X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Muļķi
Autors - Eri Otto
  
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Darbs no sērijas "Gultasstāsts", garumā atbilstoši vienai vakara "pasaciņai". :)

Tā bija visprastākā kafejnīcas krūzīte – balta ar zeltītu pilsētas ģerboni uz sāna. No tās cēlās garaiņi. Bet Žozefīne lūkojās tajā, it kā karstajā tējā būtu saskatāmas pareizās atbildes uz visiem viņu mokošajiem jautājumiem.
-Es varu tev palīdzēt! – līdzās atskanēja patīkama, pašpārliecināta un it kā pazīstama balss. Žozefīne pacēla acis pret vīrieti. Cik gan apzīstams bija šis slaidais, sportiskais stāvs, atpakaļ atglausties sudrabblondie mati, kas darīja vēl skarbākus un iedomīgākus asos sejas vaibstus, šis smailais deguns, iezaļgani zilās acis un cieši sakrampētās lūpas, no kurām nekad nenozuda vieglais smīns. Tas bija cilvēks, kuru gandrīz visus skolas gadus Žozefīne bija mīlējusi un ienīdusi ar vienādu spēku. Duglass Lamberts vikonts Rambolds. Pagaidām vēl vikonts, bet viņam jau no mazām dienām labpatikās sevi dēvēt par grāfu, jo tik un tā bija šī titula vienīgais mantinieks. Tagad viņš īsi uzsmaidīja Žozefīnei un apsēdās pretī.
-Kafiju ar rumu, - viņš pamāja oficiantam un pilnībā pievērsās sev pretī sēdošajai tumšmatei ar tumsnējo ādu, gailošajām acīm, untumaino lūpu izteiksmi un uz krūtīm sakrustotajām rokām. Žozefīne nebūt nepriecājās redzēt Duglasu. No viņa nekad neko labu nevarēja gaidīt. Skolā viņš vienmēr bija ņirgājies par citiem, strādājis visādas riebeklības, vienmēr pašam tiekot sveikā cauri. Un visvairāk no Duglasa tika tiem aristokrātijas bērniem, kas nenāca no simtprocentīgām augstmaņu ģimenēm, tātad arī Žozefīnei. Duglass piederēja pie to iedomīgo un augstprātīgo sugas, kas par cienījamiem uzskatīja tikai sev līdzīgos, bet visus pārējos par daļējiem cilvēkiem. Viņa vecāki bija tādi paši augstprāši, tāpēc nevienu nepārsteidza Duglasa izdarības un attieksme.
-Ko tu īsti gribi? – Žozefīne drūmi pajautāja, kas kādu brīdi, viņasprāt, pārāk ilgi, bija valdījis klusums, ko jaunie cilvēki izmantoja vērīgi pētot viens otru. Ārēji viņi bija kā diena pret nakti, tomēr abi pievilcīgi. Arī raksturi bija ļoti dažādi, kaut arī ar vairākām kopīgām iezīmēm.
-Es jau teicu, palīdzēt!
Žozefīne iespurdzās:
-Tu? Palīdzēt? Ja tu to arī izdarīsi un nepievilsi, ko gan man tas maksās? Pat tavi draugi saņēma baisus „rēķinus” par visniecīgākajiem pakalpojumiem, - Žozefīne nebija Duglasu redzējusi astoņus gadus, kopš izlaiduma, bet bija pilnīgi droša, ka viņš nav mainījies ne par gramu.
-Vai tu ar vārdu „draugi” domā to pieglaimīgo pielīdeņu svītu, kas bija gatavi apklausīt ikvienam manam vārdam, jo es biju futbola komandas uzbrucējs, polo komandas kapteinis, koledžas čempions peldēšanā un piedevām vēl ļoti bagāta un ietekmīga vīra dēls?
-Tos pašus. Citādi jau tev nebija. Un, kurš gan gribētu tev skaitīties par draugu? Viņu toreizēja motivācija man gan ir dziļi vienaldzīga. Svarīgi, ka ar tavu svētību viņi izstrādāja visas tās nelietības, ņirgājas un pazemoja jūtoties kā koledžas karaļi. Tu viņus vadīji.
-Piekrītu un negrasos to pat apstrīdēt, - Duglass vienaldzīgi pamāja. – Bet ne manas pagājušās riebeklības apspriest esmu ieradies.
-Ak, jā! Palīdzēt! – viņa sarkastiski noteica. – Neticu! Neticu, ka esi mainījies, neticu tev ne ap gramam, - Žozefīne beidzot iedzēra malku tējas. Tā bija pietiekami padzisusi. Tanī pat laikā oficiants atnesa Duglasa pasūtījumu.
-Neapvainošos! Jo visumā ņemot tādu attieksmi no saviem skolas biedriem varētu būt pelnījis, un joprojām reizēm izpelnos. Tomēr tev ir pārāk selektīva atmiņa. Atceries tikai to, ko gribi atcerēties. Manā gadījumā, tikai to sliktāko.
-Ko tu ar to gribi teikt? – Žozefīni darīja tramīgu viņa lēnā runa, mierīgums un pašpārliecinātais tonis, it kā Duglass jau iepriekš zinātu, ar ko šī saruna beigsies.
-Ja gribēsi, tad atcerēsies, ka pēdējos četrus gadus es tev liku mieru, - viņš pavīpsnāja. Ar domīgu grimasi sejā Žozefīne rakājās atmiņās. Duglass tikmēr malkoja kafiju.
Tik tiešām pēdējos četrus koledžas gadus neviens nebija viņu aizskāris. Tikai dažas indīgas piezīmes par viņas izcelšanos, zināšanām, hobijiem. Toties viņas draugiem, šķita, tika dubultā.
-Laikam gan. Kāpēc tā?
Duglass tikai apraustīja plecus, negribot atbildēt uz jautājumu. Vai tad drīkstēja atklāt būtnei, kas viņu no sirds ienīda, ka viņš to patiesībā kvēli mīl? Duglass labi zināja, kādu furoru Žozefīne būtu skolā sacēlusi, ja to uzzinātu. Un, cik bija manāms, viņas naidīgā attieksme joprojām nebija mainījusies.
