|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | “Paskaties uz sevi!” | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Tūkstošo reizi trīs sekunžu laikā paspēju sakasīties ar kādu sev tuvu cilvēku. Ar viņu ir tā – lai cik viņš būtu sevī ierāvies un nepatīkams ar savu uzvedību brīžiem, tāpat es viņu mīlu. Jo saprotu, kādēļ viņš ir tāds, bet nespēju ko mainīt. Viss taču viņa dēļ…
Atgādināju, ka biju ciemos pie viņam ļoti tuva cilvēka. Atgādināju, ka viņš tur ir gaidīts. Viņš uzreiz sāka uzrādīt iemeslus, kādēļ nebrauc - laika aizņemtība utt. Pieminēju tikko pagājušo atvaļinājumu. Tajā mirklī notika eksplozija. Acīmredzot, ka tādēļ, ka cits mēģina risināt to, ko viņš jau ir “atrisinājis”. Nevienam jau nepatīk, ka cits sāk risināt jau “atrisinātas” jeb no sevis noslēptas problēmas. Tajā mirklī sāka mesties jauni iemesli, kuri neļauj apciemot to cilvēku. Es tos visus iemeslus nometu malā ar elementāru pamatojumu – tikai attaisnojumi, jo tas nav “tik vienkārši”. Un tajā brīdī eksplozija dubultojās. Es sāku tikt vainots par savām neizdarībām, ka pats neesmu labāks. Pret vienu neizdarību tika mesta pretī cita. Tātad – pēc šādas attieksmes izriet, ka pie tā, ka viens ir neizdarīgs, ir vainīgi tie citi, kuri ir tik pat neizdarīgi. Vai tiešām?
Ko mēs izdarām brīdī, kad pret cilvēka atgādinājumiem (šoreiz tā tika formulēta kā nemākuļa mācīšana dzīvot otram) metam pretī ar viņa paša vainošanu? Mēs nošaujam divus zaķus un abi nāk pašam un citiem par sliktu. Pirmkārt, mēs zaudējam iespēju ko sakārtot sevī. Jo – mēs atsakāmies dzirdēt citas iespējas, izņemot tās, kas paša saprastas. Nākamais, ko zaudējam – savstarpējo sapratni. Cilvēks uztvēra manu atgādinājumu ar centiem palīdzēt risināt kā pārmetumu un sāka mest pretī tādus pašus. Tajā brīdī rodas konflikts. No iespējamās sarunas un problēmas risināšanas rodas konflikts. Paldies Dievam, ka esmu nonācis tik tālu, ka nesāku mest pretī pārmetumus. Toties – es eksplodēju, norādot uz viņa bezatbildību un problēmu pastumšanu pagultē, vēl pie tā vainojot citus. Un tajā brīdī jau viņš neko nedzird… Saruna pārtrūka. Tā ar viņu ir vienmēr. Cik žēl, ka ar tuvu cilvēku nav iespējams īsti parunāt… Es tā vēlējos viņam palīdzēt. Patiesi. Man ir gatavi risinājumi, bet cilvēks, iegrimis dusmās par savu neizdarību, atceroties to, neko vairs nedzird.
Tas ir vienīgais cilvēks, ar kuru man šobrīd nekādi nav iespējams atrast īstu kontaktu, ne uz brīdi. Vienmēr – mirklī, kad vēlos viņam palīdzēt, viņš uztver, ka pašpārliecinātais un iedomīgais es viņu gribu mācīt dzīvot, pats to neprotot. Johaidī!
Diemžēl sanāk tā, ka šis man tik ļoti tuvais cilvēks kopā ar kādu citu mīļu man ir labi mācījis, kā nevajag darīt. Nekad. Nekad nedrīkst mest otram cilvēkam sejā pretpārmetumus. Tieši tas ir tas, kas tik bieži vien samaitā attiecības. Lai arī viens tev met acīs ko tādu, kas nepatīk, mēģini saskatīt savu daļu taisnības. It visā tā ir! Brīdī, kad mēs attiecībās paceļam cirvi pret iedomātu vai īstu cirvi, ar to mēs arī apcērtam šīs sapratnes saites. Es vienmēr būšu gatavs pieņemt viņa sapratni. Tur ir tas teiciens – es viņu mīlu, lai kāds viņš arī ir. Tādēļ mīl arī slepkavas, jebko. Jo nemīl jau par to, ka ir labs vai kāds, bet gan mīl par to, ka mīl.
Tik postu daroši ir vārdi “paskaties pats uz sevi!”. Tie ir vārdi, kas problēmas risinājuma vietā paceļ kara cirvi un noveļ savas nerīcības atbildību uz citiem. Un reizēm kādam arī tiek norauts skalps. Un visvairāk jau sāp pašam teicējam, jo problēma tā arī netiek atrisināta.
Lai es nekad neatļautos kādam pateikt šos vārdus. Lai vienmēr būtu spēka loģiski pieņemt lēmumu un neiet pretpārmetumos.
Kas varētu maldināt lasītāju - ka esmu aizvainots un tādēļ arī “cepos”. Tā nav. Ar šo situāciju esmu sadzīvojies jau pirms cik gadiem, bet tik vēl arvien nespēju to atrisināt. Cilvēks, kas nav atvērts, sevi nolemj vientulībai. Cilvēks, kas neklausās citos, viņš ir nolemts atstumtībai. Ir grūti satikt ar cilvēku, kurš vienmēr met pārmetumus. Mēs neviens neesam pilnība. Tomēr – meklēt otrā vainas pie savām neizdarībām – tas labākajā gadījumā rada īsu konfliktu, bet – sliktākajā – atsvešina pavisam.
Vai es pats esmu perfekts? Arī man ir ko pārmest! Bet es cenšos risināt jebko. Ja neprotu – pajautāju kādam padomu, ir tik daudz iespēju, ko mēs nejaušam. Tādēļ jau mēs esam viens otram, lai balstītu tak un palīdzētu! :)
Gribēju jau teikt, ka “Paskaties uz sevi!” attieksme būtu daudz maz loģiska tādā gadījumā, ja es pārmestu ko otram par to, kur arī pats tik pat esmu iesaistīts. Jo divu attiecībās parasti pagale nedeg viena. Tomēr – kļūdījos! Šī frāze nekur neder, tā visu tikai posta! Ja mēs visi gaidīsim, kamēr viens uz otru paskatīsies, pienāks pensija! Tieši tādēļ pašiem viss ir jādara, bet jāskaidro, ja redz otra bezatbildību attiecībās. Un, ja otrs neklausās, tad rodas plaisa. Ja visi to saprastu! :) Tad dzīve varbūt kļūtu pat neinteresantāka, bet atrastos jau ko citu risināt. Varbūt :)
Nekonkrētāk es šo rakstu vairs uzrakstīt nevarēju :) Bet pamatideja pārdomām nu ir. Sen nav bijis tik gaudulīgs raksts :)
15.07.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lido klusi sniega pārslas
Pāri klusai mežmalai,
Lai šīs pārslas vieglas, maigas
Jaunā gadā laimi nes! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
