X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Juris Šķudītis | Neklasificēta jaunrade |
Jā un Nē
 
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Es jums nevarēšu pateikt, kad tas bija un kur tas notika, bet sagadījās tā, ka satikās Jā ar Nē un sāka sarunu, kuru man nejauši izdevās noklausīties. Negribu kļūt uzbāzīgs un iegūt tenku izplatītāja godu, bet man šķiet, ka mans pienākums jums ir to pastāstīt. Nu, kaut vai tikai tāpēc, lai jums būtu par ko runāt, satiekot kādu cilvēku, kuru jūs ne sevišķi vēlaties satikt. Jā, jā, bet viss notika šādi:
“Auksts!” teica Jā. “Nu trakoti auksts laiks… Tev nav auksti?”
“Nav tik traki,” atteica Nē, vienaldzīgi skatīdamies uz biezo Jā kažoku.
“Nav tik traki?” neizpratnē pārprasīja Jā un, savilcis ciešāk ap tuklo rumpi vardarbīgi nogalināta dzīvnieka ādas gabalu, turpināja:
“Bet kā tad savādāk? Kā pa dzīvīti iet?”
“Nekādīgi,” īgni atburkšķēja Nē, “nevaru īsti saprast…”
“Kas tad nu? Ko tad tu nesaproti?”
“Ko es nesaprotu,” šoreiz pārprasīja Nē. “Es nesaprotu, vai es esmu vai neesmu?”
“Ha, ha, hā,” skaļi sāka smieties Jā. “Kā tad var to nesaprast? Vai tad tu neredzi sevi? Akls, vai esi palicis? Ha, ha, hā… Rekur, taču tu stāvi! Tas taču esi tu! Vai neredzi?”
“Redzu, jau redzu,” drūmi novilka Nē. “Bet ko es redzu? Ko?”
“Kā, ko? Sevi, mani, kokus, ceļus, pasauli apkārt…”
“Nē, nē, nē! Es neredzu tevi… un sevi arī! Es redzu gaismu, kas nāk no Saules, atstarojas pret bezkrāsainiem priekšmetiem, absorbējot daļu no elektromagnētiskā starojuma, un tad nonāk manās acīs uz tīklenīcas…. Tikai gaisma! Acīs Saules gaismas radītais starojums tiek pārvērsts nervu impulsos un šādā veidā nonāk manās smadzenēs, kuras atšifrē redzējumu.”
“Nu, lieliski! Nu, redzi, ka tu pats saproti, ka runā aplamības – saki, it kā tu neesot…”
“Nē, nē, nē! Tu nesaproti,” žestikulēdams skaidroja Nē, “Bet varbūt smadzenes mūs māna? Varbūt viņas atstarotās gaismas radīto iespaidu pārvērš savādāku, kāds tas ir patiesībā? Varbūt visi priekšmeti ir savādāki, kādus mēs tos redzam? Varbūt mūsu smadzenes mums melo un mūsos rada nepareizus priekšmetu attēlus?”
“Nu, tu gan esi aizdomājies,” uzmanīgi nopētīdams sarunu biedru no galvas līdz kājām, nosmīnēja Jā. Nē turpināja:
“Varbūt, ka mūsu smadzenes mūs muļķo? Kā mēs varam zināt, ka tas, ko redzam un zinām, ir patiess?”
“Tu gribi teikt, ka tu neesi patiess? Gribi, es tev pierādīšu, ka tu esi patiess?”, vēl joprojām smīnēdams un augstprātīgi lūkodamies uz Nē, prasīja Jā.
“Jā, lūdzu, ja tev nebūtu grūti!” vienaldzīgi novilka Nē un turpināja ar kāju spārdīt akmens kukurzni, kas atradās zem viņa kājām.
