. Viņu neinteresēja problēmas un vēl mazāk viņu uztrauca nepatikšanas, bet vienīgais, kas no sirds un dvēseles, kaut Senija to nevēlējās atzīt, viņu uztrauca, bija Renaldo nopietnība, viņa skumjas un uztraukums, kas palēnām pārauga arī par nejūtīgās Senijas baiļu cēloni.
- U-ū! –pēkšņi Senijas pārdomas iztraucēja Renaldo tēva balss, kas bija caururbusi visas viņas idejas un uztraukumus. – Meitēn, tu mani dzirdi!
- Jā! – Senija attapdamās izsaucās.
- Šovakar visi ar Ronaldu un Linardu dosities un meža pļavu, sapļausit zāli un atvedīsit mājās! – viņš pavēloši atteica, kaut nemaz pēc pavēles tā neizklausījās.
Meitene negribīgi pamāja ar galvu. Viņa nevēlējās nekur iet. Vēl mazāk jau ar abiem puišiem.
- Jauki! – viņš atrūca un pielēcās no galda. – Tikko kā paēdīsiet, nāksiet laukā, es iedarbināšu traktoru!
Renaldo nerunīgi stūrēja traktoru, kad Senija ar Vasarraibumu sēdēja piekabē un raudzījās visapkārt. Senijai šī apkārtne bija pilnīgi sveša, pilnīgi jauna un tik pasakaini skaista, ka likās, īsta paradīzes mala – mazs, zemes izdangāts celiņš stiepās zem traktora riteņiem, pa sāniem garām traucās mežmalas, retiem kokiem un nelieliem krūmājiem apaugušas mežmalas, bet rietošās saules pavadībā pār malu malām augšup kāpa balta, neliela migla. Mazajai traktora rūkoņai nopakaļ lidoja odu bari un neaizmirstās nepatikšanas, problēmas un bēdas, neatkāpās no jauniešiem ne uz soli. Kaut arī vajadzēja smaidīt un smieties par visu, ko sniegusi zeme un pasaule, Senijai nebija prieks, viņai nācās kaut raudāt – tik drūmi un tik neizturami bija.
- Tu nezini, kas uztrauc Renaldo? Viņš šodien tāds gaužām nerunīgs un mierīgs izskatās! – Senija ievaicājās zēnam, kas smaidoši sēdēja līdzās un raudzījās uz visām debesu pusēm, uz Seniju ieskaitot.
- Kas viņam kaiš?! – viņš pārjautāja. – Nav ne jausmas! Viņam tāds dīvains raksturs – viņu vispār nevar izdibināt – dažu mirki viņš smaida un staro, bet citu jau tuvu drūmajam un teju vai pašnāvībai. Ko tu par viņu uztraucies? Ar viņu viss būs labi!
Pēkšņi vasarīgā vakara idille ar saules rieta gaismu, miglas dūmaku un mežaino apvidu mainījās. Viņi iebrauca mazā meža ielokā, kur klajuma neizdangāta auga lekna, smilgaina, puķaina un barojoša zāle.
- Šī, laikam bija tā vieta, kur sākt pļaut! – Senija secinādama nomurmināja un izkāpa laukā no piekabes. Nu bija jāsāk darbs – Renaldo ar Linardu pļaus, bet Senija nopļauto grābs un liks piekabē.
- Don’t worry! Be happy! – Senija starojoša izsaucās Renaldo. Viņa gribēja, lai tas pasmaida, jo tikai smaids lika viņai atcerēties, kāds gan īsti ir staltais jauneklis, kad visas problēmas atstātas aiz muguras.
Renaldo samāksloti pasmaidīja.
- Nu, kas noticis?!
- Kas noticis?! – viņš pārjautāja. – Tēvs visas vakariņas staro par kādu noteikumu, bet tu man jautā „kas noticis?”? Tu būsi žokejs! Tēvs grasās veikt vienu eksperimentu ar tevi pēc otra! Skuķīt!, ieklausies, ko es saku – tēvs grib, lai tu konkūrā jātu ar Elles zirgu, bet viņš nesaprot, ka Elles zirgs nav ne vien Elles zirgs, bet arī Dzīvā nāve!
- Tik liela vien tā problēma?! – Senijai sanāca smiekli. – Var taču pateikt „nē!” un viss!
- „Nē” neskaitās! Un, ja tēvs kaut ko ieņēmis galvā, tad tā visdrīzāk arī notiks!
- Ak, tagad es saprotu no kurienes tu esi izrāvis to savu raksturu! – meitene pasmējās.
- Tu laikam nesaproti, situācijas nopietnību!? – viņš izsaucās. – Tu nevarēsi pateikt nē! Nevarēsi!
- Es jau tagad varu! Man neviens nespēs likt darīt kaut ko tādu, ko es nevēlos! Saprati!?
- Es jā! Bet viņš nesapratīs! – Renaldo noteica un viņa acis drūmi iegrima leknajā zālē.
- Nu tas arī viņš to ātri vien sapratīs! Ne viņam, ne arī tev, ne arī kādam citam nav tiesības man pavēlēt, es esmu brīva un varu darīt visu, ko vēlos, kad vēlos un kā vien vēlos! – viņa noskaitīja kā skaitāmpantiņu un zīmīgi apklusa. – Un, ja kādam tas nepatīk, lai runā ar manu advokātu! – viņa noteica un apcirzdamās, pilnīgi ignorēdama ētikas un pieklājības normas, aizsteidzās un pusi, kur braucot bija manījusi strauji plūstam kādu upi.
- Kur tu ej?! – viņš izsaucās. – Tev jāliek piekabē zāle!
- Man neviens nevar pavēlēt! – viņa nenozīmīgi atteica. – Neuztraucies, kad būsit sapļāvuši, es atnākšu!
- Tikai nepazudi! Un netuvojies upei! Tā ir visai bīstama! – viņš piekodināja un sāka pļaut. Izkapts asais asmens ietriecās zāles velēnā un paraudams veselu čupu ar zaļo zāli, notrieca to uz zemes saviļņodams visu klajumu sīkos, nopļautas zāles vilnīšos.
Kas no tās meitenes izaugs?! Viņai pat tagad neeksistē tāda lita kā noteikumi! Kas būs vēlāk? Viņa neievērsos nevienu noteikumu un nevienu pienākumus? Tas tik ir skuķis, pirmo reiz redzu tādu raksturu, tādu spēku un nepadošanos! Un, liekas, ari pēdējo! Viena vasara ar viņu ir pietiekami daudz, lai paturētu atmiņā viņu uz visu atlikušo mūžu.
Upe bija liela un lēna, kā nekustīgas lamatas, kā slazds, tas stāvēja un gaidīja ikvienu, ko paraut savos viļņots, savos atvaros un noslīcināt, tā bija lēna, bet bīstama upe. Meitene uzmanīgi nočāpoja pa krasta smiltiņām lejup un pieliecās, lai pataustītu ūdens temperatūru. Silts un patīkams dzestrums vilināja meitenes dienā, saulē un karstumā sasilušo miesu iekāpt dzestrajā ūdenī. Viss kliedza – kāp! Kāp! Bet sirds, ko Senija tā arī nespēja saklausīt, klusi liedza to darīt, triekdama, ka upe tomēr ir nepazīstama un nekad nevar zināt skaidri, ko tā perina un, ko glabā zem viļņiem un sirdī.
Pa drēbes gabalam vien meitene novilka no sākuma kreklu, bet tad bikses. Kaila, domādama, ka neviens viņas peldi neredzēs, ielīda ūdenī un nodrebinājās. Patīkamas vēsas vakara dzestras un saltas ūdens šalktais apmērcēja sasilušo ķermeni. Upe! Tik sen Senija jau nebija veldzējusies upēs. Parasti tie bija baseini, pludmales un okeāni – milzīgi saules nosēti, ūdens apklāti un viļņu apdzīvoti ūdens pleķi, kuros veldzējās bagātnieki. Tāds bija Senijas peldvietas un gadu no gada ejot tās nebija mainījušās – visu laiku tikai jūras malas, okeāni un baseinu, bet nekas upes vai ezeri.
Kad ūdenī jau beidzot palika par aukstu un lūpa ar miesu pārņēma gaiši zilas, vēsas dzestruma paliekas, meitene izlīda laukā un sāka ģērbties. Miklā miesa samērcēja drēbes un uzpūšot kaut nelielākam vējiņam, viņa nodrebinājās.
Abi zēni uzcītīgi pļāva zāli, katrs kaut ko citu domādams, aiz sevis atstādami pamatīgu vālu lauku. Arī Senijas acīs zaigoja prieks par peldi un to, ka viņa ir šeit. Pirmajās dienās, ak, kā viņa bija protestējusi pret darbu, mēsliem un zirgiem, bet nu, viņa kā uzcītīgs kucēns darīja tik pat kā visu. Viņa nebija salauzta, vēl joprojām viņas sirdī un miesā nepazūdoši blāvoja, gars, kas netika salauzts, cerības par nākotni un ticība, kaut kam, kas viņai likās tik pat nereāls kā abām viņas draudzenēm.
Visi jaunieši klusēja un baudīdami darba skaistumu un vakara brīnišķumu, putnu dziesmas, saulrieta sārtu un miglas lauku, viņi nerunādami klusēja, kaut arī acīs zaigoja prieks, laime un varbūt pat kāds jautājums, neviens no viņiem neatvēra mutes. Visi klusēja un darīja to, kas bija uzticēts.
(06.03.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Balti vīri atver vārtus,
Sniegi snieg un puteņo,
Straujā tempā trako namā
Ieripoju ratiņos.
Priecīgus svētkus! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2478
Kopā:6108810
|
| |
| |
|
Autori
