|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Stāsta 5. daļa | | Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Krustpils vecajais vīrus apsolīja tikai pavasarī, jo tie pašlaik siroja pa Tālavu, un grasījās atgriezties tikai pret ziemu. Doranam ar to pietika. Viņš atvadījās, pateicās par palīdzību, un kopā ar Eri devās atceļā.
-Nu ko? Mūsu vadoņiem būs jāpagaida ar to karu pret vāciešiem. – Dorans nopūtās.
-Vai to var?
-Var! vēl tagad tikai jāiegriežas pie tava vectēva ar Krustpils vecajā atbildi.
-Vai tiešām? Iztikt bez tā nevar? – Eri saviebās. Doma par pietuvošanos Aizkraukles pilij vien viņu jau biedēja.
-Nē! Pirmkārt, es apsolīju. Otrkārt, ja es tagad neieradīšos, tad radīsies aizdomas, ka tu esi ar mani.
-Viņi jau tāpat to zina.
-Nešaubos, ka viņi zina, ka tu dosies pie manis, bet viņi nezina, ka tu devies augšup pa Daugavu uz Krustpili. Varēji taču pa tiešo uz Doli? Varējām taču arī ceļā samainīties.
-Varējām! – Eri apstiprināja. – Man pašai tas ienāca prātā, kad vēl nācu šurp. Es tikai ceru, ka dusmas uz mani, vecaistēvs neizgāzīs uz tevi. Viņš taču uzskata, ka pie visa vainīgs esi tu un tikai tu. Tas vīrietis domā, ka man pašai savu domu un uzskatu nav un nemaz nevar būt. Es taču esot tikai sieviete.
-Par to es šaubos jau kopš mūsu tikšanās brīža.
-Atceros, ka tu mani pašā mūsu pazīšanās sākumā nosauci par dievieti?
-Kā to var aizmirst? Tu toreiz arī izskatījies pāc tādas. Sniegbaltais tērps, mēnesgaisma, tavi garie, tumšie mati.
-Un pēc, kā tad es izskatos šajā zaļajā? – Eri nebēdnīgi pajautāja.
-Pēc meža meitas. Brīva un mazliet mežonīga. – Dorans atteica, satverot meiteni aiz rokas un pievelkot sev klāt. – Un tieši tādu es tevi mīlu. Mazliet mežonīgu dabas bērnu, kas rīkojas pēc sava prāta, nedomājot par citiem.
-Tie citi nedomā arī par mani, –Eri smagi nopūtās un pieglaudās pie Dorana muskuļotajām krūtīm. – Neviens, izņemot tevi un Tulu. Pārējiem es jau sen esmu grimusi aizmirstībā.
-Noteikti ne Akupa, un tavam vectēvam, kas lādēdamies meklē tevi pa puspasauli. – Dorans pasmīnēja. – Viņiem tu tagad esi vajadzīga kā ēst.
-Lai iet Ellē! Es tagad esmu brīva. Esmu tāda, kāda esmu, esmu tas, kas esmu, ragana no sēļu cilts, kas pati lems savu likteni. – Eri stingri noteica.
-Jo labāk! – Dorans maigi noskūpstīja viņas lūpas. Tad skūpsti kļuva arvien kaislīgāki. Eri ļāva kleitai noslīdēt zemē, cerot, ka tuvumā neviens nerādīsies, neiztraucēs. Arī Dorans cerēja uz to pašu. Katra viņa ķermeņa šūna alka pēc Eri, pēc viņas skūpstiem, glāstiem, pieskārieniem.
Tanī dienā viņi tā arī tālāk netika, palika nakšņot Daugavas krastā netālu no Krustpils, jo dedzīgā mīlēšanās bija laupījusi pēdējos spēkus.
“Ka tik par šiem laimes mirkļiem nenākas maksāt visu mūžu!” – Eri uz brīdi iešāvās prātā biedējošas doma, bet viņa to centās steidzīgi atvairīt, ciešāk pieglaužoties Doranam, ar lūpām maigi skarot viņa zodu.
-Tu neguli? Tevi kas nomāc? – Dorans painteresējās. Šis maigais pieskāriens viņu bija uzmodinājis.
-Vairs ne! kad atceros, ka esi man līdzās, tad viss ir pilnīgā kārtībā! – Eri viņam pārliecinoši meloja. Šo māku meitene bija apguvusi no Tulas.
-Tu par to esi pārliecināta?