“Nu, tad turies,” noteica Jā, viegli pagriezās sāņus un, spēcīgi atvēzējies, iesita Nē ar dūri pa degunu. Nē no spēcīgā belziena sašūpojās un nokrita uz ceļiem. Tad, ar vienu roku atspiedies pret ceļgalu, bet ar otru turēdams degunu, lēnām cēlās augšā un apstulbis kratīja galvu. Jā tūļīgi masēja plaukstu un krampjaini kustināja pirkstus.
“Nu, vai beidzot juti?” viņš lepni prasīja. “Nu, vai beidzot sajuti sevi?”
“Nē!” smagi noelsās Nē. “Bet tā gan lūdzu vairs bez brīdināšanas nedari.”
“Kā nē? Vēl nesaprati?” acis izvalbījis, brīnījās Jā.
“Protams, ka nesapratu,” berzēdams degunu, sacīja Nē. “Ko tu juti, man sizdams?”
“Kā, ko? Man sāp roka!”
“Nu, redzi – tu taču nesajuti mani, bet sajuti tikai sāpes… tas nebiju es, ko tu juti, bet tās bija sāpes. Un arī es sajutu sāpes, bet sevi es nesajutu…”
“Ko tu gribi teikt? Atkal nervu impulsi, kas nogādāja informāciju uz smadzenēm un nepareizi iztulkoja sajusto?”
“Varbūt arī tā! Ja padomā, tad taču gadās tā, ka sāp izrauts zobs, ka kareivim sāp norauta kāja, ka ir izdomāti dažādi aparāti, ar kuriem, iedarbojoties uz mums, mūsos rada kaut kādas sajūtas – halucinācijas…”
“Ko tu ar to gribi pateikt?” prasīja domīgi kļuvušais Jā.
“Veids, kā mēs iepazīstam pasauli un ar to kontaktējamies, ir pieci maņu orgāni, kas rada mūsos sajūtas. Vai saproti – mēs pasauli jūtam caur sevi. Tā ir oža, dzirde, tauste, garša maņa un viss! Un to mēs visu izjūtam pastarpināti – šī informācija mūsos nonāk caur nervu impulsiem, tai tiekot pārveidotai un atkal atveidotai atpakaļ. Varbūt kādā posmā tā tiek nepareizi atšifrēta vai sakodēta… Kā mēs varam zināt, ka mūsu sajūtas mums nemelo? Kā mēs varam zināt, ka mums vispār tādi nervi ir?”
“Tad tu gribi teikt, ka viss ir sajūtu uztvērumi?” nesaprata Jā, uz kura lūpām ironiskais smīniņš bija pārvērties vieglu neizpratni.
“Varbūt, bet es nezinu! Kā vispār var zināt, ka tas, ko mēs zinām, ir pareizais? Var jau cilvēkam no mazotnes iemācīt arī mūsuprāt aplamas lietas ar aplamām, loģiskām pierādījumu virknēm, kuras pierādīs pašas sevi. Un viņš ticēs, bet mēs viņu sauksim par muļķi…”
“Paga, paga,” Nē pārtrauca Jā. “Tu gribi teikt, ka viss ir sajūtu uztvērumi un, ka tikpat labi mūsu fiziskie ķermeņi un fiziskā pasaule var neeksistēt? Ka tā ir tikai mūsu sajūta? Maņu orgānu viltīgs māns?”
“Jā. Tā varētu būt, bet to nevar pierādīt,” novilka Nē un, nikni iespēris akmenim, kuru pirms tam spārdīja, aizlidināja to prom.
“Kāpēc?”
“Tāpēc, ka sajūtas ir vienīgās, kuras mēs jūtam un kurās dzīvojam – tās pašas, kuras iespējams mūs māna.”
“Bet mērinstrumenti, fizikas likumi un domāšana?”
“Mērinstrumenti ir mūsu pašu radīti un graduēti. Tie ir mērķtiecīgi veidoti kaut kāda lieluma mērīšanai. Pie tam nevar zināt, vai kaut ko mērot, tie izmēra tieši to, ko gribējām, vai izmēra kaut ko citu, kas netiešā vai tiešā veidā ir pastarpināts ar mērāmo lielumu. Nu tāpat kā ar gaismu – redzam priekšmetus vai redzam gaismu, kas no tiem atstarojas?”