0Un vai tamdēļ vien man vajadzētu tev tagad uzticēties?
-Domāju, ka ne! Tomēr reiz jau es tevi un arī divus tavus draugus paglābu.
-Kad tad? – Žozefīne iesaucās. Neko tādu viņa pat pie labākās gribas nespēja atcerēties.
-Priekšpēdējais gads. Direktors bija apkopojis mapi ar pasniedzēju un dažādu iestāžu un atsevišķu kašķīgu indivīdu sūdzībām par mūsu gada audzēkņiem. Tās grasījās izskatīt komisijā, pēc kuras ne viens vien pusdižciltīgais izlidotu no koledžas. Iespējams, tu arī. Vakarā pirms sēdes tā mape mīklaini apzuda. Visi labi zināja, ka vainīgs ir kāds no mūsējiem, bet nekāda rūpīgāka pārmeklēšana neko nedeva. Pierādījumus neatrada, - šķelmīgs smaids uz mirkli pazibēja uz Duglasa lūpām.
To gadījumu Žozefīne atcerējās tīri labi. Kopā ar Amandu un Bilu viņa to mapi bija izzagusi no direktora kabineta svētā pārliecībā, ka neviens to nav redzējis. Varēja jau būt, ka komisijas lēmums nebūtu nevienu no viņiem skāris, bet lieki riskēt nevajadzēja. Māte to kaunu nepārdzīvotu, ja meitu padzītu no tik prestižas koledžas, kur mācījās vienas vienīgas aristokrātijas un bagātnieku atvases. Likās, ka neviens neko tik tiešām nebija minējis. Laiks ritēja, neviens neieradās uz loka šaušanas treniņu, lai apsūdzētu Žozefīni noziegumā. Tomēr pēc tā, kad Žozefīne jau skrēja uz kopmītni, pusceļā nepatīkami pārsteidza Duglass:
-Pareizi! Pareizi! Noslēp gan drošā vietā tos papīrus. Vēl labāk – nosvilini. Direktors ir trakās dusmās! Izkrata katru kopmītnes centimetru.
Žozefīne toreiz nobijās ne ap jokam. Ja reiz to zināja Duglass, tad droši, ka drīz zinās visa skola. Un nu jau nu stabili viņa no tās tiks izmesta. Bet brīnumainā kārtā gaidītais sods nesekoja. Pie viņas taču neko neatrada. Un arī nemeklēja vairāk kā pie citiem. Toreiz Žozefīnei pat prātā neienāca, ka Duglass bija viņu brīdinājis, ka nebija ar ļaunu prieku nodevis noziegumu, kam pavisam nejauši bija kļuvis par liecinieku.
-Atceros gan! Tu noklusēji, vai ne? Jo, ja būtu bildis kaut vārdu, neskatoties uz to, ka neko nevarēja pierādīt, gan es, gan Amanda, gan Bils, mēs būtu dabūjuši trūkties. Kāpēc gan, Duglas, kāpēc? Tev bija tik lieliska iespēja ieriebt tevis tik ļoti nicinātajiem pusdižciltīgajiem, kā tu mēdz dēvēt man līdzīgos? Kāpēc neizmantoji?
-Nu, pirmkārt, jau tu neesi pat pusdižciltīga. Tas, ka tev izdevies mantot marķīzes titulu, vēl negarantē tev lēdijas statusu. Biji un paliksi dumpīgs mežonēns.
Pēc šiem vārdiem Žozefīne sabozās. Nu, jā, viņā neritēja ne piles dižciltīgu asiņu. Viņas tēvs vienkāršs avantūrists bija apprecējis marķīzi, pēc tam, kad sieva kaut kur kalnos gāja bojā, bet mazā Žozefīne tika oficiāli adoptēta un pasludināta par titula mantinieci. Bet vai tas deva iemeslu izpelnīties mežonēna epitetu no uzpūtīga vikonta?
-Un tikai nepūties. Tā ir taisnība. To atzīst pat tavi draugi. Tikai viņiem tas ir vienalga.
-Un tev nav, vai? – viņa nicīgi izmeta.
-Principa… - Duglasa pierē uz īsu brīdi iegūlās dažas rievas, - … vajadzētu būt.
-Kā to saprast?
-Mēs pašlaik gan neiztirzājam mani.
-Iztirzājam gan, lai es noticētu, ka ir vērs no tevis pieņemt palīdzību, ka tas nevērsīsies pret mani un vacākiem.
-Domāju, ka sliktākā situācijā, kā viņi ir tagad, vairs nemaz nevar būt. Viņu liktenis tagad ir tavās rokās.
-Ja jau tu esi tik labiņš kā pašlaik izliecies, tad palīdzētu, nevis daudz vāvuļotu. Palīdzētu neko nesakot.
Duglass sāka smieties.
-Nu tāds eņģelītis es arī neesmu.
-Draņķis tu esi ne eņģelītis. Ko tu gribi pretī? – Žozefīne uz viņu paskatījās ar asinskāru skatienu.
-Lai tu kaut nedaudz mainītu savas tik negatīvās domas par mani.
-Vai tad tev ir svarīgi, ko par tevi domā persona, kas nepelna pat pusdižciltīgās nicinājuma pilno apzīmējumu? – niknums bija vienā mirklī norimis, nu Žozefīne runāja pavisam saltā balsī. Savulaik viņa būtu bijusi Sātanam dvēseli pārdot, ali tikai dzirdētu Duglasu atbildam – Jā! – uz šo jautājumu. Neskatoties uz savu lepnību, iedomību, saltumu un riebeklībām pilno prātu, viņai Duglass bija paticis. Precīzāk būtu teikt, ka Žozefīne viņu slepeni mīlēja piecus pēdējos gadus, ko viņi mācījās kopā. Dienās viņa vairījās tikties ar Duglasu aci pret aci, bet vienmēr slepeni vēroja viņu, izņemot sporta sacensību laikā, kad varēja to darīt atklāti nevienam neradot aizdomas. Bet naktī bieži rādījās sapņi, kuros Duglasa plaukstas glāstoši slīdēja pār viņas ķermeni, lūpas alkatīgi skūpstīja, līdz tas vienmēr beidzās vienādi – viņš bija ieslīdējis viņa un pēc mežonīga seksa, Žozefīne pamodās no sapņu tēlu un uzbudinājuma radītā orgasma. Tik daudzas reizes viņa sapnī bija pārgulējusi ar Duglasu, līdz pat izlaidumam alka, lai tas notiktu arī dzīvē. Tomēr viņa labi zināja, ka šī vīrieša lepnums nekad neļaus vikontam nolaisties līdz viņai, kura tīri tehniski pat daļēji nebija aristokrātisko asiņu nēsātāja. Kamēr Duglasam, likās, nav nekas svarīgāks par izcelsmi.
Un tagad viņš sēdēja viņas priekšā joprojām tikpat izskatīgs un valdzinošs, tikai mazliet vīrišķīgāks, tikpat bezkaunīgs un pašpārliecināts. Nekāds brīnums, ka savulaik apslāpētās jūtas un fantāzijas uzplaiksnīja no jauna. Tomēr līdzās joprojām dzīvs un spēcīgs bija naids pret Duglasu, viņa nelietībā, viņa augstprātību, un neuzticēšanās.
-un, otrkārt… Vienā ziņā es tomēr esmu mainījies. Es vairs nešķiroju cilvēkus pēc viņu izcelsmes, kā to darīja vecāki, kā man to vienmēr centās ieaudzināt. Un līdz pat Oksfordai viņiem tas tīri labi izdevās. Oksfordā pilnīgi izbēgu no viņu kontroles, satiku daudz dažādu cilvēku, un šinī jautājumā pārskatīju savu vērtību skalu. Ne jau tas, par ko cilvēks ir piedzimis, bet gan tas, par ko ir kļuvis, nosaka viņa vērtību. Tāpēc tavs viedoklis ir tikpat svarīgs kā jebkura cita, - Duglass nedaudz sameloja. Žozefīnes viedoklis viņam bija svarīgāks par visu citu. Neskatoties ne uz ko viņš nebija pārstājis šo sievieti mīlēt.
-Ak tad tā, - Žozefīne zīmīgi noteica, jūtoties nedaudz vīlusies. Duglass juta, ka neko šī atzīšanās nav mainījusi.
-Nu pieņemsim, ka es pieņemu tavu piedāvājumu, - viņa atgriezās pie galvenās tēmas. – Kas būs jādara man?
-absolūti nekas.
-Vēl jo interesantāk, - kas gan Duglasam bija aiz ādas?
-Tu šodien noteikti dzirdēji apziņojumu, ka prāvā pret taviem vecākiem mainās prokurors.
-Nu un? - Žozefīne viņu nīgri pārtrauca. Kāds gan tam varēja būt sakars ar Duglasu?
-Joprojām tik pat neaudzināta, joprojām maisies visur pa vidu. Nē, lēdija tu nekad nebūsi, ja tā nav asinīs, tad nav. Bet žēl… - Duglass nopūtās. – Ļausi pabeigt?
-Turpini, - Žozefīne visvēlīgi atteica.
-Nu tad tā… jaunais apsūdzības uzturētājs ir mans krusttēvs. Ja man būs pietiekami labs iemesls, es viņam palūgšu aplaist garām galvenos apsūdzības pierādījumus, - Duglass pavīpsnāja. – īpaši sarežģīti tas nebūs.
-Pietiekami labs iemels? – sieviete aizsvilās. – Ak, tu… - viņai pat aptrūkās vārdu krājumā pietiekami daudz kolorītu epitetu, ko veltīt vikontam.
-Blondā žurka? – Duglass pavīpsnājot pateica priekšā.
-Un tas vēl būtu ļoti maigi teikts, - viņa aizkaitināti šņāca, tik tikko valdoties, lai neielietu atlikušas tējas piles Duglasam sejā.
-Bet savulaik bija tieši laikā.
-Es tevi tā esmu nosaukusi? Kaut kā neatceros? Kad?
-Pēc izlaiduma. Nav brīnums, ka neatceries. Tu un tava sirdsdraudzene Amanda bijāt pārāk aizlējušas apziņu. Tenterējāt pa ietvi. Vienā rokā kurpes, otrā pa pusizdzertai šampanieša pudelei. Izspūrušas, noreibušas, bet reti apmierinātas ar sevi.
Izlaidumu Žozefīne atcerējās ar nepatiku. Amanda skuma, jo pirms dažām dienām bija apglabāts viņas vectēvs, Žozefīne – tā paša maitas gabala Duglasa dēļ. Sapnim par viņu tobrīd pienāca gals. Tā bija kārtīgi jāapslaka. Žozefīne tīri labi atcerējās, ko bija darījusi līdz saullēktam, bet tad atmiņas pārtrūka. Nākamais posms bija kopmītnes, bet kā līdz tām nokļuvušas, to gan neatcerējās ne viena, ne otra. Likās, ka Duglass tagad varētu šinī jautājumā ieviest kaut kādu skaidrību.
-Mums bija dibināti iemesli būt tādā ķitē. Bet kāds tam sakars ar blondo žurku.
-A vistiešākais. Braucu mājup pa to pašu ceļu. Redzot jūs, liku šoferim piestāt, piedāvāju aizvest. Amanda gandrīz piekrita, bet tad kā vienmēr iejaucies tu… Citēju: „No tevis, tu, Blondā žurka, man neko nevajag!” Tāpēc tagad arī no sākuma nācu noskaidrot, vai tu maz gribi, lai tev palīdzu.
Šinī brīdī Žozefīne nožēloja to pēdējo izdzerto pudeli. Būtu bijusi kaut nedaudz skaidrākā prātā, viņa noteikti būtu piekritusi Duglasa piedāvājumam, un varbūt tas būtu beidzies kā savādāk, kā patīkamāk. Bet beidzās ar pazaudētu kurpi, nosmērētu kleitu, pāris nejaukām bildēm dzeltenajā presē un līdz asinīm noberztām pēdām.
-Nu ja reiz Blonda žurka, tad Blonda žurka, - viņa nopūtās. Sašutuma dusmu vilnis bija pāri.
-Tātad neesi pārdomājusi par šo raksturojumu?
-Nea! – Žozefīne nogrozīja galvu. – Tāds tu tik tiešām biji. Un pašlaik neredzu dibinātu iemeslu mainīt domas. Tev prātā ir kaut kāda cūcība, citādi tevis te nebūtu. Nebūtu visu šo runu. Tu vai nu vienkārši aplīdzētu, vai atstātu kā ir. Pēdējais gan vairāk izskatītos pēc tevis.
Tagad bija Duglasa kārta smagi nopūsties.
-Audzināšana neko nav līdzējusi. Asinis tomēr nosaka visu. Pat palīdzības piedāvājumu tu nespēj pieņemt kā dāmai pienākas.
-Un, kā tad dāma rīkotos? - Žozefīne indīgā tonī apjautāja. – Mestos tev ap kaklu, sauktu par glābēju, zvērētu atmaksāt parādu, līdz beigās pie pirmās iespējas apgultos uz muguras un paplestu kājas?
Pēdējo Duglass tik tiešām būtu gribējis. Varbūt mazliet savādākā veidā, bet noteikti neatteiktos izmantot iespēju.
-Šaubos! Ļoti šaubos! Ar godu un pašcieņu pieņemtu piedāvājumu. Noteikti kaut kā atlīdzinātu apkalpojumu. Bet nekāda lieka trādirīda un visas šīs tielēšanās, kā tu te izrīkojies.
-Bet tu minēji „pietiekami labu iemeslu”, lai vispār domātu vai ir vērts kustināt savu pakaļu. Tātad tev samaksa ir jau apdomā. Vai ne? – viņa zīmīgi palūkojās Duglasa dzidrajās acīs. To akvamarīna tonis bija apskaužams.
Duglass neatbildēja. Vienīgā samaksa, ko viņš gribētu no Žozefīnes, būtu viņas pretmīla. Bet tas būtu muļķīgi un neiespējami, labāk nemaz nesapņot.
„Atsakies no tās domas. Kā tāds stulbs tīnis! It kā pasaulē sieviešu trūkst. Daudz sievišķīgākas, smalkākas, skaistākas, īstas lēdijas un tīrasiņu aristokrātes, ko tēvs labprāt redzētu par manu laulāto. Pilna pasaule! Tik izvēlies. Kam tev šitais mežonēns?” – Duglass pats sevi rāja, labi apzinoties, cik ļoti iekārojams līgavainis ir savās aprindās. Bez tam vecāki nekad to nepiedotu, ka kaut vai mēģinātu savā namā ievest tādu kā marķīze Žozefīne Santana de Le Ruā. Bet vai tad veselais saprāts ir kāds noteicējs, kad ir iesaistītas jūtas?
-Tikai pacenties kaut nedaudz mainīt savu skarbo un naidpilno attieksmi! – Duglass uzstāja. – Citu neko nevajag.
„Galīgi aptracis!”, Žozefīne pie sevis nodomāja. „Ja nezinātu, uz ko Duglass ir spējīgs, pat gandrīz vai noticētu, ka viņš ir bijis spējīgs arī izmainīties!”
-Tad dod man dibinātu iemeslu! – viņa izaicinoši noteica un palūdza oficiantam rēķinu ar to norādot, ka sarunai ar Duglasu ir pienācis gals.
-Tātad tu tomēr piekrīti manai palīdzībai?
-Jā! Sliktāk jau vecākiem vairs nebūs. Vismaz divdesmit gadi ieslodzījumā ar pilnīgu mantas konfiskāciju. Un pat, ja attiecībā uz mani esi iecerēji kādu draņķību, tad zini, es izdzīvošu. Vienmēr esmu tikusi galā. Un arī šoreiz to izdarīšu, - viņa samaksāja rēķinu.
-Man prieks par tavu spēku. Bet šinī spēlē tev nav rumpju, - Duglass nolika uz galda banknoti, daudz vairāk nekā maksāja viņa kafija. Žozefīne cēlās uz iešanu, un Duglass sekoja, negaidot atlikumu.
-Bet tu man tos trumpjus gribi piedāvāt?
-Ne gluži! Iespēlēšu šito partiju tavā vietā. Ja to nevar izdarīt tevi draugi, kam ir tikai nauda advokātiem, tad to izdarīs ienaidnieks, kam ir vajadzīgie sakari, - viņš atvēra kafejnīcas durvis un palaida Žozefīni. Manieru trūkumu Duglasam jebkurā gadījumā pārmest nevarēja. Būdams pēdējais draņķis, viņš spēja būt reti galants. Varbūt arī tāpēc, ne tikai neatvairāmā izskata pēc, viņš tik ļoti patika Žozefīnei.
-Ienaidnieks? – viņa pārjautāja.
-Tu taču mani par tādu uzskati.
Žozefīne aizdomājās. Nē, par ienaidnieku viņa nekad vikontu nebija uzskatījusi.
-Nē! Ienaidnieks nē! – viņa atteica un apgriezās, aša gaitā dodoties prom. Duglass soļoja līdzās.
-Kā tā?
-Nezinu! Ne vienmēr par ienaidnieku sauc to, kas ir kaitinošs un bīstams. Tu esi pretinieks. Ja es tevi uzskatītu par ienaidnieku, tad nebūtu aizstāvējusi.
-Tā! Kad tad? – pienāca Duglasa kārta brīnīties.
-Pēc futbola čempionāta. Visa skola tevi vainoja pretinieka karsējmeiteņu komandas iegāšanā. Runāja, ka esot pat pierādījumi, ka tieši tu meitenēm piemaisīji pie dzeramā tās vemšanas zāles un nospēri komandas talismanu.
-Nu jā! Bija1 atzīstos1 vainīgs! – Duglass negribīgi atzinās. Tagad to drīkstēja darīt, neviens viņu par to vairs sodīt nevarēja.
-Es nešaubījos par to, - Žozefīne pašpārliecināti noteica, - un tomēr… Tikai ar manu aizstāvību un pierunāšanu Bils piekrita nenopublicēt vietējā laikrakstā tos pierādījumus. Tikai runas un baumas. Galvenais arguments gan bija, ka tas sagrautu skolas prestižu, atņemtu mums čempiona titulu, un iespējams diskvalificētu no turnīriem uz vairākiem gadiem. Bet, ja godīgi man tas futbols un tituls ir pie pakaļas. Es negribēju tevi aptaisīt par vēl lielāku draņķi kā esi. Protams, dažu acīs būtu varonis, bet sabotāžista slava vilktos līdzi. Droši vien arī no skolas izmestu. Man bija žēl tavu vecāku, kam nāktos piedzīvot to kaunu. Grāfs un sabotāžists…
-Tikpat nejauka kombinācija kā marķīzi un senlietu kontrabandisti un viltojumu tirgotāji, - Duglass atgādināja Žozefīnes vecāku apsūdzību.
-Tieši tā1
-Paldies tev! – viņš no sirds pateicās. Apkaunojums tik tiešām būtu bijis pamatīgs, ja Bils būtu nopublicējis tos atmaskojošos materiālus, ar kuriem visu laiku plātījās. Bet, kad avīzē parādījās tikai notikumu izklāsts un baumu versijas, viņš brīnījās, kas gan licis Bilam neizmantot izdevību no sirds atriebties vikontam.
-Vienmēr biju domājis, ka tu jau stāvētu pirmajās rindās, lai redzētu kā tiek nolīdzināts lūdz ar zemi kāds no Ramboldiem.
-Kļūdies! Es neesmu tik ļauna. Tikai reizēm reti riebīga un palaikam varu būt arī nežēlīga. Varbūt tieši tāpēc, ka manās dzīslās nerit aristokrātijas asinis, man ir labāk pazīstama līdzcietība. Un arī dzimtas gods man nav sveša lieta.
-Nu tad sanāk līdzvērtīgi. Neskatoties uz naidīgajām attiecībām esam viens otram aplīdzējuši.
-Tā sanāk. Ka abi esam pēc noteikumiem spēlējuši augstākās sabiedrības liekulības spēli, - Žozefīne strauji apstājās pie senlietu veikala skatloga.
-Tikai man ir aizdomas, ka mēs to joprojām turpinām spēlēt, vai ne? Smuks kauss! – viņš norādīja uz krāšņu Bizantijas vīna kausu.
-Patiesi! Kaut kas līdzīgs bija mammai, - viņa nopūtās. - Kā tu to domā? Turpinām spēlēt? Es sen neesmu bijusi tik patiesa.
-Es arī ne! – Duglass pamāja. – Tomēr ne līdz galam.
-Ko tad tu esi noklusējis? – Žozefīne devās veikalā. Apkārt neskatoties, viņa piegāja pie letes un nolika uz tās pasenu sudraba pūdernīcu.
-Cik es varu dabūt par šo?
-Jaunkundze to grib pārdot? – tirgotājs paraudzījās viņā pār briļļu stikliem.
-Noteikti!
-Šī jau ir sestā lieta nedēļas laikā. Esat aplaupījusi muzeju, vai?
-Ģimenes mantojums. Ir pienācis laiks, kad to uzglabāšanu vairs nevaru atļauties.
-Skumji, ka jālaiž pasaulē lietas, ko senči gadsimtiem saudzējuši, - vīrietis noskaitīja banknotes. Žozefīne tās nepārskaitot paņēma, apmāja ar galvu un pagriezās uz iešanu.
-Un tu jau sen iztirgo dzimtas īpašumu? – Duglass pārmetoši iesaucās, kad viņi bija uz ielas.
-Kopš paša sākuma. Kā uzlika īpašumiem arestu, man nācās steidzīgi naudā pārvērst nereģistrētās senlietas. Tās ir vienīgās, kas dod naudu izdzīvošanai. Visu pārējo es nevaru aizskart, lai pati netiktu iesēdināta par mantas aresta pārkāpumu. Bet ne par to bija runa. Mēs palikām pie liekulības lomu spēles, - Žozefīne steidzās atgriezties pie iesāktās tēmas. Jau tā bija pārāk sāpīgi šķirties no iemīļotām lietām, pat ģimenes relikvijām.
-Un tevi nekaitina doma, ka kāds bagāts, bet neizglītos tips, kam nav saprotama šo lietu īstā vērtība, marķīzu de Le Ruā pūdernīcā glabās savas protēzes, prezervatīvus, vai izmantos to par pelnu trauku?
- Duglass tomēr nerimās. Nu viņš sāka zaudēt savu vēso savaldību. Kad lietas skāra muižniecības senos īpašumu, dzimtas lepnumu un godu, viņš kļuva reti enerģisks un ieinteresēts, neatkarīgi no tā, kam tas viss pieder.
-Kaitina. Bet man nav izvēles. Man ir jāiet pie advokāta, Duglas! Un es ceru, ka tavs palīdzības piedāvājums nebija tukši vārdi, - tik tiešām bija jāsteidzas, un negribējās Duglasam attaisnoties par savu rīcību.
-Nebija! Visu labu un uz tikšanos, marķīz! – Duglass palocīja galvu.
-Visu labu, Duglas! – Žozefīne pamāja tieši tāpat.
Gan viens, gan otrs ar nožēlu, ka tikšanās ir galā, aizgāja katrs savā virzienā.

Pagājušas bija vairākas nedēļas kopš prokurora nomaiņas. Šodien bija bijusi pirmā sēde. Duglasa krusttēvs paziņojis, ka iepazinies ar apsūdzības rīcībā esošajiem materiāliem, konstatējis, ka ir muļķīgi un pilnīgi nepamatoti prasīt tik bargu sodu. Viņš atcēla prasību par pilnīgu mantas konfiskāciju, sodu samazināja tikai līdz desmit gadiem. Tas Žozefīnei viesa cerību, ka drīz varēs atgriezties dzimtas īpašumos, tiks pie bankas kontiem. Un tad pirmais, ko darīs, dosies atpūsties kaut kur uz klusu, mierīgu un mežonīgi skaistu vietu. Tikai vispirms vajadzēja pateikties Duglasam. Viņš savu solījumu bija turējis. Žozefīne sev nosolījās, ka jau rīt no rīta sāks grāfa meklējumus. Bet tagad varēja atslābināties.
Viņa sēdēja divistabu dzīvoklīša milzīgajā viesistabā, klausījās mūziku, lēnām no tovera ēda šokolādes – trifeļu saldējumu. Spalgais durvju zvans viņu neaptīkami pārsteidza, atraujot no tik patīkamās nekā nedarīšanas un ne par ko nedomāšanas.
Uz mirkli Žozefīne apmulsa, ieraugot Duglasu uz sliekšņa. Ne mazāk pārsteigts bija arī viņš. Lai nu ko, bet vikonts nebija gaidījis, ka de Le Ruā mantiniece klimtīs pa māju garā, pabalējušā T-kreklā, nodriskātās kapri biksēs, ka tādā izskatā viņa atvērs durvis pat nenoskaidrojot, kas ir atnācis.
-Turi! Un vairāk tā nedari! – viņš iespieda Žozefīnei rokās krāšņo bizantiešu kausu. – Tirgotājs teica, ka tu no tā šķīries ar asarām acīs.
-Kad varēšu, es atdošu naudu, - viņa ar žestu aicināja Duglasu ienākt, tad sparīgi aiz viņa aizcirta durvis.
-Nevajag! Uzskati to par dāvanu uz kaut kādiem apgājušies vai tikai vēl nākošiem svētkiem, - Duglass aplaida vērīgus skatienu apkārt viesistabai. Vienkārši, smagnēji, tumši un groteski – īsāk būtu teikt, visai gotiski. Kaut ko tādu no Žozefīnes varētu arī sagaidīt.
-Es grasījos rīt tevi sākt meklēt, - viņa nolika kausu un apstājās pretī vikontam apmēram kāda metra attālumā.
-Nevajag! Esmu atnācis, lai aiztaupītu tev pūles.
-Gribu pateikties! Tu tiešām palīdzēji. Es tikai nezinu, kas būtu tava pakalpojuma vērtības ekvivalents, - viņa mulsi noplātīja rokas.
-Es arī ne, - Duglass atteica, kaut gan juta, ka ir pēdējais laiks pateikt, ko viņš jūt, ko kāro, tikai kā to izdarīt, ali neizsauktu kārtējo Žozefīnes dusmu izvirdumu. Šobrīd no reta draņķa viņš bija nedaudz pārvērties par palīdzīgu atbalsta punktu. Šo statusu nedrīkstēja apzaudēt.
Iestājās mulss klusums. Bija dzirdama tikai Elvisa Preslija dziedātā „Fool”, viena no retajām rokenrola karaļa dziesmām, kas Žozefīnei patika.
„…Fool, You Could Have Make Her Want You,
Fool, You Could Have Make Her Love You,
Fool, You Only Have To Love Her…”
Duglasam likās, ka šis apdziedātais muļķis ir neviens cits, kā tieši viņš. Viņš taču būtu varējis panākt, ka situācija un attiecības jau koledžā iegrozās savādāk. Ja vien būtu saņēmies un pielicis kaut nedaudz pūļu.
„… But Now The Love Has Gone…”
-Nekur tā nav aizgājusi, - viņš atņurdēja pretī, it kā strīdoties ar dziedātāju.
-Ko? – Žozefīne nesaprata šīs replikas jēgu.
-Vinš tikko dziedāja, ka mīlestība ir prom. Tā nav. Tā joprojām ir šeit, - viņš uzlika plaukstu sev uz sirds. Žozefīne sāka saprast, ko Duglass grib pateikt. Tikai nespēja noticēt, ka tā varētu būt patiesība, ka sapnim tomēr var būt lemts piepildīties.
-Šī ir kārtējā tava loma šinī liekulības spēlē? – viņā ar aizdomām vaicāja. Duglass noraidoši papurināja galvu.
-Nē! Es mīlu tevi. Jau divpadsmit garus gadus. Kad neredzēju tevi, domāju, ka aizmirsīšu. Bet pirms tam skolā… No četrpadsmit gadu vecuma. Cīnījos ar šīm jūtām. Tās nedrīkstēja pastāvēt, bet tomēr bija. Es nedrīkstēja ļaut, ka kāds nojauš, ko patiesībā jūt tavs un tavu draugu kvēlākais pretinieks. Tās arī ir atbilde uz taviem jautājumiem, kāpēc es toreiz tevi nenodevu, kamdēļ skolotājiem nu treneriem reizēm nevienam nezinot aizliku par tevi kādu labu vārdu. Tu pat to nenojauti.
-Nolādēts, Duglas! Nolādēts! Kāpēc tikai tagad? Kāpēc to neteici agrāk, kad nīzdama dievināju tevi? Tikai šīs stulbās jūtas bija iemesls aizstāvēt tevi, kas zināju, ka esi drūmās nepatikšanās, it kā, starp citu, censties mazināt draugu agresiju tavā virzienā, - viņa dedzīgi iesaucās.
-Kādi gan mēs esam bijuši muļķi, - Duglass klusi, tik tikko dzirdami noteica un smagi nopūtās.
Tad uz mirkli iestājās klusums. Gaisotne kļuva arvien saspringtāka, ka likās – drīz dzīvoklī plosīsies negaiss. Abi jaunie ļaudis cieši lūkojās viens otrā, nespējot tā īsti aptvert, ka mokošajām ilgām ir pienācis gals. Viltīgais smīns no Duglasa lūpām bija pazudis, arī Žozefīnes lūpas vairs nebija spītīgi sakrampētas.
Kā pēc komandas viņi spēra strauju soli viens otram pretī, lūpas sakļāvās kaislīgā skūpstā. Mēles savā starpā izcīnīja dedzīgu cīņu, kamēr rokas nedaudz drudžaini vilka nost viens otram drēbes. Kaisles nomocītais pārītis steidzās nokļūtu līdz gultai pēc iespējas ātrāk, tā it kā kuru katru brīdi varētu ierasties viena vai otra vecāki un izšķirt viņus uz visiem laikiem, izjaucot to, kas tik ilgi bija gaidīts. Pati kustība guļamistabas virzienā gan nenotika pārak ātri. Žozefīnes panēsātais T-krekls izjuka Duglasa rokās, tāds pats liktenis piemeklēja viņa smalko zīda kreklu. Pa gaisu aizlidoja kaklasaite, iekrītot saldējuma toverī. No Žozefīnes dizainera mežģīņu biksītēm pāri palikušo pat vairs nevarēja izmantot lupatai.
Līdz gultai izrādījās esam pārāk tālu. Duglass pacēla sievieti no zemes, viņa cieši savija kājas viņam aiz muguras. Vēl īss brīdis un Žozefīne ar baudu juta Duglasu sevī. Nu par kādu kontracepciju ne vienam, ne otram neienāca ne prātā padomāt. Bija pilnīgi vienalga.
Duglass ļāva viņai ar muguru atbalstīties pret sienu, lai pašam būtu vieglāk, lai Žozefīnei būtu papildus atbalsta punkts. Notiekošais Žozefīnei atsauca atmiņā erotiskos sapņus. Realitāte izrādījās vēl jo labāka, jo jutekliskāka, jo uzbudinošāka, jo kaislīgāka. Saldkaisle apdullināja. Kaimiņi noteikti dzirdēja, kas notiek marķīzes dzīvoklī.
Pārītis atguvās tikai, kad ekstāzes mirkļi aizgāja pagātnē. Žozefīne ievēroja, ka viņas nagi uz Duglasa pleciem, muguras, augšdelmiem ir atstājuši asiņainas pēdas.
-Piedod! – viņa ar lūpām tām pieskārās un mēles galu nolaizīja akru pašas uzplēsto brūci. Mutē palika sāļā asiņu garša.
-Nekas! Krietni ļaunāk būtu, ja tev nerastos pat vēlme mani saplosīt, - viņš uz mirkli pieglauda vaigu sievietes plecam, tad cieši ielūkojās viņai acīs. – Un es būtu ar mieru par šiem mirkļiem atdot kaut pinti asiņu.
-Es arī! – Žozefīne izslidināja pirkstus caurs viņa blondajiem matiem, kas tagad bija paspūruši, dažas šķipsnas draiski krita uz pieres. Duglasa sejas izteiksme vairs nebija tik salta, skarba un iedomīga. Žozefīnē raudzījās reti laimīgs un gandarīts cilvēks. Tādu viņa Duglasu nebija redzējusi, bet nu viņai šis vīrietis patika vēl jo vairāk.
-Tev šampanietis ir? – Duglass pēkšņi jautāja.
-Nē! Nav bijis iemesla svinēt?
-Tūlīt būs! – viņš aizgāja sameklēt žaketi, kuras kabatā bija jābūt telefonam. – Kāds tev vislabāk garšo?
-Rozā un salds, - Žozefīne atteica, aizejot līdz gultai un palienot zem antracīta krāsas satīna palaga.
Duglass pavīpsnāja. Nu, protams, tādu atbildi varēja sniegt tikai Žozefīne. Visas citas viņa sabiedrības dāmas nosauktu ne tikai konkrētu marku, bet arī gadu un veikalu, kurā tas vislabāk pērkams.
-Saša! – viņš sazvanīja savu šoferi, ka joprojām gaidīja lejā. – Fiksi pēc šampanieša, sala un rozā, pie viena arī uzkodas. Un būsi brīvs, kad to nogādāsi šī nama trīsdesmit trešajā dzīvoklī. Rīt esi šeit vienpadsmitos līdz ar jaunu kreklu un ķiršu krāsas kaklasaiti. Viss!
Duglass atgriežas pie Žozefīnes, kas nenolaida no viņa skatienu. Viņai vikonts izskatījās pēc klasicisma perioda skulptūras, tikai penim bija izlietots vairāk materiāla nekā to darīja skopulīgie skulptori apstrādājot savus marmorā radītos skaistuļus.
-Esi tik mīļš! Piezvani viņam vēlreiz un liec ieskriet aptiekā pēc avārijas kontracepcijas un dažas paciņām prezervatīvu. Ar šampanieti vien tas nebeigsies. Esmu par to droša!
-Kā jaunkundze pavēlēs! – viņš pasmaidīja savu viltīgi šķelmīgo smaidiņu un vēlreiz sazvanīja Sašu.

-Tēvs trieku dabūs, ja uzzinās, ar ko kopā es esmu, kam krusttēvs ir palīdzējis. Viņš tak joprojām visus nesimtprocentīgos aristokrātus tur par zemākas šķiras cilvēkiem, - Duglass prātoja.
-Un, ko tu šajā sakarā grasies darīt?
-Neko! Ne viņš, ne arī kāds cits pasaulē nedrīkst uzzināt, ka mēs…
Žozefīne saviebās un jau ievilka elpu, lai apteiktu visu, ko par to domā, bet tad aptvēra, ka Duglasam ir pilnīga taisnība. Ja ieinteresētās personas uzzinās, ka prokurora krustdēls guļ ar apsūdzēto, pret kuriem samazinājis prasības, meitu, varētu sākties ļoti nepatīkams skandāls, pat jaunas tiesas prāvas. Duglass patiesībā ļoti riskēja ar ģimenes godu un drošību, esot kopā ar viņu.
-Bet es negribu visu mūžu tā slapstīties no telpas uz telpu. Kaut kādam risinājumam taču jābūt?
-Ir! Daudz daudz laika pavadīt kaut kur tur, kur nevienam nav nekādas daļas par mūsu izcelšanos, mūsu attiecībām. Līdz viss pierims, lieta tiks slēgta un aizmirsta. Gadus piecus, desmit.
-Un pa tam laikam vecais grāfs būs miris, un tev vairs nevajadzēs uztraukties, ka paliksi bez titula, ja rīkosies pretēji viņa iegribām.
-Un cilvēki vēl apgalvo, ka es esmu tas dzēlīgi ļaunais.
-Es ātri mācos. Riebeklību jautājumā tu esi tik labs skolotājs. Bet, kur lai dodamies?
-Krievija? – Duglass ieminējās.
-Nea! Kad noņems arestu no manas dzimtas īpašumiem tur jau būs reti auksts. Latīņamerika.
-Pilns ar bandītiem, narkodīleriem, netīrību un slimībām. Es nemaz nerunāju par moskītiem. Nē, nē! – Duglass enerģiski iebilda.
-Tas šī paša iemesla dēļ atkritīs arī Indija, Taizeme, arī Ķīna.
-Tieši tā. Japāna? Nē, pārāk civilizēta un industriāla. Nebūs droši. Un nomalē būsim vēl jo uzkrītošāki.
-Pieņemu. Bet, lai ko tu par Latīņameriku neteiktu, uz Rio karnevālu es gan došos, un tu brauksi līdzi lai tur vai kas.
-Labi, - Duglass smagi nopūtās, saprotot, ka no karnevāla tomēr neizvairīties.
-Pagaidi. Es paņemšu karti. Būs vieglāk, ko atrast.
Žozefīne izklāja karti gultā un abi brīdi kritiski to pētīja.
-Āfrika? – viņi jautājoši palūkojās viens otrā un tad reizē papurināja galvu. – Nē! To gan, nē!
-Jebkura vieta Eiropā atkrīt uzreiz. Nedroši. Ļoti daudz te tādu, kas pazīst vai nu mani, vai tevi. Bet žēl. Man tā patīk Šveices kalni, - Duglass sērīgi konstatēja.
-Austrālija ir pārāk vienmuļa, bet, ko tu teiktu par…
-Jaunzēlande? – Duglass viņu pārtrauca.
-Tieši tā! Kalni ir! Civilizācija pietiekami daudz. Pilns serviss. Daba burvīga. Vietējiem gar mums nekādas daļas. Varēsim sēdēt uz vulkāna krātera malas un atcerēties, cik daudz riebeklības viens otram esam nodarījuši.
-Un ar baudu iegrūst savu pāri darītāju vulkāna dzīlēs, - Duglass nenocietās. – Tā būs lieliska vieta, kur mums turpināt savas spēles. Tikai šoreiz liekulības spēles vietā uzspēlēsim mīlestības spēli. Mīlestību starp mums.
-Un pēc tam pats izmisis mestos pakaļ. Ak, Dievs, Duglas! Ja mani senie draugi uzzinās, viņi ne mūžam nepiedos, ka esmu atdevusies nīstamākā cilvēka rokās.
-Un manējie sāks nicināt mani, - viņš drūmi noteica. Iestājās klusuma brīdis, ko viņi aizvadīja lūkodamies viens otrā un apcerot, cik gan sarežģīti ir būt kopā diviem mīlošiem cilvēkiem.
-Pie velna viņus! – viņi beidzot reizē iesaucās.
-Gan jau laiks rādīs, kā viss veidosies! Var jau būt, ka pēc mēneša vai diviem, mēs viens otru ienīdīsim tā, kā kādreiz, tikai naidam vairs nebūs jāspēkojas ar mīlestību un kaislību, - Žozefīne viņam cieši pieglaudās.
-Nešaubos, ka kaut kas tāds ir iespējams, bet es tomēr kaut kā negribētu, - viņš aplika rokas Žozefīnei apkārt un pievilka viņu sev cieši klāt. – Tiesa, no tāda nevaldāma mežonēna, kā tu, visu ko var sagaidīt.
-Tieši tāpat, kā no tāda iedomīga, indīga un egoistiska radījuma kā tu.
Duglass iesmējās. Tie nebija tie dzestrie, stindzinoši augstprātīgie smiekli, ko Žozefīne bija radusi dzirdēt koledžā. Šie bija vienkārši laimīga cilvēka smiekli.
-Mēs kopā veidojam traki bīstamu kombināciju.
-Piekrītu! Bet galvenais, lai ne bīstamu mums pašiem! – Žozefīne piebilda.

Uztrausies apsniguša kalna virsotnē, Duglass palūkojās apkārt. Kalni, visapkārt apsniguši kalni. Skats bija reti krāšņs un iespaidīgs. Viņš. vērās tajā kā apburts. Drīz viņam līdzās nostājās Žozefīne.
-Paldies tev, Elvis! – Duglass iesaucās, cik skali vien varēja. Balss un atbalss atskanēja tālu sniegotajos kalnos.
-Ko bļausies! Tev no retinātā gaisa prātiņš atšķiebies, vai? – Žozefīne viņu iedunkāja, bet Duglass nelikās ne zinis.
-Paldies tev par to dziesmu, paldies par muļķi! – tad viņš pievērsās Žozefīnei. – Pateicoties tai dziesmai, es toreiz tavā dzīvoklī aptvēru, kāds līdz tam biju muļķis. Un esmu laimīgs, ka paspēju to labot.
-Mēs abi! – ar smaidu uz lūpām Žozefīne piemetināja.



Eri Otto © 2006

(03.02.2006)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 7
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 6)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Sensid (viesis) (13.11.2019, 01:29)Elpas trūkums, laikam visiem aizdusaSensid (viesis) (13.11.2019, 01:27)Kāpēc neviens nekustās? Visi tik stīvi. Sensid (viesis) (11.11.2019, 21:24)A, kurš teica, ka kapos viegli? Labi vien, ka vismaz kāds mūs atcerās.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Kaut mazliet zheel, ka gads ir atkal galaa,
Tu tomeer smaidi - jaunais naak.
Lai laimes daudz,
Lai beedas garaam,
Ar prieku sirdii gadu saac! ...
Interesanti video
Dažādi atgadījumi
 
 
Zīmējumi

Glāze ūdens
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 175 Kopā:5059536

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.2 sec