|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | "Es redzu tikai melno" | | Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Šodien ar tēvu sanāca īsa diskusija par to, cik viss ejot uz ļaunu pasaulē. Arī es tā senāk domāju. Jaunā paaudze augot, redzot, kāda ir birokrātija – pateicoties tam rodas jauna sabiedrība, kas ir orientēta uz konkurenci, aprēķinu, uz otra noēšanu utt. Cilvēki kļūšot nežēlīgāki, tas jau notiekot. Nemaz nerunāsim par noziedzību utt. Melnā nākotne. Vai patiesi?
Sāku domāt, kādēļ tas mani vairs neuztrauc, kādēļ es visu neredzu tik melnās krāsās. Šķietami – tā patiesi varētu būt, ka pasaule kļūs “sliktāka” jeb plašākā skatījumā – mainās un mainīsies. Tad jautājums, kādēļ pasaule vēl ar vien nav aizgājusi bojā savā nešpetnumā, par ko gadu tūkstošiem ir sūdzējušies rakstnieki? Vienmēr ir bijuši tādi, kas sūdzas par to, cik viss kļūst melnāks un nežēlīgāks. Tad paskatīsim no cita skatupunkta…
Vienmēr, lai kāda nebūtu sabiedriskā iekārta vai dzīves modelis, kāds būs cietējs. Bija komunisms – bija spekulanti, kam bija grūti pelnīt un tie bija neapmierināti, kad iekārtas dēļ tie nokļuva aiz restēm. Tagad tie saucas par biznesmeniem un ir ļoti apmierināti, kamēr kāds konkurents tos neuzliek uz sviestmaizes. Atkal darbaļaužu šķira ir neapmierināta, jo vairs nesaņem tādas sociālās garantijas, kādas bija komunisma laikā utjpr. Esi sieviete – tātad fiziski vājāka un nākas būt piesardzīgākai, vīrietis – stiprāks un reizēm nākas sievieti aizstāvēt. Ko tad darīt šajā gadījumā? Pārtapt par hermafrodītu jeb divdzimumu būtni, kas vismaz šo to atrisinātu? ;) Ne bez tā, ka kā sieviete tā vīrietis bieži vien mīlam skriet pakaļ stereotipiem – modei utt. Par to visu var sūdzēties, jo nekad nebūs simtprocentīgi labi!
Visi šie nemieri ar apkārtējo norāda nevis uz pasaules melnumu, bet uz cilvēka uztveri jeb spēju/nespēju pieņemt apkārtējo un tam pielāgoties. Eksperimenta pēc varam paņemt to pašu cilvēku, kas visu pasauli mālē melnu un paskatīt, kā viņš reaģē uz notikumu neplānotu pavērsienu ikdienā. Uzreiz ies spalvas pa gaisu - ir notikusi pasaules traģēdija. Cilvēks ir plānojis doties makšķerēt. Pēkšņi laiks ir sabojājies un viņam būs grūti to pieņemt – kādu laiku persona, kas radusi pasauli redzēt melnu, būs drūmā garastāvoklī, līdz spēs adaptēties un rīkoties kā savādāk. Piemērs attiecībās – iemīļotā persona nolēma darīt savādāk, kā esi ieplānojis. Atkal spalvas pa gaisu – mums visu vajag pa savam prātam, jo baidāmies, nevēlamies pārmaiņas, ko savādāk.
Tai pašā laikā jautājums! Cik interesanti būtu dzīvot, ja viss notiktu pēc plāna un tieši tā, kā mēs vēlamies? Nu laikam jau mēs būtu tik laimīgi un apmierināti… Būtu miljardi dvīņu armijas. Visi ar vienām vēlmēm un vienādiem standartiem. Neviens nevienam nespēj nodarīt pāri, pārprast utt. Tad kāda jēga būtu dzīvot? Vairs nebūtu ko risināt, ko saprast. Varam būt laimīgi, ka tā nav. Kārtējo reizi pierādās tas, cik pasaule ir loģiska un pamatota.
Problēma ir tāda, ka nevis kāda vaina ir iekārtā, notikumos, kas rodas apkārt, bet gan mūsu nespējā pielāgoties. Vai kāds, piemēram, vainīgs ir pie tā, ka cilvēks padomju laikā nav ieguvis pietiekamu izglītību, lai spētu šobrīd justies droši? Protams, ka viņš centīsies sev atvieglot dzīvi un cīnīties par savām tiesībām dzīvot nevis eksistēt. Tas ir tikai pašsaprotami. Tai pašā laikā – iekārta ne pie kā nav vainīga, ne arī cilvēki. Nekad visiem pa prātam viss nebūs. Kādēļ gan vēlēšanās tiek balsots par visām partijām? Jo katram ir savs skatupunkts un savas vajadzības. Un atkal – viss ar laiku mainās.
Tieši šāda iemesla mēs paši esam atbildīgi par savu dzīvi un to, kādās situācijās esam nonākuši. Un tā vietā, lai gaudotu par to, cik viss slikti, ir jāmeklē varianti kā dzīvot, kā attīstīties un virzīties. Un neviens cits nav vainīgs pie tā, ja cilvēks izvēlas vainot apkārtējo pasauli, nevis ar apņēmību un mērķtiecību tiekties uz ērtāku dzīvi. Visiem ir ik pa laikam grūti, bet tiem, kas uzreiz meklē risinājumus, ātrāk kļūst vieglāk un biežāk ir labi! Vieglāk ir nevis mainīt pasauli, bet mainīties pašam. Protams, uzreiz var rasties jautājums, vai tiešām es uzskatu, ka, ja pasaule šobrīd vairāk attīstās uz konkurenci un pārspēšanu, vai tad ir visi citi jānoēd bez sāls? Tā jau ir katra personīgā un iekšējās morāles darīšana. Ik katros laikos ir bijuši tādi, kas spļauj uz jebkādu cilvēcību, tā ir bijis un būs. Tā ir personīgā darīšana, kā cilvēks prot pielāgoties un dzīvot. Bet katrs to var mācīties! Ja cilvēks spēj dzīvot, tikai kāpjot citiem pāri, tas pierāda viņa domāšanas un sirdsapziņas nabadzību, ja viņš nespēj rast variantus, kā varētu dzīvot, apzināti negremdējot citu dzīves. Lai gan – kā teicu – vienmēr kāds cietīs. Arī ejot pa mežu cieš mazas skudriņas, kurās mēs kāpjam virsū, to nezinot. Tomēr – ieraugot kādu, kāja automātiski pašaujas malā. Tieši tāpat ir lielajā dzīvē. Biznesā – ejot uz attīstību, es varu kādu pārspēt un likt tam grimt zemāk. Tomēr – no otras puses tas ir priekšnosacījums piespiedu attīstībai abiem. Tas, kurš pasīvi meklēs variantus vai izliksies neko neredzam, nogrims, bet otrs – turpinās plaukt un zelt.
Savelkot šo visu kopā vienā buķetē, es ar smaidu tēvam atbildēju, ka es nesatraukšos, ja rīt būs atomkarš vai arī kā sniegs uzgāzīsies ekonomiskā krīze. Tātad – būs savādāk, būs jādomā kas jauns. Es mācos uztvert dzīvi vienkāršāk un neplānot. Cik vieglāk kļūst tā dzīvot, ar katru dienu topot jo laimīgākam un brīvākam no atkarībām.
Kā salīdzinājumu varu minēt kādas pirts sarunu. Kāds paziņa ieradās pirtī un ieminējās, ka viņš neredz nevienu meiteni savā gaumē, ko gribētos “salīmēt”. Man automātiski radās jautājums – vai tad tu citādi atpūsties neproti? Es mācos! Pēc šiem vārdiem jau nākamajā rītā es viņu pamanīju apmierinātu – iespējams, bija atcerējies, ka arī citādi var priecāties un ķert baudu no dzīves. Arī man vēl ne tik sen bija tāds laiks, kad man katrā pasākumā obligāti vajadzēja nokantēt kādu smuku meiteni, citādi pasākums ir neizdevies. Tagad – es meklēju iespējas baudīt jebkādos apstākļos. Un tas sanāk, katru dienu un notikumu uztverot kā pārsteigumu – “kas būs šoreiz?”, nevis trīcot par to, ka tik notiktos tieši tā. Ir forši nokantēt foršu meiteni, ja esmu viens, bet tai pašā laikā – vai tam ir jābūt par vienīgo pašmērķi? Tad jau tādi aprobežoti man tie dzīves mērķi. Tomēr – protams, ka visam savs laiks, pats tikko esmu attapies tādā posmā, kad tas viss ir apzināms un izvērtējams. Nevis es nevēlos atzīt to, ka ne vienmēr varu salīmēt feinu skuķīti, bet gan vēlos justies labi ik katrā situācijā, neatkarīgi no tā, vai apkārt viss plīst vai lūzt. Lūk arī ērta dzīves filosofija, kas ļauj ērti un labi justies jebkurā dzīves situācijā!
Tai brīdī, kas pasaule izliekas melna, atliek padomāt par to, ko nespēju saprast un pieņemt un kādēļ tā ir. Visdrīzāk problēma izrādīsies, ka nespēju pieņemt apkārtējo, adaptēties un saprast, ko tas var man iemācīt.
Atcerējos veco patiesību - pastāvēs, kas mainīsies :) Mūsu labsajūta ir atkarīga no tā, cik elastīgi mēs esam. Ir vērts pie tā apzināti piestrādāt. Pasaule ne ir, ne top melna – tā tikai mainās un dod mums iespējas mācīties mainīties tai līdzi un negrimt garlaicībā un vārguļošanā. Tik ļauties pārmaiņām. Ne velti es piekritu pieslēgties kādam projektam savâ darba vietā, lai arī neesmu pārliecināts, vai tas būs tas, kas mani patiesi interesē. Tā ir iespēja ko mainīt – ja nebūs “labāk”, būs savādāk. Pārmaiņas! Nedarot neko nenotiek vispār nekas :) Viss atkarīgs no paša, tik laicīgi noreaģēt un nebaidīties no tā, kā būs, bet darīt tā, lai kur arī būtu nonācis, lai būtu ērtāk.
30.08.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Zaglis pa vārtrūmēm velk labu maisu
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk, uz kaimiņu pusi...
Ko man darīt? ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1662
Kopā:6151604
|
| |
| |
|
Autori