“Un likumi, teorēmas, noteikumi? Tas varbūt arī ir tikai māns? Labi, es neprasu par morāliem un ētiskiem noteikumiem, bet par fizioloģiskiem un fiziskajiem? Tie taču ir?”, acīmredzami sarunas ieinteresēts, prasīja Jā.
“Kāpēc tu domā, ka tie ir?”
“Nu, kā?” bezspēcīgi noelsa Jā. “Nu, nejūti, vai – ēst tev vajag, dzert arī! Pie tam izsviest akmens nokrīt atpakaļ uz Zemes… Nu, vismaz līdz šai sarunai nokrita… Tātad gravitācija ir…”
“Tā ir tikai mūsu sajūta, ka darbojas gravitācija, ka tiekam pievilkti pie Zemes. Varbūt ir tā, ka tam ir pavisam kaut kāds cits izskaidrojums, kāpēc akmens nokrīt atpakaļ uz zemes? Nu kaut kas tāds, ko mēs nesaprotam un tāpēc savas nezināšanas dēļ izskaidrojam ar pašizdomātu un neeksistējošu terminu, kas lieliski iekļaujas mūsu izdomājumu sistēmā un to loģiski pamato.”
“Kādā izdomājumu sistēmā?” nesaprata Jā.
“Es jau nesaku, ka tāda ir, bet, ka tāda varētu būt – loģiska decimālā un metriskā sistēma ar Pitagora teorēmu un trim Ņūtona pamatpostulātiem. Varbūt mēs domājam nepareizi kļūdainā likumu pasaulē?”
“Nu, tu šauj garām! Tā taču nevar būt – gadsimtos iegūtas patiesības…”
“Paga, paga,” Jā pārtrauca Nē. “Tās patiesības nav katra indivīda atklātas, bet ir iemācītas. Saproti – iemācītas! Varbūt tās tika kļūdaini izsecinātas no citām kļūdām un tagad tiek mums iemācītas… Nu, līdzīgi, kā ar meliem – sākumā maziņš meliņš prasa jaunus un jaunus melus, līdz rodas vesela melu virkne, kas pārliecina cilvēkus…”
“Tad jau nav nekā?” pavisam bezcerīgi un drūmi nostenēja Jā.
“Ir.”
“Kas tad?”
“Es esmu!”
“Nu, re – atgriežamies atkal pie sākuma…”
“Kā? Pie sākuma?”
“Nu, tad tu saki, ka esi, bet tad saki, ka neesi… Nesaprotu…”
“Bet tu padomā – kā var zināt, ka tu esi?”
“Pēc tavas teorijas – nekā!”
“Bet tu padomā…”
“Es jau domāju, domāju,” Pakausi kasīdams, sacīja Jā, “…bet neko neatrodu. Varbūt tu pateiksi?”
“Labi, pateikšu arī,” nopūtās Nē un, nolicis bikšu kabatā atpakaļ kabatlakatiņu, ar kuru izšņauca sasisto sarkano degunu, turpināja:
“Redzi, tas, ka tu domā, nozīmē, ka tu esi, jo nevar būt tā, ka tu domā, bet neesi.”
“Ha, hā! Gudri gan,” uzvaras priekā iesaucās Jā un atviegloti nopūtās. “Tad tomēr sanāk, ka es esmu, un ka tu mani visu laiku biedēji?”
“Jā, tu esi, bet vai tu esi, kā fiziskais “tu”, vai tikai doma “tu”? Kā doma, kura uztver sajūtas un no šīm sajūtām pati sevī rada gan fizisko “tu”, gan fizisko pasauli sev apkārt.”