-Pilnīgi! Par ko man raizēties? Tikai par ceļu, lai tajā nesastaptos ar Akupa vai vectēva ļaudīm. Bet pēc tam… pie tevis man vairs nekas nekaitēs un nedraudēs.
-Ja nu vienīgi vācieši tevi neiekāros. Tu taču esi tik skaista.
-Var jau būt! Bet es tomēr ceru, ka ne. Pietiek ar to, ka mani iekāro tu, ka skaista es esmu priekš tevis, – viņa nopūtās. – Vairāk man arī neko nevajag. Vairāk ir pat bīstami.
-Prieks to dzirdēt! – Dorans maigi noskūpstīja Eri. – Bet tagad guli! Līdz rītam vēl ir tālu.
-Sarunāts! – viņa aizvēra acis. Jūtot uz kakla Dorana elpu viņa jutās mierīga, zināja, ka viņš ir līdzās, bet “viņš” – tas nozīmēja, ka Eri nekas nedraud.
Aizkraukles vecajais nopratis, ka Eri meklēs glābiņu pie tiem, kas viņu atbalsta devās uz Lielvārdi. To, ka Lielvārdes radinieks vienmēr bija meitenes pusē tas jau sen nebija noslēpums sirmajam vectētiņam. Un ieradies Lielvārdes pilī, viņš tūlīt pat pieprasīja tikšanos ar otru vecajo. Akupa no viņa neatkāpās ne pa soli.
-Kur ir Eri? Kad tu viņu pēdējo reizi redzēji? – Aizkrauklietis pat nesasveicinājās.
-Kopš viņa pirms desmit dienām mūs pameta, tā vairs nav redzēta. – Lielvārdietis atteica, cenšoties uzminēt, ko radinieks tā plosās un kas tas par bargu vīru viņam aiz muguras.
-Tātad pēdējās diennakts laikā tu viņu neesi redzējis? – Aizkrauklietis izklausījās vīlies.
-Teicu taču, ka ne. Esi mierīgs! Tev taču es nemelotu. Bet, kas īsti ir noticis? Kāpēc esi tik satraukts?
-Nu tu uzdevi jautājumu pēc būtības. Šis ir Akupa. - viņš norādīja uz ceļabiedru - Krimuldas pilskungs. Viņam vajadzēja manu mazmeitu apprecēt, bet viņa… iemīlēja kaut kādu tur lībieti, saspītējās un aizbēga. Tula teica, ka lejup pa Daugavu. Neticu, ka viņa pa ceļam nebūtu ienākusi pie tevis, pie tantes.
-Tu runā par to puisi, kas lūdz sēļu palīdzību cīņā pret vāciešiem? Dorans. Tāds laikam bija viņa vārds.
-Par to pašu. Tas sīkais pintiķis ir iedomājies, ka var dabūt gan manus karotājus, gan mazmeitu. Ne vella!
-Bet man likās, ka viņš ir tīri jauks, pilns cīņa degsmes, aizrautīgs, tieši kā radīts mūsu jaunajai raganai. – Lielvārdietis smaidīja. Viņam Dorans toreiz bija iepaticies.
-Tu to skuķi aizstāvi? Vai maz esi pie pilna prāta? – Aizkrauklietis iebrēcās sašutuma pilnā balsī.
-Pilnīgi noteikti! Un kāda tev starpība, kam atdot mazmeitu, krimuldietim, vai lībietim? – Vecajais paraustīja plecus
-Viņa jau sen, sen atpakaļ tika apsolīta Akupam par sievu, un viņš tad arī Eri dabūs. Neviens cits. Tāds ir mans pēdējais vārds šinī jautājumā.
-Ja reiz Eri aizbēga pie šī lībieša, tad viņš jau ir pierādījis, ka ir šīs meitenes cienīgs. Bez tam es pat nespēju iedomāties Eri, kā precētu sievu. Viņa ir dzimusi, lai būtu ragana. – Lielvārdietis stingri noteica, parādot, ka no saviem uzskatiem neatkāpsies. Lielvārdietis atbalstīja Eri. Vienmēr bija atbalstījis, un šī reize nebija izņēmums. Viņš nekad nebija tik stingrs kā Aizkrauklietis, vienmēr bija atbalstījis meitenes interesi par burvestībām un dažādām zintīm, vienmēr bija uzskatījis, ka Eri panāks savu un būs zintniece, kuras vārds izskanēs pāri plašumiem, bet nekad ne precēta sieva.
-Nē! Kaut kas nav labi. Vai tiešām es vienīgais vēl saprotu notiekošo? Eri ir mani nodevusi, nodevusi mūsu senču paražas, bet visiem uz to nospļauties. – Aizkrauklietis vairs nespēja savaldīties un kliedza.
-Nekliedz! Drīzāk viņa uzskata, ka tu esi nodevis viņas intereses, neesi taisnīgs pret viņu. – arī Lielvārdietis pacēla balsi. Viņš bija nolēmis stingri nostāties sievas māsasmeitas pusē.
-Ak, tā! Nu tad man vairs nav ko runāt ar tevi. Bet, ja uzzināšu, ka esi viņu slēpis, vai kā citādi palīdzējis, iznīcināšu līdz ar Eri un Doranu. – ar pārmetumiem un draudiem Aizkrauklietis bija gatavs beigt savu viesošanos.
-Es pats savām rokām to izdarīšu. Vispirms to melīgo veco raganu, un tad visus pārējos. – Akupa sirdīgi turpināja draudus. Viņam bija iemesls dusmoties visvairāk.
Lielvārdieties uzgrieza muguru radiniekam un pavērās Akupā:
-Mierīgi, Akupa! Ejam! Mēs varam droši pamest Lielvārdi. Eri te nav bijusi, toties varu pilnīgi droši apgalvot, ka viņa te būs, – viņi izgāja no telpas. - Un tāpēc mēs gaidīsim. Kaut kur ceļā starp Aizkraukli un Lielvārdi. Viņi nāks. – večuks turpināja, kad viņi bija palikuši vieni. - Gan Eri, gan Dorans. Abi nokļūs mūsu rokās. Dabūsi abus, ja apsolies Doranu nogalināt. – sirmgalvis stingri noteica.
-Apsolu! – Akupa pasmīnēja. Daudz grūtāk būtu solīt atstāt Doranu dzīvu. - Es to izdarīšu ne tikai tev, bet arī sev par prieku. Lai ir par vienu pintiķi un laulības bendētāju mazāk. Atradies varonis, siržu lauzējs un cīnītājs pret vāciešiem. Lībietis nav pietiekams cīnītājs, nekad nebūs. Nāves priekšā visi ir vienādi, – dūres vīkstīdams Akupa gāja pakaļ Aizkraukles vecajam. Viņa balss bija dārdoša kā pērkons.
Eri palika mežā, bet Dorans devās uz Aizkraukles pili satikt Vecajo, kā jau bija plānots. Tur viņam pateica, ka Vecajais ar Akupu devušies uz Lielvārdi. Neviena nezināja, kad Vecajais varētu būt atpakaļ.
Eri šādas ziņas nepatika.
-Jāaiziet pie Tulas. Tas ir gandrīz pa ceļam, tikai neliels līkums. Varbūt viņa zinās, ko ieteikt. – meitene, nenogaidot Dorana atbildi, devās dziļāk mežā iekšā.
-Tu ko, nekad nesaduries, nesavainojies, basām kājām brienot pa šitiem brikšņiem? – vīrietis painteresējās, redzot, cik bezrūpīgi Eri neizvēlas ceļu, tikai iet uz priekšu.
-Kāpēc ne? savainojos gan! Pats taču redzēji to zilumu, saskrambātos, savainotos stilbus.
-Tad kāpēc tu neko nedari lietas labā? Visas citas sievietes velk kājās apavus, kad mežā. Pat vīrieši pat ikdienā valkā apavus, bet tu…
-Eh! Kad tu beidzot sapratīsi, ka manas vajadzības ir visai niecīgas: jumts virs galvas un silta krāsns ziemā, ēdiens, rīcības brīvība, un tagad vēl arī tu. – Eri atteica, neliekoties vairāk ne zinis par Dorana purpināšanu un iebildumiem pret šādu sevis mocīšanu un labprātīgu savainošanu.
Tulas seja bija vienos zilumos un uztūkusi, pati viņa kliboja un sāpīgi ievaidējās pie katra elpas vilciena.
-Ak, Debesu tēvs! Tula! Kas ar tevi noticis? – Eri ar šausmām metās pie zintnieces.
-Tavs līgavainis Akupa mani sita, lai uzzinātu, kur esi meklējama. Tā vien liekas, ka būs salauzis man pusi kauliņu.
-Un, vai vectēvs to zina? Tu viņam pastāstīji? Tad viņš beidzot sapratīs, kas Akupa ir par tipu, atsauks tos sasodītos laulības plānus, un es varēšu atgriezties.
Tula noraidoši papurināja galvu.
-Velti cerēts, mans bērns. Tavs vectēvs bija šeit un skatījās, kā Akupa dara savus varas darbus.
Eri sašutumā un izbrīnā iekliedzās.
-Tu gribi teikt, ka viņš pat neiejaucās, nemēģināja Akupu apturēt?
-Nē! Viņi abi ir gatavi noslaucīt no zemes virsas visu dzīvo, lai tikai panāktu savu, lai dabūtu tevi rokās, padarītu par Akupas sievu un nogalinātu Doranu.
-Jo tālāk, jo trakāk. – Dorans nomurmināja. Tula tanī brīdī pagriezās pret viņu.
-Un tu sargi sevi, lībieti. Tu būsi pirmais, kam Akupa un vecajais ķersies klāt. Neļauj viņiem jūs uzveikt, neļauj viņiem šķirt mīlošas sirdis. Esi viltīgāks.
-Darīšu, ko varēšu, bet tik un tā notiks tā kā būs lēmuši dievi. – Dorans smagi nopūtās. Viņam uzmācās drūmas priekšnojautas.
-Esiet uzmanīgi! Abi ir kaut kur pie Lielvārdes. Metiet līkumu tai pilij. Doran, ja esi ko solījis mūsu vecajam, vai arī saņēmis no viņa kādus solījumus, tad labāk aizmirsti par tiem. Ja tiksies ar šejienes vecajo viņa teritorijā, tad jau pēc īsa brīža būsi beigts. Nu vairs nav runa par doto vārdu, bet gan par dzīvību un nāvi, kuru nosaka princips. “Mirs ikviens, kas stāsies man ceļā”, tāda ir
Akupa devīze, un mūsu Vecajais ir tai pieslējies.
-Diemžēl. – meitene smagi nopūtās.
-Bet tagad ejiet. Un esiet uzmanīgi, ļoti uzmanīgi. – zintniece vēlreiz atgādināja. Viņa to teica, jo zināja, ka vairs Eri nesatiks. Tā viņa bija izzīlējusi. Tikai vecā sieviete nespēja apteikt, kura no viņām mirs, kura nespēs satikties.
-Mēs būsim. – Eri nosolījās. – Bet tu veseļojies. Gan tiksimies!
-Es ceru. – zintniece atteica, noskatoties pakaļ savai audzēknei, - bet dziļi šaubos! – viņa klusi piebilda un iekliboja būdā.
Eri un Dorans gāja it kā pastaigājoties. Steigties viņiem nebija kur, bet ejot lēnām ir vieglāk būt uzmanīgam, izvairīties no nevēlamiem pārsteigumiem – slēpņiem, lamatām, nejaušām tikšanām.
Dorans cieši turēja mīļotās roku, tikai tā jūtoties drošs, ka viņa nekur nepazudīs.
-Netālu no šejienes ir lieliski avenāji. Varbūt tur uz brīdi apstāsimies. Es aiziešu salasīt ogas. Ēst arī tā kā sāk gribēties. – Eri ieminējās, kad viņi jau bija visai netālu no Lielvārdes.
-Ej! Bet tikai, ko lai daru es?
-Nu vai zini! Pirmo reizi dzirdu, ka kāds mežā esot saka, ka viņam nav ko darīt. Upe tāpat blakus, ej nomazgājies. Pilns mežs ar visa veida kokiem un krūmiem, papildini bultu krājumus, uzasini šķēpu. Vispār izdomā pats. – Eri nevērīgi atteica. Viņai likās ārkārtīgi dīvaini, ka, atrodoties pie dabas, cilvēks nezina, ko viņam darīt.
-Sapratu! – viņš nopūtās, tad maigi noskūpstīja Eri un atlaida viņu, vēl brīdi pavērojot, kā mīļotā nozūd mežā, pats devās uz Daugavas krastu.
(01.02.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Mēness palīdz smaidīt,
Zvaigznes ciemos lūdz -
Jauno gadu gaidot
Prieka nedrīkst trūkt! ...
|
|
|
|
Dažas patiesības par “OPEL”
Dažas patiesības par “OPEL”
1.Kāpēc Opel ir apsildāms aizmugurējais stikls ?
Lai sasildītu jūsu rokas, kad stumsiet automobili.
2.Kā panākt, lai Opel ieskrienas no 0 līdz 100 km/h 10...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