“Neko nesaprotu,” atkal sadrūmis un sašļucis izdvesa Jā. “Bet, kur tad tā doma “es” atrodas un, pieskaroties kam, veidojas sajūtu uztvērumi, ja nav fiziskās pasaules?”
“Es nezinu, bet kāds vīrs teica, ka mēs visi esot Dievā un mūsu domas “es” pieskāriens Viņam rada sajūtas, kuras pārtop par sava veida halucinācijām, kuras redzam, dzirdam, saožam un sataustām…”
“Blefs!” atmetis ar roku, noteica Jā. “Es neticu, ka likumi ir izdomāti, ka manis nav un, ka visu laiku esmu dzīvojis māņos. Tas ir blefs! Man šķiet, ka tu esi sagājis kālī!”
“Domā, kā gribi.”
“Tu gribi teikt, ka visi cilvēki dzīvo māņos? Ka Dievs varētu mūs tā muļķot?” prasīja Jā. Viņa pirmītnējās šaubas pārvērtās niknumā. Jā šķita, ka viņš ir ticis āzēts, tāpēc viņš gribēja tagad atspēlēties, bet Nē vienaldzīgi turpināja iesākto domu:
“Domā, kā gribi… Nekas nemainās tāpēc, ka vieglāk ir dzīvot šajos māņos. Tas ir tik pierasti, un neviens nekad nevēlēsies mainīt iesildītu vietiņu pret nezināmu un nedrošu patiesību…”
“Sajūtas! Hi, hi, hi! Viss esot sajūtas…” ņirdza Jā.
“Sajūtas vajag mācēt kontrolēt, vajag mācīties ar tām apieties un tad tev pavērsies jauna pasaule.”
“Murgo, murgo! Psihenē tevi un basta. Tur tādiem šizīšiem vieta!”
“Netici? Tava neticēšana un nevēlēšanās saprast ir tavs lielākais pretinieks, kurš tur tevi važās un neļauj tev redzēt Patiesību.”
“Ai, izbeidz gvelzt šo tukšo demagoģiju un pazūdi no manām acīm!” ļauni caur zobiem izgrūda Jā un ar rokām pagrūda Nē. “Man jau piegriezās…”
“Tu netici?” iekarsa arī Nē.
“Protams, ka nē! Man jāiet… Gribas ēst.”
“Tu netici tam, ko teicu?”, draudīgi tuvodamies Jā, uzstājīgi atkārtoja Nē.
“Reiz jau teicu, ka neticu….”
“Nu, tad skaties,” noteica Nē un izstiepa kreiso roku un to tuvināja Jā. Viņš savukārt mēģināja strauji sagrābt Nē plaukstu un atstumt nevēlamo pieskārienu, bet tā bija bez satura – kā hologramma. Nē turpināja roku lēnām virzīt uz priekšu, līdz tā sāka slīdēt Jā krūtīs. Viņš pārsteigumā apstulbis skatījās uz Nē un tukši virināja muti. Izslidinājis roku cauri Jā rumpim, Nē pēkšņi strauji atrāvās no zemes, pacēlās gaisā un, virpuļodams kā urbis, aizlidoja augstu, augstu debesīs, vēl skaļi saukdams:
“Tu netici? Vai tiešām tu netici? Būtu tā, kā pēdējais laiks paskatīties sev apkārt un sākt domāt par to, kas mēs esam…”

08.02.2002.
(18.11.2004)
 
Šajā dienā vēl autora darbi:
1.Neuzticīgā
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - Vēl balsojumu nav.
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (16.09.2019, 13:42)Iemeslu daudz un dažādu, un ne vienmēr vajag publicēt visus dzejoļus. Patlaban strādāju pie citu žanru darbiem ;)CM_Mike (16.09.2019, 11:52)ā, tātad bija nopietns iemesls.bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatas
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
Interesanti video
Kaķis Simons
 
 
Fotomāksla

Meža princese
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 319 Kopā:5046226

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.4 sec